Ar basām kājām aukstā peļķē

Atskats uz 2017. gada Dzejas dienām

Rīga septembrī. Tāda sajūta, ka tieši septembrī vajadzētu izsmelt visa gada kultūras pieredzi, it kā būtu pieprasījums tieši septembrī iespiest visu, kas vien ir ievērības cienīgs. Festivāli "Homo novus", "Riga IFF", "Survival kit 9", "Baltic Sea Docs", Dzejas dienas un gan jau vēl kāds norit vairāk vai mazāk vienlaikus, līdz ar to nākas pēdējā laika tendenci kapitālismu attiecināt uz mākslas pasauli izmantot arī šajā rakstā. Kurš var atļauties nemanāmu reklāmu, drukātas programmiņas neesamību, normālu, informējošu pasākumu aprakstu nesagatavotību vēl pašās augusta beigās šajos absolūtās konkurences apstākļos? Vēl jo vairāk – jāņem vērā, ka pārējo festivālu apmeklēšana prasa lielākus vai mazākus naudas ieguldījumus, kas nozīmē, ka pēdējā brīdī ieplānotais kultūras grafiks nebūs īsti maināms, ka prioritāte ir tas, par ko ir samaksāta konkrēta naudas summa. Jau otro gadu atduros pret sliktu mārketingu, nolaidību informācijas sniegšanā, nespēju ieplānot savu pasākumu kalendāru jau laikus, lai nenoslīktu septembra cunami līdzīgajā kultūras piedāvājumā.

Tas noved pie otras globālās problēmas šajās Dzejas dienās, kas neļāva man izbaudīt arī tos retos pasākumus, kuros varēju nonākt, kuri nepārklājās ar kādu citu būtisku manu interesi, – skolēnu bari. Rodas viens ļoti būtisks jautājums – kas šobrīd ir Dzejas dienu mērķauditorija? Jo ir izveidojusies likumsakarību ķēde: viena daļa septembra festivālu apmeklētāju ir tādi, kurus interesē gan kino, gan teātris, gan dzeja. Tas nozīmē, ka festivāls, kurš pirmais izsludinās gatavu programmu (arī biļešu tirdzniecību), būs pirmais, uz kuru dosies lielākā daļa kultūras baudītāju. Ja salīdzina Dzejas dienu programmas pārdomātību un savlaicīgu gatavību kaut vai ar festivāliem "Homo novus" un "Riga IFF", protams, Dzejas dienas nav prioritāšu augšgalā tiem, kuriem nepieciešams plānot savu laiku (tādi cilvēki ir, septembrī pat es kļūstu par tādu!). Dzejas dienu publiku līdz ar to veido tās sabiedrības grupas, kuru interešu loks jau ir nostabilizējies/sašaurinājies vai kuru grafiks nav tik pārslogots. Pāri paliek skolēni (piespiedu kārtā) un vecākā paaudze. Kāpēc tā ir problēma? Vecākā paaudze mani neapgrūtina, mani apgrūtina skolēnu bari, kuriem par katru cenu ir jābūt klāt, jāfotografē, jāsarunājas, jākomentē, ik pēc piecām minūtēm kādam biedram jāpajautā "Kas tas par sviestu? Ko mēs skolotājai teiksim?" Šādi komentāri pavadīja Arta Ostupa un Sabīnes Moores dzejas vakaru "Mēness pazudusī kurpe" Raiņa un Aspazijas muzejā, tādi paši komentāri un ne tikai nomākuši vēsturiskās fantāzijas "Mehāniskais Veidenbaums" izrādīšanu zem Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Ja šajās Dzejas dienās bija vēlme dzeju arī saklausīt kādā no pasākumiem, tad iespēja to izdarīt bija krievvalodīgajos lasījumos. Patīkami uzelpot bez skolēnu bariem varēja vienīgi Semjona Haņina dzejoļu krājuma "Но не тем / Bet ne ar to" atvēršanā peldošajā mākslas centrā "Noass" un turpat notiekošajā tekstgrupas "Orbīta" rīkotajā "Minifestivālā" Dzejas dienu noslēgumā. Manam secinājumam un lūgumam ir nepieciešama jauna rindkopa.

LŪDZU, LŪDZU, SKOLOTĀJI, BEIDZIET SŪTĪT SAVUS SKOLĒNUS UZ DZEJAS DIENĀM PIESPIEDU KĀRTĀ, NEVIENS NO TĀ NEKĀDU LABUMU NEIEGŪST! Jūsu bērni traucē citiem klausītājiem/skatītājiem tikpat ļoti, cik dzejniekiem un māksliniekiem, kas uzstājas. Edvīns Raups raidījumā "100 g kultūras. Nacionālie dārgumi. Dzejas dienas" arī teica, ka viņš daudz labprātāk dzeju lasītu vienam ieinteresētam klausītājam, nevis milzīgam pūlim, kurš nespēj koncentrēties. Uzaiciniet dzejniekus uz skolām, nopērciet kādu puķi, šokolādi vai pudeli, ticiet man, viņi nekož, viņiem nav tik grūti aiziet ciemos un palasīt savus pantiņus. Turklāt tā ir daudz labāka iespēja arī jums, skolotāji, dzirdēt dzejniekus un kontrolēt skolēnu uzmanību, man šķiet, ka no tā būtu lielāka jēga nekā no selfiju jūras un atbildēm uz jautājumiem "Kāda ir jūsu mīļākā krāsa?". (Vai otrs variants, ja jums bail sazināties ar dzejniekiem, ir likt klasē katram iet uz citu pasākumu, lai neizveidotos klases vakaram līdzīga atmosfēra dzejas lasījumos.)

Runājot par pašām Dzejas dienām, man jāatzīstas, ka pirmās četras dienas man nebija iespējas apmeklēt nevienu lasījumu, jo mana prioritāte šajā gadā bija "Homo novus", līdz ar to nācās palaist garām arī visskaistāko Dzejas dienu programmas pasākumu – "Ceļojumu ar dzejniekiem" –, bet fotogrāfijas ir skaistas, un to ir daudz, paldies par to vismaz. Pasākumi, kas pārklājās ar "Balto nakti" Rīgā, man arī gāja secen, lai gan Radio NABA ritošā studija ar dažām dzejai piesaistītām programmā paredzētām pauzēm un "Satori" rīkotā dzejnieku diskotēka šķita ļoti jauki ar dzeju pastarpināti saistīti pasākumi, kurus manai nīgrajai attieksmei būtu gribējies piedzīvot. Jo īpaši tādēļ, ka formāts dzejnieks + mūzika (un/vai trokšņi) Dzejas dienu programmas otrajā pusē bija tik apnicīgs, ka radās sajūta: citu mākslas jomu, ar ko savienot dzeju, nemaz nav. Artis Ostups + Sabīne Moore, Krišjānis Zeļģis + Platons Buravickis, Jānis Rokpelnis + Māris Butlers, arī "Orbītas" "Minifestivālā" un Semjona Haņina krājuma atvēršanā aktuāls tas pats formāts (uzskaitījumā ir lielākā daļa Dzejas dienu programmas autorvakaru), dažus no minētajiem lasījumiem papildināja videoprojekcijas, bet tas nemazina vienveidību! Joprojām gan patīkamāk ir vērot "Orbītu", viņu iekšējās struktūras pārdomātību un to, ka Semjons Haņins savos lasījumos izvēlas dzejai pievienot tādus instrumentus kā kontrabass, elektriskā ģitāra vai bungas, nevis nu jau apnikušo elektroniku vai akustisko ģitāru. Interesanta pārmaiņa bija neoficiāls Dzejas dienu pasākums Hāgenskalna komūnā "Kunnoss. Melgalvs. Neibarts", kas ar Aivara Madra, Valtera Dakšas un Raimonda Ķirķa dalību kļuva par neformālu lekciju/lasījumu ar diskusijas un brīvā mikrofona elementiem, lai gan šeit skolēnu baru murdoņu nomainīja iereibušu bāra pastāvīgo klientu komentāri, tās tomēr bija patīkamas jaunas vēsmas lasījumu formātā.

Ak jā, ir arī kaut kas ļoti pozitīvs! Šogad Dzejas dienu mājaslapa bija adekvāti apskatāma arī viedajos telefonos, par ko es sūdzējos pagājušā gada Dzejas dienu sakarā. Bet otrs labums šajās Dzejas dienās bija ļoti rezervētā jubilejas autora ekspluatēšana, t. i., ja atceramies Raiņa gadu un Dzejas dienas, tad gandrīz katrs otrais pasākums bija sasaistīts ar Raini, kas tā jau sarežģītās attiecības ar dzejnieku padarīja vēl sarežģītākas, taču šogad (pateicoties kam, nezinu) Veidenbauma jubilejas sakarā izcēlās tikai daži pasākumi: Radio NABA ritošā studija, LU LFMI rīkotā akcija "Skandē Veidenbaumu!" bibliotēkā (kas ieskandināja Dzejas dienas, bet turpinās vēl līdz pat 30. novembrim) un vēsturiskā fantāzija "Mehāniskais Veidenbaums", kuras darba grupā ietilpa filozofi Andrejs Balodis, Ainārs Kamoliņš, Andris Hiršs (pētniecība un dramaturģija), dzīvās animācijas māksliniece Māra Uzuliņa, interaktīvo mehānismu autors Rihards Ābeltiņš, mūziķis Dimitrijs Rastoropovs, režisore Justīne Vaivode, producente Anete Enikova, asistente Ieva Nagliņa. Šāda pieeja jubilejas gadam ir pilnīgi pietiekama, "Mehāniskais Veidenbaums" kļuva par Dzejas dienu kulmināciju, ar ko arī diezgan oriģinālā veidā tika pagodināts jubilārs. Tas ir, daudz labāk ir veltīt vienu lielāku pasākumu gaviļniekiem, nekā to zīmē ieturēt visu Dzejas dienu festivālu.

Nu re, vismaz kaut ko labu arī varēju pateikt. Bet vispār Dzejas dienas visvairāk nogurdina tieši ar acīmredzamo piespiešanos, šķiet, ka šis festivāls ir pavēles izteiksmē, bez entuziasma, bez jebkādas misijas apziņas, it kā tā būtu kāda obligāta, smaga nodeva tradīcijai vai Rainim, vai vēl nez kam. Viss nepārdomātais, neizdomātais, steigā sastrādātais ir redzams un saklausāms, izraisa dusmas, neizpratni un nogurumu, ko nespēj atspēkot arī atsevišķās veiksmes. Atklāti runājot, es ceru uz Dzejas dienu alternatīvu citā gadalaikā. Varbūt konkurence šai pašā mākslas nozarē liks sasparoties un aktīvāk pievērsties festivāla plānošanai, reklāmai, konkrētai konceptuālai idejai. Arī Dzejas dienu vasara ir galā, beigsim izlikties, ka nesalst.