Maija beigās sāksies Venēcijas biennāles 17. Starptautiskās arhitektūras izstāde – Latviju tajā pārstāv arhitektu birojs NRJA ar ekspozīciju "It’s not for you! It’s for the building." ("Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai."). Ekspozīcijas sastāvdaļa ir tāda paša nosaukuma grāmata – izdevums, kurā caur esejām, īsstāstiem un ekspertu komentāriem pētīta cilvēka pretestība tehnoloģijai. Grāmatas autori apskata ērmīgu "tehnonejēdzību" piemērus, izceļot cilvēcīga skatījuma nozīmi arhitektūrā un palīdzot sadzīvot ar mūsdienu gudrajām iekārtām. "Satori" publicēs vairākus grāmatas rakstus: šis ir trešais no tiem.
Nekad neesmu gribējis īpašumā māju. Vismaz ne nopietni. Ar šausmām domāju, ka man vajadzētu nepārtraukti par to rūpēties – jālabo jumts, jātīra rensteles, jākrāso logi, jāsaprot, kāpēc pagraba sienas ir mitras, nākamnedēļ jātiekas ar elektriķi un vienreiz taču jāsaved kārtībā garāža. Tas viss man riebjas. Man gribas mājokli, kurš netraucē un neiejaucas manā dzīvē. Iespējams, ka pie vainas tas, ka mans tēvs bija padomju laika universālais meistars, kurš varēja pēc vajadzības būt celtnieks, santehniķis, galdnieks, metinātājs vai elektriķis. Mūsu mājās šīs jomas bija viņa pārziņā un man par tām nekad nebija jādomā. Kādreiz es par to jutos mazliet vainīgs, jo, tāpat kā no sievietēm tika sagaidīts, ka tās spēs gatavot ēst, sabiedrības normas paredzēja, ka vīrietim jātiek galā ar šādām mājas lietām. Bet pēdējā laikā arvien vairāk jūtu, ka sabiedrības gaidas šajā ziņā mazinās.
Šo nomaiņu normās droši vien noteica vairāki paralēli procesi. Padomju sabiedrībā, kurā pagāja mana bērnība, cilvēki dzīvoja pārticīgā trūkumā. Tas nebija īsts trūkums, kad nav, ko ēst, bet nepārtraukts iztrūkuma apziņas stāvoklis. Padomju sabiedrība nepārprotami bija patērētāju sabiedrība, bet specifiskā veidā – cilvēki ilgojās pēc materiālām lietām un bieži vien savu statusu būvēja ap patērētajām precēm, bet šīs preces nebija viegli pieejamas un tās netika piedāvātas, katram pašam bija tās jāatrod, kas savukārt prasīja specifiskas "mednieku-vācēju" zināšanas. Šīs zināšanas gāja komplektā, pirmkārt, ar noteiktām sociālām saitēm jeb sociālo kapitālu, kas padomju laikos bija ļoti noderīgs lietu iegūšanai, un, otrkārt, ar noteiktām prasmēm. To, ko nevarēja dabūt gatavu, vajadzēja izgatavot pašam. Tam bija vajadzīgs brīvais laiks, kas padomju cilvēkam bija viegli pieejams resurss. Un brīvajā laikā cilvēki kļuva par amatieriem celtniekiem, santehniķiem, drēbniekiem vai agronomiem. Īpaša vērtība bija asprātībai (krievu valodā ir vārds "smekalka" – asprātīgs veids, kā izdarīt kaut ko situācijā, kad pirmajā mirklī tas šķiet neiespējami). Piemēram, 1987. gadā, padomju režīma noslēgumā, latviešu arhitekte Zaiga Gaile un inženieris Māris Gailis, vēlākais Latvijas premjerministrs, izdeva grāmatu "Mēbeles jauniem cilvēkiem", kuras pamatvēstījums bija – jebkurš var izveidot savā dzīvoklī vai istabā modernu vidi: "Kopējais augstums sēžamajam ir ap 35 cm, tātad, ja mīkstā bloka biezums 10 cm, cokolam jābūt 25 cm augstam. To izgatavo no ēvelētiem dēļiem, galdnieku plates, finierētas skaidu plates vai saplākšņa. [..] Ja tas viss jums par sarežģītu, gluži labu pamatu mīkstajiem elementiem var sakraut no ķieģeļiem, pārliekot tiem pāri dēļus vai biezu saplāksni." (22. lpp.) Arī mūsmājās bija šī grāmata, es atceros, kā daudzkārt pētīju zīmējumus ar mobilām sēžamgrupām un transformējamām istabām, bet reāli neko neuztaisīju, pat ne no ķieģeļiem.
Visi šie padomju pašdarinātie objekti bija robusti un amatieriski ne tikai pēc definīcijas. Droši vien tobrīd cilvēki patiešām spēja uztvert istabā novietotu kasti kā "mobilu mēbeli", un šajā prasmē no ierobežotiem resursiem radīt savu versiju par mūsdienīgu vai elegantu interjeru ir kaut kas optimistisks un simpātisks. Tomēr, šodienas acīm raugoties, viegli pamanīt zināmu primitīvumu, nenostrādātību vai naivumu, kas tolaik palika neatpazīts vai vismaz šķita veikli noslēpts. Gaiļu grāmatā ievietotie zīmējumi ir pietiekami labi izturējuši laika pārbaudi, bet to pašu nevar teikt par turpat ievietotajām fotogrāfijām, kurās redzami mūsdienīga interjera paraugi tā laika izpratnē, realizēti dzīvē. Arī mana tēva kādreizējie "risinājumi" vairākkārt ir izpelnījušies mūslaiku meistaru izbrīnu.
Kad sagruva padomju režīms un Latvijā ienāca brīvais tirgus ar preču bagātību, viena no pirmajām lietām, ko cilvēki ķērās darīt, bija remonts. Izveidojās īpatnējs kvalitātes standarts, saukts par "eiroremontu" – šis apzīmējums ietvēra norādi ne tikai uz importētu ("Eiropas", ne padomju) materiālu izmantošanu un tādu kā viduvējas viesnīcas pussterilo stilu, bet arī uz dārdzību. Ne katrs varēja atļauties eiroremontu. Ideālā gadījumā to neveica pats, bet uzticēja profesionāļiem. Realitātē gan lielākajai daļai nācās tikt galā pašu spēkiem un komentārs: "Te jau izskatās kā pēc eiroremonta," – bija teju vai augstākā uzslava, ko amatieris varēja saņemt.
Tomēr pēcpadomju remontu vilnis bija arī pēdējais padomju "dari pats" (DIY) kultūras uzplaiksnījums. Katrā ziņā tā vairs nebija kultūra, kas vienoja visu sabiedrību. Pamazām veidojās vidusšķira un profesionāļu kārta ar citu izpratni par kvalitāti, laiku un pat dzimumlomām. Būt meistarīgam un izdarīgam mājas uzturēšanas darbos ir slavējami, bet neko no tā nezināt arī ir OK. Vidusšķirai veidojās savi rituāli, un viens no tipiskākajiem bija sarunas par meistariem. Viņus ir grūti dabūt, viņi ir dārgi, nav disciplinēti, un viņu gaume ir nožēlojama un izsmejama. Vienlaikus bez viņiem nevar iztikt, jo kurš gan ir spējīgs paturēt galvā visus produktus, tehnikas, tehnoloģijas, izvēles iespējas. Padomju laikā bija viena brūnā grīdas krāsa, ar kuru tad grīdu arī nokrāsoja, bet tagad pat grīdu nokrāsot vairs nav vienkārši. Tā ka amatieru kultūras marginalizācijā sava nozīme bija gan sociālajām izmaiņām, gan brīvajam tirgum, gan tehnoloģijām.
Vienlaikus tas, ka informācijas apmaiņu par to, kā kaut ko uzmeistarot, nomaina informācijas apmaiņa par meistaru niķiem un netikumiem, nav tikai dekadences pazīme. Patiesībā mājas uzturēšana kā amatieriska nodarbe nepazuda, drīzāk mainījās tās raksturs. No amatniecības nozares tā kļūst par menedžmenta nozari. Mājas vai dzīvokļa īpašnieka galvenais uzdevums ir strādāt ar cilvēkiem un galvenā prasme ir komunikācija. Ikvienam līdzās savai pamatnodarbei ir jābūt amatierim menedžerim. Dzimums ir otršķirīgs. Bet rezultāts tāpat tiek sociāli vērtēts.
Manuprāt, amatieri mājas menedžeri vidējā termiņā sagaida grūti laiki. Iemesls ir tehnoloģiju attīstība un izmaiņas izpratnē par māju, kas savukārt rada vairākas problēmas.
Mājai kā objektam laika gaitā ir palielinājušās funkcijas. Sākumā tā vairāk vai mazāk pasargāja no apkārtējās vides, mūsdienās tā nodrošina veselu virkni pakalpojumu. Mēs vairs nevaram vienkārši ienest mājā gaismu, ūdeni, ielaist tajā svaigu gaisu u.tml. Pati māja ir jāaprīko tā, lai varētu ieslēgt gaismu, uzlādēt telefonu, pieslēgt trauku mazgājamo mašīnu vai nodrošināt vēlamo klimatu. Māja ir šo pakalpojumu infrastruktūru kopums. Tas, ka tā ir kopums, nevis sistēma, padara to amatieriski menedžējamu. Bet jau tagad ir lietas, kur vairs nevar vienkārši prasīt palīdzību santehniķim vai elektriķim, jo risinājums, kas jāatrod, ir komplekss.
Gudrās mājas ideja paredz māju padarīt par vienotu sistēmu. Problēma, manuprāt, nav tā, ka cilvēkam būtu grūti apgūt šo sistēmu, lai lietotu, bet – ja tajā kaut kas nobrūk, tad mūsdienu izpratnē par darbu sadalījumu un atbildību nav neviena, kas šo sistēmu pārzina pilnībā. Katrā ziņā tas nevar būt amatieris mājas menedžeris. Patiesībā no gudrās mājas idejas, manuprāt, izriet tas, ka māja kļūst par pakalpojumu. To nav iespējams uzbūvēt un atstāt amatiera īpašnieka improvizācijām. Tās menedžments nevar izpausties tā, ka viens atbild par gudro apsildīšanas ierīci, cits – par elektrību vispār, vēl kāds – par santehniku un viņu sadarbību nodrošina mājas īpašnieks. Nevar būt tā, ka vieni saliek visās sienās simtiem vadu, bet nākamie nezina, kur tie vadi atrodas, nevar būt tā, ka vieni uzstāda vienu programmatūru, otri ar to nestrādā. Tehnoloģiju attīstības loģika, cik nu to ir iespējams saprast vai prognozēt, manuprāt, vedina uz to, ka mums jāatsakās no priekšstata par māju kā objektu, kuru kontrolē tās saimnieks amatieris. Tai ir jākļūst par pakalpojumu kā, teiksim, mājas internetam, kurš funkcionē fonā un kura darbībā tu pats neiedziļinies, ja vien tev nav īpašu interešu un prasmju. Visticamāk priekšstats, ka māja ir objekts, kuru izgatavo un nodod īpašnieka rīcībā, vēl kādu laiku saglabāsies. Amatieriem māju menedžētājiem tas nozīmē ciešanas un nepatikšanas – sociālās normas no viņiem prasīs to, ar ko viņi patiesībā nevar tikt galā. Bet sociālās normas, kā zināms, ne vienmēr ir instrumentāli racionālas. Tās nav arī nemainīgas. Ja kādreiz šķita pašsaprotami, piemēram, ka automašīna ir ģimenes īpašums, tā jātur pie mājas un būtībā funkcionē kā mobila papildu istaba, šobrīd iespēja, ka bezvadītāju automašīnas kļūs par sabiedrisko pakalpojumu, šķiet gana reāla, lai gan varbūt ne acumirklīgi īstenojama.
Māja kā pakalpojums, bez šaubām, radīs veselu virkni sociālu izaicinājumu, daļu no kuriem mēs jau zinām no diskusijas par interneta drošību vai tiesībām pašam labot un izmainīt elektroniskās ierīces (right to repair). Es gribēju mazliet vairāk pieminēt tikai vienu šādu izaicinājumu. Modernisti koķetēja ar domu, ka māja ir kā mašīna, viņi atteicās no dekoratīvisma par labu funkcionalitātei, tomēr priekšstati par to, kas ir eleganta vai mājīga telpa, vēl aizvien sakņojās 19. gadsimta vai pat senākos paraugos. Arī mūsdienu gudro māju laikmetā nekas daudz nav mainījies. Mēs esam gatavi skatīties uz dīvāniem, lustrām vai gleznām, bet, cik vien iespējams, vēlamies noslēpt vadus, caurules, radiatorus, pat elektroniskās iekārtas. Priekšstats, ka siena, kuru rotā attēli, interjera priekšmeti vai grāmatas, ir mājīgāka vai gaumīgāka nekā tā, kurai šķērsām novilkti skaidri saskatāmi vadi, nav pašsaprotams, tā ir noteikta izvēle, kas balstās veselā gūzmā pieņēmumu un normu, kuras pēc inerces saista 19. un 21. gadsimtu. Manuprāt, šī inerce priekšstatos par mājīgumu un vēlme nomaskēt tehnisko infrastruktūru patiešām pastāv, lai gan realitātē var novērot dažādas tās pakāpes. Daži visiem zināmie arhitektu eksperimenti kā Ričarda Rodžersa pazīstamākās ēkas šos priekšstatus nav mainījuši. Mēs pieciešam, teiksim, elektriskos slēdžus, bet negribam redzēt ventilācijas trubas, radiatorus iebūvējam grīdās, televizorus noslēpjam aiz gleznām, bet ledusskapjus aiz koka paneļiem.
Iespējams, gudrās mājas tehnoloģijas šo pretstatu saasina vēl vairāk. No tehnikas brīvais interjers ir fasāde, kas slēpj ārkārtīgi komplicētu tehnisku infrastruktūru. Es, protams, neņemos prognozēt tehnoloģiju attīstību, un var jau būt, ka gudrās mājas sistēmas kļūs arvien virtuālākas un tām vienkārši nebūs, ko slēpt, tāpat kā datori pēdējās desmitgadēs kļūst nevis arvien lielāki, bet otrādi – mazāki. Atbilstoši manis minētās problēmas izzudīs. Tomēr vismaz šobrīd vēlme dzīvot iepriekšējo laikmetu telpas scenogrāfijā izskatās ārkārtīgi neparocīga un izšķērdīga.
Nedomāju, ka šo problēmu var atrisināt, meklējot veidu, kā gudrās mājas tehnoloģiskos aspektus pasniegt estētiski pieņemamā veidā. Tas zināmā mērā būtu kārtējais mēģinājums apslēpt gudrās mājas tehnoloģisko dabu un uzburt pirmsindustriālā laikmeta ilūziju, lai cik nesakarīga vai neizdevīga tā būtu. Es nesaku, ka gudrajai mājai jābūt neglītai vai ka dizainera darbs turpmāk būtu jāuztic elektriķiem un santehniķiem, bet, manuprāt, šobrīd iezīmējas pretruna starp zināmu inerci mūsu priekšstatos par māju un gudrās mājas funkcionalitāti, kas analoģiska pretrunai starp māju objektu un māju pakalpojumu. Manuprāt, māja pakalpojums prasa jaunu dizainu. Nevis estetizāciju, bet estētikas maiņu. Jaunu, tieši gudrajai mājai piemērotu izpratni par telpu, interjeru, mājīgumu, dizainu un funkcionalitāti, pieejamību un apslēptību, stabilo un transformējamo. Šajā ziņā gudrās mājas arhitektūra, manuprāt, vēl nav pat sākusies.
7