Mary Cassatt, Five O'Clock Tea, 1880
 
Sleja
28.07.2021

Apaudzēt ādu ar zeltu

Komentē
2

Dažādu nevienkāršu un ļoti personisku iemeslu dēļ es dzīvē daudz esmu nomocījusies pašpārmetumos un nevarēšanā pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Nekādā gadījumā nepretendēju uz unikālu statusu šajās grūtībās; tā kā esmu sieviete un īpaši viegli atpazīstu pārdzīvojumus sev līdzīgo vidū, dažbrīd liekas – ja ne pilnīgi katrs cilvēks uz zemeslodes piedzīvo tāda veida spriedzi, tad, ļoti iespējams, katra sieviete gan. Pēdējo mēnešu laikā esmu iespaidīgi progresējusi minētās problēmas risināšanā un, šķiet, tieši tā iespaidā arvien skaidrāk redzu grābekļus, uz kuriem arvien uzkāpj līdzīgos strupceļos nonākuši cilvēki, tāpēc, pirms aizskrienu ziedošā pašcieņas pļavā, vēlos dalīties gan individuālajos secinājumos, gan pārdomās, kuras izraisījuši citu apkārt esošo sieviešu stāsti. Atgādināšu, ka neesmu nekāda pētniece; es ļoti daudz ko daru, bet nekur īsti nespecializējos, tāpēc varu par šīm lietām spriest tikai no valodiski loģiskās puses un savas personīgās pieredzes – tā ir sievietes pieredze, bet tas neizslēdz, ka tādas pašas vai līdzīgas problēmas sastopamas arī starp vīriešiem vai cilvēkiem, kuri ar dzimumu neidentificējas vispār, – es vienkārši par to neko nezinu.

Varētu domāt, ka tas nav nekas slikts – nebūt mierā ar sevi, jo tāds nemiers varētu būt cēlonis tiecībai mainīties, attīstīties, kļūt labākai, veiksmīgākai, skaistākai, gudrākai utt. Taču ļaujiet man nopietni jautāt – priekš kam? Vai kādam citam tiešām vajag, lai tu esi nevis tu, bet kaut kāda uzlabota tevis versija? Protams, mēs esam viens otram vajadzīgi, mums vajag rūpes, ieinteresētību, laiku, fizisku un emocionālu saskaršanos, drošības sajūtu, arī intelektuāli patīkamas sarunas, taču es patiešām neredzu iemeslu, kura dēļ cilvēks pēc noklusējuma iestatījumiem nevarētu kaut ko no šī izpildīt, ja vien atrodas drošā attiecību telpā. Savukārt, ja attiecību telpā pastāv apdraudējums, kura dēļ jūties nedroši un nespēj piepildīt vai saņemt to, kas būtu nepieciešams: 1) aizmirsti uz brīdi to pašattīstīšanās vai neattīstīšanās diskursu; 2) aizej uz telpu, kurā ir droši; 3) vari atkal sākt domāt.

Ir dažādi iemesli, kāpēc mums kāds ir tuvs vai svarīgs, un es nebūšu tas cilvēks, kurš uzstās, ka vajadzīgas tikai bezkonflikta attiecības, bet ir ļoti bīstami nonākt situācijā, kurā tava pamata vai pat vienīgā attiecību telpa prasa sevi noliegt vai ir jebkādā veidā vardarbīga. Es nesaku, ka tev (abstraktajam "tu", jebkuram "tu", savā ziņā es to saku sev, savā ziņā ikvienam, kurš vēlas) jādomā tikai par sevi, un nesaku arī, ka tu nedrīksti uzturēt tuvību ar cilvēkiem, kuri mēdz pret tevi slikti izturēties, bet vēlos norādīt, ka nav prāta darbs ļaut šādām attiecībām būt noteicošām tajā, kā tu pati sevi uztver. Ja otrs nejūt tev līdzi, ja viņam nav gana nozīmīgi, lai tev netiek nodarīts pāri, man nešķiet loģiski uzticēt viņam noteikšanu par to, kā tev būtu pašai pret sevi jāattiecas – tas nepārprotami ved pašdestrukcijā.

Vēl ir iespējams nebūt mierā ar sevi it kā vienkārši sevis pašas dēļ, un vēlme mainīties attaisnojama ar  centieniem uzlabot pašsajūtu, spēt priecāties par sevi – ļoti bieži nemiers saistās ar alkām stāvēt pāri citu cilvēku vērtējumam. Nu, apmēram: "Ja man būtu tievāki gurni, man būtu vienalga, ko citi domā" / "Ja es nekad nedusmotos, man nebūtu jājūtas slikti, ka esmu bijusi dusmīga" / "Ja es vairāk strādātu, tad es varētu nopelnīt vairāk naudas, man ne no viena vispār neko nevajadzētu, es varētu visu atstāt, būt viena un beidzot justies pašpietiekama" / "Es nedaru pietiekami daudz, neesmu tik klātesoša, cik varētu, es šādi neattaisnoju savu eksistenci un nevaru sevi pieņemt. Es zinu, ka citi dara vēl mazāk, bet es tāpat varētu vairāk. Tāpēc es dzenu sevi – lai kustētos uz priekšu." Reizēm tu tiešām piepildi savas prasības – dabū to labo darbu, iestājies tajā skolā, kurā vajadzēja, iedraudzējies foršo cilvēku kompānijā, uzkačājies vai novājē, izspaidi visas pumpas uz sejas – un varbūt pat brīdi jūties apmierināta, bet tas ātri pāriet. Un tad ir daži varianti. Viens variants ir izdomāt nākamo lietu, kas jāpaveic, un tādā garā turpināt, it kā tiešām būtu iespējams panākt, ka pamazām tava āda apaug ar zeltu; varbūt kaut kas noklikšķ pie deguna operācijas un tu vienkārši pārslēdzies uz citu paštēlu, kuru neskar iepriekšējās dzīves kompleksi, bet daudzos gadījumos cilvēks maratonu pamet labu brīdi pirms šādiem sasniegumiem un pāriet uz otru variantu – padodas. Tu necenties, jo nav vērts. "Nekas, ko es izdarīšu, nebūs gana." Pieņem, ka sev nepatīc, neuztver sevišķi nopietni citu cilvēku komplimentus un nebrīnies, ja kāds pret tevi ir nejauks – jo arī tu esi nejauka pret sevi. Sanāk tāda apātiska miera osta, ja neskaita panikas lēkmes un šausminoši sāpīgas mēnešreizes.

Ir arī trešais variants – sistēmas uzlaušana. Te man jāizklausās pēc sponsorētas reklāmas, kas ielaužas dziesmu atskaņošanas sarakstā, un jāsaka: "Es sākumā neticēju, ka tas iespējams, bet tagad neticams ir rezultāts!" Jokus pie malas, triks ir tāds – tu vienkārši nolem sevi pieņemt un neparko no tā neatstājies. Viss. Tu nolem nevis nopelnīt savu atzinību, bet pasniegt to sev kā dāvanu. Vienkārši tāpēc, ka tu esi. Tu esi tu, un no sevis nekur neizbēgt, bet tavās rokās ir izvēle, kā jūs šo laiku pavadīsit. Es esmu saģērbusies tā, kā parasti neģērbjos, un no sākuma man tas patīk, bet tad piezogas doma, ka varbūt tomēr man šādi izskatīties ir stulbi. Es iesāku atbildēt uz man uzdotu jautājumu un jau pie pirmajiem vārdiem saprotu, ka jautājuma uzdevējs nemaz nav ieinteresēts mūsu sarunā. Es bakstos internetā un ieraugu bildi, kurā esmu redzama ar neveiklu sejas izteiksmi. Es skaļi priekā izsaucos, ieraugot sen nesatiktu draugu, bet viņš uz to reaģē, it kā viņam būtu no manis neērti, un šī atturība bez komentāriem tiek saglabāta arī turpmāko komunikācijas brīdi, līdz beigās mēs tā arī īsti neatsveicināmies. Ļoti daudziem cilvēkiem šādas situācijas der par apstiprinājumu tam, ka viņi savā ziņā ir dīvaini un tai pašā laikā neinteresanti, ir nepievilcīgi un nemāk dzīvot. Un es to ļoti labi pazīstu, bet tagad mirkļos, kad mani ir gatavs pārņemt apbēdinājums, es vienkārši no tā atsakos. Es gribu ilgi dzīvot. Man nav vajadzīga šāda paškritika, es neaugu skaistumā no stresa. Ja kaut kas man liek justies trauksmaini, es varu pārvirzīt savu uzmanību uz kaut ko citu. Fantastiskā lieta ir tā, ka, šādi sevi saudzējot, ir vairāk spēka un uzmanības, ko atvēlēt to darbu darīšanai un attiecību uzturēšanai, kuras man ir svarīgas nevis tāpēc, lai kaut ko pierādītu, bet tāpēc, ka tajās abas puses uzplaukst.

Es joprojām mēdzu ielaisties sarunās, kuras ir nepatīkamas, bet nevis ar mērķi panākt, ka otrs man beigās piekritīs un es tādējādi varēšu pati sevi pieņemt (ak šausmas, vai maz kādreiz tas ir sanācis?), bet gan, piemēram, tāpēc, ka man vienkārši ir svarīgi pateikt, kā jūtos. Un es joprojām uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ir nepieciešams apliecināt savas jūtas – patiesībā ļoti daudz dažāda mēroga konfliktu izceļas tieši tad, kad kāds mēģina pārveidot savus emocionālos, ļoti labi saprotamos pārdzīvojumus par argumentiem, kas norāda uz kādu vispārēju patiesību. Neuzdrošinās atklāt savu ievainojamību. Tur, kur viņam īstenībā nepieciešams mierinājums, viņš izvēlas uzbrukt. Arī to var saprast, bet, kad tev uzbrūk, paturi prātā, ka tas ir uzbrukums, nevis konstruktīvs ieteikums jūsu attiecību uzlabošanai.

Marija Luīze Meļķe

Kad vienreiz Marts Pujāts konfrontēja Mariju Luīzi Meļķi ar jautājumu "Kas ir tas, ko tu raksti?", labākais, ko viņa varēja izdomāt, bija – "Tie laikam ir dažādi jautājumi. Un dažādi vērojumi."

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!