Attēlā - noziedznieku bandas dalībnieki Austrālijas policijas iecirknī pagājušā gadsimta 20. gados
 
Raksti
27.08.2013

A moš?

Komentē
0

Īstu talantu pie mums nekad nav trūcis; turklāt īstam talantam piemīt spēja parādīties pavisam negaidīti. Uz šādām pārdomām mani rosināja trīs šķietami savstarpēji nesaistīti šās vasaras notikumi. Vispirms – tā ir publiskajā telpā vērojamā politisko zombiju parāde. Proti, virkne ļaužu, par kuriem vēl nesen domājām, ka viņu resurss ir izstrādāts un viņi ir pelnījuši turpmāk dzīvot privātā miera ostā, ir no jauna pieteikušies par nācijas glābējiem. Otrkārt, jau pirms dažiem mēnešiem, kad visa pārējā tauta tikai sāka iegūt vieglu iedegumu, sevī jaunus talantus darbam valsts labā atrada Olafs Pulks un Ēriks Škapars. Un, treškārt, jau šobrīd ir teju vai gaisā sajūtama tā hormonālo vētru brīze, kura liek virknei valstī pazīstamu politiķu mesties cīņā par vietām Eiropas Parlamentā. EP vēlēšanas būs īsta patriotisma paraugstunda – tad, kad mūsu pašmāju bonapartiem spīd Briseles "maļina" [1] uz veseliem pieciem gadiem, viņi ir gatavi izspiest no sevis teju vai neticamu daudzumu dzimtenes mīlestības. Gatavojiet kabatas.

Bet kas tad īsti ir kopīgs visiem šiem gadījumiem, vaicāsiet. Manuprāt, tie visi kaut ko liecina par profesijas prestižu, kā arī par cilvēkkapitāla apjomu Latvijas politiskajā elitē. Vispirms, Pulks un Škapars, protams, ir izcili talanti transporta nozarē. Uz to jau pirms manis ir norādījusi virkne žurnālistu. Vienīgā nelaime, ka lieta ar šiem ilgi slēptajiem talantiem patiesībā nemaz nav tik vienkārša. Vispirms, varbūt kādam liekas, ka politiķim, kurš ir atstrādājis savu resursu, kurš ir gadiem ņēmies pa politikas virtuvi, mēģinādams ar visiem līdzekļiem un nelīdzekļiem realizēt praksē kādu nieku no partijas programmas, kurš ir pamatoti un nepamatoti izcūkāts pa visiem medijiem, ir ļoti viegli atrast kādu godīgu darbu ārpus politikas. Par nožēlošanu – tas tā nav. Politiskā pagātne ir stigma, kura pie mums pielīp uz ilgu laiku, un jebkurš darba devējs simtreiz padomās, pirms dot tādam cilvēkam darbu. Man ir diezgan vienalīdzīgi abi konkrētie subjekti, un atmiņas par Pulka histērijām Rīgas Domē uzdzen vieglus drebuļus. Turklāt esmu pārliecināts, ka vidējais Latvijas vēlētājs labprāt gribētu, lai šādiem cilvēkiem vispār aizliegtu strādāt jebkur. Sak', lai Pulks un Škapars stāv stacijas tunelī; tā viņiem būs laba mācība. Tikai tad, lūdzu, nevajag gausties, ka politikā nav godīgu, kompetentu un patriotisku ļaužu. Viņi vienkārši nevēlas vētrainos četros gados pārvērsties no "jaunajiem, daudzsološajiem" par pulkiem un škapariem, kuriem nākas pieņemt šādus politiskās patronāžas amatus bez jebkāda sakara ar viņu iepriekšējo kvalifikāciju.

Kāds varētu teikt - atgriezīsimies pie Makša Vēbera. Pēdējais, kā zināms, tika nošķīris tos, kas dzīvo no politikas, no tiem, kas dzīvo politikai – proti, tos, kuri dzīvo no politisku amatu algas, no tiem, kuriem pašiem ir kādi no politiskās darbības neatkarīgi ienākumi – uzņēmumi, īpašumi, kapitāldaļas un tamlīdzīgi. Kopumā ņemot, otrais variants, protams, ir pieņemamāks. Tomēr mūsu mīklainajos klajumos arī tas laikam gan nestrādās. Uzņēmēji un bagātnieki vispār tiek uzlūkoti ar aizdomām, savukārt uzņēmējs politikā ir interešu konflikts uz līdzenas vietas.

Demokrātiskā politika visā pasaulē ir cikliska, un arī labi politiķi pēc kāda laika zaudē jebkādu vilkmi – cits ātrāk, cits vēlāk. Šīs problēmas risināšanai demokrātiskajā pasaulē ir virkne mehānismu, kas neļauj amatu zaudējušiem politiķiem tikpat strauji zaudēt arī savus ienākumus. Vispirms, citur bijušos politiķus neuzskata par bandītiem, kas bēguļo no cietuma, un, ja kāds no viņiem nonāk kādā uzņēmuma padomē, tas nav pamats eksaltētiem skandāliem – protams, ja attiecīgais personāžs savas politiskās karjeras laikā nav sastrādājis kaut kādas šmuces. Otra, visai līdzīga pieeja ir šo personāžu sūtīšana par vēstniekiem un vispār diplomātiem – tā teikt, pieredzējis cilvēks, kas nodrošina valsts politisko līniju utt. Tas mums nespīd, jo jau tā ir pārmēru liels ambassador-at-large korpuss, kuram nav īsta pielietojuma. Visbeidzot – tradicionāli vecajā Eiropā šādām "otstoiņika" (piedošanu par vulgārismu) vajadzībām ir ticis izmantots Eiropas Parlaments. Tā teikt, bijušais censonis nemaisās pa kājām, var dzīvot bez bēdu, turklāt pie nepieciešamības izsniedz viedas instrukcijas no Briseles augstienēm. Taču arī šī opcija mums ir slēgta, jo EP deputāta prestižs un iekārojamība Latvijā ir augstāka nekā nopietni amati mūsu vietējā politikā – augstāka pat par valdības ministra, nerunājot nemaz par Saiemas deputāta amatu prestižu. Vietējos amatos sēžot, ja prot un veicas, var kaut ko ietekmēt valsts politikā – atšķirībā no EP deputātiem, kuru reālā ietekme visbiežāk tiecas uz nulli. Taču šie vietējie amati, redz, nav tautā mīlēti, ir štruntīgi apmaksāti un vispār diezgan ķēpīgi. Cita lieta – reizi mēnesī nolaisties no Briseles stratosfēras un distancēti paprātuļot ar vietējiem provinciāļiem par Eiropas nākotni. Tad nu esam nonākuši pie situācijas, kurā uz EP tiek sūtīti nevis resursu atstrādājuši vai pavisam zaļi politiķi, bet gan tādi, kuriem gan ir liela vilkme un prestižs vietējā elektorātā, taču apnicis smērēt rokas mūsu pašu dubļu pančkā. Tā nu pulkiem un škapariem vienkārši nepietiek vietas – ej nu ej, pacīnies ar Kalnieti vai Zīli. Latviešu politiķim vietējā politikā strādāt vienkārši nav seksīgi.

Tā nu arī gribot negribot nonākam pie mūsu "zombiju uzbrukuma". Problēma ir nevis tajā, ka vecie tik ļoti grib atgriezties, bet gan tajā, ka viņiem joprojām liekas – viņi kaut ko tomēr varētu sev sagrābstīt. Nav jau priekšā to jauno, varošo, ar degošām acīm – tad kādēļ nepamēģināt? Var būt, ka vēlētājiem būs piemirsusies Repšes miljona diedelēšana, Straumes dzīvoklis, Šlesera 50 000 darbavietu? A moš paveicas?

 

[1] maļina, krievu val. kriminālā žargonā - 1) dzīvoklis, 2) publiskais nams, 3) laba, bezrūpīga dzīve, 4) bezmaksas iztika, 5) vieta, kur ir daudz sieviešu.

Ivars Ijabs

Ivars Ijabs ir latviešu politikas zinātnieks un publicists. Skeptisks liberālis ar "mūžīgā doktoranda" psiholoģiju. Izglītība: autodidakts. Partijas piederība: nav. 2019. gadā paziņojis par lēmumu kan...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!