Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
10.02.2021

Analgīns

Komentē
0
Saglabā

Šo rakstu varētu saukt par "iespaidu rakstu", jo tas ataino vien nelielu daļiņu no kāda maza Latvijas lauku pansionāta ikdienas. Raksts veidots, balstoties uz vairāk nekā septiņu mēnešu ilgu disertācijas pētījumu, kā pamatā ir padziļinātas intervijas un vienkārši sarunas ar pansionāta klientiem un darbiniekiem, kā arī ilglaicīgs līdzdalīgais novērojums, kura laikā esmu ne vien dzīvojusi pansionāta tuvumā, vērojusi un analizējusi pansionāta (sa)dzīvi, bet pēc iespējas arī aktīvi iesaistījusies tajā.

Izsaku vislielāko pateicību pansionāta vadībai, darbiniekiem un klientiem par uzticēšanos un kopā būšanu.

Oktobra beigas. Ārā metas jau diezgan drēgns, un vakari pamazām stiepjas garāki. Šorīt nomira Mudīte [1]. Trombs. Pirmdienas vakarā viņa krita un smagi lauza kāju, aizveda ar ātrajiem uz slimnīcu operēt. Ļoti cerēju, ka ar viņu viss būs kārtībā, lai gan iekšēji gruzdēja tā labi zināmā nojauta – it kā izbailes un nemiers mītos ar cerību un mierinājumu. Mudīte bija viens no stiprākajiem un gaišākajiem cilvēkiem, ko esmu pazinusi, un janvāra vidū viņa būtu svinējusi 90 gadu jubileju. Aprūpētāja Alise paskatījās uz manām saraudātajām acīm un lietišķi, bet maigi teica: "Anniņ, tu nevarētu būt aprūpētāja. Nevar tā laist sev klāt."

Mudīte bija viens no tiem cilvēkiem, par kādiem vairums iedomājas, kad pieminu veco ļaužu [2] pansionātu, – jauka, gaiša, komunikabla, vienmēr laipna un pateicīga par aprūpi, visai dzīvespriecīga, lai arī bieži skuma pēc sava dzīvokļa un kaķīša, ko nācās atstāt. "Es jau bieži te noraudos, kad saskrien (asaras – A.Ž.), ik pāris dienas noraudos," viņa man teica. Es viņai piebalsoju, ka tad jau mēs esam līdzīgas – es arī ik pa laikam noraudos, nopurinos un eju tālāk. Viņa bija cilvēks, pie kura gribas iegriezties, ar kuru gribas aprunāties, kurai gribas palīdzēt piecelties, nopirkt konfektes "Gotiņa" vai atskrūvēt veselības dzēriena pudeli. Viņa gribēja būt patstāvīga, cik vien veselība to ļāva. Rūpīgi mazgājās, vannas dienās berza sevi no visa spēka un palīdzību lūdza tikai tad, kad pati kaut ko nevarēja izdarīt. Zināmā mērā par Mudīti rūpēties bija viegli. Ar to es domāju, ka aprūpes attiecības vienmēr ir ambivalentas un reti iztiek bez zināma spiediena no viena vai otra iesaistītā un izrietošām plūstošām un svārstīgām varas attiecībām. Kā piemēru varas attiecībām var minēt, piemēram, klienta atkarību no aprūpētājas [3] noslodzes, profesionalitātes, rakstura īpašībām, abu personību saderības un daudz kā cita brīžos, kad nepieciešana palīdzība un atbalsts. Un varas attiecības, protams, darbojas arī pretēji – klientiem ir vara sūdzēties vai saukt aprūpētājas biežāk, nekā tas ir nepieciešams, vai pat noteikt toni aprūpes attiecību intensitātei, pieprasot, lai aprūpētājas veic darbus, ko klienti paši ir spējīgi darīt, piemēram, patstāvīgi kopt konkrētas ķermeņa daļas vai izmazgāt savu tējas krūzīti.

Šīs ikdienišķās darbības atbilstoši klientu spēju līmenim, iespējams, pat nāktu par labu viņu kopējai labklājībai un veselībai, taču daļa klientu to nedara vai nu emocionālā stāvokļa dēļ (padošanās situācijai, ar ko viņi nespēj samierināties un kuras pamatā ir nepiederības sajūta un iztēlotās vai iepriekš dzīvotās dzīves zaudējuma sajūta), vai pamatojoties uz to, ko, viņuprāt, viņi ir vai nav pelnījuši, atrazdamies aprūpes iestādē un/vai būdami gados. Bieži "būt pelnījušam" nozīmē pasīvas lomas ieņemšanu "es – aprūpējamais/tu – aprūpētājs" un "es maksāju [4], lai tu darītu savu darbu – aprūpētu mani". Šo visu iesaistīto pušu mijiedarbībā un sarežģīto attiecību sajaukumā aprūpes attiecības starp aprūpētājām un Mudīti, salīdzinot ar daudziem citiem, t.sk. "smagajiem" klientiem, bija skaidrākas, un Mudīte noteikti tika pieskaitīta pie "labajiem" vai nosacīti "vienkāršajiem" klientiem.

Septembris. Trešdienas vakars pēc autoveikala. Pēc vakariņām iegriežos Augšas mājā aprunāties ar dažiem klientiem un pastrādāt no bibliotēkas. Pie ēdnīcas durvīm zemē nokritis Ervīns. Man ir nemierīgs prāts, jo Ervīnam tomēr ir insulta izraisīta labās puses paralīze. Pieliecos viņam klāt, taču izskatās, ka vienīgā vaina ir "vielu klātbūtne". Izdzirdu troksni no labās puses – pa gaiteni man pretim rāpo Ruta un kaut ko pie sevis lamājas, no blakus istabiņas viens kundziņš nesekmīgi mēģina izlūgties, lai Ruta nāk atpakaļ pie viņa. Prasu aprūpētājai Mārai, ko darīsim ar Ervīnu. "Pagaidām neko, lai guļ, ja reiz grib. Vadība teica, ka drošāk viņu nekustināt," Māra atsaka, pārkāpj viņam pāri un aizdodas uzstutēt augšā un aizvest atpakaļ uz istabu Rutu, kas ir ne vien vieglāka, bet arī par kripatiņu stabilāka uz kājām.

No malas, iespējams, šķiet, ka aprūpētājas Māras lēmums atstāt Ervīnu guļam uz grīdas ir nežēlīgs un pretrunā ar labu aprūpi. Taču aprūpes attiecības ir daudz sarežģītākas par "labu" un "sliktu" un formulu "cilvēks, kam nepieciešama palīdzība" un "cilvēks, kas to viņam sniedz". Ervīns ir liela auguma, smags vīrs. Piecelt viņu kājās pat ar divu aprūpētāju spēku [5] var arī neizdoties. Turklāt, ceļot Ervīnu augšā, viņš gāžas atkal. Lēmums atstāt viņu guļam uz grīdas ir daudzpusīgs un strīdīgs. No vienas puses, tas zināmā mērā ir soda mehānisms: ja nemācēja apstāties ar dzeršanu, tad lai guļ uz grīdas un kaut drusku nokaunas. No otras puses, tā ir arī klienta un sevis pašas saudzēšana. Jau iepriekš ir bijuši gadījumi, kad dzērušu, "ļenganu" klientu ceļ kājās, bet cilvēks ir tik nestabils, ka gāžas atkal. Tas palielina iespēju neveiksmīgi krist un gūt traumas, no kā visi vēlas izvairīties. Tāpēc lēmums atstāt uz zemes tiek ievērots arī klientu pašu drošības nolūkos. Taču, ja izdodas iesēdināt viņu ratiņkrēslā, tad tas tiek darīts. Treškārt, protams, jāizvērtē pašu aprūpētāju veselības saudzēšana: nedarīt neko tādu, kas kaitē viņu veselībai (muguras problēmas aprūpētāju vidū diemžēl ir ierasta lieta). Tātad "labais" un "sliktais" aprūpē ir pretrunīgs, savstarpēji saistīts un ne vienmēr viegli nošķirams. Kļūdas aprūpē var rasties ne tikai sliktu nodomu vai neprofesionalitātes rezultātā, bet arī tad, kad labiem nodomiem ir slikti rezultāti vai kad konkurē vairāki dažādai un plūstošai morālei pielāgoti labie nodomi [6] [7].

Situācija ar Ervīnu labi raksturo arī alkohola problēmu pansionātā. Laikā pirms Covid nedēļā piebrauca pat vairāki autoveikali, bet tagad atstāts tikai viens. Lai arī pansionāta vadība ir atkārtoti lūgusi veikala pārdevējai nepārdot vismaz stipro alkoholu, tas aizvien notiek. Trešdienās ierasti ir "platais" vakars, ja vien ir vaļa ar naudām. Ja nesen saņemta pensija, tad ballītes parasti ieilgst. Ceturtdienās ir vai nu "par īsu", vai "par grūtu". Abos gadījumos daži izturīgākie dodas uz ceturtdienas autoveikalu, kas nepiestāj pie pansionāta, bet dažus ceļa līkumus tālāk. Savukārt, ja nauda aizvien vēl palikusi un kāds ir gatavs piegādāt dzeramo, brīvdienās uzdzīve ieilgst, jo uz vietas ir tikai divas aprūpētājas (lai gan nevar teikt, ka pansionāta vadības klātesamība uztrauktu degvīna un stiprinātā augļu vīna "Lolita" cienītājus). Alkohola lietošana pansionātā teorētiski ir aizliegta, taču praksē notiek uz "urrā". Problēma nav alkohols kā tāds – šī ir dzīvesvieta pieaugušiem cilvēkiem, nevis pāraudzināšanas vai ārstniecības iestāde, neviens šeit neaizliedz iedzert pēc būtības.

Tomēr daudziem pansionātā dzīvojošiem vīriešiem [8] ir nopietnas un ieilgušas alkohola problēmas, ar kurām viņiem palīdzēt tikt galā šeit īsti nevienam nav ne brīva laika, ne profesionālu iemaņu, ne intereses un aicinājuma, un šādā situācijā to īsti no pansionāta nevar prasīt. Kā man nesen teica kāda aprūpētāja: "Es šeit nācu aprūpēt slimus cilvēkus, ne dzērājus." Terminu "alkoholiķis" šeit neesmu dzirdējusi, tā vietā tiek lietots vārds "dzērājs", un atšķirība starp abiem terminiem ir vainas piešķiršanā ("slimība" vai "izlaidība"). Tomēr tas nenozīmē, ka aprūpētājas neizjūt pret "dzērājiem" empātiju. Izjūt. Kā aprūpētāja Sanita man reiz teica par citu klientu – Leonīdu: "Bet iedomājies – viņam ir tikai 40 ščem ta (с чем-то – krievu val.; gadu – A.Ž.), pats taču saprot, ka nekā nebūs, ka visa dzīve šeit, pansionātā, pie pilna prāta. Es viņa vietā moš arī dzertu un gribētu nodzerties. Ko citu viņam darīt? Es viņu saprotu." [9] Lai arī Sanita pret Leonīdu izjūt ne vien empātiju, bet arī cilvēciskas simpātijas (jeb, kā viņa saka, "mēs ar viņu saprotamies" [10]), dienas, kad Leonīds un citi izdzer vienu vai pat divas pudeles 0,7 l analgīna (kā to šeit mēdz dēvēt) jeb degvīna, aprūpētājām nav vieglas. Jebkurai aprūpētājai tas uzliek papildu rūpes: tie ir pārsisti deguni krītot, uzsistas acis kaujoties, pievemtas un piečurātas gultas un grīdas, lamāšanās, kašķa meklēšana un pa reizei arī grābstīšanās. Lai arī, protams, pievemtas, piekakātas, sačurātas gultas nav tikai "dzērāju" blaknes, bet gan visdažādāko neveselības stāvokļu ikdiena. Ķermeņa robežu izplūšana jeb ķermeņa šķidrumu sajaukšanās ar vidi par pieļaujamu normu tiek uzskatīta tikai tad, kad ķermenim vai prātam pār to nav kontroles. Savukārt alkohola lietošanas izraisītas blaknes tiek skatītas kā gribasspēka trūkums, nevis kā ķermenisks vai garīgs vājums, trauslums un neveselība, lai arī atkarību neviens nenoliedz. Jautājums par to, kā vajadzētu rīkoties pansionātam ar pārmērīgu alkohola lietošanu, ir atvērts. Piemēram, aprūpētājas atzīst: ja dzer pār mēru, bet spēj pats aiz sevis sakopt un sevi kontrolēt (šādi piemēri te ir), lielu iebildumu pret alkohola patēriņa nav. Atbildība par savu veselību lielā mērā tiek atstāta paša klienta ziņā, bet kritērijs par to, kam morāli pienākas [11] aprūpētāju laiks un enerģija un kam ne, ir aktuāls un sarežģīts.

Decembra sākums. Pagalms un ceļš mirkst dubļos, tumsa šķiet nebeidzama. Astra no lejas stāva istabiņas ir palūgusi man no tuvējās pilsētas bankomāta izņemt viņai naudiņu un nopirkt cepumus, konfektes un "Jacobs" šķīstošo kafiju. Jūtu sevī pretestību pirkt viņai cepumus, taču lēmums īsti nav mans. Nolemju īpaši tos nemeklēt: ja būs, tad būs. Astra ir salīdzinoši jauna, bet viņu māc depresija, medikamentu atkarība un ļoti liels svars. Man ir sajūta, ka viņa aizvien vairāk slīgst gultā: ja sākotnēji viņa vēl centās staigāt, tad tagad tas padodas arvien grūtāk. Fizioterapeite saka, ka viņa varētu gan lēnītēm zaudēt svaru, kas palīdzētu kustēties, gan dienās, kad fizioterapeites nav uz vietas, pati ar sevi strādāt – pēc norādītajiem vingrojumiem kustināt rokas, berzēt kājas un mēģināt celties augšā. Brīžiem viņa cenšas, bet lielākoties ne. Es viņu ļoti labi saprotu: tas noteikti ir ārkārtīgi grūti, it īpaši – ņemot vērā arī viņas garīgo neveselību. Klusiņām uzdodu jautājumu pati sev – vai es "pieceltos"?

Kur sākas un kur beidzas aprūpes iestādes un aprūpētāju pienākumi un spēja rūpēties par klientiem? Cik liela ir paša klienta atbildība par savu veselību un labklājību? Ārstniecības iestādē pacients, kuram ir izskaidroti ārstniecības mērķi, metodes un iespējamie rezultāti, drīkst atteikties no ārstniecības metodes vai ārstēšanās kopumā. Taču – ko nozīmē atteikties no sociālās aprūpes vai rīkoties pretrunā ar rekomendēto? Šī attiecību nenoteiktība ir pansionāta ikdiena. Tā ir nemitīga taustīšanās starp motivēšanu, stimulēšanu un piespiešanu. Pansionātā saprot, ka gadījumā, ja Astra arī turpmāk nevēlēsies pati sev palīdzēt, viņa "paliks uz gultas" un tas savukārt var vēl smagāk atspēlēties uz viņas veselību. No vienas puses, tā ir Astras izvēle. No otras puses, Astras sagumšana un "saaugšana" ar gultu ir arī aktuāla aprūpētāju problēma: jo guļošāka Astra kļūst, jo vairāk smaga darba ir aprūpētājām. Jo vairāk guļošo klientu, jo mazāk laika, un tas savukārt var novest pie nākamās pretrunas – taupot laiku, dažus klientus, kuri, piemēram, ļoti lēnām varētu paēst paši, itin bieži baro. Aprūpētājas pašas atzīst, ka ideālos apstākļos būtu jāļauj klientam pašam lēnītēm ēst [12] pat tad, ja viņš/-a noķēpā drēbes. Bet laiks rit, ēdiens dziest un citi gaida.

Aprūpētājas, kas šeit strādā jau gadus desmit un divdesmit, atzīst, ka, salīdzinot ar agrākiem laikiem, klienti kļūst arvien "smagāki". Salīdzinoši daudz vairāk šobrīd ienākot "guļošo" un smagi slimo klientu, arvien mazāk – "staigājošo". No vienas puses, tas, visticamāk, saistāms ar kopējo dzīves ilguma palielināšanos, kas diemžēl nāk kopsolī ar atšķirības palielināšanos starp paredzamo dzīves ilgumu un t.s. veselīgi nodzīvotiem dzīves gadiem [13]. Turklāt vairums cilvēku pēc iespējas ilgāk cenšas palikt savās mājās un uz pansionātu dodas tikai tad, kad vairs nejaudā padarīt ikdienas darbus un parūpēties par sevi. Dažreiz šī pāreja ir brīvprātīga, lai arī aizvien emocionāli sāpīga, dažreiz haotiski institucionāla, iejaucoties sociālajiem dienestiem un atstājot maz brīvās izvēles pašiem cilvēkiem. Bet, lai arī kāds būtu šis pārejas ceļš, iemesls meklēt palīdzību lielākoties ir pamatots [14] un daļa klientu šeit iegūst atbalstu un aprūpi, kādu iepriekš nav pieredzējuši un kas palīdz viņiem atgūties.

Tā, piemēram, bija ar Astras istabas biedreni Ženiju, kuru uz pansionātu atveda visai smagā, acīmredzot depresijas, stāvoklī, kas limitēja viņas spējas pašai par sevi parūpēties, tai skaitā par higiēnu. Ženiju nomazgāja, sakopa un ievietoja brīvajā vietā vienā istabā ar Astru un vēl vienu kundzi. Ženijas garīgais stāvoklis šķietami neuzlabojās, bija arī aizdomas, ka Astras kompānija nav labākais stimuls, tāpēc tika pieņemts lēmums Ženiju pārvietot uz Lejas māju, kur dzīvo t.s. "staigājošie" klienti, kuri ir patstāvīgāki savā aprūpē un spējīgi kājām pārvietoties no Lejas mājas uz Augšas mājas ēdnīcu, kur notiek ēdienreizes. Lai arī sākumā šāda piespiedu pārvākšanās Ženiju ļoti satrauca un viņa nevēlējās pārcelties, pēc kāda laika darbinieki sprieda, ka lēmums bijis pareizs – Ženija ir nosacīti atžirgusi. Piespiešanas moments pansionāta darbinieku acīs izrādījies vērtīgs.

Manis apskatītie piemēri ar "vieglākiem" un "smagākiem" klientiem ataino aprūpes attiecību sarežģīto un dinamisko dabu, t.sk. izaicina pieņemtos "labas" un "sliktas" aprūpes raksturlielumus, kā arī atspoguļo pansionāta ikdienas dilemmas, sadursmes un nenoteiktību par aprūpes robežām gan no klientu, gan aprūpētāju puses. Aprūpes attiecībās ir daudz vairāk iesaistīto par aprūpētāju un aprūpējamo. Tajās iesaistās klients, aprūpētājs, radinieki, citi klienti, iestādes vadītāji, noteiktie aprūpes standarti un prasības, noteikumi, telpas, atrašanās vieta u.c. Turklāt šīs attiecības ir dinamiskas, nevis statiskas: aprūpējamais ne vienmēr ir pasīvs subjekts, kuru aprūpē vai neaprūpē, bet var arī aktīvi iesaistīties aprūpes un tajā iekļaujošajās varas attiecībās.

 

 

[1] Visu personu vārdi ir mainīti.

[2] Realitātē konkrētais pansionāts nav tikai veco ļaužu aprūpes vieta, jo šeit, lai arī mazākumā, dzīvo vai ik pa laikam uzturas klienti stipri pirmspensijas vecumā.

[3] Vārdu "aprūpētāja" lietoju sieviešu dzimtē, jo konkrētajā pansionātā, kurā veicu pētījumu, šajā profesijā strādā tikai sievietes.

[4] 2020. gadā samaksa par pansionātu bija 590 eur mēnesī, ko līdz ar minimālās algas palielināšanu pacēla uz 620 eur mēnesī. Standarta praksē samaksai no klienta tiek ieturēti 85% no viņa pensijas, starpību sedzot radiniekiem (visbiežāk bērniem vai mazbērniem) vai pašvaldībai.

[5] Vakaros, naktīs un sākotnēji arī brīvdienās uz vidēji 67 klientiem paliek divas aprūpētājas.

[6] Lemos Dekker, Natashe. 2019. Competing Goods and Fallacies of Care: Moral Deliberations at the End of Life in the Nursing Home. Journal of Aging Studies, 51 (December).

[7] Mol, Annemarie. 2010. Care and Its Values. Good Food in the Nursing Home. In Care in Practice: On Tinkering in Clinics, Homes and Farms, edited by Annemarie Mol, Ingunn Moser, and Jeannette Pols, 215–34. transcript Verlag.

[8] Alkohola atkarības problēmas pārsvarā skar vīriešus, taču, protams, ne bez izņēmumiem.

[9] Leonīda gadījumā vairākas reizes pacēlies jautājums par viņa piemērotību šim pansionātam. Iemesls ir nevis alkohola problēmas, bet gan viņa vecums – Leonīds ir viens no jaunākajiem pansionāta klientiem un, visticamāk, viņa interesēm daudz piemērotāka būtu vieta, kur dzīvo viņa vecumam līdzīgāki klienti.

[10] Lielai daļai aprūpētāju šeit ir klienti, kam viņas vairāk vai mazāk pieķērušās vai kuri viņām simpatizē vairāk par citiem, turklāt tie nebūt nav vieni un tie paši, piemēram, objektīvi "vieglākie" klienti.

[11] Kay, Rebecca. 2011. (Un)Caring Communities: Processes of Marginalisation and Access to Formal and Informal Care and Assistance in Rural Russia. Journal of Rural Studies 27 (1): 45–53.

[12] Vai veikt citas darbības atbilstoši savu spēju līmenim.

[13] WHO, GHO. 2016. GHO | By Category | Life Expectancy and Healthy Life Expectancy - Data by Country. WHO. 2016. 

[14] Svarīgi piebilst, ka šeit dzīvo arī cilvēki, kam, visticamāk, šajā pansionātā nebūtu jāatrodas, bet tā ir atsevišķa tēma.

Tēmas

Anna Žabicka

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe. Galvenās intereses ir fiziskās un garīgās veselības, medicīnas un nāves antropoloģija. Patīk staigāt pa kapiem, jo tur apslēpta vēsture par cilvēkiem, kuri nav iekļa...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!