Aptuvenības diskrētais šarms

Šī grāmata pamatā ir veltīta dzejas tekstiem krievu valodā, ko latviešu autori sarakstījuši vairāk kā gadsimtu ilgā periodā; tajā apkopotie teksti ir viens no latviešu un krievu lingvistisko attiecību aspektiem Latvijas un Krievijas teritorijās. Vairākus gadus ar lielu interesi gaidīju šīs grāmatas parādīšanos. Un, lūk, tā ir iznākusi.

Tā būtu varējusi kļūt par noderīgu materiālu filoloģijas studentiem, ja tajā būtu iekļauts daudz maz pārskatāms poētiku un ietekmju izvērtējums. Tā varētu interesēt vēsturniekus, ja vien grāmatas familiārais stils un sistēmiskuma trūkums neraisītu šaubas arī par tajā iekļautajiem faktiem. Tā varētu raisīt interesi sociologos, ja grāmatas sastādītājs būtu mēģinājis, piemēram, nopietni analizēt valodas vides spiediena fenomenu. Grāmata varētu iepriecēt atsevišķu dzejnieku daiļrades, piemēram, A. Imermaņa dzejas, cienītājus, ja vien tajā būtu iekļauti Imermaņa pazīstamākie liriskie dzejoļi.

Grāmata, sacīsim tā – nav no vienkāršajām. Tajā ir daudz visa kā (448+2 lpp.), turklāt grāmatas veidotājs ir talantīgs stilists. Tiesa, tie latviešu lasītāji, kuri ne pārāk labi zina krievu valodu un literatūru, diez vai sapratīs, ar ko īsti nodarbojušies viņu tautieši, jo nedz ievadā, nedz komentāros grāmatas sastādītājs pašiem tekstiem īpaši nepievēršas. Savukārt vairums krievu lasītāju grāmatu uztvers kā lielisku joku, kas atjautīgi noslēpts pseidoakadēmiskos vākos. Ietekmīgais Maskavas kurators D. Kuzmins savā blogā jau nosaucis grāmatu par „reibinošu”, pievienojot vēl arī citātu no ievada: „Varētu rasties kārdinājums sasaistīt abus šos Poruka radošās biogrāfijas faktus: garīgo slimību un pāriešanu uz krievu valodu. Tomēr diez vai tas būtu pareizi…”

Manuprāt, viena šīs grāmatas vērtība ir neapšaubāma – sastādītājs apkopojis lielāko daļu tekstu, ko latviešu autori (un viens vācietis) sarakstījuši krievu valodā. Nepareizus, mehāniskus, lai arī vietām drosmīgus, aizkustinošus un smieklīgus. Neskatoties uz sastādītāja skaļo paziņojumu (43. lpp.): „Šie dzejoļi nepavisam nav piemineklis brīvai valodas pārzināšanai, bet gan pati brīvība: pati dzeja,” es personīgi kā „pašu brīvību, pašu dzeju” uztveru vien trīs nelielus A. Aizpurietes tekstus; pārējo uzlūkoju kā piedēkli attiecīgo autoru daiļradei. Paliekošāku estētisko baudījumu sagādā vienīgi A. Čaks, J. Kunnoss un Kikōne (un no vecajiem – E. Gliks un Ā. Erss); pārējie teksti ir pavisam bezpalīdzīgi vai ietver tik daudz klišeju, ka tajos acīmredzami saplūst vairāki hrestomātiski paraugi – tādēļ tiem būtu nepieciešami īpaši literatūrzinātniski komentāri.

Šis ir jau ceturtais recenzijas variants. Trīs iepriekšējās versijas ar nosaukumu „Parindeņa komentāri” izrādījās neizdevušās. Tajās aplūkoju atsevišķas vietas izdevumā, atsaucos uz to pavadošajām preses relīzēm un publicētajām atsauksmēm. Atsevišķas lietas mani ieintriģēja, taču kopumā grāmata izsauca protesta sajūtu, ko es nejaudāju izskaidrot. Sākotnēji aplūkoju „Latviešu krievu dzeju” pēc vienkāršiem kritērijiem: teiksim, ka lietai jāatbilst pretenzijām, ko tā izvirza. Taču uz A. Zapoļa grāmatu šos kritērijus attiecināt nevarēja, jo tā ne uz ko nepretendē. Tā ir veidota tikai un vienīgi „joka pēc”, un nevienam neko nav parādā.

Es sacītu, ka grāmata reprezentē aptuvenības apoteozi. Tajā viss ir veidots tā, ka uz jautājumu „kāpēc?” atbilde atnāk pati – un kāpēc nē? Pat iebildei par koncepcijas trūkumu (tas nav zinātnisks, nav māksliniecisks un nav informāciju apkopojošs izdevums) var attraukt, ka tāda arī bija koncepcija.

Bez iepriekš minētā tekstu kopuma, priekšvārda divās valodās (M. Poļakovas tulkojums) un komentāriem priekšvārdam un tekstiem, grāmatā ir arī ziņas par autoriem. Šo ziņu autors K. Vērdiņš ieviesis krietnu sportiska niknuma devu pēc definīcijas pavisam neitrālajās referencēs, kā rezultātā šīs A. Zapoļa grāmatas krievu lasītājs gūst kādu jaunu, pārsteidzošu priekšstatu par latviešu dzejas ainavu. Būs gana ar vienu piemēru (436.lpp.): „Nodibinoties padomju varai, 1940. gadā Rainim pēc nāves piešķirts LPSR Tautas dzejnieka nosaukums, kopš tā laika viņš tiek uzskatīts par izcilāko latviešu dzejnieku.”

Ievadā un apjomīgajā komentārā sastādītājs viegli pārvietojas starp diviem kontekstiem – krievu un latviešu, bārstīdams citātus un piemērus, kas, protams, liecina par lielo ieguldītā darba apjomu. Taču – šajā darbā ir vismaz trīs „bet” (un desmitiem piemēru). Pirmkārt, es neredzu A. Zapoļu latviešu valodas eksperta lomā. Otrkārt, viņa paviršie un avantūriskie formulējumi, visticamāk, labāk iederētos parastā beletristikas tekstā. Treškārt, tiklīdz autors paziņo jebko, kas prasītu paskaidrojumus, šie paskaidrojumi lielākoties izpaliek.

Interpretējot latviešu tekstus, A. Zapoļs bieži vien kļūdās. Nekļūdīgu tulkotāju un grāmatu pavisam bez kļūdām, protams, tikpat kā nemēdz būt. Taču A. Zapoļs pat necenšas tiekties uz precizitāti. Jau grāmatā „Par mums / За нас” (R.: Orbīta, 2009), viņš kā tulkotājs atļāvās būt neprecīzs gan leksikā, gan intonācijās, gan dzejoļu noskaņas atveidojumā kopumā – un tā teju katrā otrajā lappusē. (Ar konkrētām iebildēm, ja nepieciešams, varu iepazīstināt sīkākos komentāros.)

Grāmatas „Latviešu krievu dzeja” gadījumā it kā varētu uz to skatīties caur pirkstiem. A. Zapoļs tomēr ir priekšvārda, nevis grāmatas autors. Tomēr pāris apgrēcību tulkojumā noved, piemēram, pie tā, ka M. Bendrupe krievu lasītāja acīs kļūst neapšaubāmi neadekvāta. Uzmanību! Atmiņas par Koktebeles periodu (30. lpp.): „Par cik mani viesi un draugi, visi kā viens, gribēja kaut cik iepazīties ar manu dzeju, krietni daudz dzejoļu uzrakstīju arī krieviski. Dažus no tiem vēlāk – tīrie joki – pārtulkoju dzimtajā valodā.” 70.lpp. tas izskatās tā: „Поскольку мои гости и друзья, все как один, хотели хоть немного познакомиться с моей поэзией, я написала по-русски довольно много стихотворений. Некоторые из них позже – смех, да и только – перевела на родной язык,” – kas atpakaļtulkojumā skan jau šādi: „Tā kā mani viesi un draugi, visi kā viens, gribēja kaut cik iepazīties ar manu dzeju, es uzrakstīju krieviski krietni daudz dzejoļu. Dažus no tiem vēlāk – tur jau kaķim jāsmejas – pārtulkoju dzimtajā valodā”.

To, ka vienā no K. Jēkabsona dzejoļiem – „viscaur atskaņotā ļoti rūpīgi” – piepeši parādās atskaņa „одинок / звук”, A. Zapoļs pieņēmuma veidā skaidro ar to, ka „latviešu valodā skaņas [o] praktiski nav, toties ir divskanis [uo]” (40. lpp.). Lieta tā, ka skaņa [o] latviešu valodā sastopama gana bieži – citvalodu izcelsmes vārdos. J. Kunnoss par šo tēmu ironizē kādā no saviem pilsētas cikla dzejoļiem: „kur bijās lībiešu ciems un namturis Rozens / vairāk šķiet pašam kā Ruozēns tā apaļāk skan”. Vārdi „одинок” un „звук” a priori ir vārdi citā, t.i. krievu valodā, tāpēc nekāds diftongs to izrunā nav iedomājams. Un, patiesību sakot, disonējošo atskaņu esamība dekadenta K. Jēkabsona dzejā komentārus vispār neprasa (salīdzināšu kaut vai ar A. Bloka: „В блеске зимней ночи тающая, / Обрати ко мне твой лик. / Ты, снегами тихо веющая, / Подари мне легкий снег”).

Viegls kļūdu un šķietamu kļūdu šķidrauts pats par sevi poētiskai valodai nedz ko skādē, nedz arī to bagātina. A. Zapoļs tomēr iet tālāk (41. lpp.): „Tādējādi kļūdas var liecināt, ka rakstnieks valodu, kurā viņš raksta, uztver kā savu valodu, bet atkāpes no normas var uzskatīt par neatņemamu brīvas valodas lietošanas sastāvdaļu.” Vajadzētu tieši otrādi: ja valoda „uztver autoru kā savu”, tā atļauj viņam atkāpties no normas. „Pamēģiniet vienkāršu eksperimentu ar skulptūru – nosmērējiet tās skaistos [..] vaibstus ar kaut ko tumšu, kaut ar tiem pašiem sodrējiem – un tās burvība acumirklī izzudīs,” kārtības labad šeit atsaukšos uz A. Grīnu. „Taču dzīvas, priecīgas meitenes seju ar nepareiziem, taču jaukiem un maigiem vaibstiem [..] un smaidu, kas uzmirdz kā trīsuļojoša vasaras lapotne, - tādu seju var, skaistumam nekaitējot, notriept kvēpiem un putekļiem, cik vien sirds kāro.”

Priekšvārda III daļā grupas A. Zapoļs skaidro, ka krievu dzeja līdz pat šim brīdim ripo pa sillabotonikas sliedēm, domājams, tādēļ, ka viņu tur nolikuši E. Gliks un V. Trediakovskis. Nedod Dievs, kāds no lasītājiem, pēc sillabotonikas ilgodamies, nejauši ielūkosies „Orbītas” mājas lapā.

Priekšvārda X daļā teikts: „Sastādītāja nolūks nav atklāt krievu lasītājiem latviešu dzeju – par to priekšstatu var gūt no Aleksandra Bloka, Vladislava Hodaseviča, Valērija Brjusova un daudzu citu krievu dzejnieku atdzejojumiem…” Es nezināju, ka Bloks un Hodasevičs ir tieši tie cilvēki, kuru atdzejojumi iepazīstina ar latviešu dzeju. Man likās, ka ar to visupirms iepazīstina tulkojumi, kurus no oriģināla veikuši krievu dzejnieki – un ne dzejnieki – L. Azarova, I. Čerevičņika, G. Gondelmans, S. Moreino, O.Pētersone, L. Romaņenko, A. Zapoļs, L. Ždanova, gluži tāpat kā no parindeņiem radītie L. Čerevičņika, T. Gluškovas, J. Probšteina, A. Reviča, A. Ščuplova un daudzu citu atdzejojumi.

Priekšvārda IX daļas komentāros pārstāstīts gadījums, kas saistīts ar pazīstamiem padomju neoficiālo dzejnieku piedalīšanos: „1965. gadā pēc Lianozovas dzejnieku Andreja Sergejeva, Igora Hoļina, Genriha Sapgira un tieši tolaik krievu dzejā iepeldējušā Anatola Imermaņa dzejas lasījuma notika debates: „Tajās rosīgi piedalījās – nebijis gadījums – paši dalībnieki; divi asi, aizkaitināti uzbruka Anatolam. [..] …taču bija arī cits viedoklis, dzejniekam un tulkotājam Arkādijam Šteinbergam: „Pēc dažām dienām Šteinbergs sacīja [..] ka no četrotnes viņam visinteresantākais licies Imermanis.”

Jāteic, šeit mēs vismaz varam minēt, ko lasīja A. Imermanis, un vai patiesībā nenotika kas cits: „Lianozovas skolas” dzejnieki uzbruka ne pašam A. Imermanim, šis uzbrukums netieši bija vērsts uz viņa prototipiem A. Vozņesenski un R. Roždestvenski. Jo, ja „Pastmarku albuma” autors („Альбом для марок”, pirmoreiz publicēts Rīgas žurnālā „Rodņik”) cienītu A. Vozņesenska manieri, tad, būdams atklāts cilvēks, viņs noteikti sajūsminātos par to virtuozitāti, ar kādu A. Imermanis ieraksta savu parauga turpinājumu tajā poētiskajā telpā, kurā krievu dzejniekam ceļš bija slēgts (lianozoviešiem polārais A. Šteinbergs ar savu romantisko naturālismu necienīja viņu uzspēlēto minimālismu).

Grāmatā „joka pēc” iekļauti latviešu prozista E. Ādamsona teksti, kurus viņš rakstījis Krievijā – 9-10 gadu vecumā. Ja nav zināms precīzs dzejnieka dzimšanas gads (kas šodienas lasītājam būtu gluži piedodami), bet pa taisno uzdurties kam tādam: „Поехали солдати с корабликом на войну. Там было зверам они разсдрались с зверами и поехали с корабликом дома счастливи. Конец,” – var nospriest, ka 1916. gadā Ē. Ādamsons sajucis prātā. Tomēr, izlasot biogrāfisko uzziņu, saprotam – tā nav.

Izdevuma noformējums – nevainojams, kā jau „Neputna” grāmatai – dara ar grāmatu apmēram to pašu, ko oficiāls kostīms ar vakarējo skolnieci. Sponsoru logotips (5. lpp.), 2,5 reizes lielāks par izdevēja zīmīti (3. lpp.), izdaiļo šo skatu. Sponsora mājas lapā lasu: „Zapoļa grāmata, bez šaubām, kalpos kā modelis sarežģītiem zinātniskiem projektiem, kas pēta savstarpējās attiecības starp citām Austrumeiropas (Lietuvas, Ukrainas u.c.) dzejas kultūrām ar dižām Eiropas dzejas tradīcijām – krievu, latīņu, poļu, vācu.”

Cilvēki, kas augstu vērtē A. Zapoļa grāmatu, protams, nav dumjāki par mani. Viņi brīnišķīgi apzinās, ka grāmata ir totāli „aptuvena”. Kā saprotu – viņus šī aptuvenība dažādu iemeslu dēļ apmierina. Viens, manuprāt, pārprot korporatīvo ētiku. Otrs cieš no bilingvāluma, kā ietekmē neizbēgami zūd valodas dzirdes smalkums. Trešais vēlīgi pieņem teju jebkādus centienus mūsu mazajā literatūras valstiņā.

Tajā nav nekā šausmīga. Pieņemt vai nepieņemt aptuvenību – tā, sacīsim, ir katra personīga izvēle. Tā ir ērta, mājīga un samērā droša. Es to saistītu ar šovu „Dejo ar zvaigzni” – man tas neiet pie sirds, lai arī dejas un zvaigznes (atsevišķi) man pat ļoti patīk.