https://www.facebook.com/sansusifestivals
 
Recenzija
22.08.2016

Alternatīvs festivāls sapņotājiem

Komentē
2

Pirms pāris nedēļām, lasot tepat publicēto Jāņa Ķīnasta rakstu "Rīgas kultūras telpa, vietas un cietoksnība", priecājos, ka beidzot kāds aktualizē tematu par kultūras esamības formu un ikdienu, konstatējot atkarību no atbildīgo domes darbinieku gaumes (par kuru nestrīdas) un personīgajiem kontaktiem (kurus nekritizē). Nepārstāstīšu raksta saturu un visas tajā paustās atziņas, bet piekrītu, ka daudz interesantāka, saistošāka, bieži vien arī kvalitatīvāka un baudāmāka ir mazas domubiedru grupas vai vietējas kopienas veidota kultūra – ar individuālu attieksmi, mīlestību un rūpēm radīta, par galveno mērķi neizvirzot noteikta peļņas apjoma ieripošanu makā. Ķīnasts kā šādas – vērtīgas – kultūras piemērus min sarunu festivālu "Lampa" Cēsīs un festivālu "Komēta" Rīgā, Daugavgrīvas cietoksnī. Mans stāsts šoreiz būs par alternatīvās kamermūzikas festivālu sapņotājiem "Sansusī", kas trešo gadu no 12. līdz 14. augustam norisinājās Aknīstes novada brīvdienu mājā "Susēja".

Nu jau pavisam reti, pieminot "Sansusī", nākas sastapties ar sarunbiedru neizpratnes pilnajiem skatieniem un jautājumiem, kas tas ir un vai tam ir kāda saistība ar Potsdamā esošo pili. Operas solista Armanda Siliņa organizētais festivāls iemantojis kultūras un mūzikas interesentu uzticību, kas rezultējas arvien pieaugošā apmeklētāju skaitā. Šīgada festivāls saglabāja vairākas iedibinātās tradīcijas, taču piedāvāja arī kaut ko jaunu un vēl nebijušu.

Festivāla atklāšanas koncertā piektdienas vakarā tradicionāli izskanēja īsti klasisks repertuārs, ko šoreiz atskaņoja klavieru trio – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Šo mūziķu, kuri Latvijas vārdu pasaulē nes kā kvalitātes simbolu, spēle komentārus neprasa ne solo, ne kamermūzikas atskaņojumos, un arī šoreiz Jozefa Haidna trio Nr. 39 sol mažorā Hob. XV/25, Pētera Plakida "Romantiskā mūzika" un Fēliksa Mendelszona-Bartoldi trio Nr. 1 op. 49 re minorā vērtējams kā visaugstākās kvalitātes atskaņojums. Neskatoties uz dažādām blakus skaņām, troksnīšiem un nepiespiesto atmosfēru, kas bieži vien tikpat atbrīvotus darīja arī mūziķus, trio muzicēja izsmalcināti un līdz sīkākajai niansei noslīpēti, neļaujot atrauties no sekošanas līdzi viņu interpretācijai. Ne viens vien profesionālis pateiks, ka kamermūzika ir saruna, un šie mūziķi bija komunikācijā ieinteresēti un cits citu papildinoši sarunbiedri.

Arī nākamā koncerta dalībnieki, klavieru kvartets "RIX", neapšaubāmi runāja vienā valodā, ko apguvuši vairāk nekā divdesmit kopā muzicēšanas gados. Vijolnieks Sandis Šteinbergs, altiste Ilze Kļava, čellists Reinis Birznieks un pianists Jānis Maļeckis koncertu iesāka ar Antonīna Dvoržāka piecām bagatellēm op. 47 un Riharda Štrausa četrām miniatūrām ("Serenāde", "Svētku maršs", "Arābu deja" un "Mīlas dziesmiņa"). Muzikālās valodas ziņā itin vienkāršajos, bet tāpēc ne mazāk patīkamajos skaņdarbos mūziķi iesaistījās ar tādu pašu degsmi, it kā spēlētu kādu nopietnu klavieru kvarteta partitūru, tomēr laikam jau meža akustisko principu dēļ nereti klavieru skanējumu klausītāji varēja vien iztēloties, jo konkrētas skaņas sadzirdēt nebija iespējams. Koncerta noslēgumā kvartetam uz skatuves līdzās kāpa soprāns Inga Kalna, lai kopīgi atskaņotu Artura Maskata ar Lielo mūzikas balvu godalgoto ciklu "Venēcijas rindas", kas ir daudz blīvākā un sakausētākā skaņurakstā veidota mūzika – kā iepriekš dzirdētie Rietumeiropas romantiķu daiļrades paraugi. Emocionāli bagātais, dažbrīd dziļas melanholijas un nostalģijas pārpilnais cikls izskanēja ne vien sabalansēti un vienoti, bet arī ar skaidru un saprotamu dikciju visās piecās valodās (itāļu, vācu, krievu, latviešu, angļu) no solistes puses, ko gan nevar bieži teikt par vietējiem operdziedātājiem. Saltais vakars nebūt nepalīdzēja mūziķiem, kas pauzēs centās ātri, kā nu mācēdami, apsildīt pirkstus, taču atskaņojuma kvalitātes līmeni tas neietekmēja ne par mata tiesu.

Kā jau parasti, vakars turpinājās ar neoficiālo daļu jeb "gandrīz klasisku koncertu", kā to dēvēja festivāla organizatori. Tajā šoreiz uzstājās ansamblis "Dodo", kas sev devuši žanrisko apzīmējumu "alternatīvais šlāgeris", un medijroka/komēdijroka grupa "Suņa stunda", kurā uz skatuves kāpa gan festivāla tēvs Armands Siliņš, gan grupas uzaicinātie viesi – soprāns Laima Lediņa, muzikologi Dāvis Eņģelis un Edgars Raginskis, vijolnieks Jurijs Savkins un "Sansusī" galvenais runasvīrs Varis Klausītājs. Abu muzikālo apvienību atskaņotās dziesmas ar ironiskajiem tekstiem lika smaidīt, un labdabīga pasmiešanās par sevi un citiem bija viena no šī festivāla pozitīvajām iezīmēm. Otrā vakara izskaņā šo ceļu savā veidā turpināja Jēkabs Nīmanis un grupa "Mūsdienas" (Ivars Ozols, Ernests Mediņš).

Gaidīts notikums bija piektdienas naktī pirmatskaņotais viens no trim īpaši "Sansusī" radītajiem jaundarbiem – "Koku opera" –, kas ir komponistes Annas Ķirses, režisora un teksta autora Andra Kalnozola, mākslinieku Katrīnas Neiburgas un Andra Eglīša, kā arī daudzu citu iesaistīto personu sadarbības auglis. Lai gan atskaņojums sākās pusotru stundu vēlāk, nekā bija paredzēts (jāpiebilst, ka "Sansusī" ir sava laika skaitīšanas sistēma, bet šis gadījums izgāja pat ārpus tās neskaidrajiem rāmjiem), ļaudis pulcējās un nodevās nepacietīgai gaidīšanai, lai dzirdētu un redzētu meža kailcirtē izveidoto skatuvi, kur trīs puduros bija izkārtoti sitaminstrumentālisti (Aleksandrs Jalaņeckis, Juris Āzers, Elvijs Endelis), bet trīs kokos, kuriem katram bija sava loma ar tekstu latīņu valodā, – koloratūrsoprāns Dināra Rudāne (Priede), soprāns Laima Lediņa (Egle) un bass Zigmārs Grasis (Bērzs). Darba inspirācijas avots bijis Kārļa Linneja traktāts "Ievads tēmā par augu saderināšanos" (1729), kas radošajai komandai pavēris fantāzijas ceļus, lai veidotu attiecības starp izvēlētajiem kokiem. Izskanot aptuveni 15 minūtes garajam darbam, kur vienotā mikstūrā saplūda skaņu un vizuālās dimensijas (talkā ņemot arī skaidrās debesis, kas dāsni nokaisītas zvaigznēm), nebija jautājumu par pieredzētā kvalitāti kā no autoru, tā atskaņotāju puses, tāpat bija skaidra ieguldīto resursu lietderība. Bija jautājums – kāpēc dots apzīmējums opera? Loģiski izrietēja nākamais – kas mūsdienās tiek saprasts ar jēdzienu opera? Līdzīgi jautājumi parādījās jau pirms pāris mēnešiem, maijā, kad tika pirmatskaņota Ērika Ešenvalda opera "Iemūrētie". Dažādo viedokļu sadursmes gan nepalīdzēja rast skaidru atbildi, un tāda, visticamāk, netiks gūta arī šoreiz, tomēr, tā kā mūzikai "Koku operā", manuprāt, nav izteikti primāras nozīmes, izvēlēšos to dēvēt sev nepatīkamajā, bet bez latviskojuma esošajā anglicismā performance, nesaistot darbu ar operas žanru. Būs kolēģi, kuri man, iespējams, nepiekritīs, bet ne velti tieši žanra jautājums mūzikas analīzē šobrīd ir visslidenākais un neskaidrākais.

Otrā diena iesākās ar divām teātra izrādēm. "Melnā sperma" (režisors Vladislavs Nastavševs, Ģertrūdes ielas teātris) pieaugušo auditoriju pulcēja iepriekšējos gados vēl neapgūtajā un neiepazītajā kādreizējās Susējas skolas ēkā, kas atrodas attālākā festivāla teritorijas nostūrī, savukārt mazākie apmeklētāji bija aicināti skatīties izrādi "Blēņas un pasakas" (režisors Ģirts Šolis, bērnu un jauniešu teātris "Šmulītis") meža ieskautajā Kupolā. Par jaunākās paaudzes laika kavēšanu, kamēr vecāki baudīja koncertus (jāsaka gan, to itin bieži un rātni darīja arī bērni), kā vienmēr, tika padomāts – bija sarūpēts gan multfilmu cikls "Pasaules šūpuļdziesmas" sadarbībā ar Kaņepes Kultūras centru (kas piedāvāja arī četru nopietnu dokumentālo filmu programmu), gan radošās darbnīcas, gan jau minētā rīta izrāde, gan īpaši "Sansusī" radītais "Kukainis", kas pieteikta kā bērnu nakts izrāde ar laikmetīgo mūziku un bija skatāma sestdienas vakarā. "Kukaiņa" pamatā ir Franca Kafkas stāsta "Pārvērtības" motīvi, kur mietpilsoniskas ģimenes atvase nakts laikā pārtop par prusaku un tad nu gan pašam, gan vecākiem jāsaprot, ko tālāk darīt, kā dzīvot un sadzīvot. Izrādi veidojusi režisore Anita Sproģe, dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe Austra Hauks, komponisti Oļesja Kozlovska un Jēkabs Nīmanis, bet uz skatuves to iedzīvināja aktieri Ance Strazda, Klāvs Mellis, Reinis Boters un mūziķi Armands Siliņš (baritons), Ginta Laura Zariņa (alts), Ernests Mediņš (perkusijas), Ilvis Faulbaums (mežrags) un Ivars Ozols (kontrabass). Līdz galam neizprotu, kādēļ izvēlēta divu tik dažādos rokrakstos strādājošu komponistu sadarbības forma, kur nepārprotami skaidrs, kuru fragmentu kurš no viņiem radījis, tomēr rezultāts bija pārliecinošs un nešķita tik sadrumstalots, kā varētu gaidīt. Man "Kukaini" izdevās piedzīvot tikai skaniskā formā, jo Meža skatuves sēdvietas bija mazu un lielu interesentu pārpildītas, tomēr, spriežot pēc redzošo skatītāju reakcijas un smiekliem, izrādei noteikti ir potenciāls pārpildīt ne tikai "Sansusī" mežu, bet arī kādu pilsētas zāli, tāpēc patiesi ceru, ka šī nebija vienīgā reize, kad skatītāji varēja baudīt kvalitatīvu, saturīgu stāstu un iepazīties ar laikmetīgo mūziku.

Sestdienas pirmajos koncertos uzmanība pastiprināti tika vērsta divu mūzikas instrumentu – kontrabasa un flautas – virzienā. Vispirms varējām dzirdēt "Baltic DB Quartet", kur solo un ansamblī uzstājās kontrabasisti Oskars Bokanovs, Matīss Eisaks, Einārs Everss un Daiņus Rudvalis (Lietuva). Atskaņojot mazpazīstamus, nedzirdētus skaņdarbus kontrabasam solo (komponisti M. Gaidošs, J. F. Zbindens, D. Andersons), puiši izrādīja instrumenta spēles iespējas un savas prasmes to visu pārvaldīt un pārvērst muzikālā baudījumā. Vieglās mūzikas estētikā veidotais četrdaļīgais G. Makošvili kontrabasu kvartets "Bassiona in Jazz" koncerta noslēgumā izsauca publikas ovācijas, kam par iemeslu noteikti arī fakts, ka kontrabass nebūt nav ikdienas koncertos biežāk dzirdētais soloinstruments, tādēļ vesela programma skatītājus iepriecināja, pārsteidza un ļāva uzzināt un dzirdēt kaut ko neierastu.

Flauta, protams, ir daudz pazīstamāks un biežāk sastapts instruments, tādēļ koncerts varēja kļūt par kārtējo flautmūzikas atspēlēšanu. Tomēr "Sansusī" nekad nekas tāds nenotiek, tāpēc Anda Klučnieka flautu kvartets "112", kurā bez vadītāja muzicē arī Daina Treimane (kas programmiņā kļūdaini nodēvēta par Inu), Anna Petraškeviča un Mareks Romanovskis, izvēlējās citu ceļu, proti, – atskaņot mūsdienu mūziku: Gundegas Šmites kompozīciju "(T)elpas", Alberta Navicka "Blanche t'a vu", Jura Ābola "Dienvidaustrumu pulksteni" un Čārlza Grifina "Emergence". Kaut arī skaņdarbi nav pavisam nesen radīti, šķiet, lielākā klausītāju daļa tos dzirdēja pirmo reizi, jo flautu kvarteta sastāvs koncertdzīvē vairs neparādās tik bieži kā gandrīz pirms desmit gadiem, kad dažādi ansambļi šos darbus bija pasūtinājuši. Lai nu kā, mūzika apliecināja flautistu augsto profesionalitāti, viņi spēja atskaņot sarežģītas laikmetīgās partitūras arī ar sagatavotas elektronikas iesaisti, tomēr, kā tas nereti mēdz būt ar instrumentu ziņā viendabīgiem ansambļiem, skanējums nogurdināja tembrālās vienveidības dēļ.

Vēl kāda neatņemama "Sansusī" sastāvdaļa ir koncerts "XXI gadsimts", kurā izskan pavisam, pavisam svaiga mūzika. Šoreiz dzirdējām Raivja Misjuna "Short Course in Double Bass Play" paša autora atskaņojumā. Raivis studē kontrabasa spēli Londonā un, kā izrādās, arī komponē. Ne pārāk garais sešdaļīgais skaņdarbs turpināja pa dienu aizsākto kontrabasa izzināšanu, parādot to ne tikai kā smagnēju, bet nepieciešamības gadījumā arī virtuozu instrumentu. Tam sekoja vēl kāds īpaši festivālam radīts jaundarbs – Oskara Herliņa pirmais stīgu kvartets, ko dzirdējām vijolnieku Arvīda Zvaguļa un Kontstantīna Paturska, altista Pētera Trasuna un čellista Kārļa Klotiņa interpretācijā. Tas, manuprāt, ir viens no augstāk vērtējamajiem pēdējā laikā tapušajiem kamermūzikas opusiem, un tā veiksmes atslēga ir nesamākslots, vienkāršs skaistums. Divdaļīgajā ciklā nav pārspīlētas ekspresijas, emociju bangojumu vai plaša mēroga drāmas, tas ir ārēji mierīgs, bet filozofiski dziļš darbs, ko es vēlētos klausīties vēl un vēl. Koncertu turpināja kaut kas pavisam citāds – Andra Dzenīša "Vīriešu dziesmu" otrā burtnīca dziedātāja Armanda Siliņa un pianista Alda Liepiņa lasījumā. Humorpilnais cikls tika pirmatskaņots jau pavasarī, un tas bija jūtams arī atskaņojumā: brīvā, nepiespiestā, izstrādātā, teatrāli veidotā un muzikāli stabilā. Mūsdienu mūziku klausoties, tā reti šķiet viegli spēlējama, bet mūziķi jutās tik ērti, ka radīja šādu iespaidu, un tas, protams, ir kompliments viņiem. Ar Antona Safronova "Pasaku par rāceni", kas īpaši festivālam tulkota latviski, iepazīstināja jau iepriekš nosauktais stīgu kvartets. Mūziķi, spēlējot un stāstot kumulatīvā formā veidoto darbu, aizrāva klausītājus un noslēdza koncertu, kurš kļuva par vienu no man tuvākajiem šīgada festivāla notikumiem.

Jau visai naksnīgā gaisotnē "Sansusī" pārsteidza ar līdz šim festivālā nebijušu mākslas žanru – laikmetīgo cirku. Nevarētu teikt, ka mūsu valstī vērot šādus priekšnesumus varētu bieži, tāpēc jo lielāks prieks par organizatoru uzņēmību kaut ko tādu piedāvāt saviem skatītājiem. Izrādes veidotāja, gaisa akrobāte Grete Grosa, mājaslapā ar sevi iepazīstina: "22 gadus veca, dzimusi un augusi Igaunijā, sieviete, meita, māsa un sapņotāja." Viņas izrāde "Confines" tapusi pirms pāris gadiem kā mākslinieces pirmais solopriekšnesums, un tā stāsta par sevis meklējumiem un iekšējo cīņu, ko katrs risinām. Emocionāli tieša un nesamākslota ir izrāde, kuras muzikālo pavadījumu ar Arvo Perta un citu igauņu minimālistu daiļradi papildina čellists Ēriks Kiršfelds un pianists Ventis Zilberts. Perta "Fratres" tik dabiski un pilnīgi sintezējās ar Gretes Grosas akrobātiskajām metaforām par vēlmi izlauzties no sevis pašas, ka liela daļa publikas priekšnesumu vēroja ar aizkustinājuma asarām acīs. Frāze "Neaprakstāms skaistums!" pēc izrādes bija dzirdama ik uz stūra.

Abas naktis ap pulksten diviem meža ieskautajā bārā tika izziņots pianistu kautiņš. Pirmajā naktī, kad kāvās Kaspars Bumbišs un Edgars Tomševics, publikas atsaucība nebija pārāk liela, bet sestdien, kad spēkiem mērojās Aldis Liepiņš un Ventis Zilberts, tas kļuva par īpašu notikumu. Abu pianistu dueli papildināja Jāņa Rokpeļņa dzeja autora lasījumā, kas šo notikumu vērsa par sirreālu izrādi, kam režisors ir kaut kas augstāks par prātam aptveramo. Mežs, nakts, trīs Meistaru konkrētajam brīdim piemeklēta mūzika un dzeja, vārdos neietērpjamas sajūtas – citējot Vari Klausītāju: "Dāmas un kungi, tas ir "Sansusī"!"

Ar šo brīnumainās atmosfēras pārpilno notikumu arī noslēdzās mans "Sansusī", jo sirdsapziņa sauca atpakaļ uz Rīgu atgriezties pie darbiem, līdz ar to nepiedzīvoju svētdienas notikumus, kas palicējiem noteikti nelika vilties: Ilzes Reines (ērģeles) un Jāņa Porieša (trompete) meža koncerts piecos no rīta, apvienības "Umka.lv" izrāde "Vectēva rīts", free jazz trio "Bubu" uzstāšanās, sitaminstrumentālistu Jura Āzera un Guntara Freiberga koncerts un festivāla noslēgums – klavieru kvarteta "Quadra" un klarnetista Gunta Kuzmas atskaņotais Olivjē Mesiāna "Kvartets laika galam".

Apdomājot redzēto un dzirdēto, skaidrs, ka "Sansusī" ar katru gadu attīstās un nebeidz pārsteigt, liekot gaidīt jau nākamo festivālu, kurā organizatoru komanda gan jau būs sarūpējusi vēl kaut ko neiedomājamu. Šogad patīkams jaunums bija ievadlekcijas pirms koncertiem, kuras lasīja Edgars Raginskis, Orests Silabriedis, Jānis Torgāns un Dāvis Eņģelis. Tāpat komanda izvēlējās pirms festivāla nepublicēt konkrētu programmu, kas daudzos izsauca ne visai pozitīvu reakciju, tomēr radīja papildu burvību un neatstāja citu iespēju, kā vien uzticēties jau iepazītajai Armanda Siliņa gaumei un izdomai. Cilvēku, kas viņam tic, kļūst aizvien vairāk, tāpēc jācer, ka turpmākajos gados tiks atrasti tehniski risinājumi, lai paplašinātu skatītājiem paredzēto teritoriju pie skatuvēm, jo vairākos pasākumos saredzēt notiekošo vai tikt pie sēdvietas nebija iespējams. Tāpat varbūt radīsies iespēja iesaistīt vismaz vēl vienu ēdināšanas uzņēmumu, jo šajā festivālā vienā teltī strādājošie pāris darbinieki ne vienmēr koncertu starplaikos paspēja apkalpot visus izsalkušos kultūras baudītājus, kuri veidoja garu jo garu rindu.

Lai nu kā, ne visu ir iespējams ietērpt vārdos, tāpēc varu tikai aicināt jūs pašus aizbraukt, iepazīt un novērtēt, kas ir "Sansusī", kura galveno ideju es formulētu kā augstvērtīgu māksliniecisko kvalitāti un individuālu attieksmi pret masu kultūras pārmāktajiem apmeklētājiem, kas, tāpat kā organizatori, ir visīstākie sapņotāji.

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!