Foto: "Unsplash"
 
Sleja
12.07.2021

Anglija – Eiropa

Komentē
6
Saglabā

Par Juri saglabājušies daudzi nostāsti. Viņš esot bijis aristokrāts, kas dzīvojis imperatora Diokletiāna laika Turcijā. Kad pagāni mēģināja viņu piespiest atteikties no kristīgās ticības, viņš iespītējās un rezultātā zaudēja galvu, bet ne mūžīgo dzīvi. Par to liecina kaut vai tas, ka 1099. gadā, Jeruzālemes sturmēšanas laikā, viņš pievienojās krustnešiem, tērpies baltā apmetnī, uz kura bija uzšūts sarkans krusts.

Diez vai viņš paredzēja, ka teju vai tūkstoš gadu vēlāk viņa krusts plīvos Pikadilli laukumā un Lesterskvērā, kad Anglijas futbola izlase Eiropas čempionātā uzvarēs Dāniju un iekļūs čempionāta finālā. Šobrīd, kad rakstu sleju, izšķirošā spēle ar Itāliju vēl nav sākusies un es nezinu, ar ko tā beigsies.

Angļu līksmošana Londonas ielās ne ar ko neatšķīrās no citām līdzīgām tautas gavilēšanas reizēm, tomēr, kā labi zināms, tas, ko tu redzi, ir atkarīgs no tā, kas tev galvā, un es šajos attēlos redzēju "brexitu". "The Guardian" autors Endrjū Ronslijs ironizēja par britu politiķu sasteigto fanošanu par futbolu un atgādināja, ka galu galā cīnās noteiktas komandas ar noteiktiem spēlētājiem, kuriem ir tādas vai citādas prasmes, kam nav sakara ar politiku. Tomēr velti noliegt acīmredzamo. Tāpēc jau politiķi steidz iegādāties futbola "merču", ka viņi labi saprot – sports ir politisks. Grūti noticēt, ka angļi uzvaru Eiropas čempionātā varētu uztvert tikai kā viena fizkultūriešu bariņa uzvaru pār otru. Daudz ticamāk, ka vismaz daļa tajā saskatīs apliecinājumu Anglijas nacionālajai atmodai un Lielbritānijas spējai stāties pretim Eiropai. Atbilstoši zaudējums arī sola eksistenciālas pārdomas.

Jāatzīstas, ka Lielbritānijas aiziešana no Eiropas Savienības ir tēma, kas mani nebeidz intriģēt. Šogad Jāņos apritēja pieci gadi kopš britu balsojuma. Toreiz viesojos kāzās, aizgāju gulēt, kad rezultāti vēl nebija zināmi, kaut kad gana agrā rīta stundā pamodos un steidzu skatīties ziņas, novaidējos un atkal aizmigu. Pirms referenduma visapkārt cilvēki teica – briti noteikti nobalsos par palikšanu, tas likās pilnīgi racionāli. Es viņiem piekritu, lai gan mazliet sekoju līdzi britu presei. Diemžēl "Minervas pūce lido, kad iestājas krēsla", un tikai pēc notikušā daudz kas kļūst teju vai pašsaprotams. Zīmju bija daudz. Piemēram, tā pati britu prese lielākoties aizstāvēja izstāšanos no ES, bet grūti bija saprast, cik nopietni to uztvert. Dienu no dienas lasītājiem tika stāstīts, ka Eiropas Savienība tūliņ, tūliņ sabruks. Vai tiešām briti tam ticēja? Ja tā padomā, ir diezgan loģiski balsot par izstāšanos no organizācijas, kura tūlīt sabruks. Bet vai tiešām presei bija tik būtiska nozīme? Kas īsti bija "brexita" cēlonis?

Lielbritānijas izstāšanās, manuprāt, lieliski parāda sociālo zinātņu metodoloģiskās problēmas un daudzveidību. Lūk, četras pieejas.

Brendena Sima grāmata "Britānijas Eiropa: konfliktu un sadarbības tūkstoš gadu" iznāca īsi pirms referenduma. Tajā viņš iet cauri sarežģītajai attiecību vēsturei, lai galu galā pie konkrēta secinājuma nenonāktu – vēsture nevar pateikt priekšā, vai Lielbritānijai ir vieta Eiropas Savienībā vai nav. Atšķirība pasaules skatījumos un darbības veidos nav nejauša: briti ir atšķirīgi no kontinentālās Eiropas un izsenis baidījušies pārāk iesaistīties Eiropas lietās, bet vienlaikus abi ir cieši saistīti un nevar viens no otra aizbēgt, tāpēc nav vēstures spēka, kas neglābjami bīda britus prom no savienības.

Žurnālista Tima Šipmana grāmatās "brexits" ir komēdija. Šipmans liek kopā dažādas intervijās un klačās iegūtas ziņas, un rodas (varbūt mānīga) sajūta, ka viņš spējis ielūkoties politikas aizkulisēs. Skats, kas atklājas, nav diez ko patīkams – Lielbritānijas un būtībā Eiropas likteni izšķir cilvēki, kuri nepārtraukti kļūdās, taisa mēslus, nezina, ko dara, – Boriss Džonsons aizmirst piezvanīt un tā rezultātā pie varas nāk Terēza Meja, Meja savukārt nav spējīga komunicēt – pat augstākā līmeņa tikšanās laikā viņa var sēdēt un klusēt, kamēr sarunu biedrs nesaprot, kas notiek un kāpēc Meja nebilst ne vārda. Esmu jau publiski pieminējis stāstu par to, kā vienu no galvenajiem "brexitiešiem" Danielu Hannanu atklāsmes mirklis piemeklēja, klausoties Ģirtu Valdi Kristovski, kurš britu televīzijā esot reiz paziņojis, ka Latvija, kura vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, ir neatkarīgāka valsts par Apvienoto Karalisti. Vārdu sakot, Šipmana versijā "brexita" vēsturi var lasīt kā romānu. Balstoties uz viņa triloģijas pirmo grāmatu, tika uzņemta ne pārāk veiksmīga filma. Diemžēl trešās grāmatas iznākšana vairākkārt atlikta, tagad sola septembrī.

Savukārt Metjū Gudvins, manuprāt, ļoti interesants politologs un populisma pētnieks, "brexita" tēmai pieiet kā sociologs, un viņa skaidrojumu pamats ir datu analīze. Viņš neapgalvo, ka nejaušībām nav nozīmes, tomēr viņa stāsts fokusējas uz ilgtermiņa procesiem. Viņa versijā britu balsojumam nevajadzēja būt pārsteigumam. Neapmierinātība ar imigrāciju Lielbritānijā pastāvēja jau sen, daudzi briti jau ilgi uzskatījuši, ka viņiem nav iespēju ietekmēt valsts politiku un viņu viedoklis netiek uzklausīts, tai skaitā diskusijās par identitāti. Nu, un tad viņiem piedāvāja izteikt savu viedokli…

Kādreiz skolā, angļu valodas nodarbībās, man mācīja, ka Lielbritānija un Anglija nav viens un tas pats. Mums vajadzēja arī atcerēties nacionālos ziedus un karogus – angļu zieds ir roze, bet karogs – sv. Jura krusts uz balta fona. Šī atšķirība nešķita īpaši svarīga, bet izrādījās, ka ir. Īru žurnālists Fintans O'Tūls balsojumu par izstāšanos saista ar angļu nacionālisma atdzimšanu un pretrunīgajiem stāstiem, ko angļi izvēlējušies savas nacionālās identitātes meklējumos. Atslēgas vārds šeit ir "angļu". Īpaši viņš izceļ to, kā angļi, būdami viena no bagātākajām un ietekmīgākajām nācijām Eiropā, sevi iztēlojas kā pakļautus un pazemotus sendienu varoņus, kuriem jāatceras pagātnes slava un jāsarauj Eiropas Savienības važas. No malas nepateiksi.

Bez šaubām, neesmu atradis atbildi uz jautājumu: kas īsti izraisīja izstāšanos – vēsturiskās likumsakarības, nejaušības, sociālie procesi, kultūra un identitātes meklējumi? Rezultāts gan, manuprāt, iezīmējas diezgan skaidri. Lielbritānija nav sabrukusi un tuvākajā laikā diez vai sabruks. Eiropas Savienība nav sabrukusi un diez vai tuvākajā laikā sabruks. Tikai visi kļuvuši mazliet vājāki un maznozīmīgāki, dusmīgāki un aizvainoti. Daudzi no minētajiem autoriem norāda, ka "brexitā" atrodama mācība – lietas var būt labākas, ja mēs nolasām brīdinājumus, kas šajos stāstos ietverti, bet man nav pārliecības, vai briti un eiropieši būs pietiekami viedi, lai sekotu šīm pamācībām.

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!