Oksana Zabužko (Оксана Забужко, 1960) ir ļoti ievērojama ukraiņu rakstniece un publiskā intelektuāle. Viņa sarakstījusi vairāk nekā divdesmit grāmatu – dzeju, prozu (tostarp divus izcilus romānus), esejas un pētījumus par ukraiņu klasiķiem Ivanu Franko, Tarasu Ševčenko un Lesju Ukrainku; pēdējā no minētajām Ukrainā izrādījās bestsellers. Kopš krievijas totālā uzbrukuma sākuma pane Zabužko nepagurdama skaidrojusi kara kontekstu rietumniekiem; viņas pērn sarakstītā gareseja "Visgarākais ceļojums" ("Найдовша подорож") jau iznākusi sešos tulkojumos, bet "Times Literary Supplement" 22. aprīlī publicētā eseja ar apakšvirsrakstu "Reading Russian literature after the Bucha massacre" tulkota 22 valodās.
Tulkotāja
VIŅŠ: ...Tagad, kad man jautā, kas tajās dienās bija visgrūtākais, – un šo jautājumu ne reizi vien esmu dzirdējis no ārzemniekiem, šis Gustavs nav pirmais, parasti jautā pieklājības pēc, tāpat vien, lai kaut ko pajautātu, jo no tiem televizoriem un avīzēm viņiem prātā aizķēries vienīgi tas, ka Kijivā vairāk nekā miljons cilvēku (precīzi, cik, šā vai tā neviens nezina un jau vairs nekad neuzzinās!) trīs nedēļas stāvējuši salā, sniegā, viņi taču ukraiņu ziemu iztēlojas pēc Āzijas stepju parauga: lidojumā nosalst putni, mēle piesalst pie metāla karotes –, un tagad viņi cer izdzirdēt kaut kādus Holivudas šausmu stāstiņus par nosaldētiem vaigiem, amputētām ekstremitātēm, kaut ko Džeka Londona garā – go West, my son, go West, my country [1], jebkura pakļaušanās Rietumiem (jo viņi ir pārliecināti, ka tieši par to mēs cīnījāmies, par pakļaušanos rietumiem!) tai viņu mitoloģijā iet kopā ar skarbiem vīriešu varoņdarbiem, un viņi grasās izdzirdēt no tevis to, ko paši ir sacerējuši, lai, līdzjūtīgi nogrozot galvu, noteiktu: "Wow!" –, kad tā pajautā, es uzreiz it kā atduros pret sienu manī pašā, manā negribēšanā kaut ko paskaidrot, stostīgā angļu valodā putrojoties, vāvuļot, ka "grūti" nav gluži īstais vārds, tas nepavisam neatbilst tam, ko mēs šo triju nedēļu laikā piedzīvojām, "grūti" bija drīzāk pēc tam, kad viss beidzās – kad sākās enerģētiskais bēgums un bija jāizklīst pa mājām, atkal jau ir neviens/nevienam, un uz ielas tu vari, cik uziet, klakstināt salauztas šķiltavas, veltīgi cenzdamies aizpīpēt, no visām pusēm pie tevis vairs pakalpīgi nepastiepsies vismaz desmits roku ar uguntiņām gatavībā (atceros, cik apjucis biju, kad pirmoreiz tā nenotika: tajās trijās nedēļās jau biju paspējis aizmirst, kā ir būt vientuļam pūlī, un nu bija pagājušas tikai dažas dienas, Hreščatiks bija tas pats, un cilvēki tie paši, tikai tagad viņi tāpat vien steidzās, kur nu kurais, pirmsjaungada rūpju pārņemti, un nevienam nebija daļas gar to, ka nez kādam stulbiķim nepiešķiļas uguns, – un tad uz mirkli kā akls no šī pēkšņi radušamies tukšuma tur, kur vēl pavisam nesen, nu tak tik tikko, verda tik blīvs, sirsnīgi ģimenisks siltums, bet nu ir tukšums, līdzīgs tam, ko tevī izgrauž mīļota cilvēka nāve, es beidzot aptvēru un noticēju, ka viss tik tiešām ir beidzies, – mēs atkal esam sākuši izkaisīties, no jauna pārtapt parastā ielas drūzmā kā jebkurā pasaules pilsētā, un no jauna jāmācās dzīvot pa vecam, it kā citu dzīvi nemaz nebūtu pazinis...), – tas gan bija patiešām grūti, kā atgriešanās no kara, kaut arī ar uzvaru (šis salīdzinājums man nezin kāpēc šķiet ārkārtīgi trāpīgs), you see, Gustav, saproti?... Gustavs pamāj ar galvu un cienīgi basē, jo viņš ir lāga zellis, tikai ņifiga viņš, saprotams, nesaprot, holandiešu kapteinis (rudā vaigubārda viņam ir mats matā kā kapteinim, ja nu pīpes pietrūkst, Sīkā, viņu ieraudzījusi, pavīpsnāja: Klejojošais Holandietis! – šķiet, nu, tāda karikatūra par nacionālo stereotipu, taču šādu kariķēti stereotipisku cilvēku visās tautās ir vai cik, un tikai tādēļ, ka mums ir iedzīta neuzticēšanās nacionāliem stereotipiem, tu uz tiem skaties brīnīdamies). Vienīgais, kas Gustavu interesē, ir fotogrāfijas, – jā, no fotogrāfijām viņš tiešām šo to sajēdz, prot ar vērīgu skatienu izķert no mapes tās, kuras lūdz palielināt, un vispār jau es varētu aizvērties un neko vairāk viņam neskaidrot, galu galā, vai tad fotogrāfijas nerunā pašas par sevi, tomēr mani visu laiku māc aizdomas, ka viņam un man tās pasaka kaut ko pilnīgi citu: viņš toreiz nebija Kijivā, un viss, ko viņš tagad redz, ir tikai milzmilzīgi daudz cilvēku pilsētas ielās sniegputenī, daži rakursi izdevušies ļoti skaisti (kad man izdevās uzrāpties kokā un no turienes nobildēt Hruševska ielu – caur apsnigušu zaru mežģīnēm, līdz pašam apvārsnim oranža cilvēku jūra...), nu, un, protams, tuvplāni, brīnumskaistās sejas – veci, jauni, iedvesmoti, smaidīgi, ar laimes asarām acīs, ar līksmā kliedzienā ieplestām mutēm (bet šo starojošo čalīti ar retiem zobiem, galvā melna, adīta mice ar oranžu lenti, viņu Gustavs aizšķir tālāk, gandrīz ne acu neuzmetis, – tas jau bija vēlāk, pie Augstākās Padomes, tur arī izdevās daži tīri labi kadri; kamēr es remsos augšup pa apledojušo koku un Vovčiks turēja kameru, čalītis pieteicās paturēt manu jaku, sievietes par mani raizējās: viņš tak tur nosals, kā tad tā, bez jakas! – nekas, nekas, Vovčiks stingri atbildēja, viņu silda dzimtenes mīlestība, – un čalītis, galvu atmetis, lejā staroja tajā savaldzinājuma smaidā, kas daudziem tajā laikā vispār nenozuda, gluži kā pielipis: mute neapjaustā svētlaimē ieplesta līdz ausīm, kā mēdz būt, vējā stāvot kalna virsotnē vai atklātā jūrā uzlidojot vilnī ar dēli – no aizrautības par to, cik diža ir stihija, lielāka, nekā spēj aptvert cilvēka iztēle; čalis bija atbraucis no Rivnes uzreiz, jau pašā pirmajā dienā, un mums stāstīja, kā naktī braucis – visa Žitomiras šoseja bijusi gaiša kā dienā, visas mašīnas traukušās uz Kijivu, licies, visa Ukraina ir cēlusies un taurējot traucas uz Kijivu, un ceļmalās deguši ugunskuri, stāvējuši laucinieki no ceļmalas ciemiem un mājuši nopakaļ ar karogiem, "otras tādas nakts man dzīvē nebūs," čalis stāstīja, ja es tagad to pārtulkošu Gustavam, viņš droši vien nodomās, ka tā runā par nakti ar sievieti, bet toreiz mums tāds salīdzinājums ne prātā nebūtu ienācis, jo tas, par ko čalis stāstīja, bija arī mūsu nakts, mūsu visu, kas viņā klausījās, kopīgais, skatienam neaptveramais okeāna vilnis, kas simtiem kilometru apkārtnē viļņojās, bangoja un ar pārrauta dambja uzplūdu dārdoņu brāzās cauri tumsai uz galvaspilsētu, tik milzīgs, ka savā priekšā satriektu visu, kas muļķa prātā sagribētu stāties tam pretī, un mēs par to bijām tikpat lepni kā viņš, es palūdzu atļauju nobildēt, un, lūk, te tā ir – vispār jau parasta fotogrāfija, svētlaimīgi smaidošs čalītis ar melnu, adītu mici, viņš ne ar ko neizceļas, ja nu vienīgi ar oranžo lenti, bet tādas lentes, nujā, tās bija visiem, ek, šķiram tik tālāk...).
Sīkā pienāk apjautāties, vai mēs gribam kafiju, un, izdzirdējusi atteikšanos, uzreiz noplaukst – varēja jau nu palikt, palīdzēt, viņa tomēr angliski runā daudz labāk nekā es, bet es te mokos kā daunis, vārdus meklēdams, Gustavs saka jō un ņifiga nesaprot, vienīgie, kuri mūs patiešām saprata, bija poļi, jā, ar viņiem nu gan bija pilnīgs jō, nemaz neko nevajadzēja paskaidrot, – poļi to pieredzēja kā savu otro jaunību, otro "Solidaritāti", kopš pirmās dienas, kad ieradās poļu parlamenta deputāti un es 5. kanālā ieraudzīju to viņu tanti, kā viņa stāvēja uz Maidana skatuves ar tādu pašu sejas izteiksmi kā mūsu vecīšiem, pacēlusi divus pirkstus "viktorijā", gluži kā svētīdama mūs ar šo žestu, man uzreiz pieleca, ka poļi ir okei, – pat viņu jaunatne, kas "Solidaritāti" nebija redzējusi, spēja to atpazīt tajā, ko redzēja Kijivā, viņi no saviem vecākiem bija saņēmuši atslēgu, saņēmuši šai operai partitūru un prata to lasīt, un vēl kaut ko drusku sajēdza vācieši, Ossies, – tie arī pēc analoģijas atcerējās savējo: astoņdesmit devītais, Mūra krišana, wir sind ein Volk [2], taču viņiem tas jau drīzāk bija emocionālā līmenī, neiebraucot zemtekstos, – bet visi pārējie tāpat vien vazājās pa to burzmu, ķerdami savu draivu no cilvēciskās stihijas vēriena, savu adrenalīna devu – sērfošana pa freju, tādas revolūcijas brīvdienas nez kur Āzijas stepēs starp Albāniju un Baltkrieviju atrodamas velnszinkādas postpadomju republikas galvaspilsētā, un viņiem patiesi iepēra tie šajā teritorijā gūtie etnogrāfiskie atklājumi (cik jums liela pilsēta, pārsteigts atkārtoja britu operators, ar kuru mēs toreiz pusi dienas filmējām plecu pie pleca), tas, ka mēs, albāņkrievi, nez kāpēc tajā aukstumā nesildāmies ar vodku un visas šīs trīs nedēļas, stāvot ārā, ievērojam sauso likumu (tā viņiem izdevās aptvert, ka mēs neesam krievi!), – ka mēs nedauzām rūtis, nedragājam skatlogus un vispār, pretēji gaidītajam, neko un nevienu nesitam, nav neviena izšķaidīta deguna, ko varētu uzrādīt onkuļiem Maskavā un Vašingtonā, onkuļiem, kuri tikmēr jau pa visu pasauli draudēja ar albāņkrievu pilsoņu karu, jauniem Balkāniem, tā nu, paši to nenojauzdami, mēs ar savu uzvedību pamatīgi iekaitējām ne tikai moskaļiem vien, lieta tāda, ka moskaļi izrādījās lempīgi kā lācis ar BTR un nejēdza savlaicīgi izkasīties, toties nadzīgi mudīgie amerikāņu diplomāti, kuri visu laiku bija nosēdējuši aizkrāsnē, gaidīdami, kurš tad uzvarēs (no vēstniecības teritorijas degunu laukā neizbāza pat tajā trakajā naktī, kad telšu pilsētiņa gaidīja uzbrukumu un vērsās pie visiem pilsētā akreditētajiem svešzemniekiem ar lūgumu nostādīt Maidanā starptautisku "sanitāro kordonu"!) – šie brašuļi, nav vārdam vietas, noorientējās vienā acumirklī, un mums te vēl Hreščatiks nebija paspējis atdzist, kad viņi savā presē jau atspērušies bazūnēja par to, cik vareni viņi šeit mums, albāņkrieviem, iemācījuši godāt demokrātiju un tiesiskumu (tikmēr Gustavs pāršķir pāri vēl vienu fotogrāfiju, kas viņam neko neizsaka: Hruševska iela, dzīvojamā nama logs, tajā roka, kas tur oranžu tējkannu, ja palielinātu, viņš ieraudzītu, ka roka ir veca cilvēka, izģindusi kā vistas kāja ar nagiem: skaidrs, ka vecīte vairs nespēj paiet un tikai tā, pa logu, var pievienoties demonstrantu kolonnai, atceros, kā, kolonnā ejot, priekšā visi sāk skandēt kaut ko neparastu, izrādījās: "Ba-buš-ka!" – kāds bija pamanījis to tējkannu, drebošu, vārgas rokas augšup paceltu oranžu liesmu logā, un galvas cita pēc citas sāka griezties uz to pusi, kas tur ir, kas ir? – tur, tur, skaties! – un arī es kliedzu kopā ar visiem: "Ba-buš-ka!" un notēmēju objektīvu, norīdams asaru, – nez kāpēc nekas cits tajās dienās mani neaizķēra tik pamatīgi kā tieši vecenītes, tās, kuras dienu un nakti kluburoja uz Maidanu, kājām slīdot krauji lēzenajās ieliņās, nesa uz telšu pilsētiņu visu savu ar trūcības smaku pievilkušos mantību: adītas šalles un zeķes no vecām kumodēm, dažus tīrā lakatiņā ietītus karstus kartupeļus, kurus komandanti no viņām pieņēma gandrīz svinīgi, lai gan pirms brīsniņa bija burtiski lūgušies dāmītes ūdeļādas kažokos un franču restorāna īpašnieku, kurš bija piebraucis ar lendroveru, kam bagāžnieks piekrauts ar pusdienām: ļaudis, nenesiet vairāk ēdamo, vairs nav kur likt!... – skatoties uz šīm babiņām, uz viņu stūrgalvīgo, klusējoši neatlaidīgo izturību – mūžam neaizmirsīšu to, kura atkal un atkal nesa no mājām tēju puslitra termosiņā, pūlim no tā pietika trim nepilnām glāzītēm, trīs sekundēs izliets tukšs – un vecīte ar savu termosiņu lēnītiņām čibināja atkal mājās pa apledojušo Mihaila laukumu uzliet jaunu porciju, cik tādu gājienu dienā viņai sanāca?! – mani pirmoreiz patiešām satrieca viņu baismīgais dzīves spēks, kaut kāds no zemes, no iekšām nācis spēks, ko nebija salauzis ne bads, ne kari, ne lēģeri, nekādas šaušalas, ko viņām bija nācies pieredzēt savā mūžā, līdz pat ubaga vecumdienām ieskaitot, – it kā visa tā vergošana, dzīvi izciešot, gadu desmitiem ilgi būtu bijusi tikai ļauns vēstures sapnis, krāpšana, muļķas derības, ko velns noslēdzis ar Dievu par Ījabu – un zaudējis pie savas velna vecāsmātes, jo uz nāves gultas šīs izdēdējušās ījabes, kuras vairs nevarēja cerēt ne uz ganāmpulkiem, ne ganībām balvā, pēdējiem spēkiem logā pacēla vārgu ķepiņu, salutēdamas brīvībai, – un es toreiz nodomāju, ka, ja nu vajag meklēt precīzi atbilstošu tēlu šai revolūcijai, mūsu "Brīvībai uz barikādēm", tad tai jābūt nevis jaunai daiļaviņai ar oranžu neļķi specnaza vairogu kordona priekšā, lai cik forši tas izskatītos uz plakātiem, – bet tai gluži kā vairākus gadu simteņus ilgā mūža saliektajai, neiznīcinātajai un neuzvaramajai vecītei no Mihaila laukuma ar tiem trim malciņiem karstas tējas: sildieties, bērniņi, lai Dievs dod jums spēkus, – tā gan būtu īstena patiesība par mums, tikai kurš tad, jupis ar ārā, par simbolu gribēs veca cilvēka miesu?...).
VIŅA: ...Sīkais acīmredzami sapūties uz mani, ka atstāju viņu, lai pats tiek galā ar to holenderi, bet ko es varu darīt, ja man tūkstošo reizi izgriež rokas un liek malt un pārmalt vienu un to pašu!... Nespēju, sit vai nost. Jo vairāk tu par to runā, jo vairāk atkārtojies un pēc tam pēkšņi atklāj, ka runāšanas procesā nosprāgusi jebkāda dzīva to dienu izjūta – palikuši vārdi vien, mehāniski bloki kā magnetofonā, un, lūk, visa saruna jau truli iebrauc politikā, televizora bildē: naftas cenas, valdības krīze, cīņa ar korupciju, galīgs marasms. Tfu. Nu, nē, lai jau šis Gustavs savu "Austrumeiropas albumu" ar Kijivas "revolūcijas" nodaļu izdod, kā pašam labpatīk. Bez manis, puiši. Labi, ka pieliks klāt Sīkā bildes, citādi viņš tās vēl gadu nesaņemtos izšķirot. Tikai, lūdzu, bez manis.
...To albumu, kādu varētu piedāvāt es (interesanti, kam?), šā vai tā neviens negribēs izdot. Pasaule ir kļuvusi tik stulba, ka dzīvo tikai un vienīgi tagadnē – kamēr ekrānā mirgo bilde. Laiks nav sācis ritēt ātrāk, tas vienkārši izjucis. Reāls tagad ir tikai tas, ko var pataustīt. Attention span [3] – liekas, tā to sauc? Šis te span mums jau ir kā kucēnam. Šodien revolūcija vienā valstī, rīt – otrā, kaut kur citā kontinentā. Ja ne revolūcija, tad terorakts vai viesuļvētra, vai vēl kāda nelaime, kuru aizmirsīsim tūlīt pat nākamajā brīdī, kad uz ekrāna nomainīs kaseti. Galvenais, lai acu priekšā visu laiku mirgotu kaut kas jauns un neko nevajadzētu paturēt prātā. Nevajadzētu domās veidot nekādas saiknes starp pagājušo un tagadējo, jo tā ir baigā iespringšana. Un mūs māca neiespringt, mūs māca atslābināties. Pašķirstīt albumiņu, labākajā gadījumā pabolīt acis – pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju. Vai vēl channel-surfing, svēta lieta. Internets arī turpat: klik, klik. Bildītes, gabaliņi, fragmenti. Kur es to lasīju?... A velns viņu zina, un vispār, vai nav vienalga. Relax, and take it easy. [4] Galvenais – pārlieku neiespringt.
…Un kas ir interesanti – es taču pati esmu vēsturniece, un kam, atļausiet jautāt, bija derīgas visas manas studijas un mans maģistra diploms (par Kirila un Metodija brālības iznīcināšanu 1847. gadā, un tā taču bija mūsu pirmā, autiņos nosmacētā buržuāziski demokrātiskā revolūcija, vai zinies!), un mana sēdēšana arhīvos (izķidātajos!), un brauciens uz Maskavu, kurp vēl jupis zina, kad, 1991. gada rudenī, tajā īsajā sprīdī, kad neatkarība jau bija pasludināta, bet PSRS vēl formāli nebija sabrukusi, kagebisti izveda no arhīviem visu pēc kārtas, drudžainā steigā jauca pēdas,– visa mana tā saucamā kvalifikācija, kāda suņa pēc tā bija derīga, ja arī es novembrī, jau Maidana dienās, tak jau vismasveidīgākajās – kopš paša 17. gadsimta – ukraiņu kustības pašā virsotnē, tik ļoti grūši, bezmaz smadzenēm žņerkstot, it kā vaļā vērtos sarūsējušas durvis, sāku saprast – un atpazīt, joprojām pati sev neticēdama: vai tiešām taisnība?... Vai tiešām viss, par ko līdz šim bija tikai lasīts arhīvos, grāmatās, izrādās, tepat vien ir, rekur, dzīvāks par dzīvu, nekur nav pazudis, māmulīt mīļo, ir – tikai neviens vairs to neatpazīst?! Un arī tak ne ar savām prāta spējām tiktāl aizgudrojos – pamudināja viens vācu žurnālists, kurš to vairs atceras, tajās dienās vai cik tādu nolumpačoja man pār galvu kā pa Maidanu, – mēs viņu naktī vadājām pa visu "frontes" perimetru, Institūta iela–Bankas iela–specnzaza kordons pie Prezidenta administrācijas–Šovkovičnas iela–Luterāņu iela–Hreščatiks, sēdējām un sildījāmies pie lauka virtuvēm, onkulis no Sumu apgabala stāstīja, kā viņu miestā pirms otrās kārtas bandīti vazājušies pa bāriem un spieduši visus apmeklētājus dzert par varas partijas kandidātu, un, ja kāds atteicies, piekāvuši, turklāt tā, ka onkuļa biedrs nonācis reanimācijā, es tulkoju, uzbudinātais un sasarkušais vācietis to visu pierakstīja, – un pēc tam pa ceļam, zēniskā aizrautībā zibinādams acis, man teica: tu padomā, cik vareni – jūs taču nekad neesat pazinuši demokrātiju, nepazināt justice [5], jums te visu laiku bija despotija, krievu cari, terors, varmācība, bet tagad tauta ar tādu joni ir cēlusies sargāt savas tiesības, vai tad tas nav brīnums?...
Es toreiz pat norīstījos no pārsteiguma: paga, es saku, tas ir kā – nezinājām?! Johaidī, tak palasiet vismaz kaut ko par vēsturi, kādu Andreasu Kapelleru "Kurzgeschichte der Ukraine" [6], vai kas nu jums tur vēl atrastos nodrukāts! Tak mums valsts galva, hetmanis, mūžu mūžos ir bijis vēlēts amats, tikai tā vien viņa autoritāte vispār turējās!... Tak mēs trīssimt gadus dzīvojām pēc Lietuvas statūtiem, pēc visdemokrātiskākā, starp citu, tieslietu kodeksa tālaika Eiropā!... Tikai 1840. gadā Krievijas cars mums tos atcēla, bet laukos pēc tiem līdz pat 20. gadsimta sākumam prāvojās, ukraiņu folklorā ir pat īpaša sadaļa – tiesu maģija, buramvārdi tiesai! Un Kijivai Magdeburgas tiesības bija kopš 1494. gada, citām Ukrainas pilsētām tāpat – kādu tiesiskumu mēs, velns parāvis, nepazinām?!
Tā arī vienā elpas vilcienā visu viņam nogāzu pāri, uz patriotiska sašutuma viļņa.
Viņš bija nedaudz pārsteigts. Ā, padomājis noteica, tas ir tad, kad jūs piederējāt Polijai?...
Lietuvas-Polijas ūnijai, es izlaboju, it kā viņš būtu viduvējs students. Ar savu, starp citu, armiju un itin jaudīgu. Un ar savu vidusšķiru – trešo kārtu, tā mums vienmēr ir bijusi spēcīga. Sīkburžuju nācija, vai zinies. Par to, starp citu, arī Staļins mūs tik nešpetni nīda.
Bet tas viss taču bija ļoti sen, viņš, manāmi vīlies (cilvēkam gribējās brīnuma, un mans akadēmiskais nūģiskums viņu apgrūtināja), iebilda. Tagadējās dzīvo paaudzēs taču neviens to vairs neatceras!...
Tajā brīdī mēs gājām lejup pa Institūta ielu, iesūkti gigantiskajā, vienprātīgajā ļaužu straumju kustībā ap Maidanu – lejup gājām ar vienu straumi, mums pretī plūda otra, arī gar ielas malām bija pilns cilvēku, no vienas vietas mirgoja aizdedzinātas sveces plastmasas trauciņos, cilvēki turēja tās rokās, tas atgādināja kaut kādu gigantisku nakts dievkalpojumu zem mūžam tumšajām decembra debesīm, kuras no apakšas izgaismoja ugunskuru liesmainās krāsas, oranžie tērpi un karogi, man iekšā viss drebēja no negulēšanas, pārguruma, pārpūles, aukstuma, trokšņa un jezgas, – un atbilde man pār lūpām paspruka pati, pirms biju paspējusi saprast, ko saku.
– Kā redzat, – es teicu, pārlaizdama skatienu apkārtnei, – kā redzat – atceramies!...
Tas man iznāca kaut kā ļoti efektīgi, kā kino – mans vācietis apstulbis apklusa smiekliņa vidū, un es tikai pēc tam, kad pati biju šo vārdu izrunājusi, aptvēru, ka esmu pateikusi skaidru patiesību. Ka mūsos patiešām, mums pašiem to neapzinoties, bija ieslēgusies kaut kāda dziļāka, kolektīva atmiņa – it kā būtu salauztas slūžas, tālāk atvirzījušies informācijas apvāršņi un miljoniem cilvēku vienā laikā atklājuši, ka viņiem ir zināšanas un zinības, par kurām viņi līdz šim nebija pat nojautuši un nenoskārta, ka uz ko tādu ir spējīgi. Varbūt tieši tas ir vēstures likums: kad tauta rīkojas kā viena kolektīva dvēsele, tad tās atmiņa kaut kādā neaptveramā veidā izrādās lielāka par to veidojošo vienību sasummētajām atmiņām. Un tad viss izdodas viegli un dabiski, it kā pats no sevis, it kā cilvēki jau iepriekš zinātu, kā jārīkojas – pēc tām pašām programmām, pēc kurām pirms gadu simteņiem rīkojās viņu senči. Tas apsargs telšu pilsētiņā, kurš, pārlūkodams sanestā ēdamā maisus, ar ietrenētu roku izvilka no rūtainas somas degvīna pudeli, mierīgi pateica: "Mēs taču lūdzām šņabi nenest," – atvēra un izlēja tuvākajā urnā aiz virvju barjeras, darīja tāpat kā viņa vecvecvectēvs aizkrācietis jūrasbraucienā – kozaku "čaikai" pār bortu (atšķirība ja nu vienīgi tāda, ka pirms trīssimt gadiem pār bortu lidoja arī pudeles īpašnieks!): roka pati atrada trīssimt gadus aizmirsto žestu, un viņš zināja, ka visu dara pareizi. Ja reiz jāmeklē brīnums, tad brīnums slēpās tieši tajā: trāpīšanā tajā straumē, kas plūst pāri un cauri laikiem, straumē, kas tevi nes, un tu kaut kādā veidā zini, ka visu dari pareizi. Un tie puikiņi, kuri, pakalnā pie Ministru kabineta sastājušies ķēdē, dienu un nakti dauzīja dzelzs mucas – bum-bum-bum! bum-bum-bum! – tad, pēc diriģenta mājiena, apokaliptiskā kadence izjūk, kā krusa pa skārdu, kā sprikstis zem ādas, kā spalga atbalss lejup līdz Eiropas laukumam aizveļas skaņu lavīna, un atkal no sākuma draudīgā, dobjā blīvā: bum-bum-bum! bum-bum-bum! – tie zaļie študentes, kurš no cirka skolas, kurš vēl no kaut kurienes, kas bija izdomājuši šādi izmantot pie "Dinamo" stadiona atstātās mucas un trīs nedēļas stāvēja kalnā, un, ne mirkli nemitēdamies, bungoja, varēja nemaz nezināt un droši vien nezināja, ka tieši šādi Sičā reiz sauca kozakus karagājienā, ka viņu profesijai toreiz bija nosaukums – dovbiši –, un tieši tā arī bija jādara, jāiziet augstā kalnā, jānostājas pie staba, jādod signāls, dauzot bubņus un bungas, un ka tas bija kara pieteikums – tiem, kas nolīduši Ministru kabinetā, – un to saprata visi, bez zināšanām, bez mācību grāmatām, tikai no šīs skaņas, kas bija atgriezusies kaut kur no senajām atmiņas dzīlēm, un šo skaņu atpazina visi, un visas garāmbraucošās mašīnas taurēja tajā pašā ritmā. Un kaut kas tāds notika ik uz soļa. Atmiņas nezūdamības likums. Valsts, kas līdz šim bija eksistējusi tikai nodzeltējušās viduslaiku kartēs, Ucraina terra Cossacorum, – pēkšņi bija uznirusi virspusē. Izrādās, tā nekur nebija pazudusi, tikai pavadījusi visu šo laiku slēpnī, kaut kur dziļumā. Pazemē, dzīva un neiznīcināta. Kā saldētavā. Un, lūk – tā bija cēlusies, atsaldējusies. Tas nebija nekāds brīnums, vienkārši izrādījās, ka valstis pašas no sevis nepazūd. No tā vien, ka tagad ir uzzīmēta citāda karte, nepazūd vis, o, nē: kā cilvēks nepazūd tāpēc vien, ka iznīcināta viņa fotogrāfija.
Lūk, ko es šim Gustavam ierosinātu likt viņa albuma pirmajās lappusēs: divas kartes, salīdzināšanai. No rīta pēc vēlēšanu pirmās kārtas, kad televīzijas ekrānos izgaismojās "oranžie" (vadībā esošie) un "zilie" (nomaļu) apgabali un mēs visi no lieliem priekiem sazvanījāmies, cits citu apsveikdami, pirmoreiz saskatot reālu cerību uz glābiņu (cilvēki Kijivas ielās atkal sāka smaidīt, citādi jau gan transportā, gan rindās bija nomākta klusēšana – it kā debesis virs pilsētas būtu apmākušās!...), – man piezvanīja mans bijušais katedras vadītājs, kurš runāja tādā balsī kā cilvēks, kurš stāv uz liela atklājuma sliekšņa:
– Klau, zini, es te paskatījos Koronelli karti...
– Kādu karti?
– Koronelli, tā itāļa, kurš pie mums bija 1657. gadā. Ar ķeizara Ferdinanda delegāciju pie hetmaņa valdības. Kartogrāfs, toreiz izstrādāja Ukrainas karti.
– Ahā. Un?
– Tu zini, sakrīt. Vajadzēs vēl pārbaudīt pēc citiem avotiem. Tikai izskatās tā, ka visi "oranžie" apgabali ir mats matā Ukraina 1657. gada robežās. Austrumsarmatija. Bet tālāk, uz dienvidaustrumiem – tur jau ir Locus Deserta, pēc Koronelli – Piccola Tartaria.
Es noliku klausuli un pārbaudīju. Tā tiešām bija. Ar to pašu brīdi es zināju, ka esam uzvarējuši.
...Divas kartes, Gustav. Tikai divas kartes tava albuma sākumā – viena no 1657. gada, otra – no 2004.: šī divkrāsainā, no vēlēšanu monitoriem. Citādi nav iespējams saprast, ko ziemā uz ielām dara visi šie miljoni cilvēku ar oranžām šallēm, un visvienkāršāk ir nospriest, ka runa jau droši vien ir par prezidentu, kuru viņi ir ievēlējuši un kura vārdu skandē. Taču tā nav, tas ir tikai iegansts. Īstenībā viņi atgūst savu valsti – to, kura pirms trīssimt gadiem nozuda vēstures dzelmē.
Un apbrīnojamākais ir tas, ka viņi to zina. Ar kaut kādu pēkšņi atsegušos zemādas zināšanu viņi to jūt – visi.
Tieši tādēļ viņi ir tik laimīgi.
VIŅŠ: ...No bildēm, kuras es uztaisīju Bankas ielā pie Prezidenta administrācijas (PēeSeReS laikā tur bija kompartijas CK, es Gustavam stāstu, un viņš sazin kāpēc kļūst mundrāks, gluži kā bērns līksmi plikšķina rudās skropstas: Is it so? [7] – varbūt viņam tas ir kā savām acīm ieraudzīt pūķa alu, par kuru tikai pasakās lasījis, bet šeit, izrādās, var pat aiziet ekskursijā!), – no tām bildēm, kurās viscaur blīvu sienu veido pelēki vairogi, ko tur specnazieši motociklistu ķiverēm galvā, Gustavs uzmanīgi aplūko gandrīz katru – un izvēlas daudz un trekni, pārrakstām viņam tās diskā gandrīz visas, kaut arī, manuprāt, tās nemaz nav tik interesantas, tomēr es saprotu Gustavu, tik uzskatāma militāra spēka demonstrācija – valdība pret savu tautu – nevar neizskatīties iespaidīgi, Sīkā angliski saka priekšā (tomēr atnesusi mums nevis kafiju, bet žagariņcepumus un riekstiņus, – zina mana labā meitiņa, ka uztraukdamies es graužu visu pēc kārtas kā aptrakusi žurka, nu, un kā lai uz viņu dusmojas?...): by virtue of physical presentation [8], viņa saka, forši pateikts, man tik trāpīgi nesanāktu, tikai nebija jau nemaz tik baigi no tā fizikal prezenteišen, kā Gustavs iztēlojas: manam Vovčikam klasesbiedrs izrādījās specnaza virsnieks, ceturtā stāva kaimiņienei tai kordonā stāvēja miesīgs māsasdēls, un viņa nāca uz Bankas ielu ar maizītēm šo meklēt, jo māsa, šamējā mamma, zvanīja un raudāja telefonā, ka puišus tur nebarojot, nenomainot, kā pieklājas, ik pēc stundas, viņi pa četrām stundām stāvot tai ķēdē un čurājot sev zābakos, – Gustavs aizķeras pie kājnieku pulkveža, kurš stāv ķēdes priekšā un ar rokām tvarsta priekšā izliktos vairogus: krietni, nelokāmi izriezti kvadrātveida pleci, var redzēt, cik neierasti viņam ir noliekt to stingri plecos iesēdināto galvu, lai ieskatītos zaldātiem zem bruņucepuru plastmasas vizieriem, tīri labs kadrs, man paveicās, viņu toreiz visi filmēja kā uz sacensībām, šito te pulkvedi, – dēliņi, viņš atkārtoja tādā balsī, kāda galīgi nepiestāv komandierim, un mums visiem, kas to dzirdēja, tādēļ aizžņaudzās rīkle, – dēliņi, puisīši, nešaujiet, dzirdat, nešaujiet, es nostāšos uz ceļiem jūsu priekšā, – es toreiz negribētu būt starp šiem puisīšiem, kuri klusēja un šņaukājās, savos skafandros stāvēdami, bet cilvēku jūra viņiem skandēja: "Mū-su brā-ļi! No-lai-diet vai-ro-gus!", un meitenes viņiem korī dziedāja "Sarkano rūtu" un lika zemē maizītes viņiem priekšā – velns, kādēļ jūs to darāt, viņi nav suņi! – Vovčikam pa mobilo lamājās viņa klasesbiedrs leitnantiņš, it kā tieši Vovčiks būtu pie tā vainīgs, it kā Vovčiks pats personiski vadītu maizīšu nolikšanas procesu vai vismaz pazītu kādu, kurš to vada, it kā vispār kāds toreiz kaut ko vadītu, tajās pirmajās dienās, kad nevienam vēl nebija ne jausmas, kas jādara, un katrs vienkārši darīja to, ko šajā brīdī uzskatīja par vajadzīgu, un viss izdevās tā, ka vēl labāk nevar būt, un arī Vovčiks vienkārši piegāja tāpat vien, kāds nu būdams, ar kameru rokās, pie čalīšiem, kuri dīžājās specnaza priekšā, un atkārtoja viņiem sava leitnantiņa sacīto, tikai lamuvārdus izlaida, un divu minūšu laikā maizītes no asfalta nozuda un vairs neparādījās; tieši šis leitnantiņš Vovčikam rīta pusē piezvanīja un teica: "Aiz mums stāv moskaļi," – iekšpusē, viņš teica, pie Prezidenta administrācijas ēkas, kā zagradotrjadi Staļingradas frontē – šie "moskaļi", Čečenijas začistkās slavu sapelnījušais Krievijas specnazs, bija redzēti jau vakar, pilsēta un priekšpilsētas internetā zumēja līdz ar viņu maršrutu, nododot pārvietošanās adreses, – sākot ar nomaskētu armijas aerodromu, otro vai trešo pēc kārtas, jo pirmajā, Vasiļkivā, viņiem, kā stāstīja, esot atteikušies ļaut nolaisties, un priekšnieks, kurš bija atteicis, vēl bija paspējis izlidot no amata!), – caur bāzi Irpiņā, kur viņi vells zin, kāpēc, bija piestājuši, lai gan pārģērbt viņus ukraiņu formastērpos būtu varējuši jau Maskavā, vecie tūlīt pat atcerējās, ka tādu pašu operāciju Kremlis bija veicis 68. gadā Prāgā, mēs ar puišiem paķērām kameras un metāmies pa šo maršrutu, taču nofilmēt paspējām tikai "Mercedes" autobusus un bohdanus ar tonētiem stikliem rindiņā Marijas parka sānu alejā, – kāds no iekšpuses bija neapdomīgi izbāzis degunu paelpot svaigu gaisu, un mēs nofilmējām atvērtas durvis, buss iekšpusē vairāk atgādināja kosmosa kuģa kabīni ar daudzām vadības pultīm, atskanēja dažas frāzes, tika norieta nikna komanda, runāts krieviski tā, kā runā krievi – cieti, norijot zilbes, – durvis steigšus aizvērās, un ar to viss beidzās: apsnigušā alejā stāvēja svešas, melnas mašīnas bez numuriem, ar savu izskatu vien iedvešot nesaprotamu nemieru, nevienā fotogrāfijā to nav iespējams parādīt – kā ainavā atšķiras tukša mašīna no klusējošas mašīnas, kurā slapstās cilvēki, – it kā no šiem mikrobusiem uz mums ar mūsu notēmētajiem – kā ieplestas mutes – objektīviem arī kāds tēmētu, tikai nu jau uzreiz caur optisko tēmēkli, es fiziski jutu sev pievērstu šo neredzamo skatienu, un tad gan man pirmoreiz sametās bail: var gadīties, ka esmu galīgs stulbenis, vienmēr esmu bijis, kā saka Sīkā, ar lēnu pielekšanu, un man nez kāpēc ne reizi visā tajā rudenī – žulgā, grūtā, pusmilitārā manas zemes rudenī, kas bija nodzīvots kā no visām pusēm sabiezējušā baumu, draudu, tvarstīšanu, demonstrāciju tūcē, nebija patiešām bail, lai gan biju filmējis gan asinis uz asfalta pie CVK naktī uz 24. novembri (tā bija pirmā reize, kad redzēju uz asfalta cilvēku asiņu peļķes, to neatvairāmi dziļo, melni zīdaino zalgošanu laternas gaismā, gluži kā izlietai naftai...), gan tādus pašus "klusējošus" transportus ar noņemtiem numuriem, tie pilsētā bija sadzīti veselām karavānām un nobāzti kaut kur sānieliņās, mēs līdz ūkai bijām tos atskatījušies gan pirms pirmās, gan pirms otrās kārtas, biju piebildējis kādus piecus gigabaitus – ar smiltīm pilnas kravas kastes un sagumušas ēnas kabīnēs, pasažieru autobusus, kuru logiem priekšā aizkari, vīrieši, kas tajos slēpās, lāgiem parādījās veikalos savākties degvīnu un alu, veikli nesa padusēs pa vairākām pudelēm uzreiz un alus bundžas pa ceļam vēra vaļā ar zobiem, – tādi kā vilkiem līdzīgi, skūtām galvām, visi treniņbiksēs un mākslīgās ādas jakās, trīs metru attālumā smirdēja pēc ļaunuma un spirta, viņi iznira nez no kurienes, no dzīves ačgārnās, melnās puses, kā baumoja, no cietumiem, un glabāja sevī atriebīgu naidu pret šo labi paēdušo, spoži apgaismoto pilsētu ar visām tās kafejnīcām, māmiņām, bērnu ratiņiem, lielveikaliem un oranžām lentēm pie automašīnām (ieraugot pievērstu objektīvu, acumirklī aptraka, reiz man tikko izdevās paglābt kameru!), – un gan jau ne tikai naudas un šņabja dēļ vien, bet arī ar prieku, ar tīru ļaunprātību darīja to, kāpēc bija šurp atvesti: pāršņāpa tām automašīnām riepas, vēlēšanu naktī uzbruka iecirkņiem, sadauzot un aizdedzinot urnas ar biļeteniem, un tīksminājās par to, kādā šokā ir miermīlīgie mietpilsoņi, kas, paķerdami bērnus klēpī, atsprāga no viņiem lielveikalā, – taču kopš revolūcijas sākuma, Maidana gaismā, kurā viņi ieradās piesardzīgi, mazās grupiņās, mutuļojošajā skaidrības jūrā uzreiz durdamies acīs, plēsīgi sabozušies kā zvērs svešā mežā, viņi visi kaut kā anihilējās, izšķīda bez pēdām līdzīgi darvas šļakatām okeānā, – viņiem no ugunskuriem sauca: puiši, nāciet pie mums, gribat kaut ko siltu? – viņiem jautāja: puiši, no kurienes atbraukuši, vai jums ir, kur nakšņot? – un viņi manījās prom, neuzticīgi un nikni atiezušies – krēslas zvēri, pieraduši pie tā, ka sola maizi, bet iedod akmeni, pie tā, ka aiz katra laba vārda noteikti uzglūn uzstādīts slazds, – un, smagu dvaku dvesdami, nozuda atpakaļ tumsā, neatraduši sev laupījumu svešās dzīrēs (un tomēr negaidot no viņu vidus atšķēlās arī miermīlīgi mietpilsoņi – tie, kas nevis atiezās, bet atvērās pretim, atklādami tādu apspiesta posta un beztiesības bezdibeni, ka sirdsapziņa neļāva viņus fotografēt un es neviļus nolaidu kameru, – tik vien ij palicis bildēs kā šis te vīriņš ar zili balto šalli, izkāmējis kā skrejvabole, Maidana cilvēku ielenkts kā slimnieks starp ārstiem: kad viņam ielēja tēju un iedeva maizīti, viņš pēkšņi apraudājās – stāvēja, šņukstēja, drebēja pie visām miesām un nespēja rimties, un tikai visu laiku kā atvainodamies mums rādīja savas rokas, divas melnas, ķeburainas siekstas ar pavērtām plaukstām: "vsju žizņ... vsju žizņ na šahķe prorabotal... vot eķimi rukami... za što... za kusok hļeba... sto hriveņ ģirektor obeščal... privezļi, ģeržat v vagoņe, treķij ģeņ ņe kormjat..." [9] – un visu laiku kā izziņu par to, ka nav sodīts, bāza cilvēkiem acīs tās sakropļotās rokas ar neklausīgajiem pirkstu stumbeņiem – neko citu savas personas aizstāvībai viņš nevarēja uzrādīt...), – un ne reizi ne no kā man nebija bail, pat no pilsētas, kas pilna ar līdz zobiem bruņotu armiju (kura uzreiz, daļa pēc daļas, sāka pāriet mūsu pusē!), – tikai sašutums pārņēma un asinis ikreiz saskrēja deniņos: nu, draņķi! Nu, draņķi, ko viņi dara!... – taču tur, Marijas parka sānu alejā, es pirmo reizi savām acīm ieraudzīju nāvi: tā bija šeit, bija reāla. Pat Sīkajai es par to nespētu pastāstīt un nevienam nespētu; īstenībā es vēlētos nekad par sevi to neuzzināt – ka manī ir kaut kas lielāks, dziļāks par vienkāršām fizioloģiskajām bailēm briesmu priekšā, dziļāks par tām normālajām cilvēciskajām bailēm, no kurām saspringst muskuļi un izžūst mute, organisma aizsargreakcija, – turpretī šīs bija kaut kas cits, nospiedošs, kaut kādi ilgi atmiņas krampji, šķebīgi vemstīgi līdz ledainam tukšumam pakrūtē, it kā es būtu atpazinis to, ko nekad uz savas ādas nebiju izjutis, tas pie manis bija atgriezies no manas sovjetu bērnības, no zīmuļa, kuru mans sencis bāza iekšā telefona diskā, nez kāpēc ieņēmis galvā, ka šādi var bloķēt "noklausīšanos", no mammas pārbiedētās kušināšanas, kad es veikalā, rindā stāvot, skaļi pajautāju kaut ko lieku, – melnās "bertas", naksnīgās pratināšanas, žilbinoša lampa acīs, durvīs iecirsti pirksti, ar zābaku sadragātas ģenitālijas, tas viss kādus septiņdesmit gadus notika tepat blakus, aiz stūra, tai Institūta ielas pilī, kur šobrīd cits citam līdzās zem labsirdīgo kijiviešu atnestajām segām uz grīdas gulēja manifestanti (...arī mana Sīkā tur stāvēja rindā ar siltām drēbēm un pēc tam priecājās, ka iedomājusies paņemt līdzi vecos ziemas zābakus, – tajos apāva kādu Poļisjas tanti, kas, pirmo reizi mūžā braukdama uz Kijivu, bija uzcirtusies visglaunākajā kārtā un, dienu nostāvējusi aukstumā smalkos zābaciņos, jau grasījās braukt atpakaļ, divsimt kilometrus ar astīti, uz saviem laukiem pēc pufaikas un vaļinkiem...), – pirms septiņdesmit gadiem, tas ir gandrīz četrdesmit gadus pirms manas piedzimšanas, taču es nez kā to zināju, atpazinu šo sajūtu, dziļāku par bailēm: it kā tu būtu piesiets pie operāciju galda un virs tevis skalpeli pacēlis vājprātīgs ķirurgs (tādas acis "no operāciju galda" bija zēnam no Doneckas "Pora!" [10], kurš bija nolaupīts pirms pirmās kārtas un kuram solīja izvarot māsu, šī sejas izteiksme man ir iespiedusies atmiņā!), un sevi tādu – saaugušu ar šīm zināšanām – es negribēju un nevarēju mīlēt, un savai Sīkajai, savai vismīļākajai meitenītei, savam visu redzošajam un visu saprotošajam putnēnam es par to nespētu pastāstīt, jo arī viņa nevarētu mani tādu mīlēt, ar tādu sevi es nevarētu dzīvot, – un tā, stāvēdams ar vienu kāju kupenā šī draudīgi pamirušā, melnā korteža priekšā, es skaidri, kā vēl nekad, atskārtu, ka viss, kas man tagad atliek, viss, kas atliek mums visiem, ir stāvēt līdz galam un līdz galam paveikt mūžseno vīra darbu: godam cīnīties un, kad vajadzēs, godam nomirt – tik vien. Es nezināju, kā tas jādara, un neviens no mums nezināja, neviens no mums nekad mūžā nebija turējis rokās neko trāpīgāku par kameru, un mēs taisnā ceļā no turienes devāmies uz "Mednieku ieročiem", bet mums pateica – par vēlu attapāties, puiši, viss izpirkts jau pirmajā dienā, – mēs vienīgie, izrādās, bijām tādi stulbeņi, ka tik vēlu attapāmies, kaut kas traks, mēs satraukušies brīnījāmies, galvas grozīdami, kā beduīni šūpodami smagās, apsnigušās cepures, sniga, ka vai traks, sniegs straumītēm tecēja pār seju, un mēs vilkāmies prom no veikala bez ieročiem, taču jau iesvaidīti neredzamā, gaisā vibrējošā karavīru brālībā, smējāmies kā piedzērušies un, cits citu pārtraukdami, atkārtojām: kādi mēs tomēr esam stulbeņi, kādi salagas, zābaki pēdējie, nu, vajadzēja arī šitā izgāzties, a?...
Un tūlīt pēc tam man atmiņā iespiedies vēl viens nenofilmēts kadrs – liekas, tas bija tai pašā diennaktī vai varbūt jau nākamajā, nakts un diena, viss saplūdis kopā, jo arī gulējām mēs visi tai pirmajā nedēļā sazin kad un sazin kā, – spoži apgaismots, cilvēku pilns bistro turpat pie Maidana, mēs, piefilmējuši pilnas visas kasetes, kas mums bija, ragā sasaluši, četros no rīta tur ievēlāmies atkust, viesmīle, arī jau gandrīz ģībdama, mums uzsmaidīja un teica – puiši, vairs nekā nav, tikai zaļā tēja palikusi, es jums par brīvu ieliešu, dzersiet? – un tajā brīdī iezvanījās Vovčika mobilais, tas bija viņa leitnantiņš, viņi esot savā starpā vienojušies, tie specnaza virsnieki: ja būs pavēle atklāt uguni, viņi nokomandēs "apkārt griezties", ar seju pret krievu zagradotrjadiem, aizsedzot cilvēkus ar savu ķermeni, mūsu zelta virsnieki, mūsu brīnišķīgie leitnantiņi, majori un apakšpulkveži, mūsu komandieri, kuri mūs vedīs un kuriem mēs iesim līdzi, kur viņi teiks, ieņemt ieroču un munīcijas noliktavas, ņemt savās rokās šo saķēzīto valsti, – un pie šīs ziņas, kamēr Vovčiks, pielēcis kājās, to pasludināja visam bistro, atskanot līksmām klaigām un aplausiem, es, atnesto tēju neizdzēris, pēkšņi nolūzu kā izslēgts turpat pie galdiņa, nezinu, uz cik ilgu laiku, minūti, divām, trim, – kad uzniru, kāds bija paspējis palikt man zem vaiga četrkārt pārlocītu vilnas šalli, lai es negulētu ar ģīmi uz galda, kāds bija to noraisījis un palicis man zem galvas, un es pat nepamanīju, krūze ar tēju, vēl siltu, stāvēja blakus, un es skatījos uz spīdīgo, brūngano galda virsmu, uz pūkaino, oranžo šalles plankumu un balto krūzi ar gaismas atspīdumu uz tās, it kā pats būdams vienlaikus gan krūze, gan atspīdums, gan šalle, gan katrs no cilvēkiem šajā bistro, gan mēs visi tagad ārā uz ielas, visi un viss te apkārt, – un es viscaur, ar šo savu smago, atsilušo ķermeni, apzinājos, ka tas viss reizē arī ir brīvība, un šo mirkli es atcerēšos uz visu mūžu, jo otra tāda, kā sacīja tas čalītis no Rivnes, man mūžā nebūs...
VIŅA: Holandietis, šķiet, ir aizrāvies, zibina actiņas un groza galvu kā vāverīte, arī Sīkais ieskrējies, pat sasarcis – abi pamīšus baksta ar pirkstu ekrānā, klaigā, lec kājās kā futbola spēles laikā. Šķūrē mutē riekstiņus no trauka un pēc tam, paši nepamanīdami, slauka pirkstus gar biksēm. Pilnīgi sapratušies, pat vārdu nemaz nevajag – intraverbālā komunikācija, tā to sauc. Kā bērni, goda vārds. Visi pasaules vīrieši ir mūsu bērni.
Tikai ne karu laikā, tā ja. Un ne tautas sacelšanos, un ne revolūciju laikā. Tad viņi ir citādi. Visa redzamā vēsture pieder viņiem, vīriešiem – viņi spēj apvienoties. Sīkais katru dienu ņēma kameru un gāja uz Maidanu – kā uz fronti, es taču redzēju. Vienā brīdī viņi sametās kopā, ir viņiem kaut kāds bara instinkts, zēnu kompānija. Vīriešu darbs. Pielec no gultas, uzvelk bikses un jaku, es eju, neuztraucies, mazā, buča, zvanīšu. Jau pašā pirmajā dienā ap pusnakti, kad piezvanīja Ļonas vīrs – nevis Ļona kā vienmēr! – tas kļuva acīmredzams: milicija bija saņēmusi pavēli bloķēt protestētājiem no apgabaliem iebraukšanu Kijivā, no Odesas šosejas puses kontrolcaurlaides punktā pāri ceļam ir betona bluķi, vairāki tūkstoši cilvēku sēž mašīnās, informācija tikko no interneta, teica Ļonas vīrs, – un manējais, kurš no rītiem mostas, kā minimums, stundu, ar kafiju un dušu, un, ja reiz ir aizmidzis, tad ne ar buldozeru augšā nevarēs dabūt, trīs minūšu laikā bija pie durvīm, gatavs kā kurts lēcienam, džinkstināja mašīnas atslēgas – es braucu, maziņā, bet tu sēdies pie telefona, zvani visiem, kam mašīna kust, lai brauc tur paši un padod tālāk: jāved cilvēki uz Maidanu. Trīsarpus stundas – un bija padarīts, pārradās laimīgs un iekrita gultā, pa ceļam raudams nost drēbes un mezdams turpat uz grīdas. Aizbrāzušies, atkarojuši, izglābuši, tik ij bija. Viss.
...Bija kaut kas no senām hronikām šajās zibenīgajās vīriešu apvienībās, kas atgādināja armijas manevrus, kaut kas no Veličko "Hronikas" [11], no uzbrukuma taktikām, kas mums, sarmatiešiem, bija labi zināmas – no haidamaku, kozaku, dumpinieku laikiem... Tas viss kaut kā vienā mirklī pārstāja būt pagātne – un es ieraudzīju, kā bija toreiz: tieši tāpat arī bija, ja nu vienīgi tehniskie līdzekļi gadsimtu gaitā mainījušies. Nav kurtas uguns sardzes tornī, jo pastāv satelītsakari. Tas bija otrajā dienā – es noķēru taksi, lai brauktu uz Maidanu, atkritu priekšējā sēdeklī ar lūpās sastingušu tālaika pirmo jautājumu jebkuram sastaptam cilvēkam: "Nu, kas dzirdams?", un šoferim salonā zem oranža karodziņa skanēja radio "Era", un mēs abi saspicējām ausis: runa bija par mēģinājumu ielauzties Prezidenta administrācijā, par krievu specnazu, mans Sīkais ar savu kameru arī tur kaut kur bija, un es nokunkstējos: ak kungs, kas nu būs?!
Karš būs, stingri un mundri, kā zobus nošņirkstinot, atteica šoferis; tad es beidzot uz viņu paskatījos. Un nobijos: viņš runāja nopietni – ass, kā akmenī cirsts gadus trīsdesmit veca bruneta profils, nedaudz līks deguns, stūrgalvja zods. Vēl tikai "siļķi", kozaka šķipsnu aiz auss un pīpi zobos.
Kāds karš, ko jūs runājat, dievs, pasarg, es sāku vāvuļot, bet viņš neklausījās: viņš skatījās uz ceļu un runāja savu – gausi, spīvi izspļaudams vārdu pa vārdam gluži kā klusējis trīssimt gadu, un vārdi viņā tikām sacietējuši, kļuvuši līdzīgi minerāliem, – tādiem smagiem vārdiem runā cilvēks, kas nav pieradis pie inteliģentu tukšās čalošanas. Nu, ko šis pie manis lien, a? Nē, paga (tā viņš aizbāza manu jau pavērto miervedes muti, jo viņam nevienā acī nebija vajadzīga mana atbilde, viņam jau bija savējās), – ko šis lien pie manis? Te ir manas mājas. Te es lemju, kā gribu šeit dzīvot. Ko šis pie manis lien? Nu i dabūs. Uh, kā dabūs. Mežos aiziesim. Būs viņam partizāņu kariņš.
Es gribēju lūgt: nevajag! – un neuzdrošinājos. Viņa nedaudz tatāriskās, samiegtās acis (dzimis Kijivas apgabalā, pats teica, no Skviras) zalgoja neganti, ļaunu vēstīdamas. Visa mūsu kozaku un haidamaku pagātnes folkloriskā romantika izgaisa no manis reizē ar aukstiem sviedriem. Nu, bet, protams, tieši tā jau tas bija – Sarmatijas stepes, pasvētīti naži, dumpinieku meži un slēptuves, draudīgais, šerminošais skaistums un spēks, kuru ar tik dievbijīgām šausmām apbrīnoja mūsu romantiķi. "Kurš grib, ka viņu par kristīgo ticību uzsēdina uz mieta, kurš grib, ka viņu sarausta gabalos, stiepj uz moku rata, kurš gatavs ciest visas mokas par svēto krustu, kurš nebaidās nāves – lai nāk pie mums!" Ak Dievs.
Salonā čurkstēja rācija, es klausījos šoferu sarunas: viss, Saņok, beidzu maiņu, a tu uz Maidanu jau izbraukāji? (Viņi visi toreiz maiņu beigās "izbraukāja uz Maidanu" – izvadāja no turienes cilvēkus: vieglā kavalērija, pilsētas allaž modrā sardze kā viduslaikos: apstādini tādu, pasaki, ka vajadzīga palīdzība, – un pēc stundas ceturkšņa būs klāt puse autoparka, un kāds Veličko par viņiem uzrakstīs, kāds dižais vai mazais holandietis jaudās iemānīt viņus albumos, šos 21. gadsimta kavalērijas pulkus, megapoles spārnoto karadraudzi, 2004. gada Kijivas takšu visuvarenos šoferus?...) Tikmēr radio diktors aicināja slavenu dzejnieci izvēlēties kaut ko muzikālai pauzei – lai nokratītu spriedzi –, un viņa atsaucās: lūdzu, "Let my people go". Lūdzu, domās atkārtoju arī es, braukdama pretī ik mirkli pieaugošajai miljonu dunai, ugunīm, jo tuvāk centram, jo blīvākam cilvēku pieplūdumam oranžu krāsu ņirbā, – kā vēja atpūstā seju lapkritī brīnumainā, rembrantiskā gaismā, kas nāca nez no kurienes: šī ir mana tauta, prātā pēkšņi uznira gatava frāze, no kuras aizrāvās elpa, – lūdzu, un Luija Ārmstronga aizsmakusī balss lūdza to pašu – kopā ar mani, ar dzejnieci un diktoriem studijā, ar tiem, kuri svecēm rokās gāja uz Maidanu dziedāt himnu, nemākulīgi piespiežot roku pie sirds, – lūdzu, izved to. Izved manu tautu no Ēģiptes. No šīs ziemas pievārtes, no vistumšākā gadalaika. Pie rāmiem ūdeņiem, pie spodrām zvaigznēm. Izved, izglāb. Kristītā pasaulē, līksmā zemē. Pizzicato vaids, balss aizlūst, šņuksts pat ne no sirds – no pakrūtes.
VIŅŠ: ...Īstenībā viņš ir feins vecis, tas Gustavs, un smadzenes kustina, kā nākas: no tā, ko viņš ir izvēlējies – ar krietnu rezervi –, es jau redzu, kā viņš prātā veido sava nākamā albuma kompozīciju, – viņu patiešām interesē Maidans, tas ir, cilvēki laukumos un ielās, nevis Maidana skatuve ar politiķiem un rokzvaigznēm, kā cilvēks, kurš prot strādāt ar vizuālo, viņš ir atkodis to, ko ne sitami nespēj atkost ar politiku safārējušies žurnālisti, – ka starp Maidanu un skatuvi nebija viennozīmīgas tiešas saiknes, ka visi tie sanākušie cilvēki, kuru skaits ik vakaru pārsniedza miljonu, visas tās nedēļas dzīvoja un organizējās patvarīgi, atbilstoši viņu pašu spēka līnijām un smaguma centriem, bet skatuve bija tikai savdabīga galvaspilsēta, no kuras mēs gaidījām norādījumus, simboliska kņaza pils šai pagaidu valstij, – nu, bet, protams, valstij, es Gustavam saku, apsolītajai zemei, the Promised Land, un Gustavs nesmejas, neuztver to kā joku, bet skatās tvērīgām acīm, gaidīdams turpmākus paskaidrojumus, – īstenībā, es viņam saku, mēs Kijivā visu to rudeni, jau kādus trīs mēnešus, dzīvojām, kā lai to pasaka – ar aizvien pieaugošu brālības izjūtu vai (te man atkal aiziet ciet, trūkst vārdu, palīgā, maziņā!) – iemīlējuši savu tuvāko kā vientieši, tas sākās vēl pirms vēlēšanām, pirms pirmās kārtas, kad, ieraugot redzamā vietā drosmīgi izliktu oranžu lenti, visi burtiski atplauka, gluži kā ieraugot savu vismīļāko cilvēku, tu ej pa ielu vai brauc mašīnā – un burtiski peldies mīlestībā, sirsnīgos smaidos, ar kuriem tev atbild, auto tauru sveicienos un roku mājienos, un tu pats it kā pacelies augstāk par zemi, gribi visus apskaut un skūpstīt, tik mīļi ir visi apkārtējie, tik labi un skaisti, – un man tev jāteic, ka tai rudenī kijivieši bija kļuvuši neaprakstāmi skaisti, es nekad uz ielām nebiju redzējis tik daudz daiļu cilvēku, zvēru! – atceros, novembra vidū, kad lentes vēl bija deficīts un oranžā krāsa apģērbā vēl tik tikko sāka parādīties, pa Hreščatiku gāja meitene ar izlaistiem, ugunīgi rudiem matiem un abās rokās kā iedegtu lāpu demonstratīvi nesa tikpat oranžu rudens lapu pušķi, es toreiz pat šņākt sāku par to, ka nav kameras, tā viņa gāja – kā pati Nīke, kā brīvības priesteriene –, un viss Hreščatiks lūkojās viņai pakaļ ar dedzību un mīlestību, šis vispārējais siltums, pateicība, uzticība pletās un pletās plašumā, tam nebija ne gala, ne malas, mēs bijām kā Dieva Pilsēta, the City of God, mēs dzīvojām tā, kā jādzīvo, kā vispār būtu jādzīvo cilvēkiem uz visas zemes, visur un vienmēr, you see?... Un, kad simtiem tūkstošu sabraukušo pieplūdināja pilsētu, mūsu mājokļu durvis plati atvērās kā apskāvienam ieplestas rokas, un mēs bariem, tūkstošiem un atkal tūkstošiem metāmies uz Maidanu, uz Arodbiedrību namu, kur bija apmeties štābs, un teicām: man ir brīva istaba – man divas – man māja tepat pie pilsētas stāv tukša, varu izmitināt kādus četrdesmit piecdesmit cilvēkus – es gribu palīdzēt ar naudu – man ir desmit maisi kartupeļu – man nekā nav, tad vismaz slotu iedodiet, – uz sienām un mašīnām parādījās uzraksti "Mīlestība uzvarēs!", un tā patiešām uzvarēja, kurš spētu iedomāties, ka mūsos visos dzīvo tik daudz mīlestības, vajag tikai atbrīvoties no bailēm, pārraut tās kā aizsprostu – un mīlestība, sazin cik ilgi apvaldīta, līdz šim iemērīta skopām porcijām tikai vistuvākajiem, sāka plūst uz visām pusēm kā gaismas okeāns, apmirdzot gada vistumšāko laiku, – pēc uzvaras pilsēta, kurā ir trīs miljoni iedzīvotāju, tu spēj iztēloties, vēl kādu mēnesi dzīvoja bez avārijām uz ielām, visi steidzās cits citu palaist, bezmaz klanīdamies, un noziedzība pilsētā samazinājās desmit reizes, un cilvēki ielās sasmaidījās kā laukos, kur visi visus pazīst un sveicina nepazīstamos, ne vienu nedēļu vien vēl saglabājās šī sajūta – ka tu vari pirmajam sastaptajam cilvēkam teikt: sveiks! – un tas priecīgi atsauksies, gluži kā to vien būtu gaidījis, – mīlestības bija tik daudz, ka vienu laiku šķita – mēs ar to varēsim applūdināt visu pasauli, kur nu vēl tos šurp atdzītos skūtgalvjus vergus zem citiem karogiem (no kuriem šie atkratījās, nomezdami, kur pagadās, kolīdz viņu uzraugi aizgriezās!), žēl, ka es neprotu to visu, kā nākas, pateikt angliski, taču Gustavs, liekas, mani kaut kā saprot arī tāpat, kaut kā nokļūst uz mana un Sīkās viļņa, – un kāpēc, es runāju, jo man jau ir iepēris, ar šo jautājumu es staigāju kopš pašas revolūcijas, kopš tās pašas dienas Hreščatikā, kad apjucis stāvēju ar neaizdedzinātu cigareti zobos, sapratis, ka viss ir beidzies, – kāpēc tā nevar dzīvot vienmēr, kāda velna pēc mēs visu uz šīs planētas esam iekārtojuši tik draņķīgi, ka tā nevar dzīvot vienmēr, ja reiz tomēr var gan mēnesi, gan divus, turklāt ne jau saujiņa māšu terēžu, bet miljoniem parastu, mēreni aptrulušu cilvēku, tātad principā – var?... Un tas galīgi nebija grūti – tas bija tā, it kā tu būtu peldējis pa dzīvi gadiem ilgi, ar grūtībām, ar pūlēm, spļaudīdamies un grūzdams prom sūdus, kaut kā kūlies uz priekšu pēc savas saprašanas, pats saviem spēkiem, – un tad pēkšņi esi iekļuvis kopējā strāvā, un itin kā gigantiska zemūdens Golfa straume tevi satver un nes uz priekšu trakā ātrumā, ar draudīgu, apdullinošu dunoņu (skaņa!... skaņa, ka tevi jupis, lūk, kā pietrūkst šīm bildēm, lūk, ko nespēs parādīt neviens albums! – visu cauru diennakti dzirdamo miljons cilvēku pūļa dunoņu, skandēšanas dobjo pērkonu, kas atbalsojas no pilsētas mūriem, dzirdams pat Dņipras otrā krastā un pēc dažām dārdoša bezmiega dienām sāk rībēt tev zem galvaskausa, visas šīs dienas, sevišķi pirmajā nedēļā, ne mirkli nerimās šis iekšējais apskaņojums, šī pacilātība, it kā tavas asinis būtu ieslēgušās un skanētu kā skaļš skaņu celiņš, rēcot brāztos pa dzīslām kā cilvēku masa pa ielām un metro tuneļiem, it kā tu pats būtu paplašinājies un tagad esi visas pilsētas lielumā, un īstenībā tev vajadzētu nosvilt no pārslodzes kā ieslēgtam simttūkstoš voltu rozetē, un, ja tā nenotika, tad tikai tādēļ, ka tu sev vienam pašam, sev ar savu savrupo dzīvi šimbrīžam vairs neeksistēji, – tas, kas bija tikai tavs vien, atvirzījies kaut kur dibenplānā, uzkāries kā programma monitorā, gaidot sistēmas pārstartēšanu, jo, redzot, kas draud, tev savā dzīvē vairs nevarēja būt patvēruma ne mājās, ne darbā, un mēs visi reizē bijām izgājuši ne tikai no dzīvokļiem ielās, bet ārpus savu dzīvju robežām, ārpus saviem "es", – un tieši tur, kolīdz visi reizē bijām šīs robežas šķērsojuši, tad arī atklājās, tad arī sāka strāvot, it kā zvīņas no acīm nokristu, sāka plesties plašumā neaptveramais mīlestības okeāns un uznira no tā mūsu Apsolītā Zeme – parādījās uz dažām nedēļām – un sāka sabirzt, pamazām šļūkot atpakaļ, slīgstot netīrajās politiskajās sarunu, vienošanos, avantūru, grupu un klanu ņemšanās putās, cilvēciskās sīkmanības dienišķajās parādēs...), – tur jau ir tā lieta, es saku, ka tā izrādījās pavisam līdzās, tikai it kā aiz sienas, citā dimensijā, taču tā eksistē, mūsu iespējamā valsts, tā ir sasniedzama – kā zemūdens straume, kā zemūdens upe: mēs izcēlām to augšā, mēs ar vienu gigantisku rāvienu pārrāvām, izglābām, izlaidām to brīvībā, – un tā izgāja cauri, izdunēja mums cauri kā dzīva liesma, apdedzinot, – un atkal nozuda skatienam, izgaistoša kā mīts, kā tā Sarmatija, par kuru stāsta mana Sīkā, mūsu ideālā dzimtene, kurā mums vajadzēja dzīvot un par kuru mēs bijām gatavi mirt, kāpēc nevar to paturēt uz visiem laikiem?... Kāpēc augstākais, uz ko mēs esam spējīgi, ir vienu reizi to ieraudzīt un pēc tam jau tikai mūžam par to stāstīt, sagrozot liecības, aizvien neatlaidīgāk pielāpot patiesību ar meliem, pārrakstīšanu, pārzīmēšanu, neuzkrītošu falsifikāciju, pielabošanu fotošopā – un tā līdz stīvam, cietam – kā šņirkstoša cukura glazūra zobos – glancējumam, kuram jau neviens nespēs noticēt, un vajadzēs atkal sākt visu no sākuma, doties kārtējos Apsolītās Zemes meklējumos?...
VIŅA: Mūsu kultūrā nav baiļu, saka Gustavs. No memory of fear. [12]
Mēs abi apstulbuši izbolām acis. Kādā sakarā viņš to saka?
Mēs esam vieglāk manipulējami nekā jūs, viņš paskaidro. Mums nav imunitātes. Neprotam saskatīt to, kas mūs patiesi apdraud.
Tu padomā tik.
Piemēram, viņš mēģina skaidrot, ņemiet reklāmu. Cik tajā ir daudz maskētas vardarbības. Meitene izmet puisi no laivas, bērns – vecākus no mašīnas, lai varētu tikt pie čipšu paciņas. Tas tiek uztverts kā humors. Kad tu runā par vizuālo fašismu, uz tevi skatās kā uz nenormālu. Tiek uzskatīts, ka fašisms, komunisms – tas viss ir pagātne. Cilvēki neredz, kā ar viņiem manipulē, izmantojot tās pašas metodes. Kā viņus iedzen virtuālās realitātes kamerā. Kad ar mums kaut kas patiešām notiek, esam neaizsargāti kā bērni. Kā tie bērni, kas sastrīdējušies nogalina klasesbiedru un tad brīnās, kāpēc šis neceļas augšā, jo datorspēlēs nākamajā līmenī nogalinātie vienmēr pieceļas. Nāves nav, tas ir tikai simulakrs. Mūs radina dzīvot starp simulakriem, un mums nav bail. Mums nav pretindes.
Mēs klusējam, jo ko tad te var teikt.
Tas, protams, ir pavisam mazs piemērs, es saprotu, atvainodamies saka Gustavs.
Es, šķiet, arī sāku saprast.
Mīļais zēns, viņš meklē imunitāti. Valkājas pa pasauli kā īsts Klīstošais Holandietis, fotografē un izdod savus Tuvo Austrumu, Balkānu, Austrumeiropas un vēl sazin kādus albumus, jo meklē veidu, kā abām kājām nostāties realitātē. Nolikt simulakru lērumam pretī pavisam īstus sviedrus un asinis, mīlestību un naidu. Ieraudzīt un parādīt citiem pasauli tajās vietās, kur necaurlaidīgi lipīgā informācijas plēve ir pārplēsta: tikai tur spēj atsegties patiesā, neradītā lietu daba – kā miesa atvērtā brūcē.
Bet zini, pēkšņi atceras Sīkais, mūsu agrākais Prezidents, tas, kurš revolūcijas laikā bija paslēpies vasarnīcā, arī neesot noticējis, kad televīzijā ieraudzījis translāciju no Maidana. Esot bijis pārliecināts, ka tas ir datorā samontēts video.
Mēs smejamies, visi trīs, kopīga bezvārdu saprašanās viļņa un savāda atvieglojuma apvienoti. It kā mēs visi šajā vakarā kaut ko būtu sasnieguši, guvuši kaut kādu mazu uzvaru. Kaut ko nosargājuši, vienu realitātes laukumiņu, gluži kā nomazgājuši rūti – un tajā spoži iespīdējusi saule. Klausieties, es saku, zēni, vai nebūtu laiks iedzert?... Tjakuiju, – Gustavs mīļuprāt basē vienīgo vārdu, ko ir iemācījies pateikt ukrainiski, un mēs atkal visi kopā skaļi smejamies, šoreiz jau gluži bez iemesla.
Zēni aizrikšo mazgāt rokas, bet es vēl pēdējoreiz ieskatos monitora ekrānā. Tur, rakursā no apakšas, ir uzboztu pelēku vairogu rinda, bet zem tiem – ziedi un aizdedzinātas sveces: liekas, tās izaug no apakšas, no zemes, cauri asfaltam, cauri samīdītajai tūkstošgadu sniega blīvai – uguns kamoliņi, izplūduši gaismas plankumi, kurus fotogrāfijā ietver pārdabiski spožs starojums.
2005. gada septembris
No ukraiņu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
[1] "Uz rietumiem, mans dēls, uz rietumiem, mana zeme!"
[2] "Mēs esam viena tauta." (Vācu val.)
[3] "Laika sprīdis, kad sakopota uzmanība." (Angļu val.)
[4] "Atslābinies un nesatraucies." (Angļu val.)
[5] Tiesiskums. (Angļu val.)
[6] "Īsa Ukrainas vēsture" (Vācu val.)
[7] "Ak tā?" (Angļu val.)
[8] "Pateicoties fiziskai demonstrācijai." (Angļu val.)
[9] "Visu mūžu... visu mūžu esmu nostrādājis šahtā... ar šīm te rokām... par ko... par maizes kumosu... simt hrivnu direktors apsolīja... atveda, tagad tur vagonā, trešo dienu nebaro...” (Krievu val., tulk. piez.)
[10] Sabiedriskā kampaņa "Ir laiks!" (Громадяньская кампанія "Пора!") – deviņdesmito gadu studentu kustību līderu dibināta nevalstiska organizācija, kas kopš dibināšanas 2004. g. februārī darbojās visos Ukrainas apgabalu centros un Krimas Autonomajā republikā, apzināti mācoties no serbu ("Отпор!"), baltkrievu ("Зубр") un gruzīnu ("Kmara") opozicionāru pieredzes. "Pora!" bija bezlīdera struktūras organizācija ar horizontālu hierarhiju; tās aktīvisti cīnījās pret pašvaldības vēlēšanu rezultātu viltošanu Mukačevē, aizstāvēja studentu protesta dalībniekus Sumos, organizēja studentu protestus Ļvivā, Kijivā un citur. "Pora!" dalībnieki bija pirmie, kas Maidanā protestēja pret 2004. gada prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu. (Tulk. piez.)
[11] "Samijlo Veličko hronika" ("Літопис Самійла Величка") – 18. gs. pirmajā pusē (pēc 1720. g.) sarakstīta vērienīga kozaku hronika, kuras autors bijis kozaku valdības jeb ģenerālkancelejas (Генеральна військова канцелярія) rakstvedis Samijlo Veličko. Hronikā atspoguļoti notikumi, kas norisinājušies no 1620. līdz 1700. gadam; kopā ar "Aculiecinieka hroniku" ("Літопис Самовидця"), "Hrihorija Hrabjankas hroniku" ("Літопис Григорія Граб'янки") un "Rusu vēsturi" ("Історія Русів") veido kozaku historiogrāfijas kompleksu, kura uzmanības centrā ir ukraiņu tautas atbrīvošanās karš (1648–1654), taču sniegts arī plašāks kozaku valsts un citu relevanto valstu raksturojums. (Tulk. piez.)
[12] "Neviens neatceras bailes." (Angļu val.)
1