Ekrānšāviņš no video.
 
Sarunas
28.12.2021

Amerikānis studijā. Saruna ar žurnālistu Kārli Streipu

Komentē
0
Saglabā

Atmodas laika raksturīga iezīme bija pozitīva negausība. Negausīga mācīšanās, negausīga jebkādu noderīgu iemaņu iesaistīšana kopīgajā darbā – neatkarības un demokrātijas atjaunošanā. Runā angliski? Sēdies, tulko relīzes. Māki ātri klabināt tastatūru? Sēdies, pārraksti jauno politiķu nesalasāmos pierakstus. Arī žurnālists Kārlis Streips, kurš bija dzimis un studējis televīzijas žurnālistiku ASV, atbrauca uz Latviju un uzreiz tika pielikts pie darba. Tādu iemaņu kā viņam nebija nevienam Latvijā. Jo ziņu žurnālistika televīzijā neeksistēja – valsts televīzija atbalstīja demokrātijas vērtības, bet nezināja, kā par tām runāt. Streipa izveidotais pirmais neatkarīgais televīzijas ziņu dienests no viņa negausīgi mācījās, kā to darīt. Un vēlāk pieradināja arī skatītāju pie tā, kādām jābūt ziņām TV. Intervija ar Kārli Streipu papildina rakstu un podkāstu sēriju "Latvijas mediju arheoloģija".

 

Rita Ruduša: Uzjautrinošs fakts no taviem pirmajiem mēnešiem Latvijā ir tas, ka tu dzīvoji VEF profilaktorijā, kas bija rūpnīcas strādnieku veselības uzlabošanas institūcija – ar Šarko dušām un tamlīdzīgām procedūrām. Kā tu tur nokļuvi?

Kārlis Streips: Es Latvijā ierados 1989. gada augusta pašās beigās, lai 1. septembrī sāktu darbu ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē [1]. Vēl man bija sarunāts mācīt angļu valodu VEF augstākajai vadībai, un tā man piešķīra telpas VEF profilaktorijā.

Man līdzi bija mamma. Pirmajā rītā mēs piecēlāmies, devāmies uz Vecrīgu un ieraudzījām Tautas frontes namu. Mamma teica – iesim iekšā. Mēs iegājām un satikām Sarmīti Ēlerti [2], kura sēdēja aiz galda un pīpēja cigareti pēc cigaretes. Tā es nonācu tur. Mūs tūliņ pielika pie darba tulkot relīzes un darīt cita veida darbus. Ar laiku es uzmigrēju augšā, bēniņos, kur bija "Atmodas" [3] redakcija. Tur par "Atmodas" angļu valodas versiju bija atbildīga Kanādas latviete, vārdā Sarma Dindzāne.

Rita: Tātad pirmās durvis atvērās, lielākoties pateicoties angļu valodai, ne tik daudz tavai žurnālista pieredzei Amerikā?

Kārlis: Gan, gan. Es rakstīju žurnālistikas materiālus gan "Atmodai", gan angļu valodas versijai "Awakening". "Atmodā" es varēju nākt ar savu izpratni par rakstīto žurnālistiku un, piemēram, teikt – uz šīs lapas nav nevienas fotogrāfijas, te ir tikai palags ar tekstu. Kas to lasīs? Uz ko Elita Veidemane [4] vienmēr atbildēja – lasīs, lasīs, lasīs.

Rita: Askolds Rodins [5] intervijā teica, ka "Atmoda" tika veidota, replicējot padomju presi, jo ziņas nebija atdalītas no komentāriem. Ko tu par to saki?

Kārlis: Sāksim ar to, ka es to neuzskatu par avīzi. Tas bija organizācijas apkārtraksts. Ļoti, ļoti populārs organizācijas apkārtraksts ļoti, ļoti populārai organizācijai. Bet es nedomāju, ka "Atmodas" mērķis bija tāds kā kvalitatīvajai žurnālistikai, respektīvi – informēt, izklaidēt, izglītot. "Atmodas" mērķis bija bīdīt konkrētu politiku. Un tā tas arī notika.

Es pats vairāk migrēju pašas Tautas frontes virzienā, piedalījos valdes sēdēs, reizēm rakstīju protokolu, palīdzēju ar manifestāciju organizēšanu un it īpaši ar Augstākās Padomes vēlēšanām 1990. gada pavasarī. Kandidāti bija uzšņāpuši savas biogrāfijas ar roku uz papīra. Mans uzdevums bija tās ievadīt datorā. Ne visiem bija īpaši glīts rokraksts, teiksim tā. Sandra Kalniete [6] savā grāmatā [7] par to laiku rakstīja, ka joprojām atceras, cik ātri Kārlis rakstīja uz klaviatūras, pat neskatoties uz pirkstiem.

Rita: Sanāk, ka tu tulkoji Latvijai Rietumus un Rietumiem Latviju. Vai tu pats to tā uztvēri?

Kārlis: Es tulkoju tajā pirmajā gadā, kad te dzīvoju. Amerikas Latviešu apvienība man maksāja par to, ka es viņiem regulāri sūtu informāciju. Tas ļāva man nomaksāt visus studenta aizdevumus, ko biju sakrājis, studējot Amerikā. Un tas bija ļoti jauki, ka viņi tā darīja. Pēc tam man sanāca pusslodzes darbs Amerikas Latviešu apvienībā. Tajā laikā ALA priekšsēdētājs bija vēlākais Saeimas priekšsēdētājs Valdis Pavlovskis. Es nezinu, kāpēc, bet viņš nekad nesaprata laika atšķirību starp Kaliforniju, kur viņš dzīvoja, un Latviju, kur es dzīvoju. Vairākos gadījumos tantuks nāca man trijos naktī dauzīt pie durvīm, jo zvanīja Valdis Pavlovskis. Es tulkoju Tautas frontes materiālus Rietumu presei. Augstākās Padomes sesijas pirmajā dienā mans uzdevums bija tulkot ārvalstu žurnālistiem, kuri tur bija sapulcējušies lielā barā. Līdz ar to es droši vien vairāk tulkoju Latviju ārzemēm nekā otrādi, jo trimdas latvieši 1989. gadā vēl nebija par Latviju īpaši pārliecināti. Pastāvēja uzskats – ja kāds brauks no okupētās Latvijas, tad gandrīz noteikti tas būs čekists un komunists, apšaubāma persona. Tajā laikā sākās ļoti uzmanīga taustīšanās un apostīšanās starp trimdu un okupēto Latviju. Tāpēc nedomāju, ka viņi gribēja, lai es Latvijā īpaši daudz ko stāstu.

Rita: Kādi bija piesardzības iemesli?

Kārlis: Es domāju, ka lielākais iemesls bija senie aizspriedumi. Neviens nevarēja īsti zināt, kas tā Tautas fronte tāda ir. Ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās klīda baumas, ka patiesībā tas ir čekas projekts tvaika nolaišanai. Neviens īpaši nezināja, kas ir Dainis Īvāns [8], Sandra Kalniete, Elita Veidemane un Jānis Jurkāns [9].

Es personīgi atbraucu 1989. gadā, neko īpaši negaidīdams. Bija darba piedāvājums, kāpu lidmašīnā un braucu šurp. Mēs ar mammu nonācām Helsinkos, tad ar kuģīti pāri uz Tallinu, un uz Tallinu [LVU] Svešvalodu fakultāte aizsūtīja mums pakaļ mašīnu. Galvenais, ko es atceros, bija – mēs iebraucam Latvijā un kaut kas ir uzrakstīts latviešu valodā! (Smejas.) Tas bija interesants moments. Ar to es arī, protams, ātri vien apradu.

Rita: Latvijas žurnālistikā tu lielākoties esi pazīstams kā televīzijas žurnālists, tādēļ pievērsīsimies neatkarīgās televīzijas pirmsākumiem. Būtībā televīzija Latvijā bija jābūvē no nulles.

Kārlis: Bija jābūvē no nulles, jā. Es gribēju atgriezties Amerikā un atjaunot studijas maģistrantūrā. Man bija doma, ka mācīšos un pusslodzē strādāšu Latvijas vēstniecībā ASV. [Jānis] Jurkāns teica – labi, bet vispirms pāris mēneši būs jāpavada šeit, mācoties par diplomātiju. 28. oktobrī palika 30 gadu, kopš kļuvu par Ārlietu ministrijas biroja vadītāju. Chef de Cabinet. Tiklīdz tur ienācu, visi sāka kliegt, ka vajag palikt, taču savās dienasgrāmatās redzu, ka pirmajās pāris nedēļās nemaz nebiju par to pārliecināts, jo tas bija diezgan haotisks darbs un Jurkāns bija diezgan haotisks ministrs. Bet ar laiku nolēmu: okei, palikšu tepat. Un tad, 1992. gada februārī, pie manis atnāca divi jauni cilvēki, vārdā Mārtiņš Barkovskis un Gints Barkovskis, kuri savstarpēji nebija radinieki. Viņi teica: mēs taisām televīziju, vai tu gribi nākt vadīt ziņu nodaļu? Un es teicu – jā, jā, jā, jā, jā! Tā es kļuvu par NTV5 [10] ziņu nodaļas vadītāju. Mums bija proves uz darbiniekiem, it īpaši uz ētera sejām, un es esmu tas, kurš Latvijas Televīzijas pasaulē ieveda Ilvu Liepiņu [11], kura pirms tam bija masu pasākumu rīkotāja, un Eduardu Švānu, kurš tad, kad mēs viņu atradām, bija atslēdznieks Augstākās Padomes autobāzē. Viņam bija perfektā dobjā balss. Tā nu mēs ēterā gājām 1992. gada 5. maijā, divus gadus un vienu dienu pēc Neatkarības deklarācijas. Mums NTV5 bija savs miljonārs – Voldemārs Selga. Tajā laikā skaitījās stilīgi, ka miljonāriem ir sava mašīna, māja un televīzija. Mūsu miljonāru ar laiku nošāva [12]. Un NTV5 pajuka.

Rita: Latvijas Televīzijā (LTV) tobrīd vēl nebija izveidojusies spēcīga ziņu komanda. Kādēļ tā, tavuprāt?

Kārlis: Neviens tur īsti nemācēja runāt par Atmodas laika politiku. Viņi bija pieraduši stāstīt par mātēm govkopēm. Kā sauca to žurnālistu, kurš pa laukiem ceļoja?

Rita: Jānis Dimants.

Kārlis: Atceros, ka pirmajā gadā, kad šeit dzīvoju, [Latvijas] Televīzijā redzēju, ka Jānis Vagris [13] bija atbraucis no Maskavas un Jānis Dimants viņu lidostā sagaidīja. Es sēdēju un domāju – ko Jānis jautās Vagrim? Un Jānis, atbilstoši Latvijas tā laika žurnālistikas tradīcijām, sāka ar: "Sakiet, lūdzu, Vagra kungs, ja nav noslēpums, un mūs ļoti interesētu uzzināt, ja vien jūs esat mums to gatavs pateikt, – kad jūs pēdējo reizi kārtīgi izgulējāties?" Un es domāju – Vagris ir atbraucis no Maskavas, kur bija sarunas par Latvijas neatkarību un suverenitāti! "Kad jūs pēdējo reizi izgulējāties?"! Tās, lūk, ir ziņas.

Rita: Sabiedriskie mediji dzima ap barikāžu laiku, kad tie pāris dienu laikā kļuva par tautas balsi, bet – vismaz LTV gadījumā – pēc pārejas perioda īsti nevarēja atrast savu rokrakstu un misiju.

Kārlis: Bija apjukums, jo visa tauta gaidīja, ka, tiklīdz būsim brīvi, kļūsim bagāti. Tā, protams, nenotika. Un Latvijas Televīzijai ilgu laiku nebija vajadzīgās tehnikas, lai tā būtu profesionāla televīzija. Īsts lūzuma punkts Latvijas Televīzijai bija tad, kad Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijā [14]. Tāpat kā Igaunijā, kad viņi uzvarēja. Būtībā atbrauca Zviedrijas televīzija [SVT] ar visu savu tehniku, uztaisīja Eirovīziju Latvijā un atstāja visu atvesto tehniku Latvijas Televīzijai [15]. Paldies Marijai!

Rita: NTV5 ēterā nebija ilgi, bet atstāja pēdas televīzijas ziņu žurnālistikā. Kā tu šīs  pēdas raksturotu?

Kārlis: Televīzijas industrija vēl šobaltdien lieto jēdzienus "līds" un citas lietas, kuras es ieviesu NTV5. Krista Vāvere arī pie mums strādāja un tagad ir lieliska producente. Ilva Liepiņa bija liels pienesums. Es būtībā ienesu Latvijas televīzijas pasaulē profesionālu izpratni par to, kas ir televīzijas žurnālistika.

Rita: Runājot par tavu rokrakstu televīzijas žurnālistikā – tu ilgus gadus vadīji autorraidījumu "Skats no malas" LTV1. Ar to tu sāki Latvijas televīzijā tādu stilu, kāds citur latviešu valodā nebija sastopams, – dinamisku tiešraides sarunu, kādas varam vērot lielo ASV kanālu žurnālistu un ekspertu diskusijās par politikas aktualitātēm. Vai šis stils bija apzināti izkopts?

Kārlis: Tas nāca man līdzi, jo es kā žurnālists esmu vairāk amerikānis nekā latvietis. Es mācījos Amerikā, studēju Amerikā, strādāju Amerikā. Patiesībā "Skata no malas" pirmsākumi bija NTV5. Paši pirmie mani viesi 1992. gadā bija Askolds Rodins un Ainārs Dimants. Tas [raidījums] bija arī RBS [16], un tad, kad RBS aizgāja pa burbuli, es piezvanīju Latvijas Televīzijas tālaika ģenerāldirektoram Olafam Pulkam un teicu – man ir raidījuma formāts, vai Latvijas Televīzija to gribētu? Un viņš teica – nāc šurp. Tā nu tas 1996. gadā sākās un turpinājās līdz nelaimīgajai sarunai par "zaļajiem zemniekiem" [17].

Rita Šķiet, ka tavi sarunu biedri ne vienmēr uzķēra amerikānisko ātrrunāšanas vilni.

Kārlis: Viens, ko es konkrēti varu pateikt, ir, ka krievu žurnālisti bija skaļāki un aktīvāki, it īpaši Alla Petropavlovska, kas vienmēr nāca uzcirtusies un vienmēr bija gatava piedalīties visās sarunās pēc kārtas. Ainārs Dimants arī bija liels runātājs. Ja studijā bija Ainārs Dimants un Sallija Benfelde, tad trešais viesis būtībā bija butaforija, jo viņi abi runāja un runāja. Bija veiksmīgāki dalībnieki un mazāk veiksmīgi dalībnieki. Bet visi jauki. Vienreiz Latvijas Televīzijā bija ceremonija, kurā viena no kategorijām bija "Raidījums – ilgdzīvotājs", un bija izvirzīts arī "Skats no malas". Kopā ar "Panorāmu". Uzvarēja "Panorāma". (Smejas.)

 

[1] Latvijas Universitātes nosaukums padomju gados.

[2] Sarmīte Ēlerte – no 1988. līdz 1990. gadam Latvijas Tautas frontes Informācijas centra vadītāja, vēlākajos gados laikraksta "Diena" galvenā redaktore.

[3] Laikraksts "Atmoda" – Latvijas Tautas frontes nedēļas laikraksts (oficiāli – "informatīvais biļetens"), kuram bija būtiska nozīme LTF lēmumu komunikācijā, vēstures "balto plankumu" apzināšanā un demokratizācijas kustībā Latvijā. Sīkāk par šo posmu mediju attīstībā – rakstu sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā "Dumpis".

[4] Elita Veidemane – no 1989. līdz 1992. gadam laikraksta "Atmoda” galvenā redaktore.

[5] Askolds Rodins (1950–2021) – žurnālists, politisko procesu komentētājs, strādājis laikrakstos "Atmoda" un "Diena".

[6] Sandra Kalniete – politiķe, 1988. –1990. LTF valdes priekšsēdētāja vietniece, vēlākajos gados Latvijas vēstniece Francijā, Latvijas Republikas ārlietu ministre, Eiropas Parlamenta deputāte (partija "Vienotība").

[7] Kalniete, Sandra. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām. Viņi lūza. Rīga: Jumava, 2000.

[8] Dainis Īvāns – publicists, politiķis, 1988.–1990. LTF valdes priekšsēdētājs, vēlākajos gados Augstākās Padomes un Rīgas domes deputāts. Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts "Par Daugavas likteni domājot" 1986. gada laikrakstā "Literatūra un Māksla" ierosināja masu kustību pret Daugavpils HES celtniecību. Vairāk par raksta ietekmi uz demokratizācijas kustību un brīvās preses attīstību Latvijā rakstu sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā "Dumpis".

[9] Jānis Jurkāns – politiķis, pirmais atjaunotās Latvijas Republikas ārlietu ministrs.

[10] NTV5 – pirmā neatkarīgā televīzija Latvijā. Sīkāk par šo posmu Latvijas mediju vēsturē – rakstu sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā "Privatizācija".

[11] Ilva Liepiņa – tobrīd NTV-5 raidījumu vadītāja, vēlākajos gados raidījuma "Panorāma" vadītāja Latvijas Televīzijā.

[12] 90. gadu sākumā vardarbīgā nāvē mira vairāki miljonāri, piemēram, bijušais VDK darbinieks, naftas kompānijas "Lat-West-East" viceprezidents Sergejs Generalovs tika uzspridzināts savas mājas liftā, bet "Mercedes" automašīnu tirgotājs Ādolfs Sadausks gāja bojā aizdomīgā autoavārijā. 

[13] Jānis Vagris – 1988.–1990. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs, vēlāk PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes deputāts.

[14] Dziedātāja Marija Naumova ar skatuves vārdu Marie N un dziesmu "I Wanna" uzvarēja 2002. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā Tallinā. Sīkāk par šī notikuma ietekmi uz Latvijas mediju attīstību – rakstu sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā "Treknie gadi".

[15] Precizējums – Eirovīzijas komandā strādāja gan eksperti no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas, gan no Latvijas Televīzijas. Daļu nepieciešamās tehnikas LTV bija iegādājusies, izmantojot Ministru Kabineta piešķirto finansējumu 7 miljonu latu apmērā. Sīkāk par Eirovīziju 2003 šeit.

[16] RBS TV – komerctelevīzija Latvijā, kas bija ēterā vienu gadu, no 1994. līdz 1995.

[17] 2011. gadā Latvijas Televīzija, kuru tobrīd vadīja Edgars Kots, pārtrauca raidījuma "Skats no malas” demonstrēšanu, pamatojot savu lēmumu ar to, ka ēterā lietots necenzēts vārds, kas bija veltīts Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS). Raidījumā Streips bija kritizējis ZZS par tās atkarību "no viena krimināli apsūdzēta mazpilsētas mēra" un salīdzinājis partiju ar mauku. Vairāk par ziņu un analītisko raidījumu vājināšanu laikā, kad LTV vadīja Kots, lasiet rakstu sērijas "Latvijas mediju arheoloģija" rakstā "Treknie gadi".

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!