Foto: Unsplash
 
Raksti
20.12.2021

Ar čekas maisu atvēršanu nepietiek

Komentē
2
Saglabā

Pētnieki turpina aizpildīt vienu no "baltajiem plankumiem" Latvijas vēsturē.

Aizvadītajā nedēļā projekta "Padomju garīgums Latvijā: attīstība, iezīmes un ietekmes modeļi" "YouTube" kanālā notika filmas "Eiropa vēdlodziņā: padomju garīgums Latvijā" pirmizrāde. Projektu vada LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieki, un jāpiezīmē, ka šovasar projekta ietvaros notika arī šim tēmu lokam veltīta starptautiska konference.

Vispirms manas domas par tēmas nozīmīgumu. Tālākais apraksts tam, kā padomju laiks parādās t.s. kolektīvajā atmiņā, protams, būs vienkāršots, tomēr diemžēl ne pārāk. Tātad ir valstiskuma zaudēšana. Represijas. Un tad Atmoda. Ak, jā – un vēl čeka un tās aģenti. Pārāk maz saskaitāmo, lai raksturotu un saprastu pusgadsimtu ilgu periodu, kas aizvien turpina mūs ietekmēt. Turklāt nevarētu pārmest pētniekiem izvairīšanos no šī posma – nē, publikācijas un grāmatas ir. Acīm redzot, cēloņi vismaz daļēji meklējami vecākās un vidējās paaudzes (pie kuras pieder arī šī teksta autors) attieksmē "nav jau, ar ko lepoties", tādēļ labāk šo posmu nepieminēt.

Šādā kontekstā noderīgi, ja tā drīkst formulēt, ir tas, ka filmas varoņi neiztaisās par disidentiem vai citādi aktīviem varas pretiniekiem (daļējs izņēmums varētu būt baptistu mācītājs Vitālijs Petrenko, kura dzimta atteicās pakļauties varas spiedienam). Nē, viņi vienkārši stāsta par savu padomju īstenībai paralēlo dzīvi, kas izpaudās, piemēram, kā interese par jogu un "Austrumu mācībām" (aktieris un režisors Haralds Ulmanis). Filmas varones Mariannas Ozoliņas gadījumā stāstījuma neitralitāte pat rada sajūtu par kaut ko līdz galam neizrunātu, jo ceļš no bijušā kinoteātra "Pionieris" vadītājas amata līdz Rēriha biedrībai – tā bieži negadās… Lai gan – ilggadīgais komunistiskā režīma pārstāvis Latvijas pareizticīgās baznīcas uzraudzīšanā un kontrolē biedrs Aleksandrs Saharovs nodzīvoja ilgu mūžu un galu galā tika izvadīts atbilstoši pareizticīgo tradīcijām Rīgas Kristus piedzimšanas katedrāles klēriķa izpildījumā [1]. Tomēr nenovirzīsimies no tēmas. Īsi sakot, man šķiet, kolektīvajā atmiņā par padomju laiku dominē komunistiskā partija ar visiem tās atzarojumiem, bet pazūd "ierindas pilsonis" (mēs!), kurš varai pretī nerunā, bet cenšas atkarot savu privāto telpu – vai tā būtu joga, t.s. mazdārziņš, vai pastmarku kolekcionēšana. Es nesaku, ka padomju laikā dzīvojušajiem nav, par ko kaunēties, un ka "citādi jau nevarēja". Droši vien ir, par ko, un varēja gan. Tomēr tie ir jautājumi, kas jārisina šajā laikā dzīvojušajiem sarunā pašiem ar sevi. Šajā kontekstā rekomendēju Laura Gundara grāmatu "Svešam kļūt jeb stāsts par Gunāru A.", kas, manuprāt, ir viens no 2021. gada visvairāk nenovērtētajiem izdevumiem.

Filmas cilvēkstāsti labi iekļaujas izpētes virzienā, ko mazliet patvaļīgi varētu apzīmēt kā mikrovēsturi. Te redzam gan avotu publikācijas – piemēram, šķietami marginālais sižets par Latvijas televīzijas Liepājas redakcijas cīņu par savu pastāvēšanu 1973. gadā patiesībā ir interesanta liecība par liepājnieku "īpašo" identitāti. Šīgada februārī notika konference "Indivīds un vara Baltijas kultūrtelpā" (videoieraksti atrodami Latvijas vēstures institūta "Facebook" vietnē), kurā negaidīti uzzibsnīja Dainas Bleieres pētījums par pirmajām diskotēkām Padomju Latvijā aizvadītā gadsimta septiņdesmitajos gados. Vēsturnieku un filozofu pulciņam, kuri nodarbojas ar tēmu "Kristīgās konfesijas Latvijā okupācijas gados" pievienojas arī gados jauni teologi. Pa gabaliņam mozaīka liekas kopā. Ja man jautātu, par kādu "lausku" es labprāt gribētu uzzināt vairāk, man ir jauks variants, kas radās pēc Aivara Kļavja nesen iznākušās atmiņu grāmatas "Avota laiks" izlasīšanas... Iespējams, jāatgādina, ka celtne, ko šodien zinām kā Rīgas Latviešu biedrības namu pie Vērmanīša, okupācijas gados bija PSRS Baltijas kara apgabala virsnieku nams. 1986. gadā notika restaurācijas darbi, tostarp fasādes gleznojumam (Jaņa Rozentāla 1910. gada veikums). Ja īsi: mitoloģiskais Pērkons gleznojumā ir divu ugunskrustu kompānijā. Es labprāt uzzinātu ko vairāk par cilvēkiem, kuri, pieņemu, labi saprata, ko padomju armijnieki par šo situāciju teiktu, ja kāds labvēlis viņus par to informētu, tomēr nekas aizkrāsots vai citādi sapurgāts netika. Dažiem bija aknas. Un vēl nosacīti kritiska piezīme vai drīzāk ierosinājums pētniekiem. Mēs joprojām ignorējam to, ka bija cilvēki, kuri – turklāt ne tikai Latvijā iebraukušie – patiešām ticēja propagandas paustajam. Atgaiņājoties no šīs grupas kā no nejēdzīga pārpratuma, mēs vienlaikus mazinām iespēju mūsdienās labāk saprast paprāvu skaitu līdzcilvēku, kuru gadījumā visbiežāk aprobežojamies ar "nu, kā viens normāls cilvēks var … ?!"

Kāpēc filma varētu interesēt to "Satori" lasītāju daļu, kuri dzimuši pēc, teiksim, 1980. gada? Vispirms varbūt specifiskāks iemesls, kas saistīts ar kultūras būtisko vietu portāla tematikā. Man ir sajūta, ka vairumam no mums ir diezgan selektīva un, baidos, mitoloģizēta izpratne par kultūru okupācijas periodā. Teiksim, mums bija izcili dzejnieki un rakstnieki, kuri ar zemtekstu palīdzību spirdzināja publiku un uzturēja nacionālo pašapziņu. Tad, protams, teātris. Gleznotāji. Ja jums prasītu, ko jūs zināt un/vai domājat par arhitektūru un pieminekļiem šajos piecdesmit gados, domāju, ka vairumam prātā nāktu visādi līdz vājprātam ideoloģizēti, turklāt bezgaumīgi "ļeņinekļi" un "mājas – kārbas". Lai gan, ja palasa, piemēram, Sergeja Kruka pētījumus, tad rodas nojausma, ka aina bija un ir krietni sarežģītāka. Šādā kontekstā interesants jaunums ir arī pavisam svaigais pētījums par tēlnieku Aivaru Gulbi. Citiem vārdiem, plašāks skats uz okupācijas periodu papildinātu mūsu izpratni par Latvijas kultūras vēsturi.

Otrkārt, runa patiesībā ir par to, kā indivīds mēģina sadzīvot ar viņam ne visai komfortablu vidi (Latvijas gadījumā – ar okupācijas režīmu, bet tikpat labi tie varētu būt citi apstākļi), un tā ir visos laikos aktuāla situācija. Kā padomju laiku (kaut tā norieta posmā) piedzīvojušu cilvēku mani tracina dažkārt dzirdamie salīdzinājumi par brīvības ierobežošanu tolaik un tagad. Tā ir vienkārši muldēšana. Tajā pašā laikā vēlme norobežoties no apkārt notiekošā, saglabāt savu autonomiju no uzspiestiem diskursiem bija aktuāls uzvedības modelis gan tolaik, gan tagad. Vismaz man tā šķiet.


[1] Sedova, Gaļina (māsa Eufrosīnija). Rīgas eparhija Staļina un Hruščova periodā. 1944–1964. Daugavpils Universitāte, 2019, 53. lpp.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!