Turpinām ekspresrecenziju ciklu par festivāla "Homo Novus" izrādēm. Šajā publikācijā – molekulārbiologs un TV personība Juris Šteinbergs par Ivetas Poles izrādi "Bee Matter" "Hanzas peronā".
Iespēja klātienē noskatīties izrādi "Bee Matter" nāca negaidīti un radīja patīkamu satraukumu – neesmu negausīgs teātra mākslas patērētājs, taču intrigu vairoja fakts, ka pa ausu galam esmu sekojis tam, ko līdz šim teātrī un kino ir darījusi Iveta Pole, videomākslā – Katrīna Neiburga un mūzikā – Anna Ķirse. Mans verdikts: cepuri nost un visu cieņu!
Solījumi jāpilda, īss iespaidu kopsavilkums par izrādi "Bee Matter" jāuzraksta, un īstenībā bija jau gana interesanti. Ja nebūtu izrādi redzējis, droši vien vēl ilgi nezinātu, ka viena no angļu vārda "drone" nozīmēm ir 'trans'. Kaut kā biju to palaidis garām, līdz šim par "drone" domāju gandrīz tikai kā par lidojošiem bezpilota objektiem vai mūziku, kas man ļoti patīk. Tiesa gan "drone" mūzika jāklausās riktīgi skaļi un caur kvalitatīvu audiosistēmu, un izrādē "Hanzas peronā" tāda ir – nav, kur piesieties.
Sākums gan nebija pārāk daudzsološs – audioievads, kas atgādina kādas nesaprotamas ielu demonstrācijas pārraidi (ar balsi megafonā un pūļa sajūsmas pilnu atsaukšanos) ir interesants tieši līdz brīdim, kad saproti, ka tāpat nav iespējams uztvert runāto (varbūt "Hanzas perona" vestibila akustikas dēļ, nezinu) un tas kļūst par fona troksni. Izrādes varoņu pompozo ierašanos mocī ar blakusvāģi arī ne visi pamanīja – par spīti dzelteno dūmu svecei. Par dūmiem runājot – vicināt tukšu dūmkannu stāstā par bitēm nu gan nebija prātīgi. Ivetas Poles vietā es būtu iedevis katram izrādes varonim pa dūmkannai ar īstiem prauliem iekšā un ar dūmu palīdzību sadzinis skatītājus zālē/stropā – sanāktu vēl viens specefekts (aromterapija!) multimediālajā uzstādījumā. Iespējams, ka šādu tehnisku risinājumu nepieļauj telpu noteikumi (var iedarboties ugunsdzēsības sistēma un visus noliet), bet galu galā tieši to dara bitenieks ar bitēm, kad tās spietojot satrakojas. Tā tik būtu skatītājiem "a very special day of your life"* (citāts no izrādes)…
Vārdu sakot, ievads ar meditāciju bija par garu. Bet! Pienāk brīdis, kad izrādes tēli – acīmredzot sešas bezdzimuma darba bites un bišu māte ar ķiveri galvā (man ir aizdomas, ka pati I. Pole) – ar savām izdarībām sāk ieinteresēt. Ja dzied, tad tiešām labi, ja kustas un dejo – patiesi atlētiski un brīžiem ļoti erotiski. Katrai bitei ir savs "uznāciens", bite ar ķiveri pat paņem rokā elektrisko ģitāru un nodemonstrē tādu "drone", ka zosāda uzmetas (diemžēl tikai nepilnu minūti un tikai vienu reizi pa visu izrādi). Kulminācija ir bišu mātes kopošanās ar tranu lidojuma laikā – pie apaugļošanas gan tiek nevis bite ar ķiveri, bet cita. Visas darbības ir multilingvālas un multimediālas – ir gan brīnišķīgas videokolāžas no bišu dzīves un videografikas uz liela ekrāna, gan iespaidīga un daudzveidīga mūzika, gan tehniski palīglīdzekļi (ar pulti vadāmi droni, videotranslācijas no mobilajiem tālruņiem, pulverveida krāsas mākoņi), gan publikas iesaistīšana medus ēšanā. Tas viss ievelk, un garlaicīgi nav ne brīdi. Pieļauju, katram skatītājam var būt savs funktieris par to, ko tad mums ar visu šo redzamo/dzirdamo/sagaršojamo grib pateikt izrādes veidotāji – iespējamo variantu ir daudz. Piemēram, nobeiguma deja saulei ir labs iemesls pameditēt par šādu tēmu: patiesībā ir pilnīgi vienalga, vai tu esi baktērija, bite, astoņkājis vai Egils Levits – saule ir vienīgais tehniskais iemesls tam, ka pastāv dzīvība un mēs visi te varam rosīties, vairoties, ēst medu un baudīt "Homo Novus" izrādes.
* ļoti īpaša dzīves diena.
0