¼ Literatūra
09.08.2009

Anatomijas paraugi

Komentē
0

 

Kāda grieķu traģēdija

„Ak, ak, cik sāpīgi vergam būt,
ko vairāk vara liec, nekā to panest klātos.”
Eiripīds

kaut kur starp melnu izmisumu
un vāju
             tumši pelēku cerību –
                                        karš:
pie krasta guļ grieķu kuģi
sadedzināti pelnos
kurus vējš izbārsta pa ūdens nemierīgo līmeni

pelnos ir varoņi:
Agamemnons
(nebūs traģēdijas ar tavu vārdu)
Ahilejs
(dieviete nezin neko par tavām dusmām –
                tās sadegušas)

Odisejs
(tu nekad neceļosi)

un tumsā –
apdedzinātām kāju pēdām
taustās Homērs
viņa aklās acis baiļu pilnas

mēs gaidām dievu iejaukšanos –
            kādu deus ex machina
bet nezinām ko viņi darīs

UNCLE ZEUS!
kurā pusē tu esi
mēs gaidām – tā ir klusa gaidīšana
kliedzieni grūti saklausāmi
un ceļš uz Hadesu iet pāri Ikaras salai

vara ir Sīzifam –
aiz tumšām acenēm viņš viltīgi smaida
            (vai neredzi akmeņus?)
un Tantalam –
tava nodevība jau atklāta
tavus upurus atdzīvinās
un pats tu mūžīgi tversi gaisu



Dzejolis prozā

I

Aizpagājušo svētdien sēdēju, kā šad un tad
mēdzu to darīt, mūsu mājas skurstenī un
makšķerēju. Diemžēl nebiju paņēmis līdzi
kafiju. Es vispār dzeru kafiju reti.
Tad pēkšņi redzēju, ka džeza mūziķis
Čārlijs Minguss aizlido man garām,
kliegdams: „PLEASE DON’T LET THEM DROP
THAT ATOMIC BOMB ON ME!”


Es ātri uzmaucu ķiveri galvā. Viņa
balss skanēja ilgi man ausīs: „Please
don’t let them drop that atomic bomb on me!”


balss kļuva klusāka un klusāka un beidzot
izplūda lielā sēņu mākonī.

Es noņēmu ķiveri, aizslēdzu durvis, ap-
sēdos krēslā un aizdedzināju cigareti. Tā
es sēdēju kādu brīdi un domāju par filozof-
fiju, mākslu un skudru pūžņiem.


II

No televizora izlēca divi ķēniņi. Jā,
tikai divi. Jo šī nav pasaka. Un aiz
viņiem sekoja melns sprogains pūdelis.
Pirmais ķēniņš runāja. Viņa balss bija
varena kā marmora skulptūra.

- Jaunais cilvēk, - viņš man teica.
- Mums ienākušas ziņas, ka tu šeit slēp heroīnu.
- Tā nav tiesa, - es teicu. – Es ar tādām lie-
tām nenodarbojos.
- ALL RIGHT, - viņš kliedza. – Mums ir
citas metodes, ja jau tu tā gribi! –

Zibens ātrumā viņš no kabatas izvilka
tranzistoru, no kura momentā sāka
skanēt meldija, kuru es vienkārši nevaru ciest.
- Izbeidziet, izbeidziet, - es izmisumā bļāvu.
- Es zvēru, ka neko nezinu. –

Tad melnais pūdelis iejaucās sarunā.
- Vau, vau, - tas teica.
Otrais ķēniņš izrāva pistoli un pagriezās
pret pūdeli:
- SHUT UP, YOU BLACK DOG!

Viņš izšāva divas reizes, un suns vairs ne-
kustējās.
- Tu viņu nogalināji, - pirmais ķēniņš
bailīgi teica.
- Neuztraucies, man ir LICENCE. –

Pirmais ķēniņš paķēra krēslu, sasita to
pret sienu, nospļāvās, un tā viņi abi
pazuda.


Vienīgā vieta

tā ir vienīgā vieta kur slēpties
bet durvis ir ciet
tā nav nekāda vieta kur slēpties
bet durvis ir vaļā
tā ir vienīgā vieta kur slēpot
bet slēpes ir kājās
tā ir vienīgā vieta kur ieiet
bet visi ir mājās
tā ir vienīgā lieta no kuras aiziet
bet sāpes ir lielākas
tas ir vienīgais stāvs šinī mājā
bet lifts nedarbojas
tas ir vienīgais sērkociņš
bet cigarešu ir par daudz
tas ir vienīgais ceļš
bet kur likt visu asfaltu
šī nakts ir bez miega
bet gultas tukšas un uzklātas
šī nakts bez miega nav vienīgā
bet sapņu ir par daudz
tu vienīgais vari to veikt
bet bezdarbs pieaug
vienīgi ticībā ir spēks
bet pārāk daudz pārdevēju klauvē pie durvīm
vienīgi ticībā ir spēks
bet šaubas ir pārmaiņu motors
tas ir vienīgais ko nožēloju
bet durvis uz pagātni veras ciet viena pēc otras



No cikla Travel Document

(Ļeņingrada – Rīga)

Kā pēdējais rindā pasniedzu savu Ārzemnieka pasi
Kontrolieris, jauns karavīrs, nosarcis
sauc priekšnieku. Sviedru pērle no viņa pieres
iepil manā vīzā

Muitā Džoisa Ulisu latviešu tulkojumā
aizved uz slepenām pārrunām, kas tomēr ielaiž
(Tagad viņš atkal klejo pa ielām, šoreiz
Rīgā)

Viesnīca Astorija: Lielajā ēdamzālē viss
tik pazīstams – elegantie
virsnieki un viņu mīļākās, pazemīgu sulaiņu drūzma...
Un Varšavas stacijā vakarā – atkal virsnieki un
vilcienu baltā elpa divdesmitgrādu salā –
kļūst skaidrs: Pašlaik uzņem filmu
Dr. Živāgo. Bet režisora nav klāt
Viņš pabrauc garām miliču pavadītā melnā
limuzīnā. Bet par ko šai filmā runa,
to nezinām. Un kameras neredzam –
mūs filmē no mugurpuses

Vilcienā mūs uzrunā kāds, kas brauc pa zaķi
Viņa lūdzošās acis uzliesmo naidā, kad izrādās,
ka nesaprotam. Divi miliči viņu aizved
Nākamā stacijā redzam viņa dzīvības pilno,
            plīvojošo žaketi
pazūdam sniegputenī

Spraigi sarunājamies, brīžam ar zīmēm,
ar diviem simpātiskiem Sarkanās armijas
                zaldātiem
Divos no rīta tie izkāpj, tā arī nesapratuši,
ka neesam zviedri, kaut nākam no Zviedrijas

...un Stokholma aizslīd,
kluss kuģis caur miglas jūru
Visi vecie draugi uz klāja, visi vicina
zaļus mutautiņus:

Mēs dodamies katrs uz savu pusi
un tiksimies, kad darbs būs padarīts

Manas domas ir karogi vētrā,
to auklas vējš nostiepis taisnas. Kaut kur
ir citas auklas,
ar kurām tās gribētu sasieties. Kur?
Kāda sapņos?... kāda murgos?...
kāda dzejā?...

Nevaru aizmigt, caur sniegputeni un nogurumu
tuvojamies Latvijas robežai. Taisnie slaidie
bērzi, šie indoeiropiešu mīlestības simboli,
mani sveicina kailiem izstieptiem zariem,
kas pusmiegā pārvēršas rokās

Bet gribu, kas vada šīs rokas,
es nepazīstu


No cikla Kritiens

(Es)

Tas taču esmu es. Gadi aizzib
gar spoguli, bet es stāvu, pie
podesta pienaglots. Mati un bārda
maina garumu un formu
strauji kā uz ātrzīmētāja papīra
kāda tivoli

Aptaustu vēso spožo virsmu, manu
atbalsta punktu esamībā

Atskārstu:
neesmu pienaglots,
tikai kurpes iegrima mālos,
kad uzstādīja un tūlīt pat nojauca
pieminekli kādam neaizmirstamam pašieceltam
cilvēces labdarim

Es izkāpu no kurpēm
Tur tās redz joprojām
kā smalki izstrādātā,
bet mulsinošā Magrita gleznā

Es nokāpu no postamenta, un tur tu gulēji,
mans draugs,
kaila, izstiepusies visā garumā
sūnu un lapu gultā

Es nogūlos tev blakus,
ietinos sapnī

un kamēr sapņoju, mēs cēlāmies arvien augstāk


(Pacelšanās)

Un kamēr sapņoju, mēs cēlāmies arvien augstāk

Elpot bija viegli,
tavs smaids un tavs grūtums
skaidri iezīmējās pret mēnesi
Gribēju tevi vēlreiz noskūpstīt,
bet nevarēju aizsniegt. Lai kā arī skrēju,
tu vienmēr biji citur
Es zaudēju līdzsvaru

Es uzmodos no tā, ka kritu

 

Juris Kronbergs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!