Ar bērniem
17.01.2020

Amizantais miega bizness

Komentē
0

Par izrādi bērniem "Miega peles" "Dirty Deal Teatro" (2019).

Es jau nu gan labprātāk būtu sākusi ar beigām, tomēr nekādi nevaru to darīt, jo recenzijas par grāmatām, izrādēm, kino un citām laikā izvērstām mākslām riskē pazaudēt pēdējās jēgas paliekas, ja tajās izbazūnēts stāsta atrisinājums. Pēc tam mēģināju sākt rakstīt tā, it kā es pati iederētos recenzējamās izrādes saturā vai stilistikā, proti, iztēlojoties, kādi vārdi kādos teikumos varētu virknēties visnegantākajās bezmiega mocībās, tomēr to arī nevar – pēc vairākiem mēģinājumiem naktīs atzinu, ka mana dvēsele, prāts un ķermenis pārāk alkaini snaikstās pēc cilvēkiem neatļautā ziemas miega un izmanto katru izdevīgu momentu, lai tam pakļautos.

Visbeidzot esmu spiesta rakstīt pavisam vienkārši: 22. decembrī mēs "Dirty Deal Teatro" apmeklējām izrādi "Miega peles", ko izdomājusi dramaturģe Linda Rudene, bet īstenojusi režisore Paula Pļavniece kopā ar scenogrāfu Uģi Bērziņu, kostīmu mākslinieci Bertu Vilipsoni, gaismu mākslinieku Niku Ciprusu un mūziķi Edgaru Šubrovski. Izrādi izspēlēja četri aktieri – Ance Strazda (pele), Jānis Kronis (pele), Klāvs Mellis (pele), Ivars Krasts (nabaga cilvēks) –, un es jau tagad nevaru nociesties, nepaslavējot, cik labi, nu tiešām lieliski viņiem tas izdevās. Jau pāris dienas pēc skatīšanās jaukā izrāde izrādījās neticamā kārtā gandrīz pagaisusi no atmiņas, toties tur līdz pat šai dienai ļoti pamanāmi aizķērušies varoņu vizuālie tēli, tērpu detaļas un sejas izteiksmes.

Izrāde pieteikta kā sākumskolas vecuma bērniem adresēts "iztēles pīkstiens vienā cēlienā". Manas pārdomas par to uzreiz pēc pasākuma ietekmēja apspriede ar astoņgadīgo Dinu, sešgadīgo Hariju, viņu mammu Guntu, kā arī sarunas ar septiņpadsmitgadīgo Elizabeti. Gandrīz aizdomīgi, bet mums visiem izrādījās pārsteidzoši līdzīga gaume, kaut gan vēstījums un joki tika gādīgi tēmēti katrai no skatītājus pārstāvošajām paaudzēm atsevišķi, tātad vismaz trim paaudzēm, jo, kā zināms, mazi bērni uz izrādēm mēdz ņemt līdzi gan omes un opīšus, gan vecākus, gan brāļus un māsas.

Elizabete atzinās, ka bērnībā nemaz tā nav rāvusies uz teātri, bet bērnu izrāžu izvēle 2000. gadu pirmajā desmitgadē jau arī nebija ne tuvu tik dāsna kā tagad. Viņa neatcerējās, ka bērnībā kādā izrādē būtu bijis tik jautri. Tā nu vienīgā īpašība, ko mēs apspriedē izvirzījām kā obligātu un neapstrīdamu, lai apmierinātu bērnu gaidas no teātra, izrādījās jautrība, aiz kuras var un vajag paslēpt visas tās vērtības, ko katrs uzvedums grib bērniem nodot. Skaidrs, ka ar jokiem nedrīkst apieties vieglprātīgi vai dumji, īpaši publiskajā telpā, un to nu "Miega peles" respektēja. Uz šīs un citu bērnu iestudējumu bāzes mēģinājām jokus pašrocīgi klasificēt (interesanti, vai kaut kas līdzīgs atrodams arī psihologu–humora pētnieku disertācijās?).

Kā pirmos un visātrāk pamanāmos izvirzījām "purkšķujokus" (apzīmējums aizgūts un atvasināts no vēl jautrākas bērnu izrādes "Perturbons") – tie ir tipiski bērnu smīdināšanas, gluži vai mentālas kutināšanas paņēmieni, kam seko "Mistera Bīna joki" – arī ākstīšanās, ko mūsu apspriestās izrādes sākumā ar aizkustinoši skumju izmisumu demonstrēja Ivara Krasta varonis Emīls Nemīls, vicinot zeķes un mēģinot pielīmēt sev piezīmju lapiņas. Nākamo grupu varētu dēvēt par "vienspatsmājāsjokiem", kas vislabāk nezin kādēļ iedarbojas uz vecmāmiņām. Tālāk varētu sekot nestulbie, intelektuālie joki, parasti adresēti jauniešiem un pieaugušajiem. Tie mēdz būt visai daudzveidīgi un lasāmi kontekstuāli, līdzībās ar skatītāja personisko dzīvi noteiktā sabiedrības modelī, bieži ironizējot par sava laika mediju aktualitātēm. Vissmalkākie ir "slēptā āķa joki", tomēr tiem nav jāpiesaista plaša uzmanība – to klātbūtni raksturīgi nodod, piemēram, brīdis, kad zālē nevaldāmi smieties sāk tikai viens skatītājs. "Miega pelēs" izmantots bija viss augstāk minētais spektrs, un smaidi no apmeklētāju sejām nenozuda gandrīz ne mirkli.

Stāsts bija ne tikai dāsni piebārstīts asprātībām, bet arī dramaturģiski veikli uzbūvēts. Varbūt izrādes otrajā pusē – kulminācijas laikā – tas likās sadrumstalots, vietām darbība šķietami "buksēja", bet nobeigumā viss tomēr atrisinājās. Tēli bija krāšņi un izteiksmīgi, novērtējām gan varoņu spilgtos raksturus, gan izskatu, gan sirreālo darbības jomu – konspiratīvu organizāciju, kas specializējas iemidzināšanā un rūpējas, lai cilvēces miega režīms darbotos mierīgi un harmoniski. Jauks un noderīgs likās arī stilistiski atšķirīgais video, kurā dokumentālā vidē atklāts viss aizmidzināšanas metožu arsenāls – lēnā plakstiņu nolaišana, knābāšana ar galvu, aitiņu skaitīšana, augstas izšķirtspējas halucinācijas un citas konkrētai situācijai piemērojamas iespējas.

Ļoti atraktīvi un atbruņojoši šķita, ka peles iepazinās ar skatītājiem, atklājot kādu savu vājību jeb netikumu – Ilmārs grauza elektrības vadus, Voldemārs kakāja kumodē un slepus lakstojās ap Dzintriņu no Miega peļu asociācijas kantora Bulduros, bet Pārsla centās izlikties par pārāk pareizu miega peli. Peļu komanda likās apskaužami izdarīga un biedriska. Kad gadījās nokļūt neērtā situācijā, tā operatīvi vienojās sapulcē, jauki bubinot savā valodā, un tad rīkojās, nevairoties no ekstrēmiem līdzekļiem. Īpaši kvēli komplimenti no mūsu grupiņas sūtāmi Klāva Meļļa Voldemāram ar izspīlēto vēderiņu. Savukārt Emīlam Nemīlam uz augstās pieres bija rakstīts, ka mūsu priekšā ir tipisks neveiksminieks. Tas raisa neviltotu cieņu – neredzami uzrakstīt uz pieres...

Tērpi pelēm šķita lieliski savā tradicionalitātē, jo nevairījās radīt sajūtu, ka uz skatuves atdzīvojušās mīkstās rotaļlietas, kādas bērni tur pie gultiņas. Izrādījās gan, ka neviens no mums iemiegot peles tomēr neapskauj. Dinai šādai vajadzībai ir aitiņa, Harijam miegu sargā liels lācis, Elizabete neatceras (zināms, cilvēki sāk atcerēties bērnību visās niansēs tikai pēc pusmūža), bet es atminos, ka man maziņai vislabāk patika no segas stūra taisīt bēbīti, kuru aijāt, līdz pati biju iemigusi. Bertas Vilipsones kostīmi ir liela veiksme uzvedumam – tie reizē paspilgtina tēla individualitāti un ir tipiski lomas raksturotāji. Visām pelēm ir lielas, mīkstas ausis un smaili purngaliņi, Pārslai – brilles un rūtaini svārciņi, Ilmāram – konspiratīvi pelēks putekļu mētelītis, Voldemāram – melns, atraktīvu kungu iecienīts uzvalciņš. Jāsaka gan, ka bērni sarunās vairākkārt peles nosauca par kaķiem.

Spēles laukums bija iekārtots kā neuzkrītošs fons darbībai – tā sadrumstalots, ka nebija, kur acij pieķerties. Gaismas paneļi gan īsti nepiestāvēja miega pelīšu darbības laukam, tāpat kā kopā ar skatītājiem mīļi a cappella uzsāktā "Velc, pelīte" bīstami disonēja ar visumā tīkamo izrādes mūziku un nobeiguma dziesmu. Harijam nepatika, ka citi bērni traucē skatīties – piemēram, kāds zālē sāka ņaudēt –, bet vislabāk viņam patika Pārslas un Ilmāra grimases, kad Emīls ieraudzīja peles, bet Voldemārs, neko nenojaušot, dedzīgi turpināja dejot čačača. Dina, atšķirībā no citiem, atzinās, ka jau sākumā sapratusi, kāpēc Emīls nevar gulēt, bet par to diemžēl es neko vairāk nedrīkstu izpaust.

Iepriekš sūdzējos, ka izrāde pārāk ātri pagaisusi no atmiņas, tomēr, mazliet pārliekot akcentus, varbūt tas nemaz nav slikti – izrāde "Miega peles" ir viegla un spirdzinoša. Starp citu, Dina bija pamanījusi, ka skatuves fonā līdzās fotogrāfijai ar parakstu "Emīls Nemīls – sliktākais darbinieks" ir arī plakāts ar meiteni "Līva Mīļā – labākā darbiniece", tādēļ jautāja, vai šai izrādei būs turpinājums. Viņa ļoti gribētu to noskatīties.

Aiga Dzalbe

Aiga Dzalbe ir mākslas zinātniece, LMA docente. Cenšas turēt roku uz pulsa vietējās mākslas dzīves norisēm, tādēļ labprāt apmainās ar domām un raksta recenzijas

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!