Par grāmatām
24.04.2018

Apskaidrot acis

Komentē
0

Par Johannas Sinisalo romānu "Saules kodols", "Pētergailis", 2017

Johannas Sinisalo romāns "Saules kodols" – brīnišķīgā Maimas Grīnbergas tulkojumā, mākslinieces Gitas Treices skaistā noformējumā – iznāca jau pagājušā gada rudenī.

Romāns ir distopija, kura darbība risinās Somijā "šobrīd", t.i., 21. gadsimta sākumā Somijā, kur valda eisoskrātija (labklājības valsts), ir notikusi sieviešu domestikācija, iedvesmota no Dmitrija Beļejava krievu ģenētiķa pētījumiem, ir aizliegts alkohols, tabaka, kofeīns u.c. – viss, kas varētu kaitēt cilvēka veselībai. "Pārošanās tirgus" atrodas valsts pārraudzībā. Visi baidās no Veselības dienesta, kas uzņem propogandas filmas par uzbudinošu pārtikas vielu kaitīgumu un darbojas kā slepenpolicija, izspiegojot un uzraugot pilsoņus. Citas Eiropas valstis tiek dēvētas par pagrimuma demokrātijām.

No citām slavenām distopijām Sinisalo romāns atšķiras ar izvēlēto dzīves sfēru. Margareta Atvuda pēdējos gados jaunu popularitātes vilni piedzīvojušajā darbā "Kalpones stāsts" (pirmo reizi grāmata ir publicēta pirms 37 gadiem – 1985. gadā), ir izvēlējusies vairošanos kā jomu, kuru totalitārais režīms vēlas kontrolēt. Sinisalo kā jomu, kuras sakārtošana varai šķiet risinājums cilvēces ciešanām un haosam, izvēlas pārošanos.

Viens no romāna otrā plāna varoņiem Mirko galvenajai varonei Verai kādā brīdi (kad viņa izmisīgi vēlas saprast, kā bija iespējams nonākt pie sieviešu – un pastarpināti arī vīriešu – cilvēktiesības pārkāpjošas situācijas) saka: "Reizēm vienīgais, ko vajag, ir tik skaļa un ietekmīga grupa, lai tās locekļi varētu mainīt pasauli tā, kā vēlas... Pietiek, ja daži savas privātās intereses pamato kā vienīgo pareizo patiesību un, saceldami lielu troksni, rada iespaidu, ka aiz viņiem stāv aizmirstas un novārtā atstātas masas.... Taču, ja pietiekami enerģiska grupa nepārtraukti dzītu citiem galvā domu, ka auto trūkums ir cilvēktiesību pārkāpums, – cik daudzi šai situācijā atteiktos no valsts dalītām bezmaksas mašīnām?"

"Bezmaksas mašīnas" šai gadījumā ir sievietes. Ne visas sievietes – pēc ģenētiķa Beļajeva pētījuma ar sudraplapsām izstrādātās metodes – pakļāvīgākās un maigākās sievietes: femisievietes jeb elojas. Vēl ir morlokas – tās ir sievietes, kuras neatbilst prasībām vai nu pēc izskata, vai pēc rakstura un zaudē iespēju piedalīties pārošanās tirgū.

Sinisalo aprakstīto distopiju es spēju uztvert kā metaforu par mūsdienu dzīves norisēm. Piemēram, to, ka morlokas nevar piedalīties pārošanās tirgū. Domāju, ka ir ne mazums sieviešu mūsu pašu republikā, kas nerunā atklāti par savām vēlmēm, tiesībām, vajadzībām, jo baidās tikt ignorētas "pārošanās tirgū". Šo hipotēzi, protams, nav iespējams apstiprināt tieši tajā ietvertās domas dēļ. T.i., sievietes teiks, ka tā nav, ka viņām patīk sāpīga un nereti arī kaitīga vaksācija, viņām ir prieks zaudēt karjeras iespējas, upurējoties vīram, ka sadzīves pienākumi viņām sagādā baudu un vīram tāpat neko nevar uzticēt tīrīt utt. Viņas tā varētu tiekt tieši bailēs no tā, ka vīrs sadusmosies, apjuks, viņai atteiks un ka viņa var zaudēt galveno lomu (sieva), kuru šajā sabiedrībā viņai atvēl.

Tieši tāpēc, manuprāt, maskulīnās ideoloģijas struktūra ir tik grūti maināma, jo tā pēc tam, kad ir apmierinātas pamatvajadzības – gaiss, ēdiens, drošība – manipulē ar cilvēka pirmo primāro vajadzību. Tā manipulē ar vajadzību būt mīlētam. Vara ir iestāstījusi un turpina dažādos veidos iestāstīt, ka būt sievai ir tas pats, kas būt mīlētai un mīlēt. Un ka būt veiksmīgam, pelnīt daudz naudas ir gandrīz tas pats, kas būt nemirstīgam.

Sinisalo aprakstītajā Somijā valsts atņem sievietēm arī vajadzību pēc drošības un pajumtes, ja viņas nepakļaujas tās diktētajiem noteikumiem.

Mūsdienu Latvijas sabiedrībā cilvēki pēdējā laikā gluži kā publiskā uzticības apliecinājumā "partijai" atkārto – es neesmu feministe, Dievs pasarg, es neesmu feminists. Cilvēkus var saprast, jo, kā jau teicu, pirmkārt, ikviens vēlas būt mīlēts, otrkārt, gandrīz visi grib arī patikt. Viedokļu līderi un citi reālās un virtuālās varas pārstāvji ir daudz darījuši, lai sētu bailes un izveidotu ļoti nepievilcīgu feministes tēlu. Tās ir sievietes (iespējams, pulkā ir arī kāds jocīgs vīrietis), bruņojušās ar motorzāģiem, kurus nes viegli pārmestus pār muskuļainajiem un vienlaikus šaušalīgi resnajiem pleciem, pametušas savus bērnus novārtā, dodas apgaitā pa kluso Rīgu, lai meklētu un atrastu normālus vīriešus, kas vēl atceras Dieva vai dabas (varbūt: Dievdabas) vēsti. Viņas meklē šos vīriešus, lai viņiem nogrieztu. Un pieliktu sev.

Domāju, ka daļa cilvēku šos murgus izplata un tiem tic aiz bailēm. Bailēm nesaņemt to pašu mīlestību un patikšanu. Jo vara ir gadsimtiem ilgi teikusi, ka tai pieder tiesības izdalīt šīs lietas. Ka tā, vara, stāv pie milzīga, mīlestības pilna šķūņa un izdalīs to tikai tiem, kas atbilst varas noteiktajiem parametriem. Šis uzskats un bailes tikt noraidītam mūsu vidū ir izplatīts ar izglītības, kultūras, kino, reklāmas un reliģijas palīdzību.

Tomēr maskulīnā ideoloģija dara pāri visiem neatkarīgi no dzimuma un neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir feminists vai nav. Sinisalo grāmatā šī ideoloģija draud ar reālu cietumsodu un mīlestības drusku atņemšanu, ja cilvēki neatbilst valsts noteiktajām prasībām, savukārt mūsdienu realitātē vara biedē un manipulē slīpētāk. Tā pat izvēles brīvību reizēm izmanto saviem nolūkiem: "lai taču viņi savā guļamistabā dara, ko grib. Tikai lai neiet savos praidos". Vai: "Protams, tu vari darīt, kā gribi, bet pats Dievs (daba) taču sievietei uzlicis šo pienākumu – būt skaistai, palīdzēt vīrietim, dzemdēt bērnus, mazgāt grīdu, taisīt ēst utt, utjpr., un paskaties, kas notiek ar tām sievietēm, kuras tā nedara."

Iebiedējot un liekot pārmērīgi censties, vara traucē cilvēkam saprast to, ko viņš vai viņa patiesībā vēlas.

Arī šai grāmatā aprakstītajā struktūrā, kur katram cilvēka apakšsugu nosaka valsts institūcijas, sākumā var šķist, ka cietējas no šīs diktatūras ir tikai sievietes, kuras tiek ierobežotas, infantilizētas, lai apmierinātu masko vīriešu prasības. Tomēr, lasot un arī dzīvojot ilgāk, kļūst skaidrs, ka no šīs struktūras, kuras viens no galvenajiem balstiem ir "femisieviešu domistikācija" – pārošanās tirgum atbilstošo sieviešu veidošana tā, lai viņas būtu pakļāvīgas, ne pārāk izglītotas, atbilstoša izskata –, kļūst skaidrs, ka no šīs struktūras cieš visi, tai skaitā tie daži procenti, kuriem pieder visas pasaules nauda.

Jo šajā struktūrā neviens nav brīvs izstāties no rindas pie šķūņa un ieraudzīt, ka viņš vai viņa ir labs tāds, kāds viņš vai viņa ir, un, iespējams, arī atklāt, ka šai varai nekad nav piederējis tas, ko tā sola izdalīt saviem padotajiem par labu uzvešanos.

Man šķiet svarīgi padomāt, kā šāda situācija varēja rasties. Kas rada cilvēkā tik lielas bailes tikt noraidītam, ka viņš izlemj ieviest likumu, ar kuru tiek pavelēts otram apmierināt savu pārošanās vajadzību? Sinisalo skaidru atbildi uz šo jautājumu nesniedz, jo šķiet, ka, pēc viņas domām, pats termins "skaidra atbilde" pārstāv maskulīno ideoloģiju. Man šķiet, ka šo situāciju, šo patriarhālo struktūru radīja cilvēka bailes no noraidījuma: ir nepieciešamība kontrolēt to, lai kaut ko tādu vairs nekad nepiedzīvotu.

Acīmredzot cilvēku bailes no noraidījuma ir tik lielas, sāpju šoks ir tik milzīgs, ka viņi paši apzināti vai neapzināti veido iebaidīšanas kampaņas, veido visu savu mūža darbu, lai pamatotu to, kāpēc cilvēkiem nav tiesību viņus noraidīt: Dieva likums, dabiskā kārtība, subjektīvas atklāsmes, uz kurām balstās visa 20. gadsimta psioholoģija.

Pēdējo piemēru es minu, domājot par Freida atmiņu, ka viņš esot piedzīvojis erotisku uzbudinājumu, redzot savu māti ģērbjamies, no kuras lielā mērā izriet Oidipa kompleksa teorija, no kuras savukārt izriet skaidrojums par vīrieša seksualitāti kā tik nevaldāmu spēku, kura rezultātā vīrietis grib pārgulēt ar savu māti un nogalināt savu tēvu. Kamēr sievietēm neatliek nekas cits kā tikai apskaust un cerēt, ka kāds viņas izdrāzīs, tādējādi piepildot ar to objektu, pēc kura viņas tik ļoti ilgojas un kura dēļ vīriešus apskauž. Freida teorijas ir viens no aspektiem, ar kuru cilvēki tie biedēti par to, kas notiks, ja nebūs nekādu ierobežojumu.

Bet, izrādās, jau 1891. gadā somu (!) antropologs Edvards Vestermarks savā grāmātā "History of human marriage" piemin psiholoģisku efektu, kuru šobrīd dēvē par Vestermarka efektu: tā rezultātā savos pirmajos dzīves gados cilvēki izveido seksuālo astvešinājumu pret cilvēkiem, ar kuriem dzīvo kopā vienā mājsaimniecībā. Bet kā tad ar Freidu, kura Oidipa teorija izaug no mazā Zigismunda piedzīvotā uzbudinājuma, vērojot māti ģērbjamies? Iespējams, visas mūsu vīriešu bailes pārgulēt ar savu māti ir cēlušās no vienkārša sociālās nevienlīdzības fakta. Freidam bija barotāja, kas nebija viņa māte. Varbūt Freidam šī seksuālā atsvešināšanās, dabisks incesta tabu iestājās ar viņa barotāju. Iespējams, šī teorija, kuras pēcteci Viesturu Rudzīti 21. gadsimta 18. gadā vēl uzņem daudzos Latvijas ciemata salonos, ir balstīta faktā, ka Freida māte pati nebaroja savu bērnu, jo tas nebija pieņemts. Par bērniem rūpējās kalpones. Augstdzimušām sievietēm tas nebija smalki, vienkārši runājot.

Pieņemot, ka daba pati (vai Dievs) ir parūpējusies par to, lai nenotiktu incests, kāpēc valstij ir jāiejaucas šajā seksuālās dzīves organizācijā? Un kāpēc cilvēkam, kurš piedzimst kā dabisks cilvēks, ieaug incesta aizliegumā, kāpēc šim cilvēkam ir nepieciešams, lai viņam sagādā "bezmaksas mašīnu"? Tam par iemeslu varbūt ir tas, kā to savā rakstā "Kad Ādams bija Ieva" veiksmīgi pierāda Iļja Marija Boļšakovs, ka "...tradicionālā izpratne atspoguļo mums nevis to, kas notiek ar cilvēciskām būtnēm, bet gan to, kam, pēc kāda domām, bija jānotiek". Maskulīna ideoloģija ir radusies kā cilvēka apziņas – domas darbības – rezultāts. Un ar Freida piemēru es vēlos parādīt, cik subjektīvas var būt teorijas, kuras mēdzam uztvert kā objektīvas. Kā Dieva noteiktas. Vai dabas noteiktas. Vai plašsaziņas līdzekļu noteiktas. Jo vara paņem šīs sev izdevīgās teorijas un pavairo tās, lai nopelnītu vairāk varas vai naudas. Un gan Sinisalo, gan mūsu sabiedrības gadījumā vara izmanto cilvēka bailes no noraidījuma, lai pati netiktu noraidīta. Bet, tā kā varai nepieder tas, ko tā sola padotajiem izdalīt, vara rada (izceļ, izmanto propogandā) golemu – kaut ko, kas mazliet līdzinās solītajam: seksuāls apmerinājums vai laulības institūcija, kura līdzinās mīlestībai, uzvaras vai sasniegumi, kuri līdzinās nemirstībai u.c.

Lūk, un Johanna Sinisalo šo visu savā darbā apraksta bez didaktikas un intriģējoši.

"Beļajevs piedzima 1917. gadā, tajā pašā, kad Somija ieguva neatkarību, kas ir interesants apstiprinājums tam, ka vēsture ir nevis nejauša, bet gan brīnišķīgi sinhrona!" (125. lpp.)

Paradoksālā veidā šādi pseidozinātniski apgalvojumi ir raksturīgi tieši totalitārām vai autoritārām varas formām. Manuprāt, autorei ar šādiem paņēmieniem lieliski izdevies iezīmēt totalitāru sabiedrību: fragmenti no grāmatas par Dmitriju Beļajevu, fragmenti no pasakām, skaidrojošo vārdnīcu šķirkļi, likumi, tautasdziesmas u.c. Tādā veidā Johanna Sinisalo ir izvairījusies no didaktikas.

Tieši otrādi, viņa ar dažādu materiālu kaleidoskopu izveido lasītājam pilnīgu izpratni, kāda ir šī sabiedrība, tomēr neliekot garlaikoties, jo rada Vannu/Veru un Jari: raksturus, ar kuriem lasītājs vēlas identificēties un kuru mērķiem spēj noticēt.

Bez bināra vērtējuma Sinisalo ir izvēlējusies varoņus, kuri totalitārā struktūrā saglabājuši savu dabisko vajadzību pēc brīvības. Un šie interesantie raksturi precīzi iezīmētā vidē tad nu dara visu, lai šo brīvību iegūtu. Kolosāla ir kapsaicinofilu biedrības nozīmīgā loma grāmatā. Es nevēlos jums atklāt grāmatas intrigu, tikai pateikšu, ka situācijā, kad valsts izlemj, kas cilvēkam jāmīl, jāēd un jādzer, cilvēks tomēr meklē un atrod ceļu, kā tikt brīvībā.

Manuprāt, distopijas kā žanra izvēle ir veiksmīga. Māsu Mannas/Miras un Vannas/Veras un arī citu raksturu izveidē ir saskatāms shematiskums. Tomēr to var izskaidrot ar žanra nosacījumiem: varoņi un to attiecības ir veidoti, lai atklātu sabiedrības struktūras problemātiku.

Varoņu attiecībās arī atklājas kāda nianse par cilvēku attiecībām totalitārā sabiedrībā: cilvēks, kurš ir spiests melot un izlikties, citus melotājus neuzskata par normāliem cilvēkiem, par sev līdzvērtīgiem cilvēkiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka viņa visu laiku ir aizņemta ar melošanu un izdzīvošanu. Ja valsts kādu cilvēku grupu noliek situācijā, kurā tā ir spiesta melot, lai izdzīvotu, tā ierobežo resursus, kurus šie cilvēki varētu ieguldīt empātijā pret citiem, jo visi radošie resursi tiek iztērēti melošanā, cīnoties par izdzīvošanu.

Tomēr Sinisalo "Saules kodola" vēsts nav tik nepārprotama, kā varbūt gribētos šī raksta autorei. Binārās struktūras, kas ļautu saprast, kurš ir labs un kurš ļauns, grāmatas noslēgumā izšķīst, liekot domāt par varas kā parādības būtību un apšaubīt iepriekš par labu pieņemto. Grāmata liek arī domāt par Džūditas Batleres pausto ideju, cik grūti būt brīvam šajā sabiedrībā un cik gandrīz neiespējami ir pat runāt par šo brīvību, jo pati valoda ir veidojusies gadsimtu laikā kā varas instruments.

Grāmata ir veltīta "no trasta neatkarīgajam konglomerātam (iesaistītie sapratīs)". Jau šajā veltījumā Sinisalo iešifrē paradoksu, kurš atklājas, tikai izlasot grāmatu līdz galam.

Johannas Sinisalo "Saules kodols" ir viens no maniem spilgtākajiem literārajiem pārdzīvojumiem pagājušajā gadā. Tas, kā čili apskaidro manas acis. Vismaz uz brīdi.

Inga Gaile

Inga Gaile ir rakstniece, dzejniece un dramaturģe. Romānu "Rakstītāja", "Skaistās", "Stikli" u.c., dzejoļu krājumu "Migla", "raudāt nedrīkst smieties" u.c., lugu "Āda", "Mūsu Silvija debesīs" u.c. aut...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!