Šo rakstu vari klausīties arī autores lasījumā:
Izdzirdot vārdus "tu rij siekalas un elpo", kādu brīdi teju visi minētos fizioloģiskos procesus piefiksē. Tāpat ir arī ar valodu – mēs lielākoties runājam vienotā plūsmā, detaļām pieslēdzoties fragmentāri, līdz kāds norāda uz īpatnībām (visbiežāk, protams, interneta eksperti). Un diez vai kāda cita valodas parādība izsauc tik lielu automātisku pretreakciju kā svešvalodu lietojums dzimtās valodas tekstos. Lūk, trīs komentāri pie kāda Latvijas komiķu video sižeta (atstāta visa oriģinālā rakstība un interpunkcija). Izvēlies savu valodas aizstāvi:
"Nu kur valodnieki! Tādu valodas kropļotāju pie kauna staba.Žēl ,ka mani tāds tirliņš neintervēja.Es visu sapratu ,bet sadotu viņam kārtīgi pa mici."
"Zel ka ta , driz latviski vairs nerunas ! Kaut kads tizls stils!!!"
"Čalis,no malas,parādīja kā visādi zilīši un dolbanas cacas runās. Līdz vēmienam tie anglicismi."
Cepums tam, kurš atradīs visvairāk svešvalodu aizguvumu. Bet ne par to šoreiz stāsts. Kāpēc angļu valodas vārdu iespraudumi šajos labajos pilsoņos rada tik spēcīgas emocijas? Daudzi piekritīs, ka ikdienā neapzināti tiešām lieto angļu valodas frāzes, tikai retumis par to aizdomājoties. Kādi ir "aukstie, cietie fakti" par valodas parādību, kas ikdienā bieži liek spēlēt spēli: vai līdz nākamajai pieturai varēs uzminēt, kas brauc tramvajā – apmaiņas studenti vai kaimiņu Juris un Maija?
"Pārslēgšanās" starp dažādām valodām vienas sarunas vai cita teksta ietvaros ir valodu kontakta fenomens, dēvēts par kodu maiņu. Pārsvarā tā sastopama sarunvalodā [1] [2].
Lingvistikā "kods" ir jebkurš vienots saziņas veids – par kodiem tiek uzskatīti gan vienas valodas dažādie dialekti vai stili, gan dažādas nacionālās valodas. Nozīmīgs atslēgas vārds ir tieši valodu kontakts, respektīvi, kodu maiņa iespējama tikai tad, ja sabiedrība vai indivīds nonāk kontaktā ar citu valodu – un būtiskāka šajā kontekstā ir sabiedrība, jo viens cilvēks ar tikai sev saprotamiem svešvārdiem nekur tālu netiks. Divi un vairāk – gan. Ar to cieši saistīts Mihaila Bahtina 20. gadsimta pirmajā pusē izstrādātais heteroglosijas jēdziens, kas paredz, ka vienota nācijas valoda ir ilūzija un ka dažādu sabiedrības grupu pārstāvji vienmēr izveidos paši savu "valodu", kas precīzāk atspoguļos viņu domas un vajadzības [3]. Īpaši uzsvērta jauniešu spēja strauji izveidot pašiem savus saziņas kodus. Un tieši jaunieši kā sabiedrības grupa, pateicoties veselai globalizācijas procesu plejādei, galvenokārt – internetam –, nonāk īpaši piesātinātā daudzvalodu vidē.
Reakcija uz kodu maiņu instinktīvi ir noliedzoša. Noklausoties balss ierakstu ar paša ierunātu neformālu tekstu, kur parādās kodu maiņa, lielākā daļa cilvēku ir pārsteigti par tās intensitāti un citu valodu iespraudumus vērtē kā apkaunojošu slinkuma pazīmi [4]. Viens no galvenajiem argumentiem pret "pārslēgšanos" starp dažādām valodām jau izsenis ir uzskats, ka šie cilvēki vienkārši neprot valodu, viņiem nav raksturīgs pietiekami spēcīgs intelekts, laba izglītība vai nacionālās piederības izjūta, bet smadzenēs valda putra. Būtu lieliski, ja varētu paskatīties cilvēka (t.i., latvieša) smadzenēs un norādīt: angļu valoda ir pa labi, krievu – pa kreisi, bet dzimtā, latviešu valoda – vidū, pašā sirsniņā. Bet tā nebūt nav.
Valodas sistēma cilvēka smadzenēs [4] vēl daudz jāpēta, tomēr var diezgan droši teikt, ka vārdu kā tādu ziņā smadzenēm ir visai vienalga, kas tā par valodu. Jo lielāks vārdu krājums, jo vairāk izvēles iespēju – tik vienkārši. Ja proti pateikt "labrīt" vienpadsmit valodās, tad smadzenēs tas tā arī parādās - kā vienpadsmit dažādi veidi, kādos pateikt "labrīt". Atšķiras vien asociācijas un konteksti – gluži kā jebkurai frāzei arī dzimtajā valodā. To nodrošina vārdu savienojumi un teikumu uzbūve, kā arī paša piedzīvotais noteiktas valodas vidē. Svešvalodas vārda lietojums pats par sevi nekādā ziņā nav patoloģija vai "deģenerācijas" pazīme, kā to sākotnēji uzskatīja pat lingvisti.
Lielākā daļa valodu kontaktu rezultātu gan lingvistikā, gan socioloģijā ļoti ilgi tika automātiski pastumti malā kā kaut kas saistīts ar zemākajām sociālajām šķirām, imigrantiem un citiem nesvarīgiem iedzīvotājiem, no kuriem nekādus nozīmīgus tekstus vai sakāmo tāpat nevar gaidīt. Taču, iedziļinoties vairāk, mūsdienās koda maiņa tiek aprakstīta kā dabīgs un neizbēgams pašizpausmes process jebkurā daudzvalodīgā sabiedrībā un uzsvērtas katra indivīda spējas un tiesības radoši pielietot savā rīcībā esošos valodas līdzekļus, jo īpaši savā ikdienas vidē.
Kodu maiņu var iedalīt vairākos paveidos, kuru lietojums norāda uz valodu prasmju līmeni [5]. Intrasentenciāla koda maiņa jeb maiņa viena teikuma robežās ir tehniski sarežģītākā, jo cita koda vārds vai frāze jāpielāgo pamatvalodas sintaktiskajai struktūrai un tas pieprasa abu valodu pārvaldīšanu. Bieži šādi tiek pielietoti jēdzieni, kam pamatvalodā nav precīza atveidojuma noteiktā kontekstā: "Ā, es varu īstenībā ēst, kad gribu, un man nav jābindžo šī neveselīgā pārtika"; "Man liekas, [tehnoloģijas] riktīgi sastreso bērnu un rada viņam kaut kādu perception par pasauli arī. Un tas ir, tā ka, man liekas, tāds vicious circle." (Piemēri no īstas, neformālas jauniešu sarunas ieraksta.) Par labākām svešvalodas prasmēm var spriest pēc pilnu teikumu iekļaušanas savā runā jeb intersentenciālas kodu maiņas: "Jā, tas ir interesanti. Look where we are now, vai, ne? – Succeeding in life! – Started from the bottom!"
Started from the bottom gan pieder arī trešajam kodu maiņas paveidam. Tā ir iezīmējošā maiņa (tag switching), kas tiek lietota būtībā tikai emocionālam uzsvaram komunikācijā. Tie ir, piemēram, reklāmu saukļi, zīmolu nosaukumi, citāti, izsauksmes vārdi un lamuvārdi citās valodās, kuru lietojumam nav nepieciešama konkrētās valodas prasme: "Tik nice!"; "Okay, ņemam nākamo?"
Svešvalodu iespraudumi signalizē, ka vide ir atbrīvota, runātājiem ir atļauts brīvi domāt un teikto precizēt. Vārdu izvēli galvenokārt ietekmē asociācijas un vispārējais konteksts. Zinātnes, kopējā emociju un garīgās veselības vai, piemēram, randiņu kontekstā angļu valoda ir soli priekšā – tās terminoloģija ir gan viegli pielāgojama, gan ar skaidri noteiktu, piesātinātu nozīmi un kontekstu: biased, social anxiety, dating. Izcili noderīgs vārds ir random. Runājot par kodu maiņu, ļoti noderētu arī precīzs, konkrēts atveidojums vārdam agency: nevis tai, kas aģentūra, bet gan indivīda spējai kontrolēt savu rīcību, pieņemt patstāvīgus lēmumus, un to nodrošina tieši valoda.
Tas ne mazākajā mērā nenozīmē, ka latviešu valoda būtu nabadzīga vai tai būtu kādas traģiskas problēmas un nepatriotiski runātāji. Tas parāda vien to, ka mazas nācijas valodai, tāpat kā jebkurai citai valodas telpai, 21. gadsimtā ir grūti pielāgoties nepieredzēti lielajai informācijas plūsmai un apmaiņai. Bet jāpielāgojas ir, un tas nebūt nav neiespējami. Tikai jāapzinās, ka svešvalodu iespraudumi ir tieši tas, kas tie ir, – neformāls palīglīdzeklis labākai, spilgtākai saziņai daudzvalodu vidē, apliecinājums cilvēka svešvalodu prasmēm – un pašam (pārsteigums!) jāizvēlas, kā atbilstoši runāt katrā situācijā [6] [7].
Skaidrs, ka nevar pēkšņi sākt visus vārdus teikt angliski ar latviskām galotnēm un "saukt to par dienu" – tā mēs sev atņemtu spēju izteikties no latvieša skatpunkta un galu galā savu valodu zaudētu. Bet arī iesaldēts, Raiņa personīgi apstiprināts vārdu un frāžu krājums diemžēl nevar izteikt šībrīža latvieša domas un pieredzi vai apspriest un virzīt dažādas pasaulē nozīmīgas tēmas. Zelta vidusceļš ir visai vienkāršs un arī plaši praktizēts: oficiālos kontekstos un publiskajā telpā apzināti kultivēt valodu bez tiešiem iespraudumiem citās fonētiskajās sistēmās vai sintaktiskajiem pārnesumiem un pašiem meklēt labākos risinājumus jaunu jēdzienu atveidei, negaidot komisijas zīmogu. Tā plašākā un šaurākā lokā ļoti veiksmīgi ir iegājušies vairāki termini, piemēram, zīmols, mirkļbirka, maiteklis (spoiler), loģikas kļūda un daudzi citi.
Jā, vārdu krājums pats no sevis nerodas un var arī izzust. Ir labi ik pa laikam pārbaudīt, vai tu vēl elpo un vai vēl spēj izteikties latviski. Taču valodu iznīcina ne jau svešvalodu aizguvumi, bet gan plašāku kontekstu un tēmu trūkums valodas lietojumā, bet tas Latvijai tuvākajā nākotnē nedraud. Kodu maiņai ir un daudzvalodīgās vidēs vienmēr ir bijusi būtiska nozīme neformālā ikdienas komunikācijā un pašizpausmē, īpaši vienaudžu starpā. Tāpat kā bērni jauktās ģimenēs, arī pārējie valodas lietotāji ļoti veiksmīgi jūt tās nianses un spēj nodalīt vienu valodas un kultūras sistēmu no citas atkarībā no situācijas – ja vien viņiem ir saskarsme ar pilnvērtīgu valodas vidi: literatūru, kino, tulkojumiem, pasākumiem, medijiem utt. Liekie svešvalodu iespraudumi izzudīs, bet noderīgie atradīs savu vietu. Ar visādiem tepiķiem un kapotiem taču kaut kā tiekam galā.
[1] Bullock, B. E. and Toribio, A. J. (2009). Themes in the Study of Code-Switching. In: The Cambridge Handbook of Linguistic Code-switching. Bullock, B. E. and Toribio, A. J. New York: Cambridge University Press. p. 1–18.
[2] Gumperz, J. J. (1977). The Sociolinguistic Significance of Conversational Code-Switching. RELC Journal, No. 8 (2). p. 1–34.
[3] Bakhtin, M. M. (1981). Michael Holquist (ed.). The Dialogic Imagination: Four Essays. Austin: University of Texas Press.
[4] Hervais-Adelman, A. G., Moser-Mercer, B., & Golestani, N. (2011). Executive Control of Language in the Bilingual Brain: Integrating the Evidence from Neuroimaging to Neuropsychology. Frontiers in Psychology, 2, 234.
[5] Poplack, S. (1980). Sometimes I’ll Start a Sentence in Spanish Y TERMINO EN ESPANOL: Toward a Typology of Code-switching. Linguistics, No. 18. p. 581–618.
[6] Bhatia, T. K. and Ritchie, W. C. (2013). Bilingualism and Multiligualism in the Global Media and Advertising. In: The Handbook of Bilingualism and Multilingualism. Bhatia, T. K., (2nd ed) Chichester: Blackwell Publishing. p. 565–598.
[7] Lee, C. L. (2019). Filling Gaps or Code Choice? Code-Switching across Generations in Colloquial Singapore Mandarin. Global Chinese, No. 5 (1). p. 1–24. (Video)
3