Raksti
26.08.2013

Apziņas manipulācija

Komentē
0
Saglabā

Vienā no jaunākajiem žurnāla "Science" numuriem ir publicēts pētījums par mākslīgu atmiņu radīšanu. Eksperiments, protams, nav veikts ar cilvēkiem, bet pelēm. Izmantojot smadzeņu dziļās stimulēšanas (deep brain stimulation) tehniku galvas smadzeņu hipokampa daļā, peles ieguva atmiņas par sāpēm, kuras nekad netika pārdzīvojušas. Peles, kuru atmiņas tika modificētas, vēlreiz nonākot līdzīgā situācijā, satrūkās, atceroties nenotikušo strāvas triecienu [1].

Šis nav pirmais pētījums, kas pabīda smadzeņu pētnieku iespēju robežu un liek neērtībā noskurināties tiem, kuri mēģina iztēloties nākotni. Šobrīd pilsētas leģendas stāsta par jaunieti, kurš uzaicināts uz iedzeršanu un attapies vannā ar izgrieztu nieri, bet drīz vien leģendu klāsts varētu būt daudz plašāks. "Viņš aizgāja gulēt gluži normāls cilvēks, bet vīri melnā viņu pa nakti sazāļoja, pieslēdza apziņas manipulēšanas ierīcei un padarīja par dzīvu zombiju." Distopiskie romāni un stāsti piedāvā ne mazumu fantastisku interpretāciju, kur varētu nokļūt sabiedrība, pēkšņi sastopoties ar plašām apziņas ietekmēšanas iespējām.

Apziņas manipulācija vilina ar plašām iespējām, kas sabiedrībā būtu vērtētas it augstu. Piemēram, mainīt maniaku un dažādu citu noziedznieku apziņu, lai novērstu viņu antisociālās tieksmes un ievirzītu sabiedriski vēlamā virzienā. Izmantojot arvien jaunas smadzeņu kontrolēšanas un ietekmēšanas metodes, noziedzību varētu faktiski likvidēt. Cilvēki varētu ne vien modificēt savus ķermeņus atbilstoši tābrīža skaistuma etaloniem, bet arī atbilstoši savām vēlmēm dzēst sāpīgas un nepatīkamas atmiņas, mazināt vai likvidēt kādas traucējošas rakstura īpašības – impulsivitāti, slinkumu, grūtības pamosties agri no rīta vai, gluži otrādi, bezmiegu naktī. Tāpat pēc smadzeņu ievainojumiem būtu iespējams atgūt zaudētās domāšanas funkcijas.

Jau tagad, pēdējo 10 – 15 gadu laikā, ir veikti vairāki atklājumi, kuri vēl pavisam nesen šķita tālas nākotnes un fantastikas grāmatu darbības lauks. Pavisam nesen ir kļuvis iespējams prognozēt, kurā brīdī recidīvisti (un ne tikai viņi) veiks noziedzīgu nodarījumu vai piedzīvos potenciāli bīstamu emocionālu izvirdumu [2] [3]. Funkcionālie magnētiskās rezonanses izmeklējumi ļauj noteikt, kuri cilvēki joprojām ir pie pilnas apziņas, arī tad, ja tie nespēj ne kustēties, ne runāt, ne kā citādi paust savas sajūtas [4]. ASV tiesvedībā jau ir bijis vismaz viens gadījums, kad ar magnētiskās rezonanses izmeklējumu palīdzību ir noteikts, vai noziedznieks noziegumu izdarījis apzināti, vai arī bijis upuris nekontrolējamam emociju izvirdumam [5]. Vairākas pētnieku grupas izstrādā metodes, kā iespējams nolasīt cilvēku domas, ir arī pirmie rezultāti [6].

Savas iespējas demonstrē arī farmakoloģija. Tiek testētas zāles, kas ļautu dzēst vai mazināt nepatīkamas, traumatiskas atmiņas [7], kā arī tādas, kas ļautu dzēst tieksmi pēc alkohola [8]. Tiek pārbaudītas arī tehnoloģiskas iespējas naktī, cilvēkam guļot, uzlabot pa dienu iegūtās zināšanas [9].

Zinātnieki un optimistiski futūristi lieto tādas piesardzīgas frāzes kā: "Tas padarīs mūs gudrākus", "Pasaule kļūs par mierīgāku vietu" [10].

Sarežģītākais jautājums šeit ir par ētiku. Lai arī atklājumi sola daudzus tiešām atzīstami vērtējamus dzīves kvalitātes uzlabojumus, tomēr lielā daļā gadījumu tām pretī var nolikt gluži šausminošas iespējas, kā atklājumi varētu tikt izmantoti pret cilvēka gribu vai vispārīgiem cilvēka tiesību principiem.

Kā agresīva kaušļa dzīvi ietekmēs tas, ka visas viņa smadzeņu aktivitātes tiks fiksētas? Kas notiks, ja policija pie viņa ieradīsies īpaši intīmā brīdī, kad viņa emocijas sasniegs īpaši augstu līmeni? Vai personu var aizturēt par stipru vēlmi izdarīt kaut ko pretlikumīgu? Ko iesākt ar faktu, ka zinām – lūk, šis cilvēks, kurš nevar sazināties ar ārpasauli, ir pie pilnas apziņas un saskaņā ar aparāta rādījumiem vēlētos nomirt? Ko darīt, ja cilvēks vēlas izdzēst visu savu atmiņu un sākt dzīvi no sākuma? Kā rīkoties, ja tieksmi pēc alkohola vēlas dzēst nevis pats atkarīgais, bet viņa tuvinieki vai sociālais dienests? Bet ja tā ir tieksme nevis pēc alkohola, bet pēc kā cita, kas kādā valstī (piemēram, Ziemeļkorejā) tiek uzskatīts par nepieņemamu? Kā nodrošināties pret iespēju, ka miegā varētu nostiprināt ne tās zināšanas, kuras vēlamies apgūt mēs, bet kādu ļaunprāša programmu? Pat nevainojami precīzu melu detektoru ētikas speciālisti uzskata par privātās dzīves robežas aizskarošu [11]. Eitanāzijas un atomenerģijas problēmas varētu izrādīties nieks salīdzinājumā ar tām ētiskajām dilemmām, kuru priekšā drīz vien cilvēci nostādīs neirozinātne.

Protams, visvienkāršāk būtu rīkoties tāpat, kā tas jau lielā mērā ir izdarīts saistībā ar klonēšanu – to vienkārši aizliegt. Tomēr atteikties izzināt kādus atklājumus, uz kuru sliekšņa esam nonākuši, nozīmētu, ka noteiktās aprindās strauji uzlabosies Ziemeļkorejas reputācija. Redzot pieprasījumu, šai nekādas starptautiskās vienošanās neievērojošajai valstij drīz vien pievienosies ceļabiedri. Tas būtu tāpat, kā visām demokrātiskajām valstīm draudzīgi atteikties no atomieročiem, kamēr dažādu marginālu režīmu rokās tie joprojām saglabātos. Visticamāk, publiska atteikšanās no tālākiem pētījumiem maz ietekmētu dažādu specdienestu darbību – viņi taču pētījumus varētu turpināt slepeni.

Tādēļ nopietni šaubos, vai zinātnes progresu ir iespējams apturēt. Labākajā gadījumā to var kontrolēt – bet arī tas varētu izrādīties viens no civilizācijas visu laiku izaicinošākajiem uzdevumiem. Sabiedrība ir tālu no domas, ka varētu atteikties no daudzsološa tehnoloģiskā progresa tikai tādēļ vien, ka tam līdzi nāk nopietni draudi.

Šajā kontekstā ASV valsts dienestu nekautrīgā ielaušanās privātajā dzīvē ar sociālo tīklu starpniecību rādās vēl daudz nepatīkamāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Nevajadzētu domāt, ka specdienesti turpmāk atteiksies no sociālo tīklu izmantošanas informācijas noskaidrošanai vai aprobežosies ar tiem, neiejaucoties cilvēka dzīvē vēl dziļāk. Protams, viņi iespiedīsies visur, kur vien būs tāda iespēja. Specdienesti pēc definīcijas ir grūti kontrolējami, bet par to, ka nekontrolējamības apstākļos cilvēki to dara un darīs vienmēr, nevajadzētu šaubīties. Jau par klasiku psiholoģijā ir kļuvuši eksperimenti, kas apliecina, ka absolūtas varas apstākļos sevi kontrolēt pārstāj arī līdz tam gluži normāli cilvēki.

Diemžēl komplektā ar iespēju manipulēt ar apziņu arī pāris teroristu organizēta pasaules nolaupīšana, padarot visus cilvēkus par savu komandu vergiem, kļūs par vērā ņemamu iespēju. Patiešām vērā ņemamu.

Atliek otra iespēja – stingra sabiedrības kontrole pār ētiski sarežģītajām zinātnes jomām. Tas ir, daudz stingrāka, nekā šobrīd esam pieraduši paciest pat lidostās. Tai būtu jābūt arī daudz sarežģītākai, lai ne vien iespēju robežās novērstu visus riskus, bet arī aiz pārlieka birokrātiskā sloga nepadarītu neiespējamu likumīgu tālākvirzību.

Domāju, ka tuvākās desmitgades nesīs daudz diskusiju par šo jautājumu. Varu atvērt diskusiju, piedāvājot savu modeli, kurā smadzeņu pētījumi tiek veikti, publicējot par tiem informāciju internetā un īpaši iesaistot vērtētāju paneli, kas ietvertu gan ētikas speciālistus, gan parastus cilvēkus, gan arī dodot iespēju lemšanā iesaistīties plašākai sabiedrībai.

Arī specdienestu izmantotās metodes un konkrētie to pielietošanas gadījumi būtu jāsaskaņo ar īpašu sabiedrības pārstāvju paneli. Pat ja notiks informācijas noplūde un dažos gadījumos par specdienestu aktivitātēm uzzinās noziedznieki un sabiedrība, ļaunums būs mazāks nekā tad, ja šie sāks pārkāpt saprātīgas pilnvaras. Bet specdienesti tās, varu vien atkārtot, pārkāps pilnīgi noteikti.

 

[1] Ramirez, S., Tonegawa, S. et al. (2013). Creating a false memory in the hippocampus. Science: 341(6144): 387-391.

[2] Q Sensor: The data of our emotions. BBC: Horizons. 22.11.2012 http://www.bbc.com/future/story/20121121-reading-your-mind

[3] Nuzzo, R. (2013). Brain scans predict which criminals are more likely to reoffend. Nature, 25.03.2013. http://www.nature.com/news/brain-scans-predict-which-criminals-are-more-likely-to-reoffend-1.12672

[4] Cyranoski, D. (2012). Neuroscience: The Mind Reader. Nature, 13.06.2013. http://www.nature.com/news/neuroscience-the-mind-reader-1.10816

[5] Hughes, V. (2010). Science in Court: Head Case. Nature, 17.03.2010. http://www.nature.com/news/2010/100317/full/464340a.html

http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/23888038?dopt=Abstract&holding=npg

[6] Computer Can Read Letters Directly from the Brain. (2013). ScienceDaily, 19.08.2013. http://www.sciencedaily.com/releases/2013/08/130819141641.htm

[7] Pitman, R.K. et al. (2011). Systemic mifepristone blocks reconsolidation of cue-conditioned fear; Propranolol prevents this effect. Behavioral Neuroscience, 125(4), 632-638

[8] Barak, S. et al. (2013). Disruption of alcohol-related memories by mTORC1 inhibition prevents relapse. Nature Neuroscience.

[9] Arzi, A. et al. (2012). Humans can learn new information during sleep. Nature Neuroscience: 15, 1460-1465

[10] Will men and machines merge? BBC: Future Thinking. 09.11.2012 http://www.bbc.com/future/story/20121108-will-men-and-machines-merge

[11] Neuroethics Needed. (2006). Nature, 22.06.2006. http://www.nature.com/nature/journal/v441/n7096/full/441907a.html

 

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!