Tiekoties ar skolēniem Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā
 
Redakcijas sleja
20.03.2017

Aizraujošā etimoloģija

Komentē
2

Aleksandra Fersmana grāmatu "Aizraujošā mineraloģija" es ieraudzīju kādā karstā, saulainā un bezrūpīgā bērnības vasarā, tuksnesīgā Engures kūrortā, tādā lauku grāmatnīcā, kur tika pārdotas lielākoties lietotas grāmatas no nezināmām mājas bibliotēkām, par dažām kapeikām dārgumu pilni plaukti. Pati nosaukumā ietvertā loģiskā pretruna jau uzreiz saviļņoja un lika cerēt uz pārsteigumiem.

Guļot pludmalē vai ēnainā meža vasarnieku kempingā, neraizējoties ne par ko, vien cerot uz kādu iespējamu piedzīvojumu un sapņojot par kāpšanu Tjanšana kalnos mirdzošu un mūžsenu minerālu meklējumos ar lāpstiņu un cirtni rokā, blašķi pie sāniem un tūrista brokastīm mugursomā un ar nesalaužamu pārliecību par to, ka zināšanas un zinātkāre var paplašināt pasauli un padarīt to labāku, – tā es aizvadīju, šķiet, 1979. gada vasaru. Vienas grāmatas ēnā.

Šī bija viena no tām grāmatām, kuru dēļ es mīlu savu bērnību un līdz ar to – kaut kādu iedomātu padomju pasaules iekārtojumu, kurā viss ir aizraujošs, skaists un noslēpumains, kurā ikviena vissīkākā realitātes daļiņa ir neaptverami dziļa un pētāma, pakļaujama zinātniskiem atklājumiem un lidojumiem kosmosā. Mans mīļākais plaukts strādnieku ciemata bibliotēkā bija tas, kurā atradās plānas populārzinātniskas brošūriņas ar izbalējušiem fotoattēliem vai neveikliem zīmējumiem par elektrības dabu, kosmosa noslēpumiem, atomu slepeno dzīvi vai robotiem, kas reiz atvieglos cilvēku ikdienu.

Toreiz pārrados mājās ar pilnu somu parastu pelēku pludmales akmeņu, nu, dažos no tiem bija caurumi vai aizvēsturisku molusku nospiedumi, par mineralogu es tā arī nekļuvu, taču nesen sapratu, ka savā rakstošā cilvēka profesijā vienmēr esmu nodarbojies ar kaut ko līdzīgu – meklējis ikdienas valodā apslēptus dārgakmeņus, pārakmeņojušos vēstures lieciniekus, retus kristālus vai derīgus izrakteņus.

Mani vienmēr ir valdzinājusi iespēja paņemt vārdu, saskaldīt to, aplūkot mikroskopā vai, kā viņu tur sauc, spektrogrāfā, paņemt, nosaukt citā vārdā, izskaidrot, saprast, uzzināt, kā to izmantot, jā, arī parādīt citiem. Mazā grāmatiņa ar ambiciozo nosaukumu "Jauno latviešu valoda" nu iznākusi jau otro reizi, papildināta un pielabota (lai arī tajā ir daudz jaunu kļūdu), uzdāvināta 169 Latvijas mazākumtautību skolu bibliotēkām, lai rosinātu interesi par latviešu valodu, lai parādītu, ka mūsu valoda ir dzīva, attīstībā esoša, cieši saistīta ar citām valodām un procesiem pasaulē.

Esmu paspējis apbraukāt vairākas skolas, lai tiktos ar jauniešiem un parunātu par valodu. Kas mani pārsteidza šajās tikšanās reizēs? Pirmkārt, tas, cik dažādas ir šīs skolas. Speciāli nemeklējot, vien atsaucoties uz uzaicinājumiem, man izdevās pabūt Rīgas centra vakarskolā, kur mācās dažādu tautību bērni, klasiskajā ģimnāzijā Purvciemā, kur viņi apgūst latīņu valodu, starptautiskā privātskolā Ķengaragā, kurā cieši līdzās sēdēja indieši, arābi, krievi un latvieši, man brīžiem nācās tulkot teikto angliski un atpakaļ, taču sapratāmies itin labi, lielā vidusskolā Ziepniekkalnā, kur izjaucu ieskaiti un ieguvu pilnu klasi pateicīgu klausītāju, poļu skolā Rēzeknē, kur tiešām ir daudz poļu izcelsmes audzēkņu, un pamatskolā Balvos, kur mazākumtautību plūsma drīz varētu izbeigties pavisam, jo aizvien mazāk ir tādu, kas vēlas tajā mācīties.

Un visur runājām par aizraujošo etimoloģiju, kas ļauj uzzināt, cik ļoti mēs visi esam saistīti caur to, ko runājam un dzirdam: cik daudz latviešu valodā ir no sengrieķu un latīņu, cik no krievu un angļu valodas, kas latgalīšu volūdā ienācis no poļu valodas, un kas mums kopīgs ar sanskritu. Runājām par ķengu vārdiem, kas mēdz būt arī rupji un nejauki, taču vienmēr un visur cilvēki ir tos izdomājuši, lai lietotu brīžos, kad gribējies nodarīt otram pāri. Ir tādi vārdi, kas atnāk un aiziet, to nozīmes pazūd un lietojums sarūk, bet ir arī tādi, kas savādā kārtā turpina dzīvot no paaudzes paaudzē.

Kādā skolā man jautāja: "Ko nozīmē vārds "idiots"?" Tāds vārds, ko mēs lietojam gandrīz tikai un vienīgi tam, lai apsaukātos. Nedaudz senāk to lietoja, lai apzīmētu garīgu atpalicību, tad Dostojevskis ņēma un sajauca kārtis uz ilgāku laiku tā, ka mēs vairs īsti nesapratām, ko par idiotu domāt, ko teikt. Bet Senajā Grieķijā par idiotu sauca cilvēku, kurš nepiedalās politikā, neiet uz vēlēšanām, neizvirza savu kandidatūru publiskiem amatiem. Tāds savrups cilvēks. Privāta persona. Par dumju viņu sāka uzskatīt tāpēc, ka, nepiedaloties sapulcēs, šis cilvēks pārstāja zināt, kas notiek.

Bet interesantākais ir tas, ka šis vārds ir veidots pavisam vienkārši: "i" kā noliedzošs priedēklis un "di" (divi) kā apzīmējums kaut kam otram. "Idios" ir tas, kuram nav otra, savdabīgs, nekam citam nelīdzīgs, savs. Gluži kā valoda, kas mūs gan vieno, gan šķir, jo ir tik līdzīga, bet tomēr katram sava.

P.S. Jā, un grāmata nu ir pieejama arī elektroniskā formātā, pateicoties e-grāmatu apgādam "Las.am".

Ilmārs Šlāpins

Ilmārs Šlāpins ir latviešu publicists, filozofs, tulkotājs, dramaturgs, dzejnieks un pasaules mūzikas dīdžejs. Brīvajā laikā dara to pašu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!