Foto: "Unsplash"
 
Sleja
22.03.2021

Ak, lakstīgala, nedziedi

Komentē
1
Saglabā

Militārajā zinātnē ir jēdziens "fog of war", ko varētu latviskot kā "kaujas mutuli" vai "kaujas mākoni". Ar to apzīmē neskaidrības un nenoteiktības stāvokli, kādā armijas pavēlniecība nokļūst kaujas laikā – tai trūkst pilnīgas informācijas par notiekošo, dažkārt informācija ir pretrunīga, pretinieka rīcība un motivācija zināma tikai daļēji, atbilstoši lēmumi jāpieņem ātri un daļēji intuitīvi.

Arī Covid-19 pandēmijas apstākļos sajūta mazliet ir kā "kaujas mākonī". Tu zini – kaut kas notiek, bet izolācijas un dažādu ierobežojumu dēļ kopējo ainu saprast grūti, vismaz grūtāk nekā parasti. Piemēram, uzmanības vērts ir ekonomistu izbrīns – Latvijas ekonomika 2020. gadā ir cietusi stipri mazāk, nekā prognozēts [1], turklāt eksports gada beigās, salīdzinot ar pirmskovida laiku, pat pieaudzis [2]. Līdzīgas ziņas pienāk arī no citām valstīm. Tas nenozīmē, ka viss ir kārtībā, un galīgi nenozīmē, ka nekas sliktāks nav gaidāms nākotnē, bet izbrīns ir pazīme, ka līdzās pandēmijai, slēgtajiem restorāniem un tukšajām viesnīcām notiek kaut kādi procesi, kuri nav pietiekami apzināti.

Teiktais noteikti attiecas uz darba dzīvi. Turklāt vairākos līmeņos. Viens – šobrīd grūti pateikt, cik īsti cilvēku strādā un cik nestrādā [3]. Daudzi darba devēji darbiniekus nevis atlaiž, bet patur tādā kā rezervē, un tas saistīts arī ar cerētajiem valsts pabalstiem. Un tā notiek ne tikai Latvijā. Bet vēl būtiskāk – nav skaidrs, kā krīzes režīms ietekmēs izpratni par darbu un tā organizāciju pēc pandēmijas. Šeit atkal jāpiemin "kaujas mākonis" – visiem ir skaidrs, ka daudz kas ir mainījies, bet lēmumi par to, kā dzīvot pēc pandēmijas, vēl nav jāpieņem, jo pandēmija taču nav beigusies, atbilstoši pārņem sajūta, ka atrodamies tādā kā putekļu mākonī, ar interesi vai šausmām gaidot, kāda aina atklāsies, kad putekļi nosēdīsies. Tādā ziņā Covid-19 ir ne tikai katastrofa (apgriešanās kājām gaisā), bet arī apokalipse (atklāšanās, kad apslēptais top redzams).

Te jāņem vērā vēl viens interesants apstāklis. Pandēmija mūs piemeklējusi laikā, kad neatkarīgi no Covid-19 notiek grandiozas izmaiņas darba tirgū un izpratnē par darbu. Tā vai citādi šīs izmaiņas saistītas ar tehnoloģiju iespaidu uz sabiedrību. Viens faktors ir darba automatizācija, proti, cilvēku darba aizstāšana ar datorizētu ierīču darbu. Kaut kādā ziņā "automatizācija" nav īstais vārds, jo būtiskās izmaiņas darba tirgū, pēc prognozēm spriežot, radīs programmas, kuras spēs kontrolēt darbības, kas nav vienveidīgas un prasa kaut ko vairāk par rutīnu. Būtībā runa ir par mākslīgo intelektu, lai gan ne gluži par robotiem, kas maigā balsī jautā, ko saimnieks pavēlēs. 2013. gadā Oksfordas Universitātes pētnieki Karls Freijs un Maikls Osborns publicēja pētījumu "Nodarbinātības nākotne" [4]. Viņi balstījās pieņēmumā, ka ir kaut kādas lietas, ko vismaz tuvākajā laikā būs grūti automatizēt, pirmām kārtām uzsverot radošus darbus un darbus, kas saistīti ar sociālo mijiedarbību. Balstoties uz šo pieņēmumu, viņi mēģināja skaitliski prognozēt, kuras nodarbošanās būs vairāk pakļautas automatizācijai. Saskaņā ar šo prognozi būtiski samazināsies pieprasījums pēc, piemēram, pārdevējiem un kasieriem veikalos, sekretāriem, grāmatvežiem, smago mašīnu vadītājiem, ātrās apkalpošanas restorānu pārdevējiem. Savukārt medmāsu, skolotāju, terapeitu, policistu, dziedātāju darbu tik viegli automatizēt nevar [5].

Freija un Osborna raksts ir interesanta lasāmviela, lai gan teksts ir zinātnisks. Tomēr nevajadzētu no tā izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Tas, ka mūziķa vai komponista darbs nav automatizējams, nenozīmē, ka nākotnē gaidāms liels pieprasījums pēc mūziķiem. Personāla vadība vai ekskursiju vadīšana prasa sociālās iemaņas, bet, ja nav personāla, ko vadīt, vai, ja tūristu nav pandēmijas dēļ, šīs iemaņas nav iespējams izmantot. Medmāsas un skolotāji ir nākotnes profesijas, bet tas nenozīmē, ka šī darba raksturs nemainīsies – droši vien daudzas funkcijas tiks automatizētas un ne visi pratīs ar to sadzīvot.

Ja šajās prognozēs ir vismaz daļa patiesības, manuprāt, var diezgan droši pieņemt, ka Covid-19 krīze šo pārmaiņu procesu būs paātrinājusi. Ja, teiksim, uzņēmējam ražošana ir apstājusies, jo darbinieki slimo vai tie ir viens no otra jāizolē, ir diezgan viegli pamanīt, ka situācija mainītos, ja šo darbinieku vietā būtu datorizētas ierīces. Un, kā jau kapitālismā, tie, kuri rūpēsies par darbinieku labklājību vai nespēs investēt tehnoloģijās, konkurencē zaudēs. Tai skaitā – varbūt tuvākajā laikā pie mums vēl nav gaidāmi "Amazon" veikali, kuros nav kases un sensori fiksē pirkumu, pārraidot rēķinu uz bankas kontu, bet "pašapkalpošanās" visvisādās nozīmēs, visticamāk, ieņems arvien lielāku vietu mūsu dzīvē – pašiem būs jādara tas, ko līdz šim darīja apmaksāti darbinieki.

Freijs un Osborns norāda, ka, viņuprāt, pieprasījums pēc profesijām, kurās nepieciešami intelektuāli risinājumi, lēmumu pieņemšana, komunikācija un radošums, pieaugs. Izglītībai (lai gan, protams, ne visai) būs arvien lielāka nozīme, un tiem, kuriem ir dažādas neautomatizējamas kognitīvās prasmes, iespēju būs arvien vairāk.

Ja domājat, ka esat intelektuāli briljanti un no dabas mākat saprasties ar cilvēkiem, arī priekš jums man ir sliktas ziņas. Te jāpievēršas otrajam tehnoloģiju iespaidam uz darba dzīvi.

Manu vecāku paaudzei bija diezgan pašsaprotami daudzus gadus strādāt vienā vietā. Vismaz manā apzinātajā vecumā mans tēvs nomainīja darbavietu labi ja kādas divas reizes, un pēdējā reizē vecmamma viņam pārmeta "staigāšanu", lai gan viņš pārgāja uz darbu ar krietni lielāku samaksu. PSRS gadījums ir īpašs, bet arī citur pasaulē situācija bija līdzīga. Precīzi grūti pateikt, bet šķiet, ka Rietumu pasaulē lietu kārtība mainījās 80. un 90. gados [6]. Tagad mēs labi zinām, kā tas ir – strādāt no projekta uz projektu, nezinot, kas gaidāms pēc, teiksim, gada.

Nākotnē šīs tendences, pēc visa spriežot, tikai pastiprināsies. Internets ir būtiski mainījis to, kā funkcionē darba tirgus. No vienas puses, acumirklīgā komunikācija paplašina iespējas gan atrast darbiniekus, gan konkurēt par darbavietu. Esmu lasījis pretrunīgu informāciju par to, cik lielā mērā darba devēji ir gatavi ieguldīt savos darbiniekos. Pieņemu, ka te ir ievērojama atšķirība starp profesijām, uzņēmumiem un valstīm. Tomēr doma, ka uzņēmumi vairs nevēlas maksāt par darbinieka apmācīšanu, liekas sakarīga. "Organizācijas no talantu radīšanas ir kļuvušas par darba patērētājām," saka kāds personāla atlases guru [7]. Proti, darba devējs meklē īsto darbinieku konkrētam projektam. Nav jēgas ieguldīt darbiniekā, ja tas pēc gada aizies vai nebūs vajadzīgs. Savukārt, grandiozais komunikācijas tīkls ļauj uzrunāt daudzus un, ja nepieciešams, arī globāli. Protams, realitātē Latvijā situācija droši vien ir daudz sarežģītāka, bet domāju, ka tendences varētu būt tās pašas.

Šis process, savukārt, iet komplektā ar citiem. Šobrīd jebkurš cilvēks kļūst par tādu kā sevis menedžeri, uzņēmēju ar vienu darbinieku – sevi. Tev pašam jārūpējas par savām prasmēm, jākļūst par tādu kā zīmolu, jāņem vērā, ka šobrīd viss, ko tu dari, kļūst publisks, pateicoties internetam, sociālajiem tīkliem, telefoniem ar kamerām un zoom sapulcēm.

Pirmajā mirklī tas pat varētu izklausīties skaisti – būt uzņēmējam, zīmolam, nepārtraukti mācīties, izkopt sevi, būt radošam. Par to arī kaut kas tiek solīts – tie, kas to visu var, tiek atalgoti, kamēr pārējie pamazām tiek nostumti zaudētāju kategorijā. Tomēr "uzvarētājiem" arī ir jāmaksā – šāda veida darba attiecības ir ārkārtīgi nestabilas un nežēlīgas. It sevišķi, ja tu neesi labākais, bet gandrīz labākais vai kaut kur pa vidu.

Darbs mājās šajā stāstā iekļaujas ļoti organiski. Nepārprotami ir kaut kas jauks tajā, ka vari plānot savu laiku un nav jāiziet no komforta zonas, ja mājās ir atbilstoši apstākļi (bet tā nav visiem). Tas, cik produktīvi ir attālinātā darba veicēji, ir viens no Covid-19 pandēmijas lielajiem atklājumiem. Darba devēji, pēc signāliem spriežot, vēl nav spējuši izšķirties starp vēlmi darbiniekus pieskatīt un iespējamiem ieguvumiem. Domāju, ka tajās sfērās, kas saistās ar profesionāļiem, kuri strādā ar galvu, analizē, ir radoši un dod padomus, jaunā kārtība saglabāsies. Bet, visticamāk, tas nozīmē arvien lielāku uzsvaru uz rezultātu un projektiem. Atbilstoši arvien vairāk cilvēku atgriezīsies laikmetā, kurā nepastāv astoņu stundu darbadiena. Vienīgā atšķirība, ka jaunās darbdienas sešpadsmit stundas paies nevis lēni, bet milzu ātrumā. Droši vien zoom sapulcēs.

 

[1] https://www.delfi.lv/bizness/biznesa_vide/ekonomisti-par-latvijas-ikp-esam-daudz-labaka-forma.d?id=52892405

[2] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/steinbuka-vakcinacija-pret-covid-19-ir-ari-ekonomikas-atdzivinasanas-jautajums.a395474/

[3] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/steinbuka-vakcinacija-pret-covid-19-ir-ari-ekonomikas-atdzivinasanas-jautajums.a395474/

[4] https://www.oxfordmartin.ox.ac.uk/downloads/academic/The_Future_of_Employment.pdf?link=mktw

[5] https://www.visualcapitalist.com/visualizing-jobs-lost-automation/

[6] https://www.youtube.com/watch?v=zDpCynPtS_w&list=PLuL26fXZ8eTNLLnugg2BTyOZQ7HT-QZk4&index=26

[7] https://www.economist.com/special-report/2017/01/12/lifelong-learning-is-becoming-an-economic-imperative

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!