Ar dziesmu pa(r) dzīvi

Par Demjena Šazela filmu "La La Land: Kalifornijas sapņi", 2016

Iespējams, tas pat nav slikti, ka šīs recenzijas nodošanas termiņu nokavēju par nedēļu, jo pa šo laiku Demjena Šazela izlolotais mūzikls "La La Land" (aptuveni tulkojot – "dzīve sapņos/ilūzijās") paspējis nepieredzēti spoži triumfēt "Zelta globusa" ceremonijā, iegūstot rekordlielu – kopā septiņu – apbalvojumu skaitu visās izvirzītajās nominācijās, un tas, protams, sniedz vielu jaunām pārdomām un ļauj spekulēt, vai tikpat droši Šazela rokās ieguls arī zeltītā vīriņa statuete (manuprāt, viņam ir ļoti labas izredzes tieši režijas kategorijā). Lai arī amerikāņi nebūt nav vienīgie mūziklu radītāji un patērētāji pasaulē, nenoliedzami, pateicoties Brodvejai un Holivudai, mūzikla žanrs savulaik kļuva par kultūras fenomenu un, kā to apliecina "La La Land" veiksmes stāsts, turpina sekmīgi izdzīvot un transformēties arī mūsdienās. Turklāt šo daudzo desmitgažu laikā tieši kinomūzikls laiku pa laikam tiecies kļūt arī par pilnvērtīgu t.s. "augstās mākslas" teritorijas iemītnieku, mēģinot nokratīt tam tradicionāli piekārtās izklaides un eskeipisma birkas. Protams, šīs birkas bija nozīmīgas kinomūzikla "zelta laikmetā", pagājušā gadsimta 30. gados, un visnotaļ spēcīgi turpināja funkcionēt līdz pat 60. un 70. gadiem (teātrī mūzikli krietni ātrāk sāka reflektēt par realitāti un sabiedriskajiem procesiem, piemēram, Džordža Gēršvina opera "Porgijs un Besa" ("Porgy and Bess", pirmizrāde 1935) par rasu problēmām un nabadzību). Šajā laikā tādiem mākslinieciski spēcīgiem darbiem kā "Vestsaidas stāsts" ("West Side Story", 1961), "Olivers" ("Oliver!", 1968), "Kabarē" ("Cabaret", 1972) un "Viss šis džezs" ("All That Jazz", 1979) izdevās pārliecināt publiku un kritiķus, ka arī mūzikla žanrs prasmīgās rokās var kļūt par iespaidīgu emocionālu un intelektuālu pārdzīvojumu un atgriezt skatītājus atpakaļ realitātē no iluzorās Freda Astēra un Džindžeras Rodžersas pasaules, kurā vienmēr spīd saule un visas ķibeles iespējams atrisināt ar sirdi plosošu dziesmu vai spriganu dejas soli.

Mūzikls nereti tiek uzskatīts par samākslotāko no visiem kinožanriem, un nevarētu teikt, ka tam nav pamatojuma: padomājiet paši – filmas varoņi ir dramatiskā situācijā, viņu sarunas iznākums izšķirs, vai mīlētāji aizies pretī saulrietam, sadevušies rokās, vai arī asarām acīs iesāks katrs savu dzīvi, un te pēkšņi abi aktieri sāk dziedāt un virpuļot ap viesistabas klubkrēsliem, pilnībā sagraujot tik rūpīgi būvēto realitātes ilūziju. To apzinās arī mūziklu veidotāji un dažādos veidos mēģina pārkāpt spēles noteikumus. Šķiet, ka vislabāk tas izdodas amerikānim Bobam Fosam, kurš režisējis godalgotos mūziklus "Kabarē" un "Viss šis džezs", prasmīgi nošķirot muzikālos numurus no filmas dramatiskās daļas – dziesmas papildināja un komentēja stāstu, taču nejaucās iekšā tā dabiskajā plūdumā. Foss nebaidās aizskart smagas tēmas (tostarp arī tādas kā nacistu nākšana pie varas Veimāras republikā un no tā izrietošās sekas) un traģiskus likteņstāstus izspēlēt bez mazākā cerību stariņa, turklāt filmā "Viss šis džezs" viņam veiksmīgi izdodas pasmieties arī pašam par sevi un nežēlīgo Brodvejas/Holivudas mašinēriju. Šī kļūst par vienu no mūziklu tradīcijām – ironiska pašrefleksija par izklaides biznesa aizkulisēm (krietni rožaināk šis modelis pirms tam izspēlēts žanra klasikā "Dziesmiņa lietū" ("Singin' in the Rain", 1952)). Tikmēr franču jaunā viļņa pārstāvis Žaks Demī savos pārspīlēti košajos un pedantiski izstrādātajos mūziklos "Šerbūras lietussargi" ("Les Parapluies de Cherbourg", 1964) un "Rošforas meitenes" ("Les Demoiselles de Rochefort", 1967) ironizē par amerikāņu "zelta laikmeta" mūzikliem, liekot aktieriem izdziedāt pilnībā visu tekstu, pat banālas sarunvalodas frāzes un lamuvārdus, un pievēršas franču dzīves reālijām, kas inscenētas butaforiskā vidē.

Demī nepieminēju nejauši, jo viņu par vienu no iedvesmas avotiem nosaucis arī Šazels, un tiem, kas redzējuši "Šerbūras lietussargus", tas noteikti nepaslīdēs garām, tāpat kā atsauces uz amerikāņu mūziklu klasiku – "Amerikāni Parīzē" ("An American in Paris", 1951), "Platmali" ("Top Hat", 1935), "Grupas vagoniņu" ("The Band Wagon", 1953) un jau pieminēto "Dziesmiņu lietū". Lai arī 32 gadus vecais Šazels kļuva par uzlecošo režijas zvaigzni pēc savas otrās filmas "Atsitiens" negaidītajiem panākumiem pirms diviem gadiem, tieši "La La Land" jāuzskata par viņa īsto iniciāciju Holivudā – ar pieklājīgu budžetu, zvaigznēm (Raiens Goslings, Emma Stouna) un visiem pārējiem "labumiem", ko sniedz filmēšana studijas paspārnē. "Atsitienā" viņš atskatās uz savu jaunību, kad centās apgūt džeza spēli, turpretī "La La Land" piedāvā ievērojami lielāku tematisko vērienu (pagātnes vērtību saglabāšana/jaunu vērtību radīšana, mīlestība/karjera) un profesionālās ambīcijas, kaut filmu kodols būtībā ir identisks – jauns(-i) censonis(-ņi) ceļā uz māksliniecisko ambīciju piepildījumu un cena, ko nākas par to maksāt, tiesa, pēdējo papildina arī saldenrūgts mīlasstāsts. Studijas filmās režisora mākslinieciskajai brīvībai ir pavisam citas robežas, un tas jūtams arī "La La Land" – Šazels prasmīgi izmanto budžeta piedāvātās iespējas, iestudējot glamūrīgus un tehniski komplicētus deju numurus spilgtās Losandželosas lokācijās (Losandželosas mitoloģijai šeit ir teju galvenā varoņa statuss, apspēlējot klišejiskāko no visām klišejām – par "pilsētu, kurā piepildās sapņi") un vizuāli iespaidīgās dekorācijās, iepludina filmas stāstā daudz humora, veselīgas ironijas, nostalģijas un bezgalīgu lērumu kultūrcitātu, taču ne brīdi necenšas pamest žanra komforta zonu. Šajā ziņā ievērojami drosmīgāka ir Šazela debija kino – mikrobudžeta mūzikls "Gajs un Madlēna parkā uz sola" ("Guy and Madeline on a Park Bench", 2009), kas uzņemts melnbaltā cinema verite stilistikā uz 16 mm kinolentes un vēsta par melnādaina džezista un baltās meitenes attiecībām. Turpretī "La La Land" ir tīrs postmodernas kolāžas paraugs, kuras struktūra brīnišķīgi saskan ar filmā iztirzāto tēmu par pagātnes un nākotnes vērtību sadursmi, ko iemieso Goslinga atveidotā pianista Sebastjana vēlme glābt klasisko džezu no aizmirstības, atverot džeza klubu. Par spīti tam, ka šāda premisa ir, mazākais, neticama (lai neteiktu, ka vienkārši muļķīga, nerunājot nemaz par īsto džeza radītāju – melnādaino mūziķu – aizbīdīšanu Sebastjana fona kapelas statusā), kopsakarā ar nemitīgo gremdēšanos pagātnē un acīmredzamu šī procesa izbaudīšanu tas viss iegūst jēgu filmas radītajā pasaulē, kas, kā ātri vien top skaidrs, tikai šķietami cenšas atgādināt realitāti. Kritiķi visā pasaulē (un acīmredzot arī "Zelta globusa" žūrija) slavē Šazela prasmi mūsdienīgas situācijas un detaļas veikli iepludināt mūzikla aprobētajā shēmā, taču nepietiek ar jokiem par aifoniem un "Toyota Prius" hibrīdiem, lai pārliecinātu, ka Goslinga un Stounas varoņu dzīvei ir lielāka saistība ar mūsu ikdienu nekā, teiksim, Džīna Kellija un Debijas Reinoldsas varoņu dejām liriskos pasteļtoņos izgaismotajā studijas paviljonā "Dziesmiņā lietū". Respektīvi, viss ir vislabākajā kārtībā, kamēr skatītāji un arī paši filmas veidotāji apzinās, ka visi šie "jaunā Holivudas reālisma" [1] triki tomēr nepadara "La La Land" par "nopietnu drāmu" un tā funkcionē kā "zelta laikmeta" mūziklu atjauninātā versija, kas vienkārši pielāgota mūsu laikmeta garam un prasībām. Tas nepavisam nenozīmē, ka Goslinga un Stounas šarmanti amatieriskais steps aiz Holivudas pakalniem gaistošā violetā saulrieta fonā jūs atstās vienaldzīgu, taču pēcsajūta pēc filmas drīzāk atsauks atmiņā to lirisko Valentīna dienas vakaru, kad pirmo reizi noskatījāties "Titāniku".

[1] Mans pašizdomāts apzīmējums pēdējo gadu tendencei tipiski holivudizētām filmām piešķirt lielāku realitātes sajūtu ar atsevišķām detaļām vai skarbākiem sižeta pavērsieniem, kas palīdz maskēt klišejisko formulu lietojumu, piemēram, drūmajās supervaroņu filmās.