¼ Literatūra
03.12.2008

apvienosies izsvaidītie

Komentē
0
Saglabā

Foto: Baiba Ogriņa

 

***

pilsēta ir nedaudz pavērts pirmās acs plaksts
ieejot jāpieliecas kā izrādot pazemību
bet iekšā drīkst staigāt
taisni iedzītas naglas muguru
un uzsūkt ap sevi plūstošās sulas

tur upe piesista
tur tālāk jūra piesista
un tepat līdzas kādā kāpņutelpā
mans draugs

sāpes kā naktsmiera izgarojumi
tā miera
krievu valodā dēvēta arī par pasauli

viņas matiem es pieslēgta sprādze
tīkliem
neatraujami pielīmēts zirneklis
un reizē uz ziemu stingstoša muša

kad aizdarās plaksts
mans draugs
es sitos pret mīkstumu
saplīstu



***

aummmm... strauji mainīga galamērķa nogruvums,
akmeņu vājprātīgie kliedzieni
un glāstošas sniega dūnas,

virs kurām, gan drīz gandrīz pieskaroties,
lidinās dieva teikumiem
aprakstīts autobuss,

un tu stāvi
pie lūgšanu izsistā loga,
šajā ainavā spītīgi meklējot sevi –

starp akmeņiem pavīd asiņaina roka,
kāda pārsla aizdara par vēju smagākos plakstus,

pie stūres sēdošais cieši noraugās,

čīkst
aiz muguras
mūžīgi aizslēgtās
durvis.



***

kāds apguļas blakus

notirpst tā puse kurai pieglaužas
kā asus putekļus šķaudoša lapa

(rudens)

un es runāju miegā
atkāpies
sātan

es neesmu sātans
atbild viņš vai viņa vai kas tas arī nebūtu
apvainojies apvainojusies vai kas tas arī
nebūtu

bet kāpēc
kad šķaudi neaizliec priekšā roku

nu ja
tev jau nav roku

tev pietiek tikai ar manu ķermeni

(iespējams rudens)

pa logu skatās
pirms gadiem nogāztā liepa



veltījums manam neesošajam psihoterapeitam.

katru vakaru vēlos aizliet acis.
tomēr pārsvarā eju gulēt sausām.
nē, es neeju gulēt, es dodos naktsdzīvē –
savos vai svešos sapņos. tie tagad ir tik dzīvi,
ka mana atmoda kā augšāmcelšanās citai dzīvei. un otrādi.

es vairs nemeklēju savu vārdu.
tas pazuda toreiz, kad nepaklausīju modinātājam.
zvana skaņas to sadalīja burtos un izmētāja,
daļu – amalgamā, daļu – tumšajā ozola mizā.
es nosapņoju vai kāds uz ielas pateica,
ka jebkādi turpmākie meklējumi ir bezjēdzīgi.

vakaros, kad līdz pat malām piepildu vēlēšanos,
skaidri saredzu savu slīkšanu
kā sarkanās jūras mantiju,
kas izraibināta baltiem atmiņas plankumiem,
un iekšpus pavērstās ausis ieklausās –
tik-tik tik-tik tik-tur zivs pret spoguļa ārsienām sitas.

es patiešām nezinu, kas šovakar notiks.
varbūt no sausuma sasprēgās spogulis,
varbūt nepievērtā žauna no karaliskās jūras
beidzot izsūknēs visu skābekli,
un aizmigšana rādīsies šķebinoši salda.
varbūt notiks brīnums – apvienosies izsvaidītie,
un es tos uzrakstīšu uz sienas,
lai nekad mūžā vairs neaizmirstas.

kuras?

vēl diena. vēl nakts. vēl tikai zīmē
jau citur uzbūvētās mājas.

lūdzu, pasaki,
es tiešām nezināju, kuras...

bet,
ja šobrīd vēro manu miegu,
es neguļu, es skaitu lūgšanu – nemodini.



svētdiena

mēs pielūdzam vēju
un sniega ledainie žokļi
kā lamatas lūgšanu liesmām   

uz dievu blēj ceļus lokošie sētnieki

II

nikni puteņa izbadinātie gulbji

manā somā nav maizes
tikai cirvis
un nevēlēšanās nogalināt

es bēgu
lai dzīvo sniegbaltie badmiras

III

pelnu kapuce nepadara par mūku
un ielas kļūst neizbraucamas
kad tās atbrīvot mēģina
novembra atkusnis

IV

tava plauksta nav slota
bet notīra

V
 
spārnu mozaīka
kā ezera ieelpotais ledus

mūsu švīksti caur debesīm   precīzi

ikara saulē



izrunāšanās
 
apkārtstaigules lapas
šūnu kodolus apbrauc zilbaltie autobusi

(ā, tu laikam par viņu. vai apklusti.)

mēs esam teātrī un izprotam galveno lomu
bet galvenā tomēr ir skatuve
un aizmigušo sapņi kas parādās uz aktrises sniegbaltās pieres
kā dieva pārkrāsotas
lapām pievienojas zilbes

(un ko tu ar to gribēji sacīt? rakstīt par teātri nav moderni.
bet, jā. tu jau vairs neesi jauns un ar pliku gudrību
tev nekad nav pieticis. uzadi vēl vienu mēteli.)

rīt runās tikai pulkstenis
jo es redzu nākotni
viņas neko neizteicošajā sejā
smilkst sarkanie suņi un murrā sniegmelnās kaķenes
rīt klusēs sekundes izrautā mēle

(varbūt pietiek?)

mēs paklūpam pret gaismas nogāztajiem ķermeņiem
un izbirstam pa sudraboto pilsētas grīdu

nāk vienīgais
tieši uz kodolu

(pietiek.)

Andris Ogriņš

Andris Ogriņš ir 1975. gadā Rīgā dzimis latviešu dzejnieks, piecu dzejoļu krājumu un vienas dzejprozas grāmatas autors (līdz šim pēdējais dzejoļu krājums "tā putna diena" izdots 2019. gadā). Andris mī

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!