Par Kriša Salmaņa izstādi "100 grāmatas, ko tev nevajadzētu paspēt izlasīt", izstāžu zālē "kim?" līdz 24.12.2014
Atnākot uz laikmetīgās mākslas centru "kim?", vispirms sadzirdamas dažādas skaņas. Nezinu, kādā secībā, bet tā ir rūkoņa, šalkoņa, neskaidri mūzikas tembri un dažkārt izkropļota, čerkstoša cilvēka balss kā no vecas radiopārraides. Skaņas nomainās līdz ar katru nelielo pilnmēness attēlu, kas tiek projicēts uz pirmā stāva zāles sienas. Dažkārt atskan "vilkača" gaudošana, un reizēm uz mirkli iestājas klusums. Apaļajā laukumā parādās egļu zari un viļņi, kas sitas pret piekrasti, un melnbalti, izplūduši videoieraksti. Pilnmēness arī iedegas violetā, zaļganā un dzeltenīgā krāsā. Uzsprāgst un aizmiglojas. Kaut kas tāds man tagad ir palicis atmiņā. Un grīdu klāja viegls putekļu slānis, kas tur bija izveidojies no nesenās slīpēšanas, kuru veicis Krišs Salmanis. Lielākā daļa putekļu jau sabradāti un aiznesti prom, pielipuši pie atklāšanas apmeklētāju zolēm. Bet atlikušie ir sabīdīti ap divām kolonnām zāles centrā. Izmantoti, lai izveidotu "putekļu skulptūru" blakus "piemirstai varavīksnei", uz kuru skatoties nevar saprast, kura loka puse ir krāsaina un kura tumša.
Pa kreisi no ieejas atskaņotājā ir ielikta skaņu plate "104 simfonijas" – autora pārdzīvojumu un nepacietības manifestācija. Uzspiežot pogu "start" un nolaižot kloķīti, pusstundas laikā var noklausīties visas Jozefa Haidna simfonijas vienlaicīgi. Sanāk šaušalīga kakofonija. Pagriežoties un paskatoties uz zāles kreisās sienas augšdaļu, var redzēt, ka, nolikta uz maza izliekuma, pret sienu ir atstutēta balta pastkartīte. Nekas, izņemot pastkartītes nosaukumu, neliecina par to, ka tā būtu miljons reizes noskūpstīta. Uz tālākās sienas aplī ir sakārtoti vienāda izmēra izgriezumi no modes žurnāliem. Fotogrāfijās, t.i, šajos mazajos taisnstūros, redzamas modeles, defilējot uz mēles. Un pretī ir nolikts četrstūrains galdiņš uz augstām, tievām kājām. Novietotā glancētā plastmasas plāksne attālumā spoguļojas, un centrā tā ir notriepta ar krāsu, izveidojot biezus paugurus ar baltām virsotnēm.
Šos artefaktus jeb, kā mākslinieks pats tos nosaucis, "puņķīšus" ir atlasījis un izstāžu zālē izkārtojis Krišs Salmanis. Tie ir it kā neizteiksmīgi un neuzbāzīgi objekti. Kopskats ir pilnīgā pretstatā ar to, ko, piemēram, ir centušās izdarīt atsevišķās zālēs iekārtojušās amerikāņu mākslinieces. Kā Reičela Meisone otrā stāva pirmajā zālē ar politiski satīriskām pasaules valdnieku bistēm un viņas kliedzošajām dziesmām, un lellēm, kuras ir ieģērbtas stiklu šķembu tērpos. Vai Sāra Grīnbergere-Refertija, kuras izstādi galējā telpā ievada viņas stand-up comedy tipa videodarbs. Salmanis šeit ir vismierīgākais, un te tiek izpildīta asprātīga, bet rūpīgi pārdomāta telpas manipulācija. Tik šķietami garlaicīgi objekti kļūst uzmanības vērti, un man nav saprotams tas, kā viņš spēj tik veiksmīgi pieblīvēt telpu. Darbi nav gluži vizuāli efektīvi vai aizraujoši, bet viss ir precīzi savā vietā. Pateicoties rūpīgai atlasei, tie saplūst vienā. Vispār, man šķiet, ka varētu lūkoties uz šo un arī uz iepriekšējām izstādēm, proti, uz visiem eksponātiem kā uz vienu vienotu mākslas darbu un – atvainojos par banalitāti – telpu uztvert kā sākotnēju tukšumu, kas ticis aizpildīts. Proti, telpas manipulāciju uzskatīt par vērienīgāko un varbūt vienīgo reālo mākslas darbu, kurā matērija ir precīzi izvietota, un Salmanis ar dažiem dīvainiem, it kā normāliem, bet tomēr nenormāliem ķiņķēziņiem nedaudz sagroza realitāti, un ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā. Bet šī sajūta ir trausla. Šīs mazās, minimālistiskās struktūras šķiet aizdomīgas. It kā ne gluži reālas. Izņemot kaut vienu sastāvdaļu, to visu fascinējošo un nedaudz sirreālo var ar vieglu roku sagraut.
Izstādē "100 grāmatas, ko nevajag paspēt izlasīt" mani nodarbināja jautājums par pārdzīvojumu. Katra sastāvdaļa šķiet personīga, bet tajā pašā laikā šīs idejas neliekas skatītājiem svešas vai nesaprotamas, vai noslēgtas. Tie ir centieni runāt par dažādām problēmām. Nevis par sociālkritiskām vai tādām, kas piesaistītas pasaules aktualitātēm, bet gan par personīgām, intelektuālām dilemmām. Kā rakstīts ievadtekstā – "Neveiksmīgu paņēmienu pieraksts". Šķiet, ka tas norāda uz centieniem atrast mierinājumu. Un droši vien tas vistiešākajā veidā atspoguļojas "104 simfonijās", jo tur ir skaidri aprakstīta un redzama problēma, kā arī atrastais risinājums. Lai gan šis risinājums būtībā neko neatrisina, vienīgi asprātīgi izceļ problēmu, kas atrodas Salmaņa galvā.
Lai gan varētu arī nospriest, ka šeit tiek runāts par patiesi laikmetīgu problēmu. Laikmetīgu kaut vai tāpēc, ka izstādes aprakstā Salmanis atsaucas uz populāriem izdevumiem, kas apgalvo, ka šis esot stresa pilnākais laikmets. Un, lai gan viņš šim viedoklim nepiekrīt, regulāri nākas atskārst, ka ir palaidis kaut ko garām pārliekas informācijas plūsmā.
Tas arī ir visnomācošākais. Izstāde ir centiens kompensēt par neizdarīto ar kaut kādām blakus darbībām. Tātad, pieņemsim, ka visi darbi šajā izstādē ir sava veida blakus parādības pārdomām, no kurām nevar tikt vaļā. Tās nomoka, un, kā Salmanis pats raksta, "doma par Haidna 104 simfonijām neliek mieru". Iespējams, šādi viņš patiešām sevi iekļauj savā mākslā. Varētu teikt, ka "galveno lomu" ieņem autora idejas. Kā mākslas darba vēstījums, proti, tā jēga ir iespaidīgāka nekā tas, kas ir fiziski taustāmā matērija. Taču šeit nav nekā pārlieku egocentriska. Jo te vienlaikus ir runa par viena cilvēka pārdzīvojumu un arī par pašreiz pastāvošu fenomenu. Par nespēju pievērsties nekam vērtīgam, jo triviālismu fons ir pārāk blīvs.
No otrā stāva ekspozīcijām atgriežoties pie Salmaņa darbiem, vēlreiz apstājos pretī pilnmēnesim, jo šķita, ka pirmajā reizē kaut ko biju palaidis garām. Kādu kadru vai divus. Stāvot un skatoties, man šķiet, ka kaut kas beidzot kļuva skaidrs. Tas, ka nav iespējams nelielās informācijas driskas sakārtot kaut kādā loģiskā kārtībā, lai cik rūpīgi arī pievērstu šim darbam uzmanību. Problēma nav atrisināma. Ar katru pienākošo pilnmēnesi ir pienākusi klāt arī jauna informācija. Taču kopskats ir tik sadrumstalots un nefokusēts, ka neko nevar saprast.
1