Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
04.06.2020

Apropriācija. Woi būšu kāds, woi ne?

Komentē
5
Saglabā

To be, or not to be; that is the question:
Whether ‘tis nobler in the mind to suffer
The slings and arrows of outrageous fortune,
Or to take arms against a sea of troubles,
And, by opposing, end them. To die, to sleep –
No more, and by a sleep to say we end
The heartache and the thousand natural shocks
That flesh is heir to – ‘tis a consummation
Devoutly to be wished. To die, to sleep.
To sleep, perchance to dream. Ay, there’s the rub,
For in that sleep af death what dreams may come
When we have shuffled off this mortal coil
Must give us pause. There’s the respect
That makes calamity of so long life,
For who would bear the whips and scorns of time,
Th’ oppressor’s wrong, the proud man’s contumely,
The pangs of disprized love, the law’s delay,
The insolence of office, and the spurns
The patient merit of th’ unworthy takes,
When he himself might his quietus make
With a bare bodkin! Who would these fardels bear
Tu grunt and sweat under a weary life,
But that the dread of something after death
The undiscovered country from whose bourn
No traveller returns, puzzles the will,
And makes us rather bear these ills we have
Than fly to others that we know not of?
Thus conscience does make cowards of us all,
And thus the native hue of resolution
Is sicklied o’er with the pale east of thought,
And enterprises of great pith and moment
With this regard their currents turn awry,
And lose the name of action. [1]

Citētais Hamleta monologs, šķiet, ir tik pazīstams, vismaz pirmās rindiņas apjomā, pat tiem, kas neko un nekad nav dzirdējuši par Šekspīru, ka to var salīdzināt ar Monas Lizas smaidu, kokakolas logotipu un tamlīdzīgām eiropeiskās kultūras standartklišejām. Un, līdzīgi, kā tas ir ar dažām citām pirmajā skatījumā it kā līdz neiespējamībai novazātām lietām, Hamleta monologs ir tik daudzdimensionāls, ka to iespējams attiecināt uz jebkura laikmeta un konfigurācijas situācijām un atttiecīgi interpretēt vai, kā redzēsim, apropriēt.

Latviski lasošie ar Hamletu iepazinās salīdzinoši vēlu. 1891. gadā klajā nāca studentu sakopota rakstu krājuma "Pūrs" pirmais laidiens (tajā, ja atceramies, līdzdarbojās arī Eduards Veidenbaums). "Pūra" krājumā atrodam Friča (Fridriha) Garā (1865–1936) apceri "Šekspīra Hamlets" – apjomīgu un visai interesantu lugas varoņa psiholoģiskā stāvokļa analīzes mēģinājumu. Taču "Baltijas Vēstnesī" publicētajā visumā pozitīvajā "Pūra" vērtējumā lasāmas arī šādas rindas: "Tad vēl būtu jāizsaka pārmetums, ka "Pūrā" atrodas daži labi apcerējumi, kas stāv pārāk tālu no mūsu latviešu sadzīves. Šekspīra Hamleta apcerējumam ir atvēlēta plaša telpa, un pie tam nu jāievēro, ka Hamlets nemaz nava latviešu valodā tulkots, kādēļ tad priekš tādiem, kas citas valodas neprot, šis garais raksts nebūs ne no kāda svara, – būs pilnīgi nesaprotams. Kādēļ tik tālu iet? Kādēļ pa svešām malām, pa filozofu svešiem prātojumiem meklēt rakstiem vielu? Vai gan neatrodam mūsu pašu dzīvē diezgan daudz ievērojamas, apceramas lietas! Nevajaga skatīties tālumā, – labs mēdz būt arvienu tuvu!" [2]

Ilgi gan nebija jāgaida. Jau nākamajā – 1892. – gadā Jēkabs Rempēters (pseid. J. Liekais, 1860–1921) sniedza savu "Hamleta" latviskojumu. Tam 1921. gadā sekoja Jūlija Rozes (1892–1972) tulkojums. Kārļa Egles (1887–1974) versija tapa 1964. gadā, bet nesenā pagātnē Rīgas intelektuālajā vidē pazīstamā zinātnieka un Šekspīra autorības apšaubītāja Jura Birzvalka (1926–1995) variants apritē nonāca 1993. gadā. Ar jaunu tulkojuma piedāvājumu, kas darināts 2019. gada iestudējumam Valmieras teātrī, šekspiroloģijā debitējuši režisore Indra Roga (1968) un aktieris Mārtiņš Meiers (1985). Vēlme atgriezties (ne tikai uz skatuves, bet tekstuāli) pie Hamleta problemātikas, aizvien padziļinot vai vismaz dažādojot tās izpratni, tādējādi noteikti uzskatāma par būtisku latviešu kultūras procesu elementu.

Tas arī saprotams. Jau Fricis Garais pieminētajā apcerē, analizējot slaveno monologu, rakstīja: "Tā "dabaskrāsas" (oriģinālā native hue – P. B.) nobāl zem prāta bālām domām; tā dūšīgākie un svarīgākie nodomi caur šīm domām nogriežās no sava ceļa, – un pazaudē darba vārdu. Dabaskrāsa te nozīmē katru cilvēka iekārošanu, kas nav skaidrota caur cilvēka apdomu, viņa prātu; tā pie Hamleta dabaskrāsa viņa dabasinstinkts, kas viņu spiež bez apdomas nokaut karali, lai atriebtu tēva nāvi. Šo aklo dabasinstinktu, dabaskrāsu aptura skaidrs cilvēka prāts, viņa apdomība; tikai caur to, ka cilvēks strādā ar apdomību, viņa darbs ir cilvēcisks, izšķirās no lopu darbiem, kurus daudz vietās rada prasts dabasinstinkts, piem., pašuzturēšanās instinkts un, kā šī brālis, atriebšanās instinkts. Hamlets te sūdzās par domu bālumu, un taču šis domu bālums, t. i. cilvēka prāts, viņa apdomība, ir tas, kas apspiež dabas rupjo sārtumu, t. i. padara cilvēku par cilvēku. [..] Tā tad šis monologs slavē prātu, viņa valdību pār cilvēka dzinekļiem. Prāts dod mēru, velk robežas, aptur mūsu kaislības, uzvada viņas uz pareiza ceļa." [3]

Bet kāds tam visam sakars ar apropriāciju? Zinām, ka ar šo svešvārdu saprot "māksliniecisku" darbošanos, paņemot kāda cita darinātu priekšmetu vai mākslas darbu (vai tā elementu) un parasti bez autora atļaujas (pat ja tas ir apropriētāja laikabiedrs vai pat kaimiņš) izlietojot savu māksliniecisko vai kādu citu radošo mērķu sasniegšanai. Lai šo plaģiātu, piesavināšanos, patapināšanu (sauciet to, kā gribat), kas kultūrā faktiski pastāvējusi vienmēr un kalpojusi visdažādākajām vajadzībām, iekļautu kaut kādā "laikmetīgā diskursā", apropriētāji un tos apkalpojošā mākslas "zinātne" izdomā visu ko. Piemēram, ka mākslinieks, rau, pārceļ šo vai to citā kontekstā un tādējādi pauž kritisku domāšanu, desakralizē stereotipus, dekonstruē iesīkstējušas un par novecojušām pasludinātas paradigmas utt.

Apropriācijas tēma tā saucamajā laikmetīgajā mākslā ir apnicīga un garlaicīga. Pavisam citādi tas ir vēsturiskā atskatā. Pateicoties profesores Māras Grudules norādei [4], iepazinos ar Engures draudzes mācītāja Johana Pētera Brandta (1776–1835) korespondenci. Te tā ir:

"Mēs cilvēki, kur un kā mēs no jaunām dienām apradduši, tā labprāt mums patīk dzīwot, nei šo pasauli atstāt. Wissa mūsu dzīwošana, lai gaŗŗa jeb īsa būtu, irr wiena jauka, mīļa un salda aprašana. Pie tā ikkatris prātīgais to pašu kā to augstāku Dieva dāwanu cienā un godā turr. Newienam nav brīw to tīši beigt un atdot, ja Diews pats to ne prassa. Citti tik nelaimigi pasaulē irr, ka tie to labbi ne apdomā un tīši tā kā slinki un nepaklausīgi bērni, no tās skolas izbēg, kur labbi veccaki tos pie labbas mācibas nodewuši. Tā citti šo pasauli ar warru atstāje, un ne sagaida to laiku, kuŗŗā pats Diews no savas skoles nosauks. Gudri weccaki dzenn tādu bērnu, kad waijaga irr, ar sitteniem atpakkaļ. Bet ko darrīs Diews? To ganna savā laikā zinnāt dabbusim!

Rakstitajam ļoti sirds nosāpusies, ka dabbuja dzirdēt, kāds warras darbs pašā 3šā svētdienā pēc zwaigznes dienas Engures draudzē, Bazuna mājās padarrīts. Wiens saimes wīrs, Andreis wārdā, jau uz 40 gaddiem wecs būdams, kam sieewa un 4 bērni bij, to beidzamu neddeļu gauži nolaidies un prātā noskummis liccies. Rītā agri wiņš no istabas paņēmis jaunu striķķi un iet ārā. Ar to nogājis salmu šķūnī, turpat pie griesta pakāries. Pēc kādām diwām stundām, siewa ne warredama to sagaidīt, iet wiņņu meklēt. Ir iekš šķūņa iegājusi, tā ierauga to karram. No izbailēm tā noģībst un pakrīt. Pēc atkal atmodusies, tā ceļļās un sauc no namma ļaudis. Šie iet un raista to zemmē, gribbedami to wēl paglabāt; bet wiņš jau gluži bij noslāpis. Diews lai žēlo to nabbagu grēcigu dwēseli un piemekle iekš tādām lielām bēdām to nabbagu atraitni un tos bērniņus.

No tādiem warras darbiem, lai Diews sarga! Jau pastarpam iekš mūsu awizēm irr ziņņas dotas. No kā tas gan warr nākt, kā pie miesām wesseli cilvēki to saldu dzīwību, to jauku aprašanu pasaulē, kas jau bez tam kā accumirklis nozūd, ar warru tīši posta un atmett? Mūsu widdū iekš ne daudz gaddiem jau seši tādi atrasti, no kuŗŗiem gan noprot, caur ko tas nācis. Diwi wēl jauni wīri, abbi stipri brandawīnu dzēre un tā aplamnieka darbus wien darrija; wiens pārgriezās kaklu un tas otrais nošawās. Tas trešais no izbailēm par cietu strāpi, ko patte māte tam no kunga piesolijusi, pats laidarā naktī pakāries. Tas cettortais dzīvoja iekš mājām ar pašu brāli ienaidā, un ka tam bija ja-iet pie citta itt labba saimnieka, wiņš nošāwās. Tas piektais dzīwoja ienaidā ar pašu siewu un nobeidzās akkā. Tam sestam, kas bija mierigs un labs skroders, nomirre siewa, ko viņš gauži mīleja, un ticcedams ka ne warrēs bez wiņņas pārtikt, wiņš wienu neddeļu pēc bērēm iemetās pats dziļļā akkā. Tik caur klussu, swētu un labbu apdomu warr cilveks no ta glābties. Tā tas notikke pie viena kunga, kas iekš savām lielām sirdsbēdām jau ar wienu īsu zobbenu uz mežu gājis, tur vissu nobeigt. Bet iedams uz ceļļu wiņš tā domā un runna pats ar sewim, un šos wārdus sawā kabbatu grāmatiņā uzraksta:

Woi būšu kāds, woi ne? Tas prassams gan.
Woi labbak irr tōs pasauls trakkumus
Un nāwes dzellonus ciest klusssam sirdī,
Jeb postīt wissu lielu mokas pulku,
Un postot pīšļos krist? krist pīšļos? miegā!
Gan wairak naw! Wiens miedziņš tas
Te glābj to dwēseli no briesmībām,
Kas wājas miesas tiesa irr. Ciek jauki
Klājās taisnai sirds; krist kappā, – dussēt! –
Bet dussēt wien? – Woi sapni ne redzēs? –
Ak, te mazgis dōmām durrās! Tie sapņi
Nāwes miedziņā, kad miesa pīšļos
Topp, irr baidot nikni! Šie māca mūs
To smaggu jūgu gaŗŗā mūžā panest
Pacietībā. Kurš ciestu sāpes gan,
Gan sērgas, negudru lepnību, tā
Spēciga netaisnibu, to sirdēstu
No tā, kas mīlestību nosmāda,
To likkumu sagrozišanu, kā ir
Kad ģeķķis godadarbus nosmējis,
Kad spētu nazis sirdī durts, no jauna
Mieru iedot. Kāds ģeķķis tas, kas wēl
To miesas nastu ilgak žēlotu?
Bet bailiba, kas pēc tās nāves būs,
Tā zemmite, kur tas kas nobraucis,
Iekš weccām mājām atkulties naw spējis,
Izrauj tai drošai rokai wissu spēku.
Te labāk mokas zinnamas tīk nest,
Kā skriet kur zinnams naw. – Tā darra patte
Sirds mūs visus bailē mazticcigus.
Labs apdoms mērdina tās apņemšanas
Ātru spēku, un katris warra darbs
Uz pašu ceļļu tekkot jau iznīkst.

Šos wārdus teicis, uzrakstijis un wēl labbi apdomajis, iemett zobbenu uppē un griezies uz mājām, nessis un dzīvojis pacietīgi, kamēr pats Diews to nosaucis. – Ak kristigs un prāta cilvēks, piesauc Diewu, turri labbu apdomu un darri labba, tad tu dzīwosi!" [5]

Domājams, ka Engures draudzes mācītājs Brandts itin labi zināja, ka potenciālajiem "Latviešu Avīžu" lasītājiem nevāciem nebija ne jausmas par tādu Šekspīru un viņa lugu varoņiem un sižetiem. Taču cienīgtēvs, šķiet, kļūstot par pirmā latviski atdzejotā Šekspīra darba fragmenta autoru, prata saskatīt vispārcilvēcisko didaktisko potenciālu, kas piemita un joprojām piemīt ģeniālā angļu dramatiķa vēstītajam, tostarp nepārprotami izteiktajam padomam atturēties no pašnāvības. Lai uzrunātu lasītājus, viņš Hamleta monologu ietvēra stāstiņā par vienu kungu, kas iekš savām lielām sirdsbēdām jau ar vienu īsu zobenu uz mežu gājis, tur visu nobeigt, bet tad, visu labi apdomājis, iemetis zobenu upē un atgriezies mājās, kur nodzīvojis, cik nu viņam Dievs atvēlējis. Mēs zinām, ka Šekspīra Hamleta liktenis pēc monologa norunāšanas izvērtās pavisam citādi nekā "vienam kungam". Bet tāpēc jau apropriācija nav vienkārši nekautrīga cita autora darba pārkopēšana, uzdodot to par savu, bet, vismaz teorētiski, tā paredz estētisku vai ētisku, vai publicistisku mērķi, kas ir atšķirīgs no oriģinālā paustā.

 

[1] Shakespeare, William. Hamlet, 3.1.)

[2] Gr. K. Grāmatu galds. Baltijas Vēstnesis, Nr. 206, 1891, 12. sept.

[3] Garais, Fricis. Šekspīra Hamlets. No: Pūrs, darināts un pielocīts ar populāri zinātniskiem apcerējumiem. Rīga, Daugaviešu apgāds, 1891, 164. lpp.

[4] Grudule, Māra. Vācieši, poļi, zviedri un krievi: nospiedumi un koeksistence latviešu 16.–18. gadsimta literatūrā. No: Latvijas teritorija agrīni modernā laikmeta politiskajā dimensijā 16.–18. gadsimtā. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2019, 164. lpp.

[5] B – t. No Engurēm. Latviešu Avīzes. Nr. 16, 1826, 22. apr.

Tēmas

Pēteris Bankovskis

Old School apstākļos audzis un darbojies Paula Bankovska vecākais brālis. Old School izpaužas tā, ka vienā personā kontrastējoši apvienojas sūrs konservatīvisms ar tagadnes politkorektuma apstākļos ne...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!