Komentārs
04.06.2014

Aicinājums izvarot

Komentē
30
Saglabā

Resursu centrs sievietēm "MARTA" nesen izplatīja paziņojumu, kurā nosoda Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras oficiāli pausto viedokli, ka izvarošanā – atkarībā no apstākļiem – var būt vainojams arī upuris. Tas tika darīts, atsaucoties uz virsprokurores Elitas Jurkjānes teikto Saeimas Juridiskās komisijas sēdē 2014. gada 9. aprīlī, ka bargāki sodi par izvarošanu nav nepieciešami, jo "cietusī bieži vien ir vainīga, ka tiek izvarota". Turklāt, centram lūdzot paskaidrojumu par šiem izteikumiem, prokuratūra atkārtoti uzsver, ka "ir tādi izvarošanas gadījumi, kad cietušās veicinājušas noziedzīga nodarījuma izdarīšanu pret viņām, labprātīgi iesaistoties kopīgā alkohola lietošanā un izaicinoši uzvedoties, kas novedis pie tā, ka viņas tikušas izvarotas" un "virsprokurore Elita Jurkjāne nav izteikusi tādus argumentus, kas varētu radīt bažas par objektivitāti tiesvedības procesos Latvijā".

No juridiskā viedokļa ir skaidrs, kāpēc virsprokurore šādi izteikusies – izvarošana, tāpat kā citi noziegumi, ir jāizvērtē pēc likuma, jāizvērtē detalizēti un objektīvi. Krimināllikums paredz, ka pie atbildību mīkstinošiem apstākļiem cita starpā pieskaitāma cietušā prettiesiska vai amorāla uzvedība. Šķiet, ka tieši par amorālu prokuratūras pārstāvji uzskata ģērbšanos ķermeni atsedzošā apģērbā un alkohola lietošanu. Šie argumenti tiešām nerada bažas par objektivitāti tiesvedības procesos Latvijā. Tie rada pārliecību, ka taisnīgs tiesas spriedums šādu noziegumu gadījumos  ar šādiem atbildīgo personu uzskatiem nav iespējams. Var plaši interpretēt, kas ir amorāli, un šī jēdziena izmantošana seksuālu noziegumu izvērtēšanā ir ļoti atkarīga no personas, kura pieņem lēmumu. Ja prokurora vai tiesneša izpratnē uzvedība vai apģērbs mazina sievietes tiesības izvēlēties, ar ko stāties seksuālās attiecībās, šādus tiesību sargus ir grūti uztvert par taisnīgiem.

Sabiedrībā valda diezgan vienprātīgs nosodījums pret izvarošanu kā vienu no smagākajiem noziegumiem. Taču uzskati par to, kas ir izvarošana un kā tā izpaužas, ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā apstākļi, kuros tā notiek. Viens no viedokļiem, kuram es sliecos piekrist, ir tāds, ka šī nozieguma apstākļiem nav izšķirošas nozīmes. Gan situācijās, kurās tas notiek, piedraudot ar ieroci, gan tādās, kur upuris ir bijis pārāk iereibis, lai skaidri varētu piekrist vai atteikt seksuālam sakaram, rezultāts ir viens – pastrādāta seksuāla vardarbība, ar kuras psiholoģiskajām un nereti fiziskajām sekām cietušajam būs jāsadzīvo visu mūžu. Tāpat nav būtiski, vai izvarotājs ir bijis vīrs, paziņa vai svešinieks, vai tas noticis mājas apstākļos, ballītē vai sievietei atrodoties uz ielas nepazīstamā rajonā. Nav būtiski tāpēc, ka šīs traumas sekas nav statistiski aprēķināmas un salīdzināmas, vadoties pēc apstākļiem. No upura viedokļa raugoties – viņa gadījums ir realitāte, viņam personīgi šausmīgākais un traumatiskākais. Par izvarošanu ir uzskatāmas arī tādas situācijas, kurās sieviete nedod skaidru atteikumu, baidoties no pāridarītāja fiziskas izrēķināšanās, piemēram, pie sistemātiskas vardarbības ģimenē.

Neskatoties uz vispārējo nosodījumu, dažāda veida aptaujas pierāda – liela sabiedrības daļa tomēr uzskata, ka izvarošana ir vērtējama, vadoties pēc konteksta, un atsevišķos gadījumos ir saprotama un pieņemama. Pie tādām situācijām pieder izvarošana laulībā, izvarošana randiņā, ja upuris ir licis noprast, ka noslēgumā sekos seksuāls akts, lietojot apreibinošas vielas un nespējot adekvāti izvērtēt situāciju, un tamlīdzīgi. Tāpat nereti sastopami tādi absurdi viedokļi kā – īstu izvarošanu sievietes ķermenis fiziski ir spējīgs apturēt, bet ja akts tomēr notiek – viņa zemapziņā to vēlas; ja izvarošanas laikā ir ieņemts bērns, tas ir uzskatāms par pozitīvu iznākumu; uzbrucēja uzbudinājums var būt pārāk spēcīgs, lai viņš spētu pār sevi valdīt, utt.

Tiesa ir instance, kuras kompetencē galvenokārt ir noziedzīga nodarījuma izdarītājs un viņa turpmākās dzīves lemšana. Atšķirībā no sabiedrības vai tās atsevišķajiem locekļiem, tiesu sistēmai nepietiek ar viedokļiem vai sajūtām, tai ir nepieciešami konkrēti argumenti, pēc kuriem sistemātiski pieņemt lēmumu par taisnīgu sodu. Apstākļi un situācijas specifika šeit iegūst principiālu nozīmi. Tādā noziegumā kā izvarošana šī apstākļu izvērtēšanas taciņa ir ļoti slidena, un prātam neaptverami bieži kāja joprojām paslīd uz upura vainošanas pusi. Ir ļoti bīstami, ka tiesu sistēma, kurai skaļāk par citām būtu jāuzstājas par sabiedrības mazāk aizsargāto locekļu aizstāvi, apliecina, ka joprojām ir dzīva aizvēsturiskā domāšana par sievietes seksualitāti kā kolektīvam piederošu objektu, kuru var paņemt, ja tas netiek pienācīgi apsargāts. Sakot, ka cietušās ir vainojamas savā izvarošanā, izaicinoši ģērbjoties, nozīmē atkal apliecināt, ka sievietes ķermenis nepieder viņai pašai, un mazināt seksuālas vardarbības noziedzīgo dabu. Tas nozīmē tālāk kultivēt uzskatu, ka "vīrieši jau tādi ir", nevaldāmi seksuāli impulsi ir viņu dabā un sievietes pienākums ir to ņemt vērā, citādi atbildība par vīrieša nespēju sevi savaldīt tiešā veidā gulstas uz upuri – sievieti, nevis reālo nozieguma izdarītāju. Vīriešu izvarošana ir mazāk izplatīta, bet arī pavisam reāla parādība, kurā manifestējas līdzīgi domāšanas tipi kā sieviešu izvarošanas gadījumos – vietas ierādīšana, padarīšana par sievieti.

Upura vainošana ir sarežģīta parādība, ko pastiprina pašu cietušo vainas apziņa. Nespēja samierināties ar notikušo noved pie sajūtas, ka upuris pats ir pieņēmis nepareizo lēmumu. Ja es nebūtu vilkusi šo kleitu, ja es nebūtu aicinājusi viņu dejot, ja es būtu braukusi ar taksometru, tas nebūtu noticis. Bieži vien kauns tiek pārtulkots vainas apziņā un par izvarošanu netiek ziņots varas iestādēm, lai izvairītos no atkārtota pazemojuma, ārēja apliecinājuma tam, ka no notikušā varēja izvairīties. Apgalvojums, ka sieviete nekad nav vainīga, nenozīmē, ka sieviete ir pasīvs dalībnieks, kura rīcībai nav seku, upuris pēc noklusējuma. Tas ir vitāls upura atveseļošanās procesā. Vainas apziņa par apstākļiem liedz saskatīt situāciju, kāda tā ir – cita persona ir izdarījusi izvēli par labu noziegumam, un upuris nav par to atbildīgs.

Ja es sapucējos, lai ietu izklaidēties, man nebūtu jādomā, vai es kādu ar savām izvēlēm neizaicinu pastrādāt pret mani noziegumu. Prokuratūra savu amatpersonu izteikumos ir paudusi tieši to – tajā brīdī, kad uzvelku īsu kleitu, pasūtu dzērienu un uzsmaidu vīrietim, esmu rīkojusies amorāli un uzaicinājusi sevi izvarot.

Tēmas

Baiba Petrenko

Baiba Petrenko ir studējusi kultūras teoriju, strādā ar bērniem, tulko un audzina dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
30

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!