Komentē
1

2019. gadā "Satori" nometnē publicistikas grupa Paula Bankovska (lai vieglas smiltis!) vadībā rakstīja tekstus par kaunu. Atceros, ka viens no dalībniekiem, mūsu autors Iļja Marija Boļšakovs, toreiz sūdzējās, ka tēma ir ļoti sarežģīta, jo viņš ne par ko nejūtot kaunu – tāds bijis tikai bērnībā. Tas mani pamatīgi samulsināja, jo kauns un tam līdzi nākošās bailes, ka kaunīgais tiks izgaismots, ir cieši ieskāvis, žņaudzis manu dzīvi. Tā ir paralizējoša emocija, kas rada baiļu, vientulības un klusuma distanci no apkārtējiem, bet domas padara par ieročiem, kuri aiz kauna vēršas pret sevi un citiem. Labā ziņa ir tāda, ka Iļjam taisnība – kauna ar laiku patiesi kļūst mazāk, un šo procesu veicina godīgas sarunas ar sevi un citiem. Uz vienu tādu gribu aicināt arī jūs – parunāsim par seksualitāti, dzimti un dzimumu, lai nokļūtu tuvāk viens otram un viņpus kaunam.

Šonedēļ Rīgas kultūrvietas ir sasniegusi mūsu bilingvālā, latviski un krieviski lasāmā avīze "Aiz kauna", kas veltīta kvīru tēmai. Rūpēsimies par to, lai drīz tā nonāktu arī citās Latvijas pilsētās. Pie avīzes sākām strādāt pagājušā gada pavasarī, un tās tapšana ir bijusi lēna, pat pārāk lēna – skumja ironija, jo to pašu var teikt par kvīru tiesību jomas attīstību Latvijā. Kā intervijā avīzē min agrākā biedrības "Mozaīka" vadītāja Linda Freimane, pirmais likumprojekts, kas regulētu viendzimuma savienības, Latvijā tika sagatavots un noraidīts vēl 1995. gadā. Kopš tā brīža pagājuši 27 gadi, tikai nedaudz mazāk nekā man pašam, bet šķiet, ka beidzot tuvojamies manas kolēģes Annas avīzē piesauktajai līdztiesībai – kārtējo cerību stariņu vieš topošais Civilās savienības likums, ko pēc Satversmes tiesas sprieduma izstrādā valstsvīri paši. Es gan esmu piesardzīgs attiecībā uz to, vai šis likums, ja tas vispār tiks pieņemts, patiesi atrisinās visas viendzimuma pāru tiesiskās problēmas – kā avīzes rakstā par LGBT+ kopienu Austrumeiropā atgādina Mārtiņš Jansons, līdzīgs likums jau vairākus gadus ir spēkā Igaunijā, tomēr arī tur tas darbojas tikai daļēji. Ar transpersonu tiesībām Latvijā ir vēl nesalīdzināmi sliktāk, transpersonas un viņu vajadzības esam tikai sākuši iepazīt, un iejūtīgi nostāties uz šī ceļa avīzē palīdz Ieva Melgalve.

Vairāk par tiesībām, likumiem un taisnīgumu šajā slejā runāt negribu, jo, manuprāt, mūsu publiskajā telpā par kvīriem pārsvarā tiek runāts tieši šādā griezumā – kā par teorētisku un risināmu problēmu, atstājot ārpus skata dzīvoto pieredzi un to, kā seksualitāte un dzimtes identitāte caurauž un ietekmē it visas dzīves sfēras. (Starp citu, par to aizkustinošā veidā stāsta vēl viens nesens "Ascendum" izdevums – Annas Auziņas "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata".) Tāpēc mums, veidojot šo avīzi, likās svarīgi par kvīriem runāt plašākā kontekstā, iezīmējot gan ģeogrāfisko telpu, gan kultūrvēsturi un tās apzināšanās procesu (to avīzē dara Kārlis Vērdiņš, Ineta Lipša un Inga Gaile), gan atklājot dziļi personīgu skatu no zemādas līmeņa – lai cik izplūdusi šī pozīcija patiesībā būtu (par to reflektē Vents Vīnbergs un 4 drosmīgi stāsti par iznākšanu no skapja, tāpat arī 2 literāras publikācijas – Jaceka Denela dzeja tulkojumā no poļu valodas un mans stāsts). Kvīri ir pārdefinējuši realitāti, kurā dzīvojam, atbrīvojot un izaicinot to, kas iepriekš šķita akmenī cirsts, tāpēc avīzē risinātās tēmas vispersoniskākajā veidā skar arī tos, kuri sevi neuzskata par kvīriem – par to raksta Igors Gubenko un Linda Curika.

Protams, 13 publikācijās iespējams iezīmēt tikai mazu daļu no tā, ko šajā sakarā būtu vajadzīgs pārrunāt, taču pie citām tēmām aicinu jūs sarunās nonākt pašiem. Un tāpēc man šķiet būtiski, ka varam šo ierosmi nogādāt jums tieši drukātā veidā – avīze jālasa lēnāk un rūpīgāk (vēlams, publiskā vietā) un jāapdomā vienatnē ilgāk, nekā to pieļauj digitālās vides etiķete. Meklējiet spīdīgos bronzas krāsas vākus, un tiekamies jau drīz, atgriežoties pie brīvākas pulcēšanās un dzīves ritma (trīsreiz piesist pie koka).

Paldies visiem autoriem, ilustratorei Agatei Lielpēterei un dizaineram Aleksejam Muraško, kā arī visiem atbalstītājiem – Ziemeļvalstu Ministru padomes birojam Latvijā, Norvēģijas Karalistes vēstniecībai Latvijā, Zviedrijas Karalistes vēstniecībai Latvijā, Dānijas Karalistes vēstniecībai Latvijā, Nīderlandes Karalistes vēstniecībai Latvijā un Frīdriha Eberta fondam.

P.S. Avīzi meklē "Bolderājā", "Aleponijā", "Nurmē", "1983", "Laskā", "Diagonālē", "MIIT", "Splendid Palace", "Vinilbārā", "Pilī", "Dirty deal teatro", "Kino Bizē", Latvijas Mākslas akadēmijā, "Digital Art House", "Cadets de Gascogne" (Kr. Valdemāra ielā 37, Ģertrūdes ielā 30)", "Čē", "Andalūzijas sunī", "ISSP", "Galerijā Istaba", "Gaujā", "Neputnā", Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, KIM? un "Aminori". 

Ja vēlies saņemt vai palīdzēt mums nogādāt avīzi uz vietām Rīgā vai ārpus tās, raksti uz [email protected].

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!