Komentārs pēc Kirila Serebreņņikova uzveduma "Ārpus" ("Outside") viesizrādes Latvijas Nacionālajā teātrī (2020)
Trauksme un nemiers. Sažņaugta sirds. Kognitīvā disonanse, no kuras nav iespējams aizbēgt. Tas viss, atceroties pieredzi, iegūtu Kirila Serebreņņikova izrādes "Ārpus" laikā. Nacionālā teātra samts un zelts, dzeltenās preses fotogrāfi, valdības, Saeimas, Rīgas domes koalīcijas nevainīgie t(v)ipi un citi svarīgi ļaudis ir atnākuši paskatīties uz "to Putina Maskavā ieslodzītā režisora-geja izrādi par viņu pašu un kaut kādu tur pašnāvību izdarījušu ķīniešu fotogrāfu, laikam arī geju". Tāds ir daidžests, noklausīts kafejnīcā pirms izrādes.
Maskavas Gogoļa centrā Avinjonas teātra festivālam radītais darbs ir mākslas notikums, kura saturs nav šķirams no ārējā konteksta – no autoritāras varas politiskas izrēķināšanās ar izrādes režisoru Kirilu Serebreņņikovu, izmantojot safabricētu krimināllietu, no viņa ieslodzīšanas mājas arestā vairāku gadu garumā, neizlaišanas uz mātes bērēm, bezjēdzīgiem tiesas procesiem un šobrīd – paraksta par neizbraukšanu no valsts.
Es dzīvoju teātra tradīcijā, kurā izrādēm nav ceturtās sienas – telpa un skatītājs ir aktīvi izrādes spēlētāji. Tāpēc viss, kas "Ārpus" laikā notiek arī ārpus skatuves, man kļūst par neatņemamu izrādes daļu. Pat tad, ja izrādes režisors to nav tā iecerējis. Bet to jau es nevaru zināt.
Aizbēgt no ārpuses šajā izrādē nav iespējams. Ārpuse ir ienākusi teātra zālē un elpo līdzās. Tā ārpuse, kura dzīves realitātē spēj burtiski ieslodzīt vai citādi represēt izrādes dokumentālos galvenos varoņus – režisoru Kirilu Serebreņņikovu un fotogrāfu Renu Hangu vai, piemēram, otrajā plānā iezīmētos – fotogrāfu Robertu Meipltorpu un baletdejotāju Rūdolfu Nurijevu. Ārpuse, kurai ir vara aizliegt brīvību radīt un rādīt to, kas šķiet sarunas vai vienkārši – prieka vērts. Ārpuse, kuras baisākā varas manifestācija redzama komiskā un maigā izrādes tēlā – baletdejotājā, kurš piekritis uzaudzēt resnu pakaļu un ziloņa cienīgas kājas, jo tāda ir Maskavas Lielā baleta trupas vadītāja pavēle. Skatītāji uz viņu nāk īpašā iekšējā lēciena dēļ.
Ārpuse, kurā mēs dzīvojam, – tā lēnām un nemanāmi spēj pārvērsties par cietumu arī katram no mums. Ārpuse, kurā mākslinieks savu patiesumu un radītspēju var saglabāt vienīgi un tikai kā mūžīgais bēglis.
Šī doma izskan jau izrādes pirmajās minūtēs. Pie tās pieķeros un dzīvoju tajā visa uzveduma garumā. Par savu bēgļa, nevis ieslodzītā statusu, atrodoties apcietinājumā, runā tā galvenais varonis, kuram dramaturgs Serebreņņikovs nav devis īpašu vārdu. Varbūt tāpēc, ka šis tēls ir pārāk personisks, bet varbūt tāpēc, ka tajā iemiesojas visi, kuri atkal un atkal mēģina pazust savās idejās, iekrist darbos, pārcelties uz citu ģeogrāfisku punktu – vai tas būtu lidojums pret asfaltu no daudzstāvu mājas loga, vai pārcelšanās aiz mazāk traģiskām robežām. Lūk, pirms izrādes uz dīvāniņa pie garderobes sēž kinorežisors, atbēdzis uz Latviju, jo Krievijā vairs nevar strādāt. Lūk, savus mēteļus pret numuriņiem iemaina no Krievijas atbraukušie skatītāji, jo Rīga ir tuvākā vieta, kur šo izrādi var piedzīvot. Tur, kur tā radīta un radusies, to rādīt nevar. Arī viņi uz mirkli aizlaidušies uz citu ārpusi.
Bet vai patiešām citu?
Rīgas domes koalīcijas partneri parterā saskanīgi groza savas galvas un cienīgi sveicinās viens ar otru – "Vienotās Krievijas" un tikumības draugi. Ja viss būtu viņu varā, Latvijas Nacionālā teātra zelta portālam nekad nevajadzētu dzirdēt nekulturālā dramaturga sacerētās lamas un svētajai skatuvei – kaunā sarkt, rādot viendzimuma pāru attiecības.
Gan jau arī viņi, līdzīgi kā uzblīdusī izmeklētāja uz skatuves, kura ņirdzīgi ielaužas izrādes varoņa personīgās brīvības laukā, savos kabinetos tikai dara savu mazo darbiņu un ik pa laikam atbild uz bērnu telefona zvaniem: "Viss kārtībā? Nenokavē skolu! Vecāmamma iedos tev pusdienas! Nezvani vairāk, man vēl jāstrādā!" Tad noliek klausuli un iedod vienam (vai daudziem vieniem) pa purnu – bērnudārzu rindas uzmeistaro bezgalīgi garas, Baronielu uzprojektē, "Rīgas satiksmi" pārvērš par Putina draugu atbalsta bastionu un liek visiem rīdziniekiem par to maksāt, bezdievīgi melo un melo, melo un melo. Bet mēs tikai noskatāmies, kā mūsu pagalmā kretīni dejo.
Lūk, no kreisās puses ložas uz skatuvi, kur apcietinātā režisora ādas milimetrus nekautrīgi uz otru pusi izgriež groteski baisā izmeklētāju komanda, lūkojas komponists, kuram uz mēles ir lozungs: "Nejauciet mākslu ar politiku!" Miljons sārtu rožu Krievijā gulst pie Staļina pieminekļiem, jaunajos konstitūcijas labojumos paredz ieviest "augstākā valdnieka" nosaukumu – dzīves groteska ir baisāka par krāšņo plikņu balagānu, kurš uzplaukst vienā no izrādes epizodēm un kurā ārpus prāta ir pilnīgi visi.
Lūk, likteņa ielikts, man līdzās sēž kāds premjers un nervozi ar programmiņu bungo pa kāju. Švīkst papīrs, kad īkšķa nags to kasa. Kasa. KASA. Es nezinu, ko viņš jūt, skatoties izrādi par varu, kas samin cilvēku. Es nezinu arī, ko viņš domāja, kad ar savu radošo komandu pieņēma lēmumus, kas ieslodzīja cilvēkus nabadzībā un lika tiem bēgt no Latvijas. Man gribētos, lai viņam gribētos bēgt no tā, ko viņš redz. Un es priecājos, ka viņš to nevar, jo starpbrīdis nav paredzēts.
Ārpuses klātbūtnē katrs skatītāja krēsls ir gatavs novilkt samta uzvalciņu, lai nospēlētu savu lielo lomu – solu tiesas zālē, kur apsūdzība skar ikvienu zālē esošo. Par klusēšanu, par pakļaušanos, par līdzi nedomāšanu, par vienaldzību, par padošanos, par melošanu, par samierināšanos, par savas pakaļas sargāšanu, par izlikšanos un aktīvu sadarbošanos. Kad izrādes beigās aktieri iznāk paklanīties, uzvilkuši krekliņus ar Serebreņņikova portretu un saukli, kas aicina atbrīvot režisoru, skatītājam atliek izdarīt politisku un publiski atklātu izvēli:
a) aplaudēt, jo atbalsta izrādes politisko vēstījumu un tā ir sagādājusi māksliniecisku pārdzīvojumu,
b) aplaudēt, jo atbalsta izrādes politisko vēstījumu, lai gan mākslinieciski tā šķitusi nevienmērīga,
c) aplaudēt, jo izrāde sagādājusi māksliniecisku pārdzīvojumu, lai gan politiskais vēstījums ir vienaldzīgs vai nav pieņemams,
d) neaplaudēt, jo gan politiskais vēstījums, gan mākslinieciskais risinājums ir šķitis neatbilstošs morāles un estētisko vērtību skalām,
e) neaplaudēt, jo – kas tas bija par sūdu ar puķi dibenā un čurāšanu uz skatuves?
Katram tiek dota arī papildu izvēle – piecelties vai nepiecelties kājās.
Es pievelku ķeksīti variantam "b" un kājās nepieceļos. Aplaudēju, jo esmu pateicīga režisoram un aktieriem par šo darbu, kuru labi nostādītas balsis man aiz muguras raksturo tā: "Nu, tas jau tāds autorteātris," – intonatīvi liekot noprast, ka nekāda normālā jau tā izrāde nebija. Tomēr manā teātra pieredzē šis ir normāls, proti, patiešām labi nostrādāts, pieklājīgs darbs, kurā ir daudz skaista un vērtīga, bet tas vairāk strādā kā kultūras, ne kā mākslas zīme. Mimēzes tajā vairāk nekā jaunrades, atkārtošanās vairāk nekā jaunatklāsmes, spēles ar zināmo vairāk par negaidītas rotaļas prieku.
Tās tapšanā režisors ir pārkāpis savas fiziskā ierobežojuma robežas, bet palicis, ieslēdzies sevī, palicis savā ēnā, kas, starp citu, asprātīgi pavada galveno varoni izrādes sākuma daļā, pārrunājot arī Platona līdzību par alu, kurā ieslodzītais par pasauli uzzina tikai no ēnām uz sienām un domā, ka tās patiesi liecina par ārpasauli. Ēna ir galvenā varoņa vienīgais sarunu biedrs līdz brīdim, kad no mirušo (arīdzan ēnu) pasaules uz skatuves ierodas Rens Hangs, lai ievestu skatītājus sarunās par brīvību, mākslu, fotografēšanu, mīlestību, seksu, nāvi un dzīves vērtību. No tā brīža ēnas stāsts turpinās fotozibšņos, kas izgaismo, no vienas puses, parafrāzes par Rena Hanga vai Meipltorpa darbiem, bet no otras – paša Serebreņņikova skatuves rokrakstu, dzīves situāciju. Un izrāde top par tādu kā lielisku fotogrāfijas fotogrāfiju, kurā var apbrīnot tās uzņemšanas tehniku, bet tas, ko Rolāns Barts reiz sauca par punctum, ir palicis tajā pirmajā fotogrāfijā.
Uzrakstu šo teikumu un atgriežu sevi realitātē. Jo ko gan es varu teikt – sēžot tajā ārpusē, kurā man joprojām ir dota iespēja diskutēt, nepiekrist, darīt to, ko gribas, un nebaidīties par to.
Varbūt Serebreņņikova situācijā nav lielāka robežpārkāpuma kā vien uzticīga palikšana par to, kas viņš ir? Varbūt viņa situācijā aizbēgt vistālāk var, paliekot uz vietas? Arī tad, ja tas attiecas uz mākslinieciskajiem izrādes risinājumiem.
3