"Žēlsirdības laikmets", mākslinieku grupa "Zilie deguni"
 
Komentārs
26.09.2013

"ABLV Bank" kolekcijas izstāde

Komentē
6
Saglabā

Kopš 2005. gada esmu bijusi iesaistīta gan valsts, gan "ABLV Bank" laikmetīgās mākslas kolekciju veidošanā un nevaru piedāvāt skatu no "ārpuses", taču tieši tas būtu ļoti nepieciešams brīdī, kad kolekcijas tiek nodotas publiskai apskatei. Diemžēl 2012. gadā, kad veidoju izstādi "Tests" Nacionālajā mākslas muzejā no valstij piederošās topošā muzeja kolekcijas daļas, analītiska apskata pietrūka vispār. Tāda nebija nedz vizuālo mākslu žurnālā "Studija", nedz zinātniski nopietnajā izdevumā "Mākslas Vēsture un Teorija", nedz kādā portālā. Bija paviršs raksts "Dienā", kur kritiķe pat nepainteresējās, vai tiek vai netiek veikts zinātnisks darbs ar kolekciju. Tas tiek veikts – gan valsts, gan bankas līmenī. Zinātni neieliksi 140 zīmēs, un ar pētījumu starpposmiem nav nemitīgi jālepojas feisbukos. Domāju, ka galvenais iemesls klusēšanai bija maldīgais priekšstats "jauno profesionāļu" lokā, ka nākotnes muzejs ir ar sociālo mediju starpniecību popularizēta "tusiņu" vieta jeb moderns laika pavadīšanas veids. Vai vēl traģikomiskāk – galvenokārt ekonomikas stimulēšanas un tūrisma veicināšanas objekts.

Nē, muzejs tik tiešām, kā rakstīja Roberts Smitsons, ir "mākslas kapsēta" šo vārdu labākajā nozīmē. Muzejs visupirms ir atmiņas institūcija ar centrā esošo krājumu un zinātniekiem, kas pēta un tulko šo krājumu. Tādā ziņā "ABLV Bank" īpašnieki Ernests Bernis un Oļegs Fiļs, paļaujoties uz ekspertiem, ir gājuši pareizo ceļu. Un tagad, bankas 20 gadu jubilejā, sabiedrībai atklātais krājums ir vispareizākā kampaņa par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.

Atgādināšu vēsturi – 2005. gadā bankas vadība, esot sajūsmā par to, ka beidzot tiek sākts darbs pie Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanas, parakstīja līgumu ar Kultūras ministriju. Līguma būtība – desmit gadu laikā topošā muzeja kolekcijā ieguldīt vismaz vienu miljonu latu. Kad muzejs tiek uzbūvēts, kolekcija tiek dāvināta valstij. Viss turpinās, 19. septembrī Rīgas Mākslas telpā atklātā izstāde tam ir liecība. Bankas īpašnieki ir motivēti papildināt savu krājumu, un gadu pirms izstādes, sekojot ekspertu norādēm, to jau bagātinājuši ar instalācijām, objektiem un videodarbiem, kas agrāk bija valsts kolekcijas daļas formālais "mugurkauls".

Vai kolekcija atspoguļo savu laikmetu? To atspoguļo arī tā saucamā klasiskā modernisma stilistikā darinātie darbi, kuru pārsvars mūsu galerijās un Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā ir neapšaubāms. Klasiskā modernisma pēcteču darbi dominē, piemēram, "Swedbank" eklektiskajā kolekcijā, kuras vienīgais kopsaucējs ir darbu tapšanas laiks, maksimāli liela autoru skaita pārstāvniecība un darbu "plakanums", lai tos varētu piekarināt pie sienas. Nepārprotiet, man mājās labāk patīk sadzīvot tieši ar tādu mākslu, un es labi atminos, kā mana mamma klusītēm izmeta man savulaik dāvāto Miķeļa Fišera ar melnu lateksu pārvilkto milzu vīrieša dzimumlocekļa gumijas imitāciju no 1996. gada izstādes "Open". Taču manas mammas klusais protests nebija vienīgais. Pārējie bija skaļi, provinciāli un neglīti.

Atminos, kā 2003. gadā kultūras ministre Ingūna Rībena (kopā ar visiem Nacionālās kultūras padomes locekļiem, izņemot Pēteri Bankovski) aizliedza Latvijas dalību Venēcijas mākslas biennālē un kā "trakās" mākslas zinātnieces skrēja uz TV pie žurnālistes Baibas Strautmanes, lai viņa tad pavēstītu, ka mākslinieku grupas "F5" mākslas darbs ar Svētā Marka laukuma baložiem, kuriem izbaro mākslinieku asinis, "grauj Latvijas tēlu". Atceros, ka tajā pašā gadā Valsts kontrole pārmeta Laikmetīgās mākslas centra direktorei Solvitai Kresei, ka bezjēdzīgi tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, lai izveidotu Andra Frīdberga konceptuālo darbu par pamācību, kā izdarīt pašnāvību. Tāpat pārmeta Ginta Gabrāna videodarbu sērijai "Starix", kas tagad ir viens no intelektuāli spožākajiem darbiem topošā muzeja kolekcijas valsts daļā. Kā tādu to nesen prestižajā Londonas mākslas izdevniecībā "Taurus" publicētajā monogrāfijā "Performing the East" apcerēja tās autore amerikāņu mākslas zinātniece Eimija Brizgele. Pirms desmit gadiem bija burtiski trakojošas mākslas zinātnieces un kultūras ministre Ingūna Rībena, kura savā kabinetā šo rindu autorei un mākslas zinātņu doktorei Rutai Čaupovai izkliedza (apmēram šādus) saukļus, ka "pie visa, kas briesmīgs notiek pasaulē, vainīga šī briesmīgā laikmetīgā māksla".

Laba māksla ir bijusi visos laikmetos, taču laikmetīgās mākslas vēsture ir atsevišķs profesionāls fenomens. Tas nepriecē acis (retos gadījumos tomēr priecē gan…), tas nenodarbojas ar līniju un krāsu jaukumu, tas liek domāt, ja cilvēks ir noskaņots uz domātprieku. Es nebeidzu citēt mūsu lielisko Jāni Borgu (tā ir liela laime, ka mazā nācijā kāds spēj domāt tik precīzi un asprātīgi…), ka pasauli neizglābs skaistums, bet domāšana gan.

Neko provocējošu "ABLV Bank" izstādē jūs neieraudzīsiet, izņemot krievu grupas "Zilie deguni" un Oļega Kuļika inscenētās fotogrāfijas. Tomēr bankai piederošais mākslas krājums ir provocējošs attiecībā uz provinciālu pašpietiekamību – ar savu saprātīgo konsekvenci, apcerīgumu, kvalitāti, dažiem šedevriem (Antans Sutkus, Inta Ruka), tēmām un vēstures elpu.

Savukārt valsts daļā ir gana darbu, kas tiešām stāstīs par mūsu laiku trāpīgāk nekā latviešu neuzrakstītie romāni.

Tomēr jāpatur prātā apstāklis – ja kolekcijā būtu tikai un vienīgi viendienas stāsti, starptautiskā ekspertu komisija tos neizvēlētos. Mēs visi šajā komisijā esam pietiekami pieredzējuši, redzējuši un lasījuši ļaudis, lai godprātīgi paģērētu arī kādu metafizikas daļu, kura labas mākslas gadījumā nebūt nenonāk pretrunā ar modīgo "subversijas" jēdzienu. (Es atvainojos, bet vārdu " diskurss" es tiešām neieredzu.)

Runājot par kolekcionēšanas principiem, vienošanās mūsu vidū ir skaidri definēta. Tā ir laikmetīgās mākslas vēsture ar tās galvenajiem protagonistiem un tēmām, sākot no 60. gadiem. Kolekcija ir nepilnīga, piemēram, tajā ir tikai daži Miervalža Poļa darbi, taču tā tiek lēnām un neatlaidīgi papildināta. Valsts daļa atrodas kā atsevišķs krājums Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Šonedēļ līdz ar izstādi notiek arī ikgadējā ekspertu sēde. Steidzu gatavot materiālus par Lienes Mackus vairākiem darbiem, jo tieši tos šoreiz ieteikšu iegādei. Lai gudra skatīšanās!

 

Tēmas

Helēna Demakova

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!