Aizeks Azimovs bija apbrīnojami daudzpusīgs. Īsti seno ģēniju tradīcijās, viņš apvienoja devumu zinātnē (bioķīmijā, kur bakalaura grādu ieguva jau 19 gadu vecumā, un maģistra - 21) un literatūrā (īpaši attiecībā uz robotu tēlu zinātniskajā fantastikā), turklāt otrajā viņa ieguldījums ir ievērojami lielāks.
Bet „Paši dievi” (nosaukumā citēts Šillers: „Pret stulbumu paši dievi cīnās veltīgi”) ir Azimovam diezgan neparasta grāmata – vismaz pa trešdaļai. No trim daļām, kas veido grāmatu, pirmā („Pret stulbumu...”) un pēdējā („...Cīnās veltīgi?”) ir veltītas mūsu planētas zinātnieku videi, kas (un pieņemu, ka autora viedoklim šajā ziņā varam uzticēties) tiek attēlota ar zināmu riebumu pret tajā pastāvošo cīņu par varu un atzinību, ko iegūst tie, kas vairāk gribējuši, ne pelnījuši. Sižets tiem, kas redzējuši kaut vienu no, piemēram, Rolanda Emeriha („Diena pēc rītdienas”, piemēram) šaubīgajām katastrofu filmām, liksies ne reizi vien redzēts; tas stāsta par vientuļo, vientuļo zinātnieku, kas kā pliks pa nātrēm peras caur aizspriedumu un godkāres grauzto zinātnisko vidi, lai novērstu Saules uzsprāgšanu(!). Tas viss turklāt aprakstīts Azimovam raksturīgi sausajā valodā, bez spilgtām ainām un metaforām. Vēl viena tipiska Azimova prozas problēma ir ne pārāk izteiksmīgi varoņi, taču šai grāmatai kopumā raksturīgi dziļāki, sarežģītāki tēli (viens no kuriem, iespējams, nosaukts pēc Latvijā dzimušā ķīmiķa Vilhelma Ostvalda, starp citu), kā lielākajai daļai Azimova daiļrades (ne salīdzināt ar, piemēram, „Es, robots” „plakanajiem” varoņiem). Piemēram, jau minētais vientuļais, vientuļais zinātnieks Lemonts, kura rīcību motivē ne tik daudz cilvēkmīlestība, kā mīla uz absolūtu patiesību, kas brīžiem robežojas ar kāri atriebties tiem, kas pret patiesību grēkojuši.
Bet interesantākais šajā grāmatā; iemesls, kādēļ to, manuprāt, vispār būtu vērts lasīt, ir otrā daļa („...Paši dievi...”). Darbības vide – želej- un gāzveidīgu citplanētiešu pasaule – varētu likties muļķīga. Arī stāsts brīžiem attīstās nosacīti simetriski grāmatas pirmās daļas notikumiem, taču tiek risināts caur (nu tad beidzot!) unikāliem un ievērības cienīgiem varoņiem. Odīns (Prāts) un Trits (Ķermenis) ir divi iemīlējušies citplanētiešu puikas, kuru savienību papildina Dua (Dvēsele) – vientuļā, vientuļā citplanētiešu meitene, kas pastaigājas tikai naktīs, un seksa vietā izvēlas masturbēt, berzējoties gar akmeņiem – veidojot citplanētiešu sabiedrības pamatšūniņu. Šajā, sev ļoti netipiskajā, biseksuālas erotikas (želejveida erotikas, gan) piesātinātajā sistēmā Azimovs risina ne vairs sev pierastos tehnoloģiju un cilvēces nākotnes, bet gan personības, ģimenes un attiecību struktūras, dzīves jēgas un piepildījuma jautājumus, uzsvērdams dvēseles un nāves neskaidrās lomas.
Jābrīdina, ka grāmata var nebūt vienkārši lasāma. Stāstu, un jo īpaši dialogus, un jo īpaši grāmatas pirmajā daļā, lielā mērā virza pārdomas par entropiju un spēkiem atoma kodolā; neorientējoties šajos jēdzienos, lasītājs, iespējams, samulsīs. Taču Azimovam padodas paskaidrot (viņš bija arī atzīts populārzinātnisku grāmatu un rakstu autors), un pats pret patiesību viņš negrēko; viņa fizikai, atšķirībā no, piemēram, Čaka Palanjuka zinātniskajām atkāpēm, var uzticēties. To, kā Azimovam izdevies uzbūvēt stāstu, balstoties uz zinātniskiem principiem, var apbrīnot (no autora priekšvārda: „Lai parādītu jums, kas ir īsta izdomas spēja, es uzrakstīšu stāstu par Plutoniju – 186.”), un tādā ziņā šī grāmata ir lielisks „hardcore sci-fi” piemērs.
0