Autoru foto
 
Ko atceras muzeji
10.10.2018

Andreja Upīša rēgs pār Skrīveriem

Komentē
4

Andrejs Upīts pavisam droši ir viena no personībām, kuru Latvijas valsts simtgadē pieminēt nav diez ko ērti. Varētu izlīdzēties ar ierastu ielāpu šādās situācijās: "pretrunīga personība", taču nekā pretrunīga te nav. Andrejs Upīts nekad nav atbalstījis ideju par to Latviju, kuras simtgadi šogad svinam.

1919. gadā viņš ar prieku piedalās Latvijas Strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku deputātu padomju kongresā, kas pieņem Padomju Latvijas konstitūciju, un iesaistās Stučkas valdības darbā kā Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītājs. Arī 1940. gadā un vēlāk viņš saviļņots atdod visus spēkus "jaunās padomju demokrātijas izveidē un nostiprināšanā", kā to formulē viņa biogrāfs Kārlis Krauliņš.

Un, šķiet, arī pašam Upītim diez ko nepatīk, ka vēlamies rakstīt par viņa kādreizējo dzīvesvietu Simtgades projekta ietvaros. Lai gan materiālists, marksisma-ļeņinisma adepts, ateists Upīts, visticamāk, ko tādu, dzīvs būdams, nosauktu par vecu sievu runām, šķiet, viņa rēgs šo pasauli nav pametis un joprojām cenšas iejaukties dzīvo pasaulē, izrādīdams savu gribu. Tādas domas nāk prātā šī mūsu apmeklējuma sakarā. Bet par visu pēc kārtas.

"Neparasta izjūta satrauc mūs, kad braucam pa Rīgas-Daugavpils šoseju uz Skrīveriem – Andreja Upīša dzimto vietu," 1964. gadā savā monogrāfijā par Upīti raksta Kārlis Krauliņš. "Tā ir izjūta, ko pārdzīvojam allaž, no tagadnes virsotnēm nokāpjot pagātnes dzelmēs. Šķiet, nekur citur Latvijā mēs nemanām tik tieši un tik ilgi dažādu laikmetu savijumu, nekur citur šodienas īstenībai nav apkārt tik jūtams un iekšēji spraigs, gadu simteņus pārtverošs atmiņu slānis." Šķiet, ne ap vienu literātu latviešu rakstniecības vēsturē tik spraigi nesavijas vēsturisko naratīvu pārmaiņas kā ap Upīti, kurš garajā mūžā (1877-1970) pieredzēja cariskās Krievijas varu, divus pasaules karus, padomju okupāciju, ko gan viņš nepiedzīvoja tā nosauktu. Krauliņa vīzijā ceļš uz Upīša muzeju līkumo caur vēsturi un mītu: ap Salaspili "kā rēgs uzaust atmiņā latvju zemes asiņaino iekarotāju pēcteču hitleriešu ierīkotā moku un nāves nometne", pēc tam seko "Lielvārde – Lāčplēša  dzimtene. Krasts, no kura viņš Daugavā notriecis Melno bruņinieku", līdz otrā krastā paliek upes vizmainos ūdeņos spoguļojamies Jaunjelgava – "Zaļās zemes" Klidziņa. Esam Skrīveros.

Jā, esam Skrīveros kādā jūlija sestdienā. Mums nav izdevies sazvanīt Upīša memoriālo muzeju, tomēr laika līdz nākamā raksta iesniegšanai ir maz, tādēļ dodamies tāpat, pārsteiguma vizītē. Skrīveros mūs jau sagaida norādes uz Andreja Upīša bibliotēku, melnā akmenī cirsta Andreja Upīša galva pie Andreja Upīša vidusskolas (tēlniece Lea Davidova-Medene) un Andreja Upīša citāts ceļa malā: "Raudas krogs kā pārbraukts zirgs ar izliektu, zaļi nosūnojušu salmu jumta muguru." Un kaut kur te vienam no mums paliek slikti. Vājinieks apsēžas uz "Skrīveru saldumu" veikala kāpnēm, taču, par laimi, tajā iegādātais ūdens un dziļa elpošana palīdz atlabt.

Lavierējam tālāk pa remonta izrakumiem uzarto Daugavas ielu, līdz lēnām iesoļojam plaši atvērtā Andreja Upīša sētā. Uzmetuši skatu vēl vienai Upīša galvai pie ieejas, pa glīti nogrābtu grants taciņu nonākam uz lieveņa ar koka soliņiem katrā malā. Parādes durvis ir slēgtas. No mājas otras puses izdzirdam smieklus un cerīgi dodamies pa nopļauto mauriņu ābeļdārzā. Mūsu skatam paveras zaļš tukšums un mēma, aizvērta aka. Smiekli un sarunas pieklusuši, un pieņemam, ka tie būs nākuši no blakussētas. Mājas sānu durvis ir slēgtas.

Nu nekas, uz durvīm ir telefona numuri, taču, kā gadījies, kā ne, viens no mūsu tālruņiem izlādējies jau Skrīveru stacijā, lai gan bija atlikuši vēl 14%, bet tagad nomirst arī otrs telefons. Tā nu griežamies atpakaļ un nākamajā dienā dodamies uz Jelgavu – uz Ādolfa Alunāna muzeju. Starp citu, pašā literārās darbības sākumā Upīts aktīvi publicēja epigrammas Alunāna izdotajā "Zobgala kalendārā". Kas zin’, varbūt Andrejs grib caur mums nosūtīt vecajam Ādolfam uz Jelgavu sveicienus.

Nākamajā reizē esam apdomīgāki. Esam sazinājušies ar muzeja darbinieci Inesi, sarunājuši ierašanās laiku un izbrīvējuši piektdienas otro pusi, lai pagūtu aizbraukt uz Skrīveriem. Steidzamies uz staciju, kur izrādās – esam nepareizi paskatījušies vilciena atiešanas laiku. Pēdējais vilciens nokavēts, un nākamā diena aizņemta. Kad zvanām, lai atvainotos un paziņotu par neierašanos, Inese laipni piekrīt mūs uzņemt svētdienā, kad muzejam oficiāli ir brīvdiena. Tāpat nākšot datoriķis. Trešais mēģinājums iekļūt Upīša mājā izrādās veiksmīgs. Nu jau ir rudens, kad ierodamies Skrīveros. Inese mūs sagaida mājas priekšā, un arī šoreiz vispirms apskatām dārzu, no kura iepriekšējā braucienā šķita nākam smiekli.

Jau pēc pirmajiem Ineses jautājumiem par to, cik tad mums laika un cik daudz esam gatavi klausīties, top skaidrs, ka esam sastapušies ar vienu no tiem muzeju cilvēkiem, kuru dzīve ir nesaraujami saaugusi ar viņu gādībā nodoto muzeju, tomēr tā nav nolemtība, bet gan pat pēc divdesmit darba gadiem joprojām dzīvs entuziasms un aizrautība, ar kuru Inese stāsta par šo vietu. Izrādās, viņa pat dzīvo tepat blakus un veicamajos pienākumos ietilpst ne tikai tas, ko parasti iedomājamies muzejniekus darām, bet arī zāles pļaušana, visas plašās teritorijas un pašas mājas uzkopšana, remontēšana, un, kad tās gaitā jāpārkrāso sienas, būvmateriālu veikalā ir jācenšas sadabūt autentisko krīta krāsu, ko pēc pirmās pārdevēja neizpratnes tomēr izdodas atrast. Nu, un jā, vēl viens pienākums – sadzīvot ar mājas saimnieka rēgu. Bet par to nedaudz vēlāk. Tagad neliels ieskats šīs vietas pirmsākumos un arī dendroloģiska ekskursija.

1908. gadā Upīts met mieru skolotāja darbam, jo nu spēj iztiku sagādāt ar rakstāmspalvu, un nolemj pārcelties no Rīgas atpakaļ uz dzimto pusi, uz Skrīveriem. Sievastēvs par 500 rubļiem iegādājies pūrvietu zemes, ko apdzīvo egles. Talkā nāk znots, un abi kopā no kokiem atbrīvojas. Andrejs kā nekā vēl kopā ar savu tēvu ir līdis līdumus, kas ir ellišķīgs darbs. Nogāztās egles kalpo arī kā būvmateriāli mājai, kuras plānu zīmē rakstnieks pats. 1909. gadā māja ir pabeigta ar visiem trim skursteņiem uz jumta, kas tolaik esot bijusi turības zīme.

Jaunajā mājā līdz Pirmajam pasaules karam Upīts, kā atzinis pats, pavada ārēji mierīgāko laiku savā dzīvē. No tapušajiem darbiem jāmin noveļu krājuma "Mazas traģēdijas" sakārtošana, romāni "Jauni avoti", "Sieviete" un "Zelts" un neskaitāmi raksti, kritikas, polemikas vismaz divās frontēs – pret, kā teiktu padomju laikā, buržuāziskajiem nacionālistiem, no vienas puses, un dekadentiem, no otras puses.

Lai atpūstos no nemitīgās ideoloģisko pretinieku atmaskošanas un marksisma pozīcijas bīdīšanas, Upīts stāda un iekopj.

Kā skaudri savā "Latviešu literatūras vēsturē" raksta Guntis Berelis, "Upīša dogmatisms ir padarījis bezvērtīgus visus viņa teorētiskos apcerējumus, iznīcinājis krietnu daļu no viņa prozas darbiem, bet no kritikas pāri palikusi vienīgi ironiskā un provocējošā stilistika". Tomēr varētu teikt, ka fiziskajā pasaulē viņš ir atstājis pozitīvas pēdas, un tie ir viņa stādītie un koptie koki. Tā nu pašlaik joprojām slejas pirmais viņa te stādītais koks – osis, kas nu jau ieguvis dižkoka statusu, tomēr sācis nīkt: iemetusies trupe, un, visticamāk, drīz tam būs jākrīt. Turpat blakus – mežābele kā atgādinājums par kādu bērnībā skatītu mežābeli.  Pie pašas mājas aug sarkanā kļava, kas rudeņos iekrāsojas mūsu parastajām kļavām neierastos sarkanos toņos. Lai paliek mīkla, vai te slēpjas arī kāda simbolika attiecībā uz paša stādītāja sarkanumu. Tāpat muzeja sētā aug valrieksta koks, kuru Upīts ceļā no Rīgas nočiepis dendrārijā. Divdesmito gadu sākumā iestādītas arī Grāvenšteina ābeles, kas joprojām, pēc teju, teju simts gadiem, dod ražu. Kamēr te nebija sākušās Pirmā pasaules kara kaujas, šajā vietā augušas citas ābeles, taču kara laikā tās nodegušas kopā ar visu triju skursteņu kronēto māju.

1915. gada vidū māju nākas pamest, jo to savām vajadzībām pārņem Urālu kazaku karaspēka daļa.

Upīša turpmāko piecu gadu gaitu aprakstam nāktos pārstāstīt vēstures mācību grāmatu, tomēr uz mājas likteni viņa ceļš šajos laikmeta griežos tiešā veidā neattiecas. Īsumā var teikt, ka padsmito gadu otrajā pusē Upīts veic pēdējo soli, kas viņa komunista pārliecību pārceļ nākamajā, neatgriezeniskajā līmenī – no teoretizēšanas un polemikas līdz reālai darbībai, kaļot plānus latviešu kultūras attīstībai zem komunistiskā karoga.

1920. gadā Upīts atgriežas no Krievijas un taisnā ceļā dodas uz cietumu, kur pavada četrus mēnešus. Notiesāts viņš gan netiek, jo Satversmes sapulce pieņem amnestijas aktu. Honorārs par cietumā tapušo romānu "Ziemeļa vējš" (cietumā viņš uzraksta arī noveļu krājumu "Vēju kauja"!) ļauj 1921. gadā sākt celt māju uz karā nodedzinātās pamatiem. Pamazām tiek atjaunots dārzs. Skrīveros Upīši gan dzīvo tikai vasarās, pārējā laikā Rīgā – Ģertrūdes ielā.

Mājā ienākam pa sētas durvīm un dodamies uz viesistabu. No līdz šim apmeklētajām rakstnieku dzīvesvietām Upīša memoriālais muzejs priekšmetu un iekārtojuma ziņā ir askētiskākais, tomēr telpas, iespējams, visautentiskākās, tuvākās tam, kādas tās bija, kad šajā vietā mitinājies rakstnieks, kurš pats, starp citu, 1952. gadā māju nodevis muzeja vajadzībām, pirmās istabas pats arī iekārtojis, vien tagad kaktā pie griestiem ik pa brīdim iemirgojas signalizācijas kustību sensora kārbiņa, atgādinot par mūslaikiem. Te nav gaisa mitruma un temperatūras mērierīču un regulatoru kā nesen atjaunotajos muzejos, šķiet, nav arī dūmu detektoru, kas vienmēr izskatās nedaudz jocīgi tādās vietās kā, piemēram, Blaumaņa "Braku" ēku iekštelpās. Ziemā mājā ir jākurina krāsnis, šķiet, nav arī ūdensvada, vismaz neievērojām izlietni ar krānu, labierīcības gan ir iekšā, bet tās vienalga darbojas pēc sausās mazmājiņas principa. Īsāk sakot, tas ir tas, ko varētu iedomāties, izdzirdot vārdu salikumu "memoriālā māja" vai "memoriālais muzejs". Kaut kas no laikiem pirms audiogidiem, interaktivitātes, ledusskapja magnētiņiem un tamlīdzīgiem spīdīgiem nieciņiem.

Zīmīgi, ka sienas pulkstenis viesistabā nedarbojas, un te atkal ieskanas nedaudz mistikas – šajā mājā pulksteņi mēdz pārstāt darboties, kā mums paskaidro. Apskatām fotogrāfiju albumu uz galda: Upīts skolotāja formastērpā blakus dzīvesbiedrei Olgai, vecā māja ar visiem trim skursteņiem, draugu un tuvāko kolēģu fotogrāfijas. Telpas iekārtojumā valda tāds kā tukšums, liekas, kaut kā trūkst. Izrādās, Otrā pasaules kara laikā nacistu okupācijas vara mājā bija iekārtojusi policijas iecirkni ar cietumu un daļa no iedzīves zudusi, bet uz dažām no mēbelēm, kas palikušas, joprojām redzamas uzlīmes ar inventāra numuriem. Tieši tas, ka te bijusi nacistu iestāde, pēc kara padarījis māju Upītim mazāk tīkamu, tādēļ arī nolemts to atdot valsts pārraudzībā, savai lietošanai tomēr atstājot vienu mājas galu. Tas vispār izklausās pēc diezgan ērta un izdevīga risinājuma – jūs te uzkopiet un turiet visu kārtībā, bet es, kad gribēšu, iegriezīšos.

Aiz nākamajām durvīm – rakstnieka kabinets. Uz rakstāmgalda izliktie dažādie "Sūnu ciema zēnu" izdevumi atklāj, kas tad lielākoties ir muzeja apmeklētāji. Petrolejas lampa. Tintnīca. Spalvaskāts – tos Upīts darinājis pats no viegla koka, iespējams, apses. Te nu no četriem rītā rakstnieks vasaras mēnešos strādājis. Darbistabā ir arī kušetīte, tāpat kā Rainim un Ziedonim savos nu jau memoriālajos mitekļos, taču, atšķirībā no viņiem, Upīts nekad nav rakstījis, uz tās atlaidies. Spriežot pēc vecumdienās rakstītajām vēstulēm, pat pie sliktas veselības un nespēka viņš rakstījis tikai tad, kad varējis piesēsties pie rakstāmgalda.

Kādreizējā guļamistabā atrodama vēl viena liecība par Upīša dendroloģiskajām interesēm. Tā ir dažus centimetrus bieza ripa no viņa pirmā stādītā koka, kas diemžēl bija pagadījies ceļā melioratoriem.

Ēdamistabā ar veclaicīgu bufeti nonākam pie spoku stāsta turpinājuma. Bufetes durtiņās ielikti salocīti papīrīši, lai tās nevērtos vaļā. Taču, kad mājai mainīts jumts, kamēr vecais jau noņemts, bet jaunais vēl likts, no rītiem tās durtiņas, aiz kurām stāv karafīte ar glāzītēm, bijušas vaļā, bet salocītais papīrītis ielikts plauktā. Tāpat reizēm no kaimiņu mājām ziņo par muzejā naktī ieslēgtām gaismām, lai gan neviena tur nav, bet no rīta gaismas ir izslēgtas. Kad gadījies muzejā aizkavēties ilgāk, ap pusvienpadsmitiem, kad Upīts parasti gājis gulēt, piedzīvota gan aizkrampētu durvju atvēršanās pašām no sevis, pildspalvas paritināšanās šurpu turpu uz galda un citas spocīgas lietas. Inesi tas jau sen nebaida, viņa tādās reizēs vien Andreju pasveicina. Pēc šādiem stāstiem uzreiz saprotam, ar ko izskaidrojamas mūsu ķibeles ceļā uz šejieni.

Tepat ēdamistabā aplūkojama neliela ekspozīcija. 1937. gadā Upīts svin sešdesmito dzimšanas dienu. Pēc Ulmaņa apvērsuma aizliegts publicēt viņa rakstus, iestudēt lugas, izdot grāmatas. Jāpiebilst gan, ka viņam tomēr turpina izmaksāt pirmās šķiras valsts pensiju. Ienākumus dod tulkojumi, gan ar pseidonīmiem: uz bufetes atvērts Alekseja Tolstoja "Pētera Pirmā" sējums Upīša tulkojumā. Nezinājām, ka rakstnieks latviskojis arī Žila Verna piedzīvojumu romānus. Jubileja jāsvin klusām, atbrauc daži tuvākie draugi, Pāvils Gruzna uzdāvina pelnutrauku, bet žurnāla "Domas" redakcija pūci, kas lūkojas tālumā no bufetes augšas. Kaut kā šie daži priekšmeti un apstākļi, un laiks, kurā tie dāvināti, uzvedina uz domām, ka Upīša dedzīgais darbs okupācijas laikā iznīcinošās sociālistiskā reālisma dogmas kalšanā un kolēģu "vērtēšanā" izskaidrojams ne ar "ideoloģisko stāju" vien un, visticamāk, tajā visā iezagušies arī daudz personiskāki motīvi – atriebība par šiem ignorēšanas un piespiestā klusuma gadiem, un gan jau citām pārestībām arī.

Caur virtuvi visbeidzot nonākam pēdējā telpā, kur aplūkojama izstāde „Ratos kopā ar Brīviņu kungu". Izmantojot uz telpas sienām gleznoto ceļa maršrutu un uz grīdas izliktos priekšmetus, kas pieminēti tekstā, Inese izved mūs cauri pirmajām četrdesmit "Zaļās zemes" lappusēm tā, kā to nespētu neviena interaktīva lietotne.

Jā, šis ir pilnībā analogs muzejs. Salīdzinājumā ar citiem muzejiem diezgan patukšās telpas kompensē cilvēki, kas te strādā. Inese mūs nelaiž mājās, kamēr neesam paņēmuši līdzi klēpi saldo ābolu no Upīša iekoptā ābeļdārza.

Lai vai kā, par spīti Upīša rēga intervencēm, viņa māju esam apmeklējuši. Un svētdienas vakaru svinam ar svaigi ceptu ābolkūku.

 

Adrese: Daugavas iela 58, Skrīveri, Skrīveru novads.

Pieejamība: no Rīgas – vilciens līdz Skrīveru stacijai, neliela pastaiga, un esam klāt. Jābrīdina gan, ka muzejs atvērts līdz 31. oktobrim. Pēc tam tikai nākamgad maijā.

Suvenīri: šis nav tāda veida muzejs, kur iegādājas suvenīrus, tie neiederētos autentiskajā atmosfērā. Ja esat rudenī, dārzā var paķert kādu ābolu, ir garšīgi.

Vilšanās: kā bieži vien memoriālajos muzejos guļamistabas telpā nav rakstnieka gultas.

Verdikts: mājas iekšpusē šis ir kā muzejs no bērnības, no skolas ekskursijas, kad tu it kā saproti, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs un nopietns, taču tā arī līdz galam nekļūst īsti skaidrs, kādēļ tev te jābūt, bet tad tu atgriezies jau kā pieaudzis cilvēks un ir pat interesanti. Muzeja teritorijā ap māju zinātkāriem bērniem varētu būt saistoša muzejpedagoģiskā programma "Pazīsti kokus A.Upīša dārzā". Pieaugušajiem – paskatīties uz valriekstu un citiem kokiem. Vienīgais mūsdienīgais impulss, ko mēs vēlētos muzejam piešķirt, ir atklāts izklāsts un vērtējoša pieeja Upīša politiskajai darbībai.



Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls darbojušies kultūras žurnālistikā vairāk nekā desmit gadus, nesenāk dala kopīgu bibliotēku, sadzīvi un runci Žižeku. "Ko atceras Latvijas muzeji" ir pirmais projekts,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!