Proza
20.12.2012

Aplī

Komentē
0
Saglabā

Ragana bija atradusi kādu pamestu, pussagruvušu māju dziļi mežos, uz sen aizmirsta, neliela ezera kraujas, kur neviens vairs nespēra savu kāju. Šī māja bija Raganas patvērums. Viņa to bija apvijusi trīskāršas burvestības apļiem, lai ne cilvēks, ne gars te nekad neiekļūtu, izņemot viņu pašu. Ezera pusē mājas siena bija nogruvusi, bet saglabājies kamīns, kuru Ragana kurināja un, raudzīdamās liesmās, zīlēja savu esību.

Liesmas spēlējās Raganas sejā, iznesdamas tajā dvēseles dzīles, izgaismoja visus tās pretmetus un mīklas, visus maldus, visas slāpes, tumsas āderes un atvarus. Uguns glāstīja un auklēja acis, sapulcināja gaismas lokā dzīves ainas un rosināja domas, piešķirdama tām kādu mazumu gaišredzības.

Uz pleca viņai sēdēja Pūce, kura bija iemitinājusies paspārnē uz vērbaļķa. Sākumā Pūce neuzticējās Raganai, bet pamazām aprada un mēdza uzlaisties viņai uz galvas, bet Ragana vienmēr Pūci nocēla sev uz pleca, līdz tā saprata savu vietu. Klusums ap viņām bija izpleties neaptverami plašs un dziļš kā dzelme, tajā bija nojaušama kāda nogurusi, grūstoša pasaule.

Ragana meklēja sava pirmsākuma nospiedumus laika krēslainajās plūsmās, bet atrada tikai nenozīmīgu daļiņu tās patiesības, kas bija nepieciešama. Viņa domāja par to, kā salauzt savas iespējamības robežas, apšaubīdama raganas ideju sevī, meklēja iespēju glābt sevi no nolemtības. Neatvairāmi vajadzēja atrast savu pagātni un aptvert īsto patiesību, lai izprastu tagadni un padzītu dvēseles nogurumu. Ragana aizvien sev jautāja: "Kas es esmu? No kurienes nāku? Kurp eju? Kāpēc esmu šajā pasaulē? Kāpēc esmu tāda, kāda negribu būt?"

Tā Ragana, ieslēgta šajā burvju aplī, izmisīgi riņķoja tajā, nespēdama salauzt tā cieto čaulu.

Raganai bija dubultseja. Viena sejas puse bija līdzcietīga un daiļa, bet otra – nežēlīgi izkropļota un atbaidoša kā ļaunuma spogulis. Visi, kas to ieraudzīja, pat raganas un velni, nemaz nerunājot par cilvēkiem, netīksmē vai šausmās novērsās. Ragana centās piesegt savas sejas atbaidošo pusi, turēties ēnā vai vietās, kur gaisma nespēja iekļūt un izgaismot. Vienīgi šajā pamestajā mājā, vienatnē ar sevi, par to nevajadzēja rūpēties.

Slēpdama savas sejas kroplo pusi, viņa vienmēr lidoja no gaismas uz tumsu, ar tumsas apsegu sejā – kā gaismas aptumsums, kā melnais ķermenis ar gaismas nimbu, kā tumsas eņģelis bez spārniem, kā tumsas un ļaunuma dēmons. Bet viņai gribējās būt gaismas eņģelim, gaismas avotam tumsā.

Raganā mājoja tumsas un gaismas pretmeti, robeža starp tumsu un gaismu. Un šo robežu viņa izjuta kā nāvi. Nāvi uz abām pusēm: gaismas nāvi tumsā un tumsas nāvi gaismā. Viņa apzinājās savas dvēseles tumsu un sajuta sevī neiepazītu dvīņu māsu – tīru, gaišu un spodru, vienmēr gaismu alkstošu.

Raganas sūtība un pienākums bija ļaunums. Viņa bija ļaunuma pastniece starp elli un cilvēku pasauli, bet nekad netīksminājās par to, uztvēra to kā nogurdinošu nastu, kas nenovēršami uzkrauta viņai pret pašas gribu, un ar to atšķīrās no pārējām raganām. Savus ļaunos darbus Ragana uztvēra kā ļaunuma krātiņu, no kura nevarēja izkļūt brīvībā. Nenomaitāts sirdī bija palicis putns, kas alka brīva, gaismas pielieta debesu plašuma, un dzīva bija arī vēlme atgūt savu cilvēcības seju, kuru kāds bija atņēmis. Pagalam gribējās rast iespēju kaut ko mīlēt, dot un sajust kāda cita siltumu. Tāpēc visu laiku viņa atradās labilā stāvoklī, robežsituācijā, iekšējā saspringumā un garīgā koncentrācijā. Ragana gribēja būt slieksnis pret ļaunumu, nošķirt ļauno projām no labā, ieraudzīt un darīt labo un paturēt to sevī uz mūžīgiem laikiem.

Reiz labdarība kļuva par Raganas noslēpumu, kuru nedrīkstēja nevienam izpaust. Viņa savas sejas līdzcietīgo pusi pavērsa pret stirnas bērnu un pasargāja no vilka zobiem, bet citreiz to pašu vilku atbrīvoja no lamatām. Par to saņēma pateicību gan no stirnēna, gan vilka un sajuta spēju prieku par viņiem atdāvāto dzīvību.

Tā, pirmoreiz pārvarējusi sevī iedēstīto ļaunumu, viņa tiecās uz labo. Vēlāk tāda pati labdarība sasniedza arī cilvēkus. Cilvēki tādos brīžos neredzēja viņas sejas atbaidošo pusi, izteica neliekuļotus pateicības vārdus, kas nāca no pašiem sirds dziļumiem. Ragana tad vienmēr izjuta gandarījumu – tas priecēja un satuvināja ar tiem, kuriem bija palīdzējusi, kliedēja nomācošo vientulību. Viņa ķermeniski juta, kā gars noskaidrojas un nāk ķermenim pretim, un ķermenis iegūst citu spēku. Labdarība atbrīvoja un šķīstīja garu.

Pamazām Ragana aptvēra, ka ļaunums pazemo, šķir, atgrūž un atsvešina, dzen aizvien dziļākā un dziļākā vientulībā un pamestībā, kas līdzinās nebeidzamai tumsai vai trulai sāpei, bet labais savā dāsnumā satuvina un padzen nomāktību.

Vienrīt Ragana cepa kamīna oglēs tikko izmakšķerētu zivi un pavisam tuvu aiz treju burvestību loka sadzirdēja asaras un izmisumu un steidzās lūkot, kas noticis. Tas bija mazs, baskājains puisēns, ogojot apmaldījies, kas nu klīda gar Raganas uzslieto aizsargmūri, netikdams ne uz priekšu, ne atpakaļ. Ragana piesedza savas sejas atbaidošo pusi, lai nesabaidītu viņu vēl vairāk, mierinādama aizveda puisēnu pie sevis, paēdināja ar tikko izcepto zivi, padzirdīja ar pīlādžu sulu un, paņēmusi klēpī, sildīja kamīna liesmās. Puika, noguruma un gūtā mierinājuma pārmākts, aizmiga. Ragana ar puisēnu klēpī uzkāpa uz slotas un laidās meklēt viņa mājas, kuras atrada aiz vistālākās meža malas. Tur, viņu mežā izmeklējušies, pārguruši, bez cerībām sēroja vecāki, brāļu un māsu pulks. Ragana nolika aizmigušo zēnu blakus no meklēšanas pārgurušam sunim, kurš priecīgi iesmilkstējās un nolaizīja Raganai roku. Negaidījusi vēl kādu citu pateicību, Ragana aizlidoja. Tad viņa izlēma nekad vairs neiesaistīties elles ļaunuma murgos un turpmāk izvairījās no saskarsmes ar elli, neieradās ne raganu saietos, ne velnu ballēs. Vienīgi no elles gūsta neizkļuva un nomākta gaidīja atrisinājumu. Nesalaužamais aplis cieši turēja viņu savā varā.

Klusā straumē nakstaureņi plūda uz gaismu kamīna mutē un, sastopoties ar uguni, uzliesmoja kā brīnumsvecītes. Pūce aizlidoja savās nakts gaitās, bet Ragana, piespiedusies kamīna siltajai mugurai, aizmiga. Pie viņas jau kuro reizi atnāca sapnis. Viens un tas pats sapnis, kas atkārtojās gadu gadiem, no nakts uz nakti.

Maza, gaišmataina un saulaina meitene pavisam kaila skrēja gar straujas un dziļas upes krastu, meklēdama braslu vai laipu, lai nokļūtu viņpus straumei. Meitene bija skaista – viņai bija Raganas sejas daiļā puse.

Upei nebija ne sākuma, ne gala – tā tecēja pa apli. Ar izmisīgu cerību meitene meklēja pāreju un, nonākusi savu meklējumu krustpunktā, vīlusies un izmisusi izzuda.

Sapnis vienmēr bija spilgts un suģestējošs, kaut arī nebeidzami atkārtojās. Ragana to uztvēra dažādi. Reizēm šķita, ka tā ir viņa pati, kas skrien savas raganiskās nolemtības džungļos, meklēdama izeju uz savu pagātni, uz savu pirmsākumu. Citreiz sajuta mazo meiteni kā savu dvīņu māsu, kura aicina uz sastapšanos. Un tādās reizēs domāja par savu divsejību, par gaismu un tumsu, par labo un ļauno, kas viņā mājoja.

Atmodusies Ragana vienmēr izdzīvoja meitenes izmisumu un vilšanos. Tā gribējās, lai meitenei reiz izdodas pārkļūt upei – it kā no tā būtu atkarīgs viņas pašas liktenis. Viņa skaitīja buramvārdus, lūdzās, izmisa, bet neko nepanāca. Pamazām izkristalizējās doma, ka meitene rāda viņai viņas vienīgi iespējamo ceļu.

Bet tajā naktī meitene atrada akmeņainu braslu un, lecot no akmens uz akmeni, pārkļuva pāri straumei, un neatskatījusies ienira miglā viņpus upei. Ragana pamodās pavisam satraukta – bija noticis tas, ko viņa bija vēlējusies, alkusi, gaidījusi. Šis pavērsiens sapnī viesa nojausmu, ka arī viņas dzīvē kaut kas atrisināsies – sapratni, ka ir kaut kas jādara, lai izmanītu savu dzīvi. Ragana cerēja, ka nākamreiz meitene dos kādu mājienu un raizējās, vai sapnis vēl atkārtosies.

Sapnis atkārtojās – kā vienmēr, no nakts uz nakti. Meitene atkal un atkal pārkļuva pāri upei, bet nedeva nekādu norādi. Turpmāk pirms aizmigšanas Ragana lūdzās, lai meitene iezīmē upes vai brasla vietu. Bet nekas tāds sapnī nenotika. Beigu beigās viņa atskārta, ka meitene neko tādu nedarīs, jo eksistē tikai sapnī. Viņai pašai bija jāpārvar robeža starp sapni un īstenību. Viņai pašai jāiekļūst sapnī, jāatrod brasla un jāpāriet upe. Ragana tam gatavoja sevi – pirms miega runāja burvju vārdus, kas izsauca mēnessērdzību, sakopoja visu savu gribasspēku un koncentrējās uz sapni. Viņa domāja – ja viņas abas sastapsies sapnī, tad tā būs izeja no nolemtības apļa. Tomēr arī mēnessērdzība nelīdzēja. Ragana ik rītu pamodās nobridusies rasā pavisam slapja ar egļu skujām valgajos matos, tā arī neatradusi ne upi, ne meiteni.

Kādā glāsmainā saulrietā, kad Ragana sēdēja uz nobrukušās sienas pamatu vainaga baļķa un noraudzījās kā nirējpīle ezerā ķer sīkas zivtiņas, atlidoja Virsragana un, knapi nokāpusi no slotas, strupi un valdonīgi noprasīja: "Ko sēdi? Kāpēc nestrādā? Kur Runcis?"

Pūce, sajutusi ko nelāgu, aizlidoja eglainē. Bet Ragana saduga sevī un neko neatbildēja. Sēdēja kā sēdējusi – viņu paralizēja ilgstošā nenoteiktība. Kā neredzama un satraucoša stīga caur viņu vijās robeža starp esošo un vēl nezināmo nākamību. Tikai, kad Virsragana pārskaitusies uzliesmoja, viņa noteica: "Runcis kaut kur aizklīda mežā un vairs nepārnāca."

Patiesībā Runci viņa bija pārvērtusi riekstā, bet īsti nezinādama, ko tālāk darīt, bija riekstu nejauši pazaudējusi mežā, lasot kamīnam žagarus.

Lādēdamās Virsragana šaudījās šurpu turpu, pārmeklēja pussabrukušo māju, pat kamīnā ielīda un izlīda pagalam nosmulējusies. Tad apskraidīja mežu un ezeru tuvākajā apkārtnē – visur atstādama elles smaku un, neko neatradusi, draudēdama aizlidoja. Bez Runča nekas pret Raganu nebija pasākams.

Ragana neizjuta atvieglojumu, jo nekas nebija atrisinājies. Viņa zināja, ka visai drīz pēc Virsraganas vizītes ieradīsies raganu Dvēseļu pārraugs, lai atrastu Runci un atkal viņu pievērstu raganeklībām.

Tā arī notika. Ragana jau mūžību sadugusi sēdēja pie kamīna, kad sadzirdēja sev aiz muguras klusus soļus. Viņpus slieksnim stāvēja vēl jauneklīgs un galants vīrs tumšās drānās, ar melnu katliņu galvā un labi koptām, iesmaržotām ūsām. Viņš izskatījās tāds pieklājīgs un laipns, pat uzticību iedvesošs – kā pretstats robustajai Virsraganai.

Atnācējs padeva labudienu un skatījās apkārt, kur nolikt savu katliņu, bet, neatradis piemērotu vietu, paturēja to rokā. Viņš saoda nolemtību, saoda to ar katru ķermeņa poru. Nolemtība bija visur – sēdošās Raganas pozā, pussabrukušajā mājā, Pūcē uz Raganas pleca, putekļos, kas virmoja gaismā. Kā pelējuma sēnīte tā klājās visam pāri šajā pamestības ainavā, kur valdīja bezcerība. Viņš zināja, ka ir bezspēcīgs tās priekšā, tomēr viņam bija jātiek skaidrībā, kādus stiķus šī Ragana ir pasākusi. Iespējams, te ir kāds jauns, viņam nezināms triks. Gan jau viņš tiks ar to skaidrībā.

"Tu saki, ka tavs Runcis aizklīda mežā un neatgriezās?" viņš ierunājās.

"Jā," Ragana atbildēja, neatsvabinājusies no acīm redzamā saspringuma.

"Nu, mēģināsim tikt skaidrībā, kur tas negantnieks pazudis. Nu, īsts kaitnieks!" atnācējs noteica un sāka savu darbu.

Viņš meklēja notikumus sabirzuša laika putekļos un atrada tos. Vispirms turpat pie mājas pamatiem atrada čūskas dvēseli – mazu mazītiņu dzintaraini indīgu asaru, kas tur nokritusi, kad Ragana bija čūsku saliekusi riņķī, iebāzusi asti mutē un nobūrusi par kaklarotu. Viņš saudzīgi nolika čūskas sastingušo dvēseli uz pamatu akmens un virzījās tālāk. Zem kādas egles dziļi mežā atrada rieksta čaumalas – tās bija atliekas no Runča. Kodolu bija apēdusi Vāvere.

"Tātad Ragana pārvērtusi Runci riekstā," viņš konstatēja un devās tālāk pa Vāveres pēdām līdz nonāca pie čiekurus raisošas priedes. Tā bija izaugusi no Vāveres dvēseles, kad Cauna bija to notvērusi un nobeigusi. Tālāk viņš gāja pa Caunas ceļu, kas izveda viņu ezermalā pie satrunējušas laivas vraka. Tur Caunu bija pievarējusi Ērgļumāte un aiznesusi savam dēlam brokastīs. Visapkārt bija redzamas izmisīgas cīņas pēdas. No caunas asinīm un spalvu kušķiem bija saplaukušas sarkanziedu puķes. Dvēseļu pārraugs neatlaidās un atrada arī Ērgļumātes ligzdu. Bet jaunais Ērglis bija izaudzis un aizlidojis nezināmā virzienā. Viņu vairs nebija jēgas meklēt.

Trejus nāves lokus bija izgājusi Raganas dvēsele un izkļuvusi brīvībā. Tālāk aiz trejiem nāves lokiem sākās liktenis – nejaušību un untumu pilns, neatminams un neietekmējams. Ragana bija ieguvusi likteni. Tagad viņas dzīvi noteiks nejaušības. Nu viņa bija brīva no elles varas.

Bet kā viņa pārvarēs tukšumu un nolemtību sevī? Kā viņa atgūs savu patieso seju? Ko darīs? Sēdēs kā Pitija uz trijkāja un murminās nevienam nesaprotamus vārdus? – nodomāja Dvēseļu pārraugs un paziņoja, ka turpmāk viņa ir brīva un neatkarīga Ragana.

Ragana atdzīvojās, iekšēji uzgavilēja. Likās, ka viņa no nepārvarama tāluma ir atgriezusies mājās, pati sevī – kā gājputns pavasaros atgriežas no svešuma savā ligzdā. Viņa bija pārvarējusi elli, izcīnījusi brīvību, pati sevi, savu dzīvi, kuras alkusi tik ilgi! Lielām, plūksnainām pārslām sāka snigt balts sniegs. Visa apkārtne aizgrima baltā miglā. Baltu cerību māte uzplauka zaļā zemes klēpī. Debesu svētība. Ragana apsniga balta ar gaviļu sniegu. Viņa, kura zināja tikai nāves un nolādējuma vārdus, tagad iepazina dzīvības gaišos, vijīgos čukstus.

Ragana dejoja, izkļuvusi no elles krātiņa, bet vēl nenojauta, ka vienalga ir palikusi noburtā apļa vidū.

Tonakt sapnī meitene, pirms izzušanas miglā, pieliecās un aizlauza smilgas skaru. Pamodusies, Ragana uzreiz ieraudzīja šo smilgu. Viņa devās turp, bet sajuta priekšā neredzamu sienu. Bezgalīgu, nepārvaramu apli. Viņa taustījās meklēdama aplī kādu spraugu vai plaisu, bet neatrada. Tad izmisusi ar visu spēku spiedās neredzamajā sienā un, izsmēlusi spēkus, apsēdās zemē.

Varbūt tas jādara naktī, kad atnāks sapnis?

Naktī ragana iegāja sapnī. Viņa izģērbās kaila, noņēma arī kaklarotu, sudrabotu čūskas riņķi, un uzkarināja to uz smilgas ar aizlauzto skaru.

Upe bija tik klusa, ka klusums sāpīgi džinkstēja ausīs. Upes straume nebija ūdens. Tas bija laiks, kas plūda gultnē starp diviem krastiem. Tā bija laika upe starp divām pasaulēm. Nesadzirdami pulksteņa tikšķi. Nesaredzamas tuksneša smiltis, kas slīdēja laiku. Ragana meklēja braslu, bet neatrada. Viņa iztaustīja upes krastu. Viņa ļāva tuksnesīgajām smiltīm plūst caur pirkstiem, bet neko nepanāca. Straume bija spēcīga un nepārvarama. Tad Ragana cēla straumi augšup, lai pakļūtu zem tās un aizietu uz viņu krastu. Straume šķietami padevās, kļuva plāna kā membrāna, cēlās augšup un izveidoja nepārraujamu kupolu. Ragana pagura, bet sasprindzinājās un sāka visu no jauna, līdz paslīdēja kāja un viņa iegāzās straumē.

Straume pati nesa viņu uz otru krastu. Nebija nekādas pretestības. Ķermenis kļuva vieglāks un vieglāks, un līdz ar ķermeņa svaru izzuda arī atmiņa. Raganas dvēsele iztvaikoja kā saulē iztvaiko rasa. Viņa atgriezās savā pirmsākumā, kur nebija ne labā, ne ļaunā, atbrīvojās no ķermeņa gūsta un kā gaisma ieplūda mūžības gaismā.

Papardēs gulēja kails Raganas ķermenis bez dzīvības pazīmēm. Sejas kroplā puse bija atguvusi savu sākotnējo skaistumu – apskaidrota dziļā mierā ar tikko jaušamu svētlaimes un smaida atspulgu. Uz smilgas uzkarinātā kaklarota noslīdēja zemē un aizlocījās projām no Raganas gaistošā ķermeņa, kas kļuva blāvāks un caurspīdīgāks, līdz izgaisa kā gaismas pavedieni izgaist mijkrēslī un pārtop tumsā.

Uz pussagruvušās mājas pusi, kur, jau ieguvušas pagaistošu nemirstību, visapkārt vēl vibrēja reiz izdomātas domas, izdzīvotas alkas, klusas cerības un izsāpētas sāpes, pa zvēru iemītu taciņu trallinādama gāja maza, gaišmataina un saulaina meitene. Viņai bija Raganas daiļā seja, un uz pleca sēdēja Pūce.

Andrejs Sēms

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!