Aizskarošais teātris

Grāmatu rīšana man derdzas. Mīļdzievnieka vietā labprātāk lietoju vārdu sarunu biedrs. Reizēm saruna turpinās ilgi pēc izlasīšanas.

...jāautorizējās, lai ierakstītu komentārus... Nu, labi, mani neviens tāpat nezin. Mhm, tas, ka mūziku kopš skaņu platēm ir iemācījušies ierakstīt, ir lieliski, tagad tik mīļā mūzika ir uzdāvināma arī nākamajām paaudzēm, mirkli cilvēks ir iemācījies notvert, tas taču ir lieliski. Nu, tas gan neattiecas uz dzīvo mūziku un ierakstu studijā ierakstīto, it sevišķi gadījumos, kad dzīvajā tas izpildītājs tik tiešām ir neapgriezts labākā nozīmē - simtiem papildus variāciju, utt nevis sliktāks, tad tiešām var ar sajūsmu runāt par dzīvo mūziku. Bet teātri jau arī sen konservē, 'Skroderdienas Silmačos' liekas, ir katra latvieša obligātā jānoskatās izrāde. Man dzīvie koncerti liekas simpātiski tāpēc, ka tur var paveikties dziedātājam palūgt kādu dziesmu, teātrī, protams, tas ir nepieļaujami - 'nu, nospēlējiet davai šito ainiņu krogā!', kaut gan,jāatzīst, ir bijis kārdinājums.
Džimu, Džārmušu, jāatzīst, tieši tad sāku īpaši novērtēt, kad biju noskatījies 100 citas piecreiz sliktākas filmas. Dž. Dž vienmēr būs notikums, kā jebkas izcils, tas viss ir padarījis mūs prasīgākus pret mākslu, mākslas pieejamība, kaut gan - protams, jāatzīst, ne vienmēr - pozitīvi prasīgākus. Jo lielākā daļa no mums esam taču lumpeņi, pieņemu, ka ne šajā portālā. Aktrises ar lielākām krūtīm, skaļākus sprādzienus utt. Tāpēc - kino pats par sevi ir palicis par mazāku brīnumu, bet tas, kas ir izcēlies - par lielāku brīnumu.