Foto: pexels.com
 
Sabiedrība
29.12.2021

Ar ētiku pret morālo degradāciju

Komentē
1
Saglabā

Ekonomiku un biznesu studējošie mēdz apšaubīt ētikas vietu studiju programmā (parasti tā slēpjas zem nosaukuma "biznesa ētika"), uzskatot to par bezjēdzīgu. Šāds uzskats ir aizspriedumains un norāda uz nopietnāku problēmu sabiedrībā: vienaldzību, pārmērīgu augstprātību vai, vēl bīstamāk, morālo degradāciju. Tieši morālā degradāciju ir īpaši bīstama mūsu kopīgajam mērķim – veidot stabilu, cieņpilnu un veselīgu demokrātiju.

Ētika, Urbi et Orbi

Biznesa skolās (un citviet) no studentu un pasniedzēju puses arvien biežāk izskan apgalvojumi, ka "ētika ir bezjēdzīga", "tā ir tukša runāšana", "mums tā nekad nebūs vajadzīga", "ētika nav zinātniska" (lai ko tas arī nozīmētu), "mēs lieki tērējam laiku" un tā tālāk. Proti, pastāv uzskats, ka ekonomikā un biznesā ētika ir tikai aksesuārs vai joma, kam jābūt kvantitatīvi izmērāmai.

Var izšķirt divu veidu kritiku. Pirmkārt, kritika par to, kā ētika tiek pasniegta, kā strukturēts kurss un kā notiek pats mācīšanas process. Otrkārt, ētikas kā tādas noraidījums. Ir patiesi jēgpilni izvērtēt un diskutēt par to, kā ētika tiek pasniegta, savukārt ētikas kā tādas noliegums ir pamats nopietnām bažām.

Ētika ir kādas tēmas morālo aspektu un argumentu metodiska izvērtēšana. Lietišķā ētika ir šādas analīzes piemērošana konkrētai situācijai, kā personīgai, tā profesionālai (pastāv tādas apakšnozares kā medicīnas, biznesa un mediju ētika). Lietišķās ētikas mērķis ir noteikt un ieviest kritērijus (proti, principus un vērtības), lai novērtētu kādas situācijas, institūcijas vai darbības labumu vai kaitnieciskumu, pareizību vai nepareizību. Tās ir praktiskas zināšanas, kas ļauj atpazīt morālā dimensijā pastāvošas problēmas; rīks, ar kuru izgaismot mūsu personīgās un profesionālās pasaules neviennozīmību. Tikai ar ētikas palīdzību mēs spējam veiksmīgi orientēties šajā pasaulē, jo ar intuīciju bieži vien nepietiek.

Labs lietišķās ētikas piemērs ir mediju ētika, kas aplūko mediju objektivitāti un tās robežas, žurnālistikas atbildību, viltus ziņu bīstamību, nepieciešamību aizsargāt anonīmos avotus, ceturtās varas radīto pretspēku (uzraugot politiķus, ierēdņus un tiesnešus [1]), pilsoniskās sabiedrības līdzdalības solījumu (ar tā saucamās zāles sakņu (grassroots) žurnālistikas palīdzību) utt. Cits piemērs ir medicīnas ētika, kas risina sarežģītus jautājumus saistībā ar ierobežotu medicīnisko līdzekļu sadali vai izplatīšanu (piemēram, pandēmijas situācijā) [2], eksperimentiem ar cilvēkiem, medicīnas darbinieku pienākumu pret pacientiem, informētu piekrišanu, abortu, eitanāziju un citām strīdīgām tēmām. Šeit iekļaujas arī diskusija par ieviestajiem plaša mēroga ierobežojumiem Covid-19 sakarā. 

Šajā rakstā vairāk pievērsīsimies biznesa ētikai. Tā aplūko interešu konfliktus, pienākumus pret ieinteresētajām personām (akcionāriem, darbiniekiem, piegādātājiem, klientiem, vietējo sabiedrību, valdību) un šo pienākumu raksturu – vai tie ir fiduciāri, proti, primāri attiecībā pret citiem morāliem pienākumiem? Biznesa ētika aplūko arī tādus jautājumus kā korupcija, bērnu darbaspēks, bīstami darba apstākļi, piesārņojums, materiālu ilgtspējība un klimata pārmaiņas. Labs piemērs biznesa ētikas problēmai ir "Cambridge Analytica" un "Facebook" lietotāju privāto datu ievākšana, ietekmējot politiskus procesus (2016. gada Amerikas prezidenta vēlēšanas, Brexit u.c.). Biznesa ētika bija būtiska arī banku un finanšu sektoru piedzīvotajā 2008. gada krīzē.

Šie piemēri rāda, ka lietišķajā ētikā aplūkotie jautājumi vistiešākajā veidā skar ekonomiku, demokrātiju un ikdienas dzīvi. Ētika uzdod jautājumus par izšķirošām dzīvības un nāves situācijām medicīnas sistēmā, taisnīgām algām, nabadzības novēršanu, vienlīdzību, brīvību, cilvēktiesību aizsardzību, kā arī par vides problēmām. Vēl pirms kādas konkrētas situācijas izvērtēšanas ar ētiku saprotam to, kā identificējam problēmpunktus, to raksturu, morālo pamatu un implikācijas. Proti, tā ļauj apzināties, kas likts uz spēles.

Tāpēc ētikas zināšanas un to praktizēšana ļauj mums noregulēt savu morālo kompasu pēc iespējas precīzāk. Tāpat kā jebkurai kognitīvai spējai, kas raksturo cilvēku, tai nepieciešams treniņš un prakse. Te var palīdzēt ētikas pamatprincipu definēšana (tik biedējošās "morāles teorijas", kam nav nekāda sakara ar utopisku ideālismu). Izlīdzēties tikai ar morālo intuīciju vien nav iespējams — tā ir neuzticama, bieži vien nekonsekventa, iespējams, pretrunīga (kā tas redzams, risinot morālās dilemmas) un nestabila, jo nepiedāvā spēcīgus argumentus. Tas nozīmē, ka, studējot finanses, ekonomiku vai menedžmentu, lai uzlabotu uzņēmējdarbības efektivitāti vairāk, nekā to spēj intuīcija, ir svarīgi praktizēt ētiku jeb morālo spriestspēju konkrētās situācijās.

Starp nezināšanu un augstprātību

Kā tad izskaidrot studentu (un pasniedzēju) uzskatu, ka akadēmiskās biznesa un ekonomikas programmās (lietišķajai) ētikai nav vietas? Vēl jo vairāk šajā pasaules daļā, kas sirgst ar totalitārismu, visatļautību, tiesību pārkāpšanu, blatu sistēmu un morālu degradāciju; vietā, kas nepietiekami ciena labo, godīgumu un taisnīgumu. Ko tas viss nozīmē?

Labvēlīgākais skaidrojums šai tendencei ir nezināšana. Tie, kas iebilst, nicina vai gluži vienkārši ir vienaldzīgi pret ētiku, nezina, ko runā. Iespējams, viņiem nekad nav bijusi saskarsme ar patiesu ētisko domāšanu. Taču šāds attaisnojums ir vājš un varētu attiekties vienīgi uz neizglītotiem cilvēkiem. Tas neder tiem, kas studiju laikā apmeklējuši ētikas kursu, analizējuši konkrētus gadījumus, lasījuši, pildījuši uzdevumus utt.

Cits skaidrojums ir brieduma vai kognitīvo spēju trūkums. Tie, kas pauž necieņu pret ētiku, varbūt vienkārši nesaprot, par ko ir runa, t.i., nesaprot tēmas nozīmi un izrietošās sekas, pat ja patiesi mēģina to darīt. Iespējams, viņi nav pietiekami nobrieduši (katram no mums tā mēdz gadīties) vai arī nespēj līdz galam aptvert to, kas nolikts tiem priekšā. Akadēmiskajā vidē ētikas pasniedzēji nereti paši ir atbildīgi par nekvalitatīvi pasniegtu mācību vielu.

Trešais skaidrojums ir augstprātība, taču tā reti sastopama viena. Augstprātība kalpo kā aizsegs nezināšanai vai brieduma trūkumam. Citiem vārdiem sakot, augstprātīgi cilvēki daudz ko nezina, taču viņiem nav svarīgs šis zināšanu vai izpratnes trūkums, jo viņi ir pārliecināti par savu "patiesību". Viņi ir ārkārtīgi apmierināti ar saviem uzskatiem, dara to, kas ienāk prātā, un ir pārāk slinki, lai pārskatītu savus (maldīgos) priekšstatus. Un tālāk kļūst tikai sliktāk.

No augstprātības līdz degradācijai

Augstprātība atklāj ko daudz tumšāku. Tā ir "attieksme" (negatīvā nozīmē): pašapmierinātība, atteikšanās pārvērtēt savus uzskatus, arī saskaroties ar jauniem un spēcīgākiem argumentiem. Tas ir kļūdainības noraidījums, intelektuālā necaurlaidība (ko varētu dēvēt pat par intelektuālo postu), bet tieši kļūdu pieļaušanas iespējamība ir pamats zināšanu attīstībai.

Tas ir satraucoši vismaz no diviem aspektiem: domājot par studentiem kā studentiem un studentiem kā pilsoņiem. Pirmkārt, studenta statuss implicē gatavību tikt izaicinātam, kritiski izvērtēt savas zināšanas, balstoties uz jauniem pierādījumiem utt. Lai mācītos, ir nepieciešama godprātīga un atvērta attieksme, tādēļ augstprātība būtiski traucē nopietni uztvert studenta lomu.

Otrkārt, ētikas kā priekšmeta noliegšana augstākās izglītības kontekstā bieži balstās uzskatā, ka ētika nav svarīga per se. No tā izriet jautājums: ko sagaidīt no šādiem pilsoņiem? Ja kāds uzskata, ka ētiskie pretmeti (labs/slikts, pareizs/nepareizs, godīgs/negodīgs) ir mazsvarīgi un pārlieku subjektīvi, kā šis kāds izturēsies pret tādiem cieņas un demokrātijas pamatprincipiem kā nodokļu maksāšana, likumu ievērošana, nemelošana, klientu nemaldināšana vai neiesaistīšanās kukuļdošanā? Turklāt mūsdienu populisma un viltus ziņu laikmetā cilvēku atteikšanās apšaubīt savus uzskatus ir īpaši satraucoša.

Visbeidzot šādi uzskati bieži vien ir morālā cinisma simptomi. Šis ceturtais skaidrojums padziļina augstprātības problēmu. Ir cilvēki, kas skaidri saprot ētikas būtību un atzīst tās nozīmi labai dzīvei, taču uzskata, ka paši ir izņēmumi un var bez tās iztikt. Citiem vārdiem, viņi atsakās no morāliem apsvērumiem, ja dotajā situācijā tas šķiet izdevīgi (un pārējie lai dara, ko grib). Šādā gadījumā ētika kļūst neobligāta un pārtop par katra personīgo izvēli [3].

Šis ceturtais skaidrojums ir vissatraucošākais, jo izgaismo morālo degradāciju jeb spriešanu un argumentēšanu pašlabuma gūšanai uz citu cilvēku vai iestāžu rēķina. Spilgts piemērs ir iebildumi radikālai, bet nepieciešamai oglekļa emisiju samazināšanai, jo tas var kaitēt mūsu ekonomikai, privātajai vai kolektīvajai ērtībai un mēs nevēlamies uzņemties pilnu atbildību par klimata pārmaiņām. Mēs dedzīgi cenšamies uzvelt daļu no mūsu izvēles  un dzīvesveida radītā posta sekām ievainojamiem cilvēkiem bez viņu piekrišanas [4].

Savā būtībā morālā degradācija nenozīmē morālā kompasa pazaudēšanu. Ir daudz sliktāk. Morālā degradācija nozīmē apzinātu atteikšanos no morāliem apsvērumiem, jo uzskatām, ka mums ir izdevīgi nepievērst uzmanību vērtībām un principiem, kas vada mūsu rīcību, kā arī šīs rīcības sekām un raksturam. Tā ir izvairīšanās no atbildības, noveļot problēmas (kopā ar izmaksām un kaitējumu) uz citiem cilvēkiem vai institūcijām. Ja šāda attieksme apvienojas ar augstprātību, tā paver ceļu dažādām pārmērībām, ļaunprātībai un netaisnībām gan privātajā, gan profesionālajā, gan publiskajā sfērā.

Galu galā ētika kā rūpes par to, kas ir vērtīgs, pareizs, godīgs un taisnīgs, apvieno cilvēkus sabiedrībā. Tā ir daļa no sociālās līmes un izgaismo būtisko patiesību, ka mums ir svarīgi tas, ko esam cits citam parādā, mūsu darbību sekas attiecībā uz sevi, citiem cilvēkiem, vidi un nākamajām paaudzēm. Nav novēršams tas, ka nebūsim vienisprātis par mūsu kopīgajiem pienākumiem. Tieši pretēji! Veselīgu demokrātiju veido arī neapmierinātība un cieņpilna iesaistīšanās dialogā ar citām pozīcijām [5]. Viens ir diskutēt par mūsu pienākumu saturu, jau kas cits – uzskatīt, ka šādas diskusijas ir bezjēdzīgas un liekas. Pirmais variants ir neizbēgams un pat vēlams, savukārt otrs – greizs. Šādā nozīmē morālā degradācija ir pirmais solis uz ekspluatāciju. Tā bruģē ceļu uz sabiedrību, kuras personīgajā, profesionālajā un sabiedriskajā dzīvē valda cinisms, visatļautība un plēsonība.

 

 

[1] https://satori.lv/article/liberalas-demokratijas-ievainojamiba

[2] https://satori.lv/article/katastrofas-etika

[3] Skaidrības labad: lēmums rīkoties morāli un ņemt vērā ētiku ir katra individuāla izvēle. Bet ētikas nozīme labas dzīves un funkcionālas sabiedrības veidošanā nav atkarīga no indivīda izvēlēm vai pasaules uzskata. Ētika ir vajadzīga labai dzīvei, lai ko domātu cilvēki.

[4] https://vimeo.com/384551088

[5] https://satori.lv/article/par-manierem-kretiniem-un-radikalajiem-brivdomatajiem

Tēmas

Ksavjē Lands

Ksavjē Lands ir politikas un ekonomikas filozofijas pētnieks, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Kopenhāgenas Universitātes pasniedzējs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!