Līdz aprīļa vidum Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā skatāma izstāde "Snīkeri: eko x ego", kuru gribas ieteikt apmeklēt visiem, jo tā ir pieredze, par kuru gribas dzirdēt, kā gāja pārējiem – kas visvairāk aizķēra, "iekrita acīs" vai likās nepieņemams? Sporta apavu evolūcijai veltītā izstāde vēršas pie patiešām plašas publikas (visiem apavu nēsātājiem), aplūkojot sportiska un veselīga dzīvesveida (ego) attiecības ar patērnieciskumu un tā ietekmi uz planētu (eko), sasaistot kopā lokālo un globālo mērogu, kā arī akcentējot sporta un kultūras nozaru savstarpējo mijiedarbi.
Izstādes veidotāji šajā gadījumā rīkojušies ar pārliecību, ka veselības un medicīnas joma ir nesaraujami saistīta ar pārējām. Kā izstādes ekskursijas ievadvārdos stāstīja muzeja direktors Kaspars Vanags – omīte viņam bērnībā esot mācījusi, ka var uzvārīt zupu no cirvja kāta, un muzeja komanda kopā ar izstādes kuratori Elīnu Sproģi, šķiet, apņēmušies pierādīt, ka izstādi iespējams uztaisīt par jebko – var paņemt burtiski "vecu tupeli" un, aplūkojot to no dažādiem rakursiem, izsekot plašam tīmeklim, kurā savienojumus veido sports, dizains, mode, popkultūra, filozofija, aviācija, koloniālā politika, mārketings, higiēna, modernās tehnoloģijas, kolekcionēšana, feminisms, kvīri, geimings, darbinieku ekspluatācija, kara bruņojums utt. Galvenais – saglabāt ziņkāri, atvērtu pieeju, vēlmi urķēties un zināmu ideālismu un misijas apziņu attiecībā uz spēju rosināt pārmaiņas.
Snīkeru izstādes ideja izriet no premisas, ka apavi ir viena no agrīnākajām cilvēces tehnoloģijām, kas mūsu sugai ļāvusi pārvarēt vides uzliktos ierobežojumus, paplašinājusi cilvēka iespējas un ietekmi pasaules telpā, tomēr tas no sākta gala noticis uz citu sugu vai indivīdu rēķina – "Iegūt vairāk telpas nozīmē to kādam atņemt. Teritoriālā sāncensība apaviem ir iedzimta funkcija," – kā rakstīts izstādes anotācijā, un šo ideju jo spilgti ilustrē neskaitāmi profesionālajam sportam, preču fetišismam un populārajai kultūrai veltīti eksponāti.
Atzīšos, ka uz izstādi devos jau ar saviem pieņēmumiem un uzskatu, ka apavi patiešām ir pelnījuši uzmanību un slavinājumu, jo mans priekšstats par vides aizsardzību, pirmkārt, saistās ar automašīnu skaita mazināšanu un gaisa transporta apdomīgāku izmantošanu. Tāpēc šķita, ka ērti, virsmai, kājai un sezonai piemēroti apavi, kas ļauj ērti veikt garākas distances, vienlaikus gūstot fizisku un garīgu možumu, ir visumā ideālais risinājums. Tomēr "Snīkeri: eko x ego" sākas ar atšķirīgu, daudz radikālāku uzstādījumu – ka labam sportistam apavi vispār nav vajadzīgi. Ekspozīcijas pirmais stends jeb uvertīra veltīta pirmajam melnādainajam olimpiskās medaļas ieguvējam, etiopiešu vieglatlētam Abebem Bikilam, kurš 1960. gadā bija ātrākais Olimpisko spēļu maratona distancē, turklāt noskrienot to bez apaviem. T.i., izstādes veidotāji liek mums saprast, ka cilvēka spēkos ir attīstīt sevi arī bez tehnoloģiju starpniecības, kas savā ziņā ir pretrunā ar cilvēka definīciju, kurā līdzās zinātkārei un spējai abstrakti domāt ietilpst arī rīku izmantošana, spēja lietot valodu un apzināties savu esamību.
Rakurss "varbūt apavi vispār nav vajadzīgi" manī sākotnēji izraisīja iekšēju pretreakciju: runa taču ir par izņēmumu – olimpieti, rekordistu, sensāciju, kuru praktiski neviens cits nespēj atdarināt. Tomēr šis provokatīvais trigeris ļoti veiksmīgi nostrādāja, aktīvi iesaistot iekšējā dialogā ar ekspozīcijas veidotājiem un liekot katrā izstādes punktā padomāt par savu individuālo attieksmi pret šo jautājumu. Turklāt gandrīz neviens izstādes eksponāts nav traktēts vienpusīgi – arī Bikilas dzīvesstāstā bez uzvaras ieskanas arī citas notis – sportista nokļūšana ratiņkrēslā, saistība ar paraolimpisko spēļu aizsākumu un sporta terapijas ieviešanu rehabilitācijas medicīnā psiholoģiskās labbūtības veicināšanai.
Dodoties tālāk izstādē, jau pie nākamā stenda saskaramies ar "otru galējību" – nevainojami izstrādāto, futūristisko apavu dizainu, kurš paredzēts sportista sniegumu optimizēšanai un kura radīšanā piedalās arī latviešu talanti – Jānis Šnē, kurš strādā uzņēmumā "Nike" un dizainē virtuālos apavus "RTFKT Studio" atzarā, un Kristofers Reidzāns, kurš strādājis zīmola "United Nude" dizaina studijā. Tomēr strauji piešķilto lepnumu par starptautiski veiksmīgo latviešu profesionāļu veikumu aizēno citu izstādes objektu raisītās pārdomas par apavu ražotņu neētisko, ekspluatējošo un videi kaitniecisko ietekmi, faktu, ka ik gadu pasaulē tiek saražoti 24 miljardi apavu pāru un 22 miljardi nonāk izgāztuvēs, un apziņu par to, cik sarežģīts un ilgs ir apavu noārdīšanās un pārstrādes process.
Izstāde sastāv principā tikai no pārsteidzošiem pasaules, reģionāliem un vietējā mēroga fenomeniem. Tajā neiztrūkst stāsta par vācu ražotāja "Adidas" saistību ar 1980. gada olimpiskajām spēlēm, padomju armijas formām, 90. gadu gopņiku kultūru un priekšstatu par stilīgumu gan postpadomju telpā, gan Rietumu populārajā kultūrā, kur "Adidas" strīpas kļuva par britu futbola fanu un proletariāta jauniešu simboliku, kuru periodiski atdzīvina dažādas subkultūras. Uzmanība veltīta gan sportistu sasniegumiem un traumām, gan maksimālu komfortu un efektivitāti sniedzošiem apaviem, gan sieviešu pēdu kropļošanai Ķīnas galmos. Tiek vilktas šķietami neiespējamas paralēles starp "Air Jordan" snīkeru kolekciju un tauriņu sugu daudzveidību, rādīta saistība starp kājinieku mīnām un sociālo uzņēmējdarbību, demonstrēta cilvēku sugai piemītošā spēja grandiozi postīt un spēja reizēm būt aizkustinoši altruistiskiem (3D printētu ortožu izgatavošana stārķītim). Paradoksu pingpongs turpinās visā izstādes garumā, liekot safanoties, just līdzi un tad pašai apstrīdēt savas sākotnējās reakcijas.
Izstādes gaitā regulāri ataust arī personīgās asociācijas – Zolitūdes meitenes atmiņas par pirmajām "augstajām botām" deviņdesmitajos. Uz desmit gadu jubileju saņēmu tikai limonādes bundžiņu, jo vecāki neko vairāk nevarēja atļauties, taču izrādījās, ka viņi krāja "botām", pie kurām tiku ar nelielu laika nobīdi. Atceros lidojošo sajūtu, pirmo reizi tās uzvelkot uz skolu kopā ar elektriski violetiem likras legingiem – it kā man pie potītēm būtu izauguši spārni kā tirgotāju aizbildnim Hermejam, it kā es būtu pakāpusies klasi augstāk – ne vien garumā vai sociālajā statusā, bet arī pietuvojusies sapnim par nākotni, par tuvojošos 21. gadsimtu un tīņu gadiem, kas pagāja reiva zīmē, piederīgāka Rietumiem un pasaules popkultūrai. Tikt pie krosenēm jeb snīkeriem bija kā nopirkt kaseti, sapņojot, ka tev kādu dienu būs, uz kā to atskaņot. Un pacilātība, gandarījums, piederības sajūta, ko tolaik sniedza šī prece, darbojās arī kā dzīvotgribu raisošs un virzošs spēks… Tomēr – kur ir robeža, kad prieks kļūst par apsēstību un pārspīlētu iegribu apmierināšanu?
Ekspozīcija trešā stāva telpās sākas ar priekšmetu kombināciju – baltas "Nike" kurpes, kaula zobu birste un "Nivea" zobu pulveris no 20. gs. 30. gadiem –, kas vēsta par pēckara gadu nabadzību, kad trūka apavu un "īsts šiks" bija vietējā ražojuma baltās tenisa čības, kuras pirms iziešanas kārtīgi nopucēja ar zobu pulveri. Šī stāva plašākā telpa kopumā atvēlēta atjautīgiem ilgtspējības risinājumiem, kuri reizēm izklausās tikpat aplami kā apavu un zobu pulvera apvienojums. Tur ir gan mākslīgā intelekta radīti snīkeru prototipi, gan 3D printēti apavi, lērums jauno materiālu – mākslīgās ādas snīkeri, kas ražoti no piepes, aļģēm, rukolas, rīcina u.c, piedāvājumi patērnieciskumu ierobežojošiem snīkeru izplatīšanas konceptiem, piemēram, snīkeru abonements, kas ļauj tos nodot pārstrādei un saņemt vietā citus, kā arī aicinājums atgriezties pie tādām veco laiku prasmēm kā apavu labošana un zeķu lāpīšana.
Izstādes eksponātu klāsts ir tik bagātīgs, ka, domāju, ikviens tajā atradīs vairākus sasaistes punktus neatkarīgi no paaudzes vai pieredzes. Tā gaumīgi veidota vienotā stilistikā ar uzsvaru uz spilgti dzelteno caurviju elementu – atsauci uz tehno kultūru, kas astoņdesmitajos gados aizsākās aktīvākajās mašīnbūves industriju teritorijās. Tehno mūzika, kurā emocijas un jūtas aizstātas ar specifisku, futūristisku vaibu, tā laika mainīgajā ekonomiskajā situācijā augošajai paaudzei kalpoja kā iluzors aizsegs – iespēja hipnotiski patverties nākotnē vai tieši otrādi – kopīgi ļauties apokaliptiskai bezcerībai. Šāds pretrunu vaibs savā ziņā piemīt arī izstādei, tomēr ar mazāku fatālisma un lielāku apņēmības devu – kaut ko tomēr mēģināt vērst par labu.
Izstādes veidotāji ir īpaši padomājuši par informācijas pasniegšanas veidu, lai tas sasniegtu plašākas sabiedrības grupas un būtu pieejams arī jauniešiem un cilvēkiem ar disleksiju. Aprakstos izmantots jauniešu slengs – par to, cik tas ir veiksmīgi, neesmu droša, jo ar aktuālo slengu vienmēr ir viegli kļūdīties. Mans vienpadsmitgadīgais dēls, piemēram, nelieto vārdu "frīkains", jo tas izklausoties "pēc mileniāļu stafa", tomēr iecere jebkurā gadījumā ir saprotama un atbalstāma. Tāpat var viegli nolasīt vēl vienu izstādes līmeni, kas aicina sākt pārmaiņas ar sevi – tādā ziņā, ka sākt mainīt arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja paradumus, kritiski pārskatot vēsturi, ko tas glabā, un nenodalot to no šodienas vērtībām. Ir sajūta, ka izstādes organizētāji rīkojas, rūpju un mīlestības vadīti – ticībā, ka nozari un attieksmi pret to var uzlabot, mainot veidu, kādā par to runājam.
Muzeja kāpnēs direktors Vanags piemin divgalvaino sunīti – Medicīnas muzeja eksponātu, kas liecina par zinātnes (vai reizēm tikai sensācijas) vārdā veiktiem nežēlīgiem eksperimentiem ar dzīvniekiem. Viņa teiktais liek domāt par muzeja komandas apņemšanos sākt izvēdināt no muzeja telpām ne tikai sacensības, varmācības un koloniālisma garu, bet arī stereotipus par to, kam muzejs ir domāts ("muzeja tantēm" un ģimenēm ar maziem bērniem), kā arī piesaistīt un izglītot dažādu paaudžu auditoriju, lai veicinātu aktīvu dialogu par sabiedrības veselību un planētas ilgtspējību.
Izstādes beigās mēs savā ziņā nonākam izejas punktā – tā noslēdzas gredzenveida kompozīcijā – vai varbūt iesāk jaunu riņķojumu nākamajā orbītā? Pēdējais stends optimistiski liecina, ka maratonu iespējams noskriet ne tikai bez kurpēm, bet arī bez kājas vai pat bez abām kājām, ja vien tev apkārt ir atbalstoša komanda un cilvēki savu mežonīgo iztēli iemācās novirzīt uz saudzēšanu, nevis postīšanu.
"Snīkeri: eko x ego" ir kā algebras uzdevums ar dažiem zināmajiem un dažiem nezināmajiem lielumiem, kurā katrs savu "e" var ievietot pats. Tā nedod vienkāršas atbildes, bet ļauj uzzīmēt līkni koordinātās, kur uz vienas ass ir "ego" un uz otras – "eko", lai atskārstu, kur šajās koordinātās stāvi tu pats. Līkne varētu saukties "jaunā patērēšanas filozofija", un ideālā gadījumā tai vajadzētu atspoguļot, kā dzīvot moži un ar prieku, neiznīcinot pamatu zem kājām.
0