Bibliotēka
29.10.2003

Ahilleja vairogs; Musée des Beaux Arts

Komentē
0

Ahilleja vairogs

Viņa tam liecās pār plecu,
Lai skatītu olīvkokus,
Kuģus vīnmēļās jūrās,
Novadus drošās rokās.
Bet, spožajā metālā kalts
Līdzenums bez zāles
Stiepās, un pāri zemei
Stiepās, un pāri zemei
Svinpelēkas tāles

Visapkārt cieta zeme. Vienāda un drūma
Ainava: lauks, vēja aizdedzināts.
Neviena zāles stiebra, jumta, krūma,
Te, nezināma spēka saplucināts,
Uz vietas milzīgs ļaužu pūlis minās:
Miljons grūti atšķiramu seju gaidās
Pēc tā, ko visi grib, kaut katrs baidās

Bezpersoniska balss iz blāva gaisa
Ar formulām un skaitļiem pierādīja,
Ka mums ir jāuzvar, jo mūsu lieta taisna.
Ne gaviļu, ne strīdu dzirdēt bija.
Un tad aiz divīzijas divīzija
Devās uz priekšu, klausīdamas vārdiem,
Kuri tās sūtīja caur elles vārtiem.

Viņa tiem liecās pār plecu,
Lai skatītu upurvietu,
Baltām puķēm apvītus vēršus,
Asins un vīna ziedu.
Bet, spožajā metālā kalts,
Bija nezināms gads,
Mirdzēja ēzes gaismā
Pavisam citāds skats.

Tur lēma taisnību aiz dzeloņstiepļu žoga.
Bij karsta diena; sargkareivji svīda,
Žāvājās tiesneši (kāds smēja joku).
Kā hipnotizēts tautas pūlis blīda
Aiz žoga. Ne tie žēloja, ne nīda,
Kad pie trim stabiem, raktiem zemē stāvus,
Ar stiepli piesēja trīs pelēcīgus stāvus.

Trīs, kuri nu jau apzinājās to, ka
Viss, kas pamato un ir no svara,
Un mūžam patur jēgu, — tagad svešās rokās.
Tad ideāli atstājas no gara.
Un viņi nesaprata, ko tiem dara.
Ar katru mirkli viņu lepnums ira,
Un viņi nomira, pirms viņu miesa mira.

Viņa tam liecās pār plecu,
Lai cīkstoņus skatītu skrejām,
Lai skatītu vīrus un sievas
Uz spožā vairoga dejam
Stabuļu, bungu taktī.
Taču ne līksmā dejā
Tur locījās smuidri stāvi,
Bet daži un vārpatas vējā.

Noplīsis zeņķis putnam netrāpīja
Ar akmeni, Tad — abām dūrēm ķešās —
Aizgāja svilpodams. Tad — atskatījās.
Ka skuķus izvaro, ka divi nodur trešo,
Bij viņa īstenība, kurai sveša
Tāda pasaule, kur solījumus pilda
Vai silta roka nosalušu silda.

Šaurlūpu ieroču kalējs
Hēfaists aizkliboja;
Iekliedzās zeltkrūte Tetīda,
Novērsa skatu projām
No zīmēm, ko dievs bija kalis
Tās dēlam vairogu post —
Dzelzsirdim vīrkāvim Ahillejam,
Kurš ilgi nedzīvos

Musée des Beaux Arts

Tēlojot ciešanas, viņi vienmēr trāpīja naglai uz galvas,
Vecmeistari: cik labi tie saprata
Ciešanu vietu dzīvē — kā viens cieš,
Kamēr cits ēd vai ver logu, vai tāpat vien staigā;
Un, kamēr veči gaida noliektām galvām, trīcošām sirdīm
Uz dievišķo piedzimšanu, turpat
Allaž jābūt bērniem, kam tā nav no īpaša svara, tie skrien slidas
Pa aizsalušo dīķi mežmalā.
Viņi nepiemirsa nekad,
Ka pat svēto baisajām mokām jārisinās
Kaut kur nomaļus, mēslainā kaktā,
Kur suņi turpina savu suņa dzīvi un varmākas zirgs
Berž pret koku savu vienaldzīgo pakaļu
Vai Breigeļa Ikars, piemēram: visi novēršas it
Bezbēdīgi no nelaimes, arājs droši vien
Dzirdēja šļakstu un slāpētu kliedzienu,
Taču viņam tā nebija lielākā rūpe; saule staroja kā ik dienas arī
Pār baltajām kājām, kuras nogrima zaļajā
Ūdenī; eleganti būvētais kuģis, no kura vajadzētu redzēt
Dīvaino ainu, kādu zēnu krītam no debesīm,
Peldēja mierīgi tālāk, turp, kur tam jānonāk.

Atdzejojis Uldis Bērziņš.

Vistans Hjū Odens

Vistans Hjū Odens, publicējies kā V. H. Odens (W. H. Auden), bija angļu/amerikāņu dzejnieks. Tiek uzskatīts par vienu no 20. gadsimta lieliskākajiem rakstniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!