1.
– Cilvēki tomēr tiecas...
– ... pēc skaistā. Ha, ha, ha!
– Tā varētu teikt.
– Nu, un kā?
– ...
– Trūkst vārdu. Ha, ha, ha!
– Nu, jā.
– Bet vispār, ja paskatās apkārt, nav brīnums, ka 2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta... – viņš pārlaida skatienu ļaužu pilnajai izstāžu telpai, un viņam varēja vien piekrist.
Tas notika izstādes "Un tā tālāk un tā joprojām" atklāšanā "kim?" laikmetīgās mākslas centrā. Lai iekļūtu izstādē, bija jāizspraucas cauri pie durvīm sadrūzmējušos kundzīšu bariņam, kas ar vīna glāzēm rokās un savādām cepurēm galvās tikai aptuveni līdzinājās parastajai Rīgas izstāžu atklāšanas publikai. Aizdomas, ka ar viņām kaut kas nav īsti lāgā, radās tikai retajam. Patiesībā pārvietošanos apgrūtinošais dāmu bariņš bija igauņu mākslinieces Krētas Jūrakas izstādes atklāšanas ceremonijas darbs "Šifrēta tērzēšana un tā tālāk un tā joprojām". Iespējams, pie vainas bija šāda mākslinieciska pašironija, jo arī no pārējās izstādes prātā palika galvenokārt darbi, kurus varētu nodēvēt par asprātīgiem prikoliem – Žiljēna Prevjē "nemotivācijas vēstules", kas rakstītas, atsaucoties uz avīzēs publicētiem darba piedāvājumiem, un ārkārtīgi smieklīgais darbs, kuru es klusībā nodēvēju par "kamīnu neredzējuša nemākuļa mēģinājumu pēc rasējuma uzmūrēt kamīnu", bet kura autoru neatceros.
Citāds noskaņojums ir "kim?" pirmā stāva telpā skatāmajā Evelīnas Deičmanes izstādē "Laika dalīšana". To raksturo ne vien telpā valdošā tumsa (nav ne jausmas, kāpēc mūsdienu mākslas izstādēs tik bieži ir tumšs, bet tas nu tā), bet kaut kāda mūsu laikā īsti neiederīga nopietnība – nopietnība, kas pie sienām liktos zīmējumus un akvareļus vieno ar diviem telpiskiem objektiem: tādu kā no iekšpuses skanošu ķīli un savādu kosmiskās zondes un ūdensvelosipēda hibrīdu. Nopietnā noskaņa acumirklī raisīja asociācijas ar "renesanses cilvēka" centieniem izdibināt, kā visdažādākās lietas darbojas, to visu zīmēt, pierakstīt un no sazīmētā un pierakstītā savukārt atkal radīt jaunas lietas. Pat ja šīs lietas būtu kaut kas tikpat utopisks kā Leonardo da Vinči helikoptera projekts.
2.
Pirms tam bijām vēl vienas izstādes atklāšanā. Tā bija ne vien ļaužu, bet arī mākslas darbu pārpildīta. Runa, protams, ir par Rīgas tēlniecības kvadriennāles darbiem Dzelzceļa muzejā, kur tie visi sablīvējās pēc tam, kad dažus pēdējā brīdī netika ļauts izstādīt pilsētas laukumos, parkos un kur nu tur.
Tā nu tagad tie tur visi ir vienuviet – apjomīgi vērienīgie, no īstiem pamatīgiem materiāliem taisītie un āram paredzētie līdzās pavisam maziņiem un trausliem, lieliskie un rūpīgi nostrādātie līdzās paviršiem un nohalturētiem, izjustie un izfunktierētie līdzās tādiem, kurus no bezjēdzības cenšas paglābt vienīgi uz balta papīra lapiņām savārstīti skaidrojumi.
Un tas arī ir vislielākais kaitējums, ko Rīgas valdnieku pēkšņā piesardzība kvadriennālei ir nodarījusi (starp citu, vēl arvien būtu interesanti uzzināt, kādi tieši bijuši argumenti pret katru konkrēto "nevēlamo" darbu, taču šaubos, vai jelkad tie kaut kur publiski izskanēs).
Jomā, kur runā akmens, bronza, metināmais aparāts, bet par spēcīgiem argumentiem tiek uzskatīti pat ne kilogrami, bet tonnas, pat ar tik skaļiem vārdiem kā cenzūra, ierobežošana, aizliegumi un aizspriedumi it kā taču nevajadzētu spēt nodarīt pārāk lielu kaitējumu.
Taču kaitējums ir nodarīts – vispirms jau ar to, ka, kvadriennāles darbiem nonākot vienuviet, štruntīgie sāk bojāt arī lieliskos, bet lielie tiecas "apēst" mazākos. Papildu kaitējums ir spēja un no salīdzināšanas izrietoša atskārta, ka liela tiesa no pasākumā pieaicinātajiem māksliniekiem ar kaut ko gan nodarbojas, taču par tēlniecību to diezin vai būtu vērts saukt. Saprotams, var iebilst, ka robežas izplūst, definīcijas nobružājas u. tml., taču tad zustu jēga arī pasākumu iedalījumā tēlniecības un kādās citās kvadriennālēs, biennālēs vai triennālēs, un ar vienu un to pašu darbu itin labi varētu sevi iztēloties gan par tēlnieku, gan scenogrāfu vai, teiksim, grafiķi.
3.
Toties par to, kas ir un kas nav tēlniecība, vismaz viena mākslinieka priekšstatos viss ir daudzmaz skaidrs Igora Dobičina izstādē "Zeme. Gaiss" Rīgas Mākslas telpas "Intro zālē". Savā ziņā to pat īsti nevar nosaukt par izstādi, jo nelielajā telpā ir izstādīts viens darbs, kas visai precīzi atbilst tam, ko droši vien varētu būt vēlēšanās sagaidīt no tēlniecības – ar piepūli apstrādājami materiāli, pamatīgi apjomi un iespaidīgs svars. Ar sametinātajām ģeometriskajām tērauda konstrukcijām un gaisā iekārtajiem abstraktajiem alumīnija lējumiem Dobičinam izdevies telpu piepildīt tā, ka par "lieko", ko nu jau skatītājam, ne tēlniekam gribas noskaldīt nost, kļūst pati izstāžu zāle. Kaut arī "Intro zāle" Mākslas telpai allaž šķitusi tikai kā tāda poga pie mēteļa, pēc "Zeme. Gaiss" apskatīšanas vairs nav ne mazākās vēlēšanās ielūkoties lielajā telpā izliktajā un, kā no malas šķiet, krikumaini pārpildītajā aviācijai veltītajā izstādē "Kur ir mana lidmašīna?".
4.
Labi, ka izstādes cita citai nav tikpat tuvu kā tēlniecības kvadriennāles darbi, jo tad arī tās neglābjami sāktu ietekmēt cita citu, un sliktajām būtu krietni vien lielākas iespējas sabojāt iespaidus arī par labajām. Jo īpaši, ja piedevām tām vēl atvēlētas nepiedodami plašas telpas un nepamatota uzmanība.
Par pēdējo laiku atbaidošākās izstādes titula ievērojamāko kandidāti noteikti kļūst gleznotāja Jura Utāna darbu ekspozīcija "Utāns glezno un uzvar" mākslas muzeja "Arsenāls" lielajā zālē. Izstādes sienas ir blīvi noklātas ar pārsvarā vienāda izmēra izkrāsotiem audekliem, kuros mākslinieks vizualizējis, kā šķiet, visu, kas riņķī apkārt dzirdēts vai iztēlots. Žanrs, ko varētu raksturot frāze "man tāpat \viss ir skaidrs, lai gan nekas nav saprotams vai zināms", līdz šim galvenokārt tekstuālā formā ir bijis raksturīgs dažādiem komentāriem pie internetos publicētiem ziņu rakstiem. Utāna glezniecība tagad to ienes arī tēlotājmākslas lauciņā, jo kāpēc gan arī vizuālo mākslu pārstāvjiem nevarētu būt kas piebilstams gan par "Krājbankas" sabrukumu, gan Latvijas politiķiem (sagleznojot viņus ar labi daudz acīm, bet pie pretējās sienas sakarinot pašam savus plikņus) u. tml. No gleznām pludojošais apsēstības, bezspēcības un neziņas sajaukums ir tik nomācošs, ka labāk ātri vien taisīties prom. Vai, piemēram, uzkāpt līdz "Arsenāla" augšstāva zālītei, kur skatāma pavisam maza mecotintas tehnikā darinātu darbiņu izstāde.
5.
Ja Jura Utāna izstāde ir kaut kas patētiski anahronisks – tāds kā priekšlaikus novecojis bērns vai vecūksnis, kas cenšas visiem izmisuma spēkiem izlikties jauneklīgs –, pavisam citādas attieksmes iespējamību savā izstādē "Miera dzīve" apliecina Andris Breže. Viņš necenšas izlikties nedz par hipsteri, nedz tādu, kam acīmredzamais jāpamato aprakstītos papīriņos, taču tajā pašā laikā no visiem galerijā "Alma" redzamajiem darbiem staro nepārprotama skaidrība un iekšēji definēts nošķīrums starp to, kas labs (gaisma) un kas ļauns (melns, piķis un zēvele). Kaut kur pa vidu šajā vismaz pašam autoram nekļūdīgajā saprašanā ir prieks, kas ikvienu galerijā ienācēju sveicina ar apakš apbružātam krēsliņam ņipri kuļājošamies gumijas zābaciņiem. Izstādē nav nekādas ņirgšanas, ironijas, vīpsnāšanas vai vēlmes komentēt vai pamācīt – ir tikai šī iekšējā saprašana, kā ir labi un kā piedienas.
Andris Breže "Miera dzīve", foto – Katrīna Ģelze, Arterritory.com
Melns, balts un pārliecība par darāmo valda vēl vienā izstādē – Mārītes Guščikas gleznās "Galerijā XO". Atšķirībā no agrākajiem darbiem, pazīstami realitātes fragmenti tajās arvien uzstājīgāk deformējas, dažbrīd pārvēršoties pilnīgās līniju un faktūru abstrakcijās, kas tomēr ne mirkli nezaudē telpiskumu un vilina skatienu, mudinot šķietami "pelēkajās" gleznās ikreiz saskatīt ko jaunu.
0