Vai Latvijā dzīvojošajiem Izraēlas un palestīniešu konflikts ir tikai "bilde televizorā"?
Ir vienlīdz bieži lietots un ērts modelis konfliktu skaidrošanā – pie visa vainīgas politiķu savtīgās intereses, bet šo intrigu rezultātā cieš t.s. vienkāršie cilvēki. Zināmā mērā šādu modeli var lietot arī Izraēlas–palestīniešu konflikta gadījumā, turklāt attiecinot to uz abu pušu varas elitēm.
Palestīnas autonomijas vadītājs Mahmuds Abass šajā amatā tika ievēlēts 2005. gadā – uz četru gadu termiņu. Termiņam beidzoties, Abass ir izmantojis visas iespējamās atrunas un ieganstus, lai jaunas vēlēšanas atliktu. Lielā mērā tādēļ, ka apzinās: viņa vadīto partiju "Fatah" uzvarētu konkurenti – grupējums "Hamas". Tomēr bezgalīgi pārcelt vēlēšanas nebija iespējams – tām bija jānotiek šīgada 22. maijā. No "Fatah" viedokļa (partijas kontrolē ir tā palestīniešu teritoriju daļa, kas pazīstama kā Rietumkrasts) vēlēšanu kārtējā atlikšana ir izdevīga.
Savukārt Izraēlā šīgada 22. martā notikušajās vēlēšanās skaidru uzvarētāju nebija. Toties ir premjerministra Benjamina Netanjahu dedzīgā vēlme noturēties pie varas (kaut tādēļ, ka pret viņu izvirzītas apsūdzības korupcijā). No politiskā cinisma viedokļa raugoties, ir ļoti ērti paziņot, ka laikā, kad dzimtenei uzbrūk, politiskās ķildas jānoliek malā un visiem jāpalīdz savai valdībai, tas ir, Netanjahu. Par to, ka šāds aprēķins varētu būt pareizs, liecina tas, ka 14. maijā partija "Yamina", kas it kā bija nobriedusi darboties koalīcijā pret Netanjahu, paziņoja, ka izveidojusies situācija prasot "nacionālās vienotības valdību", respektīvi, patiesībā pārgāja Netanjahu pusē.
Tomēr nedomāju, ka visu var izskaidrot ar politiķu cinismu. Ja paveramies uz konflikta uzliesmojuma tiešajiem iemesliem, redzam, manuprāt, gan nelāgu apstākļu sakritību, gan sekas notikumiem pagātnē, kad šobrīd pie varas esošie, kā dažkārt saka, vēl sēdēja skolas solā. Palestīniešu niknumu izraisīja metāla nožogojumu uzstādīšana Jeruzalemē, Damaskas vārtu rajonā, jo tie neapšaubāmi apgrūtināja islāmticīgos tieši viņiem tik svarīgajā Ramadāna periodā. Tajā pašā laikā man nav iemesla apšaubīt Jeruzalemes pašvaldības skaidrojumu, ka nepieciešamību uzstādīt nožogojumus, ar ko kontrolēt cilvēku plūsmas, veicināja pavisam nesenie traģiskie notikumi Merona kalnā, kad drūzmēšanās ebreju reliģisko svētku Lag B’Omer laikā noveda pie 45 bojāgājušiem un vairāk nekā 150 ievainotajiem. Citiem vārdiem sakot, varas iestāžu apdomību pretējā puse iztulkoja kā pazemojumu. Var jautāt, vai šāda interpretācija bija prognozējama, bet domāju, ka neviens, kurš nedzīvo Izraēlā, nevar visgudri dot atbildi. Te ir vietā uzsvērt, ka cilvēkiem (šī teksta autoru ieskaitot), kuri neprot arābu valodu un ivritu, vajadzētu ļoti uzmanīties, izsakot spriedumus pat tad, ja izlasītas daudzas grāmatas par reģiona vēsturi un šodienu. Piemēram, Izraēlas pārstāvji pagājušajā nedēļā apgalvoja, ka Austrumjeruzalemē dzīvojošie palestīnieši sociālajos tīklos lepojušies, ka savlaicīgi uzkrājuši akmeņus un t.s. Molotova kokteiļus. Skaidrs, ka nedz apstiprinošu, nedz noliedzošu vērtējumu šādam apgalvojumam es dot nevaru.
Kā citu neveiksmīgu apstākļu sakritību var minēt ebreju nacionālistu ikgadējo gājienu Jeruzalemes dienā – 10. maijā –, kad tiek atzīmēta Austrumjeruzalemes nonākšana Izraēlas kontrolē pēc kara 1967. gadā. Minētās grupas bija ieplānojušas maršrutu, kas radītu tiešu saskarsmi ar palestīniešiem Damaskas vārtu rajonā. Valdība, acīmredzot nojaušot sekas, pēdējā brīdī pavēlēja maršrutu mainīt, tomēr bija par vēlu.
Savukārt, ja runājam par tiem jaunuzliesmojušā konflikta tiešajiem iemesliem, kas saistīti ar vēsturi, jāmin vairākas palestīniešu ģimenes Austrumjeruzalemes Sheikh Jarrah rajonā, kurām draudēja izlikšana no mājokļiem. No juridiskā viedokļa nekas pārkāpts nebija – Izraēlas likumi paredz, ka zemi Austrumjeruzalemē, ja šī zeme līdz 1948. gadam, kad to uz dažām desmitgadēm okupēja Jordānija, ir piederējusi ebrejiem, īpašnieku pēcteči var atgūt un rīkoties ar to, kā vēlas. Problēma ir tā, ka šādas tiesības nav dotas palestīniešiem, kuriem piederēja īpašumi Rietumjeruzalemē. Citiem vārdiem sakot, ir vēsturiski izveidojies normatīvais regulējums, kas palestīniešus nepārprotami kaitina, neatkarīgi no tā, kurš konkrētajā brīdī ir pie varas pilsētā vai valstī.
Iepriekš minētās epizodes, kas nostrādāja kā detonators asākajam konfliktam pēdējo septiņu gadu laikā, protams, nemazina abu tautu sarežģītās līdzāspastāvēšanas nozīmi per se. Godīgi jāsaka, ka nevēlos par to izteikties subjektīvu iemeslu dēļ – iespējams, ka ebreju tautas ciešanu rosinātās simpātijas traucētu man spriest objektīvi.
Tomēr varu mēģināt izteikt viedokli par atsevišķiem jautājumiem. Pirmais – vai šis konflikts ir būtisks arī Latvijā dzīvojošajiem? Pat ja noliekam malā retoriku par vardarbības postošo raksturu (jo tajā nereti ir šķipsniņa liekulības, ja vardarbība notiek kaut kur tālu no mums), tas ir būtisks, jo saasina situāciju jebkurā valstī, kur dzīvo ļaudis, kas konfliktā simpatizē palestīniešiem un kaut kā pamanās Rietumus iztēlot par Izraēlas nekritiskiem sabiedrotajiem. Piemēram, Vācijas valdība pagājušajā nedēļā bija spiesta vērsties pret konflikta kontekstā jau notikušajiem antisemītiskajiem incidentiem Vācijā. Ļoti vienkāršoti izsakoties, konflikts uzvelk vairumu arābu kultūrām un/vai islāmam piederīgo neatkarīgi no viņu dzīves vietas. Radikāļi šādas iespējas garām nelaiž. Drošības situācija Izraēlā "atstarojas" uz drošības situāciju Eiropā.
Otrais – vai Izraēlas–palestīniešu konflikts vispār ir atrisināms? Te jānoskaidro, ko saprotam ar atrisinājumu. Ja seno aizvainojumu piedošanu un labas kaimiņattiecības – ļoti šaubos. Konflikta pamatā ir tik fundamentālas domstarpības, ka ir jautājumi, kuros pat visnotaļ raibā Izraēlas ebreju sabiedrība (parlamentā ievēlētas 13 partijas) ir vienota, un tas pats attiecas uz šī reģiona arābu kopienu, kurā ir arī kristieši un sekulāri noskaņoti cilvēki. Man šķiet, ka jau sen ir laiks atteikties no kaut kāda – improvizēju – Apgaismības laikā dzimuša optimisma un vienkārši pieņemt, ka ir konflikti starp grupām (etniskām, reliģiskām u.c.), kas neuzsūcas.
Tādējādi optimālais atrisinājums ir situācija, kurā iesaistītās puses spēj normāli funkcionēt neatkarīgi viena no otras, savstarpējai nepatikai neizvēršoties par vardarbīgām sadursmēm (līdz šim palestīnieši autonomijas teritorijās – Rietumkrastā un Gazā – ir bijuši atkarīgi no ārvalstu, tostarp Rietumu, finansiālās palīdzības un Izraēlas varas iestāžu gribas). Domāju, ka šāds, kā dažkārt saka, slikts miers ir iespējams. Piesaukt piemērus ir diezgan riskanti, jo tas var aizskart piemērā minētās puses, bet, manuprāt, te varētu minēt situāciju, kādā nu jau vairākas desmitgades dzīvo gruzīni un abhāzi.
* Dažkārt reliģiju pētniecībā tiek lietots jēdziens "Ābrama reliģijas", ar tām saprotot kristietību, islāmu un jūdaismu – monoteiskas reliģijas, kuru svētajos rakstos Ābrams tiek minēts kā ciltstēvs.
0