Advente

Manā bērnībā mēs nekad ne mājās, ne skolā nedarinājām adventes vainagu. Nesvinējām arī Ziemassvētkus, pat mājās aiz aizkariem 24. decembrī neiededzām eglīti: mani vecāki bija ateisti vai vismaz agnostiķi otrajā paaudzē un padomju varai viņi pretojās citos veidos. Astoņdesmitajos gan bija iespējams skolā nosvinēt Saulgriežus ar folkloras kopu, taču ziemas brīvlaiks sākās īsi pirms Jaunā gada, arī dāvanas man nesa uz Jauno gadu. Pēc tam, jau Atmodas laikā, luterāņu mācītāji un mācītājas, jā, tolaik bija arī tādas, stāstīja, ko nozīmē Advents.

Šķiet, Ziemassvētki mūsu ģimenē ieviesās neilgi pēc Klāva nāves, tātad kopš 1987. gada. Abi Irēnas bērni tolaik daudz dzīvoja Vesetas ielā pie mūsu vecākiem, viņus iekārtoja bērnudārzā otrā ielas pusē. Tas sakrita ar luterāņu mācītāju parādīšanos publiskajā telpā un pakāpenisku Ziemassvētku leģitimizēšanu. Šķiet, vecāki un Irēna nolēma – ja jau citi tagad atklāti svin Ziemassvētkus, tad tie pienākas arī man, Ievai un Matīsam. Kopš tā laika saņēmām un pēc tam arī gatavojām dāvanas galvenokārt uz Ziemassvētkiem.

To visu man atgādina divas neveiklas, ar akvareļiem gleznotas kartītes, ko darināju kā Rozentālskolas uzdevumu, gaidot Ziemassvētkus 1989. gadā. Vienā no tām attēlota divstāvu gulta, kurā gulēja māsas bērni – arī kartītē ir iezīmēti gulētāji; neliela eglīte, dāvanu maiss un apakšējā stūrī mūsu kaķis Juris. Otrā redzama meitenīte džemperī ar zaļām, sarkanām un violetām svītrām, viņa spēlē plastmasas mūzikas instrumentu ar lielām pogām līdzīgās krāsās, fonā tā pati mazā eglīte. Šo kartīti es pirms dažiem gadiem uzdāvināju Ievai, kura bija man pozējusi. Šķiet, tobrīd jau biju samierinājusies, ka neesmu uzmanības centrā, kā tas pārsvarā bija līdz 1987. gadam, un jau izbaudīju plašākas ģimenes jezgu un jautrību, un, jā, svētku sajūtu, varbūt pat neatkarīgas valsts priekšnojautas.

Šķiet, tas bija tieši 1989. gada decembrī, kad apmeklējām brālēna Māra dēla Artūriņa kristības.

Vispār man bija četri brālēni: no mammas puses – Viktors un Aleksandrs, no tēta puses – Imants un Māris. Vēl man ir māsīca Ilzīte, Imanta un Māra pusmāsa, mazliet jaunāka par mani, viņai, cik zinu, iet labi. Viktors, Imants un Māris bija Irēnas vecumā, dzimuši piecdesmito beigās; Saša gadus desmit jaunāks, viņš auga laikā, kad mammas brālis ar sievu jau stipri dzēra, pēc tam Sašas māte nomira, un tālāk viņu audzināja mammas mamma. Mana mamma vēlāk pārdzīvoja, ka nav paņēmusi Sašu pie mums, taču viņai pietika ar mazo mani un mirstošo vecvecmammu Babu Ļubu, tad tēta vecākiem. Savukārt Viktors tika vai nu tīši, vai netīši nošauts vai novests līdz pašnāvībai padomju armijā. Neviens tā arī neuzzināja, kas bija noticis, taču viņš mira no šāviena galvā. Ar Sašu mamma pēdējo reizi runāja pa telefonu 1993. gadā, kad nomira viņa tēvs, mammas brālis, tomēr Saša neatnāca uz bērēm, un vēlāk par viņu nekas vairs netika dzirdēts.

Imants un Māris septiņdesmito gadu beigās skaitījās hipiji vai kas tamlīdzīgs. Brālēns Imants Auziņš jaunākais, dzejnieks ar pseidonīmu Širmis, bija Jura Rubeņa jaunības draugs. Pēc tam viņi abi ar Māri kļuva par smagajiem narkomāniem vai tika nozāļoti padomju psihiatriskajā slimnīcā, vai abējādi, bet Juris Rubenis kļuva par mācītāju. Imants sadega vai nosmaka ugunsgrēkā 1987. gada sākumā, viņam bija malkas apkure. Sieva Sarma ar meitiņu Zani tobrīd jau kādu laiku dzīvoja citur.

Māris vēl ilgi nodzīvoja pansionātā. Acīmredzot jaunībā uzņemto vielu iespaidā viņa psihe bija izmainījusies tā, ka viņš vairs nevarēja patstāvīgi funkcionēt. Tēvs ar viņu satikās reizi mēnesī, deva nelielu paciņu – tēju, cigaretes un mazliet naudas –, daudz nedrīkstēja. Pēc tam vajadzēja viņu iesēdināt autobusā. Papa bērēs sociālā darbiniece pieveda Māri pie mammas un jautāja – tad tagad jūs ar viņu tiksieties? Un mamma tikās, līdz 2017. gada janvārī uzzināja, ka Mārim ir pavisam slikti. Tas, ka Mārim ir C hepatīts, bija zināms jau sen, kā arī tas, ka tas ir ārstēts par valsts naudu. Nu viņu aizveduši uz Šmerli un atveduši atpakaļ. Man jau uzreiz likās, ka viss, lai gan istabas biedrs teicis, ka Mārim tā esot jau bijis arī agrāk. Taču torīt uz mammas jautājumu, ko viņa var darīt, kā palīdzēt, istabas biedrs atbildējis – atbrauciet atvadīties. Māris esot bijis pie samaņas, visu sapratis un smaidījis, kad mamma stāstījusi par ģimeni, par mazmazbērniem, bijis priecīgs, ka pie viņa kāds atnācis. Viņam sākusies asiņošana aknās, un pēc tam sociālā darbiniece jautājusi, vai būs, kur apglabāt. Mamma atcerējusies, ka Māra brālis Imants ir Jaunciema kapos, tikai sajaukusi miršanas gadu – 1987. vietā pateikusi 78. Jaunciema kapi Berģu pansionātam bijuši ļoti izdevīgi. Māris nomira 2017. gada 2. martā. Uz bērēm aizgāja tikai mamma; māsa bija Luksemburgā, bet citiem nedaudzajiem palikušajiem radiniekiem, ieskaitot mani, Ilzīti un arī Artūriņu, Māris būtībā bija pavisam svešs cilvēks.

Māra sieva Inta jau toreiz, 1989. gadā, labu laiku bija šķīrusies no vīra, bet viņa uzturēja labas attiecības ar Irēnu, kuras bērni bija apmēram vienā vecumā ar Intas un Māra dēlu Artūriņu. Tāpēc mūs ielūdza uz Artūriņa kristībām Jaunajā Ģertrūdē. Tolaik daudzi latvieši no jauna pievērsās vai vienkārši pievērsās luterticībai. Droši vien mani vecāki arī bija aicināti, bet aizgājām tikai mēs ar māsu un viņas bērniem. Man bija četrpadsmit, un es visur biju tāds kā piektais ritenis, taču uz mani šī diena atstāja milzu iespaidu. Artūriņa krusttēvs Renē Salaks viesībās spēlēja klavieres un dziedāja tādas Ziemassvētku dziesmas, kādas vēl nekad nebiju dzirdējusi. Nesen biju noskatījusies Bergmaņa "Faniju un Aleksandru", kur mani īpaši fascinēja tieši Ziemassvētku epizode, un te nu tā sajūta bija, šaurā Cēsu ielas dzīvoklītī Latvijas laika mūra mājā. Šķita, ka tur ir gaisma un greznība, siltums un mīlestība. Nebija jau tā, ka Vesetas ielā nebūtu bijis gaismas, siltuma un mīlestības, galīgi ne. Taču tur nebija klavieru un korāļus tur neviens nedziedāja. Mēs ar papu gan mēdzām dziedāt uz viņa dīvāna, taču tā bija drīzāk rečitēšana, lai neteiktu – šķība un neskanīga vilkšana.

Diena bija ievērojama arī ar to, ka pirms kristībām mana māsa baznīcas grāmatu galdā iegādājās "Jauno Derību un psalmus", 1988. gada izdevumu. Tas bija tā saucamais "Bleses tulkojums", zelta burtiem uz melnā vāka, un jau pēc brīža Irēna ar to iebelza Matīsam pa galvu, kad viņš dievkalpojuma laikā "slikti uzvedās". Bībele esot bijusi pirmā, kas viņai gadījusies pa rokai. Es māsu sapratu, kad pēc gadiem dievkalpojuma laikā iekniebu rokā nu jau savam dēlam. Drīz vien pārstāju ņemt bērnus uz baznīcu, bet pēc tam – arī pati to apmeklēt, vismaz uz kādu laiku. Bet Bībeles izdevums toreiz palika Vesetas ielā, un, kad pēc pāris gadiem kļuvu par kristieti, es to neuzkrītoši piesavinājos, un arī tagad tas, nedaudz noķēpāts, atrodas pie manis Carnikavas mājā, kur rakstu šīs rindas.

Viesībās, kurās mani fascinēja Renē Salaka izpildītie korāļi, noklausījos arī, kā māsa ar Intu ieinteresēti un cieņpilni sarunājas par kādu sievieti mācītāju, laikam Vairu Bitēnu, un viņas rekomendācijām par kristīšanu un krustvecāku izvēli. Galvenais, lai krustvecāki paši būtu kristīti, viņa bija teikusi, pārējais neesot tik svarīgi. Tomēr savus bērnus māsa nekristīja. Šķita, ka viņa un vecāki visu šai sakarā notiekošo vēro atturīgā labvēlībā. Savukārt es laikam gan tieši tajā reizē nolēmu kļūt par kristieti. Iespējams, man likās, ka tad man mājās visu laiku būs Renē Salaks un Fanija ar Aleksandru, kuri patiesībā tur jau bija.