Totalitāra vara spēj zombēt cilvēku neatkarīgi no viņa nacionālās piederības.
Komentējot Krievijas iebrukumu Ukrainā, režisors Alvis Hermanis ierakstā sociālajos tīklos formulēja svarīgu tēzi, kurai es pilnībā piekrītu, un arī saturiski nozīmīgu atziņu, kurai nepiekrītu.
"Liela kļūda ir uzskatīt, ka pie vainas ir tikai viens cilvēks – Putins. Tiem, kas saprot krieviski un seko, ir skaidrs, ka notiekošo aktīvi atbalsta vairāk nekā puse krievu un otra puse to atbalsta ar savu klusēšanu vai nekā nedarīšanu. [..] Vainot notiekošajā vienu cilvēku ir ļoti vienkāršota un infantila pieeja, kura nepalīdz saprast traģēdijas iemeslus." Nestrīdoties par to, vai tiešām "puse" aktīvi atbalsta (joprojām profesionālu godaprātu saglabājušā "Levadas centra" Krievijā eksperti vairāk nosliecas 10–20% virzienā), Hermanim ir taisnība. Netiešā veidā to intervijā neatkarīgajam telekanālam "Nastojaščeje vremja" apstiprināja no Krievijas aizbraukušais opozīcijas pārstāvis Dmitrijs Gudkovs, kurš pat izteicās skarbāk: demokrātiskajai pasaulei ir un būs vienalga, vai cilvēks Krievijā ir "par" vai "pret" Putina režīmu – šis cilvēks ir agresora pilsonis un savā ziņā pārstāvis.
Arī pats esmu rakstījis par režīma propagandas apmēriem un diemžēl arī ietekmi uz Krievijas sabiedrību. Pašam sevi citēt nav labs tonis, tomēr atļaušos minēt kādu savu publikāciju vēl pirms iebrukuma Krievijā: "Savukārt par zombēšanas līmeni liecina kāds nesens piemērs, ar kuru saskaroties pat es biju pārsteigts, lai gan šķistu, ka man nevajadzētu būt ilūzijām par paranojas līmeni kaimiņvalstī. Piemērs ir saistīts ar… Puškinu un t.s. mākslīgo intelektu. Vispirms jāpaskaidro, par ko runa. Ir tādas programmatūras, kas tiek "barotas" ar kāda konkrēta autora – šajā gadījumā Puškina – dzejoļiem. Ja lietotājs ieraksta vienu divas frāzes, algoritms (es ļoti vienkāršoju), balstoties savā izpratnē un zināšanās par autora dzeju, pabeidz lietotāja iesākto. Respektīvi, tā, kā "Puškins būtu uzrakstījis". Tātad – jau pilnīgu neprātu sasniegušas cenzūras vai pašcenzūras rezultātā konkrētā programma atsakās (tas nav mans secinājums, par to informē specializēts informatīvs portāls "Sistemnij blok") turpināt lietotāja iesākto, ja viņš ierakstījis tādus vārdus kā "Krievija", "cars" vai – ja lietotājam prāts nesies uz jokiem – "Amerika". Ka tikai neatgadītos kaut kas no Kremļa propagandas viedokļa nevēlams vai aizdomīgs! Šis var likties ļoti specifisks vai vienkārši smieklīgs gadījums, tomēr tas, manuprāt, parāda kopējo gaisotni Krievijā."
Tātad tiktāl Hermanim ir pilnīga taisnība, un var tikai nožēlot, ka arī pēc iebrukuma visnotaļ saprātīgi analītiķi turpina sūkstīties par to, kā gan Rietumi nav sapratuši, kāds patiesībā ir Putins. Respektīvi, notiekošais tiek reducēts uz vienu (vai dažām personībām), ko Hermanis pamatoti dēvē par infantilismu.
Es nepiekrītu citai Hermaņa domai, turklāt paradoksālā kārtā varbūt tādēļ, ka dažos jautājumos esmu vēl skeptiskāks par režisoru. "Krievi tikai ārēji izskatās pēc eiropiešiem. Patiesībā tā ir pilnīgi cita civilizācija, ar citām vērtībām, ar citu reliģiju, citu mentalitāti. [Šobrīd notiekošais] ir divu atšķirīgu civilizāciju sadursme par izdzīvošanu nākotnē." Es negribētu šajā tekstā sākt kašķēties par dažām dīvainībām Hermaņa domā. Piemēram, pareizticīgie ir ne tikai krievi, bet arī liela daļa ukraiņu un gruzīnu (tāpat Rietumu civilizācijai laikam taču pieskaitāmie grieķi, bulgāri, rumāņi utt.). Mana iebilduma pamatā ir pārliecība, ka sabiedrību un indivīdu totalitāra valsts var iedzīt dažāda smaguma prāta aptumsumā un pazemīgumā neatkarīgi no etniskās vai kultūras tradīcijas piederības.
Profesionālo vajadzību dēļ es diezgan daudz nodarbojas ar zinātnes vēsturi, tādēļ tālāk divi piemēri par t.s. akadēmiskajām aprindām, no kurām teorētiski taču varētu sagaidīt zināmas refleksijas spējas un gara neatkarību. Filozofijai un ideju vēsturei veltītā žurnāla "Vox" pērnā gada decembra numurā lasāms teksts par kodolfiziķiem Austrijā, kuri ar apbrīnojamu vieglumu secīgi strādāja gan nacistiskās Vācijas, gan Staļina Krievijas (gan arī amerikāņu) labā. Vai tiešām viņi neapzinājās, ka šādi kļūst līdzvainīgi? Kas to lai zina. Otrs teksts ir par intelektuāļiem Musolīni Itālijā, starp kuriem bija tādi, kuri – arī kritiski noskaņoti pret fašistisko režīmu – izlēma, ka kompromiss ir to vērts, ja pavērās iespēja sevi materiāli nodrošināt (piedaloties režīma sponsorētās Enciklopēdijas veidošanā).
Patiesībā skumjākais ir tas, ka murgainu ideju izperināšanai un aizstāvēšanai pat nav nepieciešams totalitārs režīms. Kādā pērn iznākušā rakstu krājumā par Skandināvijas reģiona vēsturi 19. gadsimtā [1] ir apbrīnojamas somu intelektuāļu "pērles" par sāmiem (agrāk sauktiem par lapiem). Lūk, divi 1862., 1866. gadā tapuši teksti: "Lapi ir neliela auguma un neglīti, ar lielām mutēm un īsām kājām. Lapi ir gļēvuļi, viņi ir slikti karavīri." "Arī mūsdienās lapi attīstībā atpaliek no somiem. Viņu zemākais intelekta līmenis izpaužas jau viņu ārienē un galvaskausa formā, kas ir tuvāka mongoloīdajam tipam un atstāj mazāk vietas smadzeņu attīstībai."
Jāpiezīmē arī, ka tēzei par krievu nācijas atšķirīgumu un "īpašo ceļu" ir sena vēsture. 19. gadsimtā čehu intelektuālis Karels Havličeks drūmi pajokoja: "Krievi visu krievisko sauc par slāvu, lai pēc tam visu slāvisko sauktu par krievu." Es piekrītu, ka vēstures, kultūras u.c. faktoru veidots konteksts ir nozīmīgs un tas kādas nācijas pārstāvju pasaules skatījumu patiešām ietekmē. Tomēr es – atļaušos apgalvot, ka līdzīgi kā režisors – ikdienā sekoju Krievijā notiekošajam un esmu pamanījis, ka šī tēze par krievu nācijas atšķirīgumu ir ļoti izdevīga un bieži lietota tieši vistumsonīgākajās un visagresīvāk noskaņotajās aprindās. Ironiskā kārtā, liekot – kaut ar vislabākajiem nodomiem – šādu akcentu uz nāciju, mēs piespēlējam tiem, par kuriem šausmināmies.
Rezumējot: Hermanis (vismaz manā interpretācijā) norāda uz ļoti būtisko līdzatbildības tēmu, jo patiesi pārāk bieži ir situācijas, kad lēmumu pieņemšana un izpilde tiek saistīta ar varas hierarhijas virsotnē sēdošajiem, tā saucamos vienkāršos cilvēkus iztēlojot kā bezspēcīgus, bet arī nevainīgus situācijas upurus. Nē, indivīds ir līdzatbildīgs vismaz aspektā, kas skar viņa pakļaušanos zombēšanai. No šī viedokļa zombēšanas mehānismu izpēte un pārdomāšana ir ārkārtīgi svarīga. Tomēr, atkārtošos, šiem mehānismiem nav etniskās vai kādas citas piederības, tie ir universāli. Tādēļ, ja režisoram ērtāk lietot "civilizāciju" un "civilizāciju sadursmes" jēdzienus (esmu pret tiem diezgan skeptisks), tad pareizāk, manuprāt, būtu runāt par totalitārās civilizācijas sadursmi ar civilizāciju, kurā zombēšanas apmēri (tādi ir, nebūsim naivi) ir samērā nelieli un vairāk skar indivīdu kā patērētāju.
[1] Bohlin, A., Kinnunen, T., & Grönstrand, H. (Eds.). Nineteenth Century Nationalisms and Emotions in the Baltic Sea Region. 2021. 117., 126. lpp.
8