Aija Jurjāne, "Ziedošā dārzā", 1994
 
Domas
03.12.2015

Aijai Jurjānei aizejot

Komentē
1
Saglabā

30. novembrī mūžībā devusies Aija Jurjāne, māksliniece, ilggadēja Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas gleznošanas un kompozīcijas skolotāja, grāmatu "Gleznošana" un "Kompozīcija" autore, trīs lielisku, sevi realizējušu pieaugušu bērnu māte. Šķiet, šie svarīgākie fakti, kas raksturo Aiju Jurjāni, tomēr pietiekami neizsaka to Aijas ieguldījumu Latvijas kultūrā, kādu viņa devusi gan tieši, gan pastarpināti.

Aija Jurjāne ilgus gadus bija būtisks balsts un arī virzītājspēks Rozentāla skolā, kas tradicionāli sniedz klasisku mākslinieka izglītību. Aija ne tikai mācīja saviem skolniekiem amatu, proti, gleznot no dabas, studēt vecmeistarus vai izmantot kompozīcijās apkārtnē novēroto, bet arī norādīja, ka pastāv iespēja saistīt akadēmisku bagāžu ar laikmetīgu pieeju – lai gan deviņdesmitajos gados, kad mācījos es, daudziem no mums tās šķita nesavienojamas. Turklāt viņa to darīja ar mīlestību, kas visvairāk nozīmēja dāsni ieguldītu laiku – bibliotēkā pie mākslas grāmatām gatavojoties kompozīcijas nodarbībām, runājot ar skolniekiem par mākslu un dzīvi.

Es pati kā grūti audzināms pusaudzis vairākas reizes paviesojos pie Aijas Berģu mājā, kas manā apziņā sāka iemiesot ideālās mājas tēlu, reizē miera ostu un radoša nemiera perēkli, kur allaž nāk un iet bērni, mazbērni, draugi, skolnieki. Atceros Aijas ceptās ruletes, skaistos īrisus, smieklīgos takšus, vienkāršo iekārtojumu, kas reizē bija tik mājīgs un personisks ar visām gleznām, kartītēm, krūzītēm... Atzīšos, es ilgi uzskatīju, ka esmu bijusi Skolotājas mīlulīte, taču patiesībā apbrīnojami ir tieši tas, ka Aija prata tādu sajūtu radīt daudziem. Likt justies īpašiem, palīdzēt nonākt pašiem pie sevis. Aijas skolniece māksliniece Rūta Briede raksta: "Aija manī un citos savos skolniekos atrada to, ko viņi nezināja tur esam, mācīja domāt caur vērošanu un zināšanām. Tomēr pati būtiskā Aijas mācība man ir lietu kārtība." Rūta atgādina, ka Aija Jurjāne uzskatīja – būt labam māksliniekam nav tik svarīgi, kā būt krietnam cilvēkam. Patiešām, rozentāļos Aija ne tikai ir izaudzinājusi vairākas mākslinieku paaudzes, bet arī palīdzējusi tapt redzīgākiem daudziem jauniešiem neatkarīgi no viņu tālākās nodarbošanās. Prātā palikuši raksturīgi Aijas izteicieni, sākot ar "tas nav nekāds kauns pacelt papīru, ko tu neesi nometis" (šķiet, šis bija vienīgais, kuru es spēju saprast jau toreiz) un "nav nekādas jēgas mālēt pavirši! Tad labāk aiziet mājās un izmazgāt logus un aizkarus" līdz "vissvarīgākais ir pildīt savu pienākumu" un "es vienkārši kalpoju".

Aija Jurjāne noteikti pateiktu arī ko asprātīgu par to, ka tagad rakstu tādus kā atvadu vārdus. Neilgi pēc tam, kad mūsu klase bija pabeigusi skolu, Aija salauza kāju un ilgu laiku pavadīja mājās ar ierobežotu iespēju kustēties. Daži no klasesbiedriem gribējām pieteikties ciemos, taču zvanot es skaidri nenoformulēju mūsu pašu ieinteresētību atbraukt, un viņa man pa telefonu atcirta: "Man nevajag nekādas pionieru delegācijas!" Tas nenozīmēja, ka viņa toreiz un citas reizes mūs nebūtu gaidījusi. Aija Jurjāne varēja būt asa, skarba, viņa arvien uzstājīgi vērsās pret liekulību un neīstumu – dzīvē un mākslā. Līdz ar to viņa varēja kādam nepatikt, taču Aija nekad nevienam neglaimoja, arī sev ne. Viņa bija patiesa pret citiem, bet pati pret sevi izturējās pašironiski.  

Arī savu mākslu radot, Aija raudzījās ironiski. Savos darbos viņa īstenoja to, ko skolniekiem tik daudzas reizes uzsvēra kā svarīgu – nepretenciozi dokumentēja dzīvi, tagadnes mirkļus, ar humoru iemūžināja apkārt esošos cilvēkus, gleznām tādējādi iemantojot vērtību ne tikai kā estētiskiem priekšmetiem, bet vēl jo vairāk kā laikmeta liecībām. Aijai piemita talants saskatīt smieklīgo, pat asi kariķēt – taču nekad ne ļauni, allaž ar gaišu smaidu.

No sirds jūtu līdzi Jurim, Kristīnei, Ievai, Pāvilam un pārējai ģimenei, tāpat arī visiem Aijas radiem, draugiem, kolēģiem un skolniekiem, kas nodeva cits citam bēdīgo ziņu un kopīgi paraudāja. Tā kā bija darba diena, sagadījās, ka vairākas dažādu gadu Aijas skolnieces, tostarp arī es, uzzinājām par Skolotājas aiziešanu, būdamas kopā nu jau ar saviem audzēkņiem vai studentiem, vai ceļā pie viņiem, un šī gluži simboliskā sakritība lika kā realitāti sajust novalkāto frāzi – cilvēks spēj turpināties caur citiem. Īpaši tik dāsns cilvēks, kāda bija Aija Jurjāne.

Anna Auziņa

Anna Auziņa ir dzejniece, krājumu "Atšķirtie dārzi" (1995), "Slēpotāji bučojas sniegā" (2001) un "Es izskatījos laimīga" (2010) autore, Klāva Elsberga prēmijas, Preses nama godalgas un Ojāra Vācieša p...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!