Upīts mēdz būt gluži jauks
Pirms Andrejs Upītis pārliecinoši iesoļoja socreālisma pasaulē, viņa prozā varēja atrast arī dažus pasaules literatūras pirmsmodernisma piemērus. Viens no tādiem, bet nebūt ne vienīgais, ir 1934. gada romāns „Vecas ēnas”. Tā tapšana autoram bijusi loģisks turpinājums iecerei par „Robežnieku” ciklu – varbūt, ka tas bija apzināti vājš atdarinājums Emila Zolā plašajam 20 romānu ciklam par vienu dzimtu vairākās paaudzēs ar nosaukumu „Rugon – Makāri”. Mūsdienās „Robežnieki” ir ievērības cienīgi galvenokārt dēļ saiknes ar Emilu Zolā – ne tikai kā slavējams latviešu autora mēģinājums vismaz pēc ieceres lieluma līdzināties francūzim, bet arī kā spēja iekļauties vienā no nenormatīvākajiem reālisma paveidiem ar nosaukumu „naturālisms”. Šī Francijā 19.gs. vidū dzimušā virziena pamatpostulāti ārēji atbaida ar pārlieku zinātniskumu un zināmā mērā smieklīgām pretenzijām uz īstenības objektīvu attēlošanu, bet nekopēšanu, uz cilvēka izzināšanu, bet, neurbjoties viņa dvēselē, uz rakstnieka bezkaislību un apolitiskumu, bet turpat katram naturālisma romānam ar „zemo” slāņu dzīves ainām (tā bija prioritāte) var pielīmēt sociālās kritikas un bieži pat progresīvo sociālistisko tieksmju birku... Pats virziena teorētiķis Zolā nevarēja tikt vaļā no reālisma vai romantisma savos darbos; savukārt Upīts bija pārliecināts reālisma pārstāvis, kurš turklāt padomju laikā ļoti kategoriski noliedza naturālismu savos darbos, atzīstot tikai neprecizētu Zolā ietekmi. Rodas iespaids, ka daudzi vēlējās būt naturālisti, bet tādi līdz galam nebija, bet tie, kas publiski nosodīja šo pozitīvistisko literatūru, pēc daudziem gadiem tiek pieķerti tās atklātā radīšanā.
Upīša „Vecas ēnas” ir izteikti reālisma darbs, taču, kā zināms, reālisms neatceļ, bet balsta naturālismu kā asāko savu izpausmi – tā uzskata vairums Rietumu literatūrzinātnieku. Romānu smagnēju padara tieši naturālistiskas iezīmes, piemēram, Upīša vispāriemīļotas detaļas – ja „Zaļajā zemē” tās vienkārši ir, tad te tās ilgi un dikti plūst pāri ar gūzmu, bet aiz šīs saprotamās īpatnības atrodas pat ļoti interesants nodoms – detaļas galvenokārt attiecas uz zemnieka dzīvi, darbiem, spēlēm, priekiem un palaidnībām, kur dominē, protams, smagā darba tulznu, darbarīku un strādāšanas procesa apraksts. Nav lieki šajā gadījumā atcerēties Emila Zolā romānu „Zeme” (La terre). Bez šaubām, Upīša nodoms ir bijis nežēlīgās un smagās, lēnās un pacietību prasošās zemnieka ikdienas attēlojums, kas varbūt rakstniekam lika justies tuvam Zolā reālisma literatūras pieredzei. Cita iezīme, kas pietuvina naturālismam, ir sižetiskā līnija tās rupjajās aprisēs – romāns taču attēlo bērna ikdienu un „izaugsmi”, līdz ar to rakstnieks iemiesojas attēlotajā varonī un pasaules redzējumā, ļoti veiksmīgi pamana to, kas varētu bērnu interesēt, droši vien, atceroties arī savu bērnību. Šķiet, ka tas ir viens no veiksmīgākajiem naturālistu novērojuma objektiem – zinātnisks pētījums par to, kā veidojas cilvēks, kas to ietekmē un tiešā veidā iespaido – šeit tās ir divas atšķirīgas idejiskās pasaules (tēva reliģiozitāte, brāļa progresīvums), zemnieku darba/garīgā grāmatu pasaule, kuru iespaidā bērns aug, vēl būdams un attēlots kā zvērēns (tēlaina, baiļu un piedzīvojumu pilna smaržu un gaismu pasaule, izteikta tuvība dabai).
Lai gan Andrejam Upītim nav „tīrā naturālisma”, nevar noliegt, ka nedaudz citādāks skatījums (ne tikai no reālisma pozīcijas) uz viņa darbiem var būt atsvaidzinošs.
0