Foto - Anna Rosalie Uudre
 
Teātris
14.06.2018

Anna nav kuce

Komentē
1

Par Marijas Linartes izrādi "ANNA: люболь" Ģertrūdes ielas teātrī

Enerģiskas, ekspresīvas nedēļas nogales reiva ballītes atmosfēra, indīgu toņu piesātinātas gaismas un iekustinoši, tumšu audiālo nokrāsu piesātināti deju ritmi, kuru izdejošanai veltītā slodze ir teju ekvivalenta pamatīgam zumbas treniņam, caurstrāvo arī nule pirmizrādi piedzīvojušo Ģertrūdes ielas teātra izrādi "ANNA: люболь", kas tapusi pēc Ļeva Tolstoja leģendārā, neskaitāmas reizes dramatizētā un vairāk nekā desmit reižu ekranizētā romāna "Anna Kareņina" motīviem.

Galvenās varones Annas Kareņinas stāsts ir vienmēr aktuāls, un arī šīs izrādes režisores Marijas Linartes versija nav izņēmums, jo stāsts ir par mūžīgajām dzīves izvēlēm. Pirms pieciem gadiem, runājot par kārtējo filmu, kurā atspoguļots Kareņinas stāsts, teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis izteica būtisku tēzi: "Tolstoja romāns jau ar savu pamatuzstādījumu jeb galveno konfliktu (grēks/personas brīvība iepretim sabiedrības likumu/noteikumu ievērošanai) ir ārkārtīgi pateicīga viela visdažādākajām interpretācijām."

Pēc pirmajām fotogrāfijām, kas apceļojušas sociālos tīklus, skaidrs, ka Ģertrūdes ielas teātra Anna Kareņina nedzīvo 19. gadsimta Krievijas aristokrātijas valgos, bet gan mūsdienās, kaut ainās konkrētā laiktelpa brīžam veido fantasmagoriju. Skaidrs ir viens: izrāde noteikti ir vizuāls baudījums, kas, iespējams, konservatīvākam skatītājam varētu likt iziet no komforta zonas. Ja kāds gaida, ka iestudējums skatītāju izvedīs cauri grezniem, garos monologos ietērptiem un vizuāli niansētiem Ļeva Tolstoja uzburtajiem attiecību līkločiem, tad to saskatīt šajā pritona atmosfērā būs grūti. Izrādes vizuālā tēla autori Krišjānis Elviks un Laura Jančauska, šķiet, ir iedvesmojušies tieši no andergraundīgu bāru un klubu atmosfēras. Scenogrāfijā, kas nemitīgi transformējas, parādās gan novazātas lielizmēra kastes, kas paredzētas trauslu priekšmetu transportēšanai, gan dažāda veida un izmēra ceļojumu koferi.

Jau ienākot zālē, skatītāju sagaida kārtīga naktskluba ballītes atmosfēra pie tā dēvētā tucinieka ritmiem, aktieru kolektīvs ļaujas ekspresīvām dejām, kas turpinās, līdz skatītāji ir ieņēmuši savas vietas. Te jāpriecājas par Rūdolfa Gediņa veidoto horeogrāfiju, kas ir neatņemama izrādes vizuālā piedzīvojuma sastāvdaļa. Skatuves prospekts veidots kā lielizmēra atkritumu maiss, kas no attāluma raisa vizuālu līdzību ar lateksa audumu, kurš neizbēgami piešķir zināmas seksuālās konotācijas, jo izrādes gaitā tā vien šķiet: kāds no aktieriem tūlīt parādīsies ieskauts kādā apģērbā no veikala "SexyStyle" piedāvājuma klāsta. Brīžam gan šī mīlas trijstūra atspoguļošanai vide ir uzburta pat pārlieku seksualizēta. Tērpi aktieriem ieturēti tumšos toņos, kas pavisam noteikti pastiprina zināmo faktu, ka šī versija par Annas Kareņinas stāstu ir traģiska un diez vai šis būs konceptuāls izņēmums, kurā galvenā varone varētu izdzīvot.

Runājot par atainoto mīlasstāstu, jāpiekrīt izrādes režisorei, kura intervijā min, ka šī Kareņinas stāsta fabula patiesībā ir diezgan vienkārša – tas ir mīlas trijstūrs starp pašu Annu, viņas vīru Kareņinu un Vronski, kas veiksmīgi tiek parādīts izrādē, nekļūstot par salkanu lubeni. Lai gan pēc šāda drosmīga izteikuma intervijā varētu šķist, ka iestudējumā šis romāns kaut kādā mērā tomēr varētu tikt nonivelēts, pateicoties Anetes Konstes un Marijas Linartes veidotajam dramatizējumam, iestudējums ir diezgan brīvs no Tolstoja romānā esošajiem tēliem, paralēlajiem naratīviem un simboliem, nezaudējot galveno sižetisko līniju.

Kā jau secināju, romāns piedāvā dažādas interpretācijas, taču šis inscenējums nešķiet gluži novatorisks un liek vilkt paralēles ar aprakstiem par 90. gadu Polijas teātri, kurā tolaik notika radošās enerģijas eksplozija. Linarte, līdzīgi kā savulaik godalgotais poļu teātra režisors, dramaturgs Kristiāns Lupa (Krystian Lupa), abstrahējas no stereotipiskā intelektuālisma. [1] Šajā inscenējumā no Annas ir izvilinātas un akcentētas skaudrās dzīves reālijas, izteikta viena cilvēka drāma, kurā viņa ir vienatnē ar savām duālajām pārdomām par savu jūtu pasauli. Tā kā izrādē parādās jauniešu auditorijai nereti saistošie masu kultūras elementi, piemēram, necenzēta un brutāla popmūzika (izrādes skatītājiem sevišķi lielu neērtības sajūtu un komforta zudumu varētu sagādāt skanošā reperu AK47 kompozīcija – "На Сука, Получай Сука"), raisās asociācijas ar citu 90. gados debitējuša poļu režisora Gžegoža Jažina (Grzegoz Jarzyna) skatuves darbiem, kurš savas daiļrades agrīnajā posmā spēja ar masu kultūras līdzekļiem aizraut skatītāju. [2] Lai gan Jažins nekad nelika skatītājam aizmirst, ka viņš atrodas teātrī [3], izrādes kopējā atmosfēra tomēr liek brīžam parādīties nedaudz ķecerīgai vēlmei ļauties deju ritmiem un pievienoties aktieriem uz skatuves. Jāpiezīmē, ka šīs pārdomas par "ANNA: люболь" līdzību ar poļu režiju varētu raisīt negatīvas asociācijas, taču tam nav nekāda pamata, jo nebūt ne viss, kas tiek importēts no Polijas, ir asociējams ar lētajiem, ne vienmēr kvalitatīvajiem piena produktiem.

Nesenākā pagātnē raugoties, derētu minēt Annas Kareņinas 2012. gada dramatizējumu Čehijā, Brno Nacionālajā teātrī, kurā režisors Daniels Špinars (Daniel Špinar) parādīja skatītājiem Annas stāstu visai ekscentriskā estētikā. Izrādes reklāmas rullītī tiek uzburta neprātīgas, kaislīgas ballītes atmosfēra, un tajā skan deju mūzikas ritmi, līdzīgi kā šajā Ģertrūdes ielas teātra piedāvājumā.

Izrādes kā vienota veseluma uztveršana brīžam sagādā grūtības, jo tā piedāvā dažādus aktierspēles veidus. Tajā mijas episkajam teātrim raksturīgais atsvešinājums ar skatītājam pierastāko reālpsiholoģisko spēli. Nav īsti saprotams pamatojums šo abu pieeju izvēlei: ja tās tiktu izmantotas atsevišķās ainās, kurās no paša konteksta varētu būt izsecināms, kādēļ tiek izmantots viens vai otrs spēles veids, tas padarītu daudz uztveramākas jutekliskās, piedzīvojumu un pārdzīvojumu pilnās ainas. Rezultātā izspēlētais mīlas trijstūris starp apjukušo Ivetas Poles un Kaspara Dumbura atveidoto Annu, Edgara Samīša Alekseju Kareņinu un Paula Iklāva Vronski brīžam ir nedaudz stīvas un rada apjukumu.

Interesanti, ka izrādē ir divas Annas. Gan Ivetas Poles spēlētā Anna, gan Kaspara Dumbura Anna, kuras savstarpēji mijiedarbojas un veido dialogu. Abu aktieru saspringtā saspēle rada spriedzi, veidojot jau sākotnēji paredzamos Annas iekšējos konfliktus un gaidāmo izšķiršanos starp abiem savas dzīves vīriešiem. Šajā sievietē veidojas divas izvēles, dubultās morāles, kuras noteikti spilgtāku dara fakts, ka Anna ir abu dzimumu aktieri, kas pastiprina iekšējo konfliktu. Tiesa, brīžiem radās jautājums, vai tiešām šīs abas Annas ir vajadzīgas. Varbūt pietiktu tikai ar Ivetas Poles atveidoto Annu? Drīzāk nē nekā jā, jo šāds risinājums piedāvā atkailinātāku skatījumu uz šo nelaimīgo sievieti, palīdzot ierakties viņas prāta dziļākajos apcirkņos. Galu galā Annas dzīvē ir arī ir divi vīrieši, kuri atspoguļoti gana dažādi – nosvērtais, atturīgais un vispārēju cieņu iemantojošais Edgara Samīša Kareņins un izaicinošais, šarmantais un patmīlīgais Paula Iklāva Vronskis.

Lai neapjuktu tēlu atveidē, sižeta līnijās un izrādes haotiskajā spēles stilā, tiek piedāvāts amizants papildinājums. Tie ir Lienas Šmukstes un Arta Drozdova atsevišķās ainās spēlētie teicēji, kas paša Tolstoja darbā neparādās. Atmiņā paliekošākais ir tieši kariķētais Šmukstes tēls, tas iemieso dzīves nogurdinātas nihilistiskas un augstprātīgas cacas tēlu, kas runā nazālā, pofigistiskā balsī. Šim aktrises tēlam ir veiksmīga saspēle arī ar otru (Arta Drozdova atveidoto) teicēju – dejotāju, kurš iemieso savdabīga kalpa tēlu Šmukstes spēlētajai tikpat savdabīgajai cacai. Taču šīs ainas ir tik spilgtas un kopējo naratīvu paskaidrojošas, ka aizēno pašu galveno mīlas trijstūrī. Šie teicēji tomēr mēģina "izvilkt" Annu no pašas pārdomu purva. Saprotams, ka patiesībā Anna nav сука (no krievu val. – kuce), bet mīlestība gan brīžam tāda var būt. Centrā ir Anna – vienkāršs cilvēks un viņa dvēseles kliedziens.

Izrādes režisore Marija Linarte atzīst, ka viņai nav vēlmes kļūt par režisori, taču acīmredzams fakts ir tas, ka viņa, būdama aktrise, ir cītīga teātra vērotāja. Viņas veikumā ir izmantots raibs skatuvisko paņēmienu kokteilis, kuru vajadzībai trūkst pamatojuma. Linarte nav pirmā (domāju, arī ne pēdējā) režisore bez diploma, kas strādā profesionālajā teātrī. Šo taku pavisam nesen svaigi ieminis filozofs Uldis Tīrons, kura režijā tapušas Jaunā Rīgas teātra izrādes "Mielasts" (2015) un "Pēdējā Ļeņina eglīte" (2017), un nevarētu teikt, ka šī taciņa viņam bijusi rozēm kaisīta, jo atsauksmes ir ļoti dažādas. Tiesa, noslēdzošais jautājums, kas nāca prātā, nākot uz šo izrādi, paliek atklāts – vai skatītājs ir gatavs maksāt naudu par profesionālā teātra izrādi, ja to iestudē režisors bez profesionālas pieredzes un izglītības režijā?

[1] Zeltiņa, G. (2009). Polijas režija. No: Radzobe, S. Teātra režija pasaulē. I daļa. Rīga: Jumava, 173. lpp.

[2] Turpat, 174. lpp.

[3] Turpat, 175. lpp.

Linards Āboltiņš

Linards Āboltiņš ir dzīvespriecīgs teātra zinātnes maģistrants, kura psihoterapijas seanss ir teātris. Viņš raksta īsākus un garākus tekstus, fotogrāfē un atbalsta dažādus sociālas nevienlīdzības mazi...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!