Antoloģija

Statistika

Beidzot esam sagaidījuši ilgi tapušo Latvijas mūsdienu krievu dzejas antoloģiju, „Orbītas” dzejnieku grupas iecerētu, grezni izdotu.

Spriežot pēc bibliogrāfiskajām ziņām, astoņiem no septiņpadsmit grāmatā pārstāvētajiem autoriem (pusei!) nav nevienas oficiāli izdotas dzejoļu grāmatas. Ja deviņdesmitajos gados šo grāmatu trūkumu varēja izskaidrot ar ekonomisko krīzi un vietējās publikas vienaldzību pret krievu dzeju, tad mūsdienās, šķiet, jau pašiem autoriem ir vienalga, vai viņu dzejoļus kāds lasa vai nē.

Līdz ar to antoloģijas vērtība pieaug ― šeit kopā sapulcēti tie, kas iepriekš bijuši izkaisīti pa malu malām.

Spriežot pēc grāmatas autoru saraksta, Latvijas krievu literārā vide ir ārkārtīgi patriarhāla ― acīmredzot sievietes līdz pat 21. gadsimta sākumam nespēja uzrakstīt nevienu sakarīgu dzejoli, ko ievietot šajā antoloģijā. Fotogrāfijās gan šur tur pavīd kādas E.Čičkina-Šarova, A.Smirnova vai I.Ozerskaja, grāmatas ievadvārdos pieminētas vairākas Latvijas krievu dzejnieces (jūsu padevīgais kalps atceras, piemēram, Ļenas Aļšanskas dzejoļus, kurus Jo bija ļoti labi atdzejojusi un publicējusi „Dzejas dienā 2000”), taču dzejas kopu dženderiskā proporcija ― 16:1 ― visai skaidri liecina, tā teikt, „kurš mājā ir saimnieks”.

Tomēr, kā jau savā recenzijā atzinis Roalds Dobrovenskis, interesantas ir tās antoloģijas, kuru veidotājiem bijis savs patstāvīgs skatījums, nevis vēlme „aptvert neaptveramo” un izdabāt visiem. Galvenais ― šo grāmatu var lasīt ar interesi.

Grāmatā pārstāvēti tie Latvijas krievu autori, kuru poētika aktīvi attīstījusies laika posmā no 1985. līdz 2005. gadam. Astoņdesmito gadu beigas un žurnāla „Rodņik” uzplaukums saistās ar Oļega Zolotova (1963–2006), Grigorija Gondelmana (1962), Alekseja Ivļeva (1956–2006), Sergeja Moreino (1964), Sergeja Pičugina (1957) un Maksima Supruņuka (1958) vārdiem, tad sākušās arī dzejnieka un ekstrēmista Vladimira Lindermana (1958) aktivitātes.

Moreino un Zolotovam nesen iznākušas grāmatas, tāpēc viņu vārdiem nevajadzētu būt galīgi svešiem. Viņu un arī Gondelmana dzeja rāda, kāda varēja izskatīties krievu dzejas aina, kas neņēma vērā padomiskā stila prasības, bet gan barojās no daudzveidīgām pasaules modernisma dzejas izpausmēm un krievu 20. gadsimta klasikas.

Pēc deviņdesmito gadu depresīvajām noskaņām jauns vilnis Latvijas krievu dzejā, kā zināms, sākās ar „Orbītas” grupu, kuras piecu pārstāvju (Sergejs Timofejevs, Semjons Haņins, Artūrs Punte, Žoržs Uaļļiks un Vladimirs Svetlovs) lielākie hiti arī iekļauti antoloģijā.

Mazāk zināmi ir daugavpilietis Aleksandrs Meņšikovs (1975), kuram pērn izdota bilingvāla grāmata, kā arī ar žurnālu „Avanport” saistītais Dmitrijs Sumarokovs (1967) un rīdzinieks Viktors Marahovskis (1978), kurš grāmatā ievietotajā fotogrāfijā redzams, kačājot muskuļus svaru zālē (lūk, dzejnieka cienīga rīcība!). Jaunāko paaudzi pārstāv divi 1985. gadā dzimuši autori ― Ļena Šakure un D.I. 85 (Iļja Dmitričenko).

Poētika

Šķirstot antoloģiju daudzmaz hronoloģiskā autoru vecuma secībā redzams, kā mainās autoru dzīves skatījums un intereses: vecākie pārstāvji dzīvoja pirmkārt kultūras, nevis reālajā telpā (Gondelmans savā dzejā piemin Dostojevski, Mandelštamu un Kafku, Ivļevs jūt tuvību ar Čaku, arī Zolotova grāmatā sastopami visādi literāri personāži), kā arī draudzīgā dzejnieku brālībā (Gondelmanam par godu dzejoli uzrakstījis gan Zolotovs, gan Supruņuks, savukārt Ivļevs kādā dzejolī vēršas pie Zolotova, bet Moreino sarakstījis dzejoli par Moreino).

Šajā kultūras telpā viņi tiecas ievilkt arī Rīgu ― tās vārds parādās gan Supruņuka un Moreino dzejoļu nosaukumos, gan citu viņu paaudzes autoru dzejā. Viņi tiecas lasīt šo pilsētu kā daudzkārt aprakstītu pergamentu, saskatot blakus dažādus kultūrslāņus, un saspēle starp tiem veido daudzveidīgas asociācijas.

Viņu jaunākie kolēģi ir krietni atturīgāki gan pret literatūras vēsturi, gan pret apkārtējo vidi, gan viens pret otru. Marahovskis raksta stilīgus, mazliet neķītrus un agresīvus dzejoļus dzīvojamo masīvu pagalmu leksikā, Sumarokovs dzied sarkastiskas dziesmiņas igauņu bērniem (gaidīsim cikla publikāciju Igaunijā!), Meņšikovs visai pieklusināti reflektē par ikdienu. Emocijas pieklust, atsvešinātība pieaug.

„Orbītas” dzeja ir lasīta un vērtēta vairākkārt, tāpēc tikai jāpiebilst, ka arī šajā antoloģijā redzams, ka piecu dzejnieku rokraksti ir visai atšķirīgi ― to amplitūda svārstās no Timofejeva un Puntes ciešās saiknes ar apkārtējo realitāti un Svetlova lakoniskajām pārdomām līdz Uaļļika vārdu kaskādēm un Haņina maigajai paranojai.

„Orbītas” mestajam vilnim pagaidām nav manāms daudzskaitlīgs turpinājums Latvijas visjaunāko krievu dzejnieku paaudzē. Visjaunāko paaudzi pagaidām pārstāv divi pilnīgi atšķirīgi autori ― Ļena Šakure, kura raksta visai vienkāršus, lakoniskus dzejolīšus par savu ikdienu un fantāzijām, un D.I. 85, kura sarežģītās asociācijas mēdz būt izkaisītas pa visu lappusi. Arī viņu dzeja liecina, ka šie autori netaisās atgriezties pie savu priekšgājēju interešu loka.

Atdzeja

Pie grāmatas strādājuši daudzi latviešu un angļu atdzejotāji. Par angļu atdzejojumiem izteikties neriskēšu, tikai atļaušos papriecāties par to, ka, piemēram, Ļenas Šakures un Andro Darsavelidzes kopīgajā atdzejojumā Gondelmans nav pazaudējis atskaņas ― Rietumu pasaulē ar šādiem sīkumiem parasti nekrāmējas (Anna Auziņa, piemēram, pieskaitāma pie Rietumu pasaules pārstāvjiem).

Starp latviešu atdzejojumiem gribētos izcelt dažus, kuri izklausās spriegi arī latviskojumā, piemēram, Ingas Gailes veiksmīgi tulkotās Viktora Marahovska atbrīvotās, bezkaunīgās vārsmas (man nez kāpēc visu laiku prātā stāv rinda „saule staru rokām kaķi čakarē” no dzejoļa „Tas ir vējš, kid”, 203. lpp), kā arī Pētera Draguna atdzejoto Žorža Uaļļika psihodēliju (351. lpp).

Kā jau noprotams no latviešu atdzejotāju izvēles, no daža laba dzejnieka devuma latviskoti vienkāršākie un īsākie teksti, kas neprasa milzīgu laika un spēka ieguldījumu. Tas jāņem vērā katram, kas, izčekojis tikai latviešu atdzejojumus, gribēs spriest par visu šo antoloģiju kopumā. Atliek cerēt, ka šī antoloģija sekmēs interesi par Latvijas krievu dzeju un kāds mīlošs atdzejotājs izveidos, piemēram, Gondelmana vai Zolotova dzejas izlasi latviešu valodā.

Poligrāfija

Lakoniskais Ilvas Kļaviņas dizains iekļaujas labākajās „Orbītas” izdevumu tradīcijās, sasaucoties ar Vladimira Leibgama atturīgi izsmalcināto pieeju grāmatu noformējumam.

Lielisks informatīvais materiāls ir ziņas par autoriem (gan jāteic, ka informatīvajiem tekstiem latviešu valodā dažviet nebūtu kaitējusi vēl viena lieka korektūra), literatūras saraksts un plašā foto nodaļa, kas ļauj skatīt šīs grāmatas varoņus vaigā.

Tomēr grāmatas šķirstīšanas laikā dažbrīd nākas aizdomāties par Agneses Krivades „Bērnību”, kuru šķirstot gribējās teikt: „viss ir ļoti skaisti un iespaidīgi, bet tagad man, lūdzu, šīs grāmatas ekonomisko izdevumu, kuru var normāli lasīt”.

Daudzi teksti grāmatā publicēti trijās valodās, burti ir palieli, arī virsrakstiem atvēlēti atsevišķi atvērumi. Tas viss kopā padara grāmatu biezu un grūti pārskatāmu ― grāmata tā pa īstam sākas tikai ap 17. lappusi, kura ievada garum garo priekšvārdu nodaļu, pirmais dzejolis parādās 91. lappusē, 390. lappusē sākas vairāk nekā simts lappušu garā beigu daļa ar ziņām par autoriem, bildēm un bibliogrāfiju. Šķirstot grāmatu, pārņem neskaidra vēlme kaut ko saspiest, samazināt, ieekonomēt ― tad varētu ietaupīt mazliet „videi draudzīgā papīra” un, kas zina, varbūt samazināt arī grāmatas cenu.

Bet neņemiet nu vērā šo īgno burkšķēšanu, jo grāmata ir izdevusies tik un tā.

Politika

Cilvēkiem, kas ierauti „Orbītas” lokā, šāda antoloģija liekas normāls, pašsaprotams izdevums, kas aizpilda informatīvu robu Latvijas grāmatniecībā. Ai, pasaulē ir daudz „Orbītas” savaldzināto ― ir tik patīkami kaut kur ārzemēs satikt slovēņu dzejnieci vai Kaļiņingradas Rakstnieku savienības funkcionāru un dzirdēt, cik forša viņiem šķiet „Orbīta” un cik ļoti viņi vēlas to sastapt vēlreiz.

Šādā lokā dzīvojot, šķiet pašsaprotami, ka grāmatā līdzās krievu oriģināliem ir atsevišķu dzejoļu atdzejojumi latviešu un angļu valodā. Šķiet pašsaprotami, ka grāmatas labad plecu pie pleca strādājuši Rokpelnis un Osadčaja, Tatolīte un Darsavelidze, Hedžinjana un Vills ― dažādu tautību bērni, normāli eiropieši, kas nav ieslodzīti savu tautību un nacionālo aizspriedumu sprostos. Taču ieslēdzot TV vai palasot avīzi, kļūst skaidrs, ka pagaidām šāda orbīta ir drīzāk utopija un izņēmums, nevis norma.

P. S.

Kā jau vienmēr, arī šo recenziju rakstīdams jūsu padevīgais kalps atrodas smagā interešu konfliktā ― esmu viens no šīs grāmatas atdzejotājiem. Šajā sakarā ļaujiet sniegt mazu kļūdas labojumu: Oļega Zolotova dzejoļa „Tā bērns saka „halva”...” atdzejojuma (139. lpp) pirmajā pantā starp trešo un ceturto rindiņu jābūt rindai „paklupt dūmainā alejā:”. Atvainojos par sagādātajām neērtībām.