Fragments no topoša dokumentālās prozas romāna.
ZIEMA
Maijs Bordo pilsētā ir vēl vairāk maijs. Večuks stūma austeru ratiņus, un saule rotaļājās viņa plikajā pakausī tāpat kā baznīcas logu bronzas apkalumos un francūzietes kailajos plecos, kad viņa aizgāja man garām pa Prevotē ielu. Kā lai viņa mani redzētu, es kārstījos no loga pāris stāvus augstāk, pīpēdams un ķerdams skatus.
Kāpēc es negāju ārā? Kāpēc nekaulējos ar veco par austerēm? Vainīgs bija, protams, Mārcis Lācis. Mēs kopā taisījām izrādi "Rīga. Urbānie mīti". Es jau bija savācis kaudzi nevainojamu pilsētas leģendu – man bija Iļģuciema velns, Vecmīlgrāvja ūdens ar vecā vīra garšu, vakarēšana Lielajos kapos un citi jaukumi, es biju vācis, veicis dramaturģisko apstrādi, nodevis Mārcim – prieks! Taču viņš tagad man rakstīja:
– Trusis ar cirvi un razģevalovka nedarbojas, vajag vēl vismaz vienu baisu leģendu.
Es viņam rakstīju pretī:
– Bet, Mārci, es esmu Francijā!
Viņš man rakstīja:
– Vajag vēl vismaz vienu baisu leģendu.
Tā es sēdēju pie datora, dzirdot, kā tālumā aizčīkst austeru ratiņi, aizklab papēži, tikai baznīca iezvanās joprojām blakus, es sēdēju un meklēju Mārcim mītu. To var saukt arī par leģendu vai baumu. Galvenais, lai to nav radījis kaut kāds tur talantīgs indivīds. Sižetam ir jārodas bez autora, vismaz bez viena autora, tam nav jābūt viena īpatņa unikālajām domiņām, sižetam ir jāsavācas no mūsu visu mazajām bailēm, lai saplūstu vienā tumšā sižetā, ko piedāvāt garlaicīgās realitātes vietā. Kā teica Verners Hercogs: "There’s something not done right with our civilization. Somehow we need to create our monsters."* Kamēr ārā terasēs gozējās skaistules, es internetā meklēju civilizācijas iztēloto briesmoni. Narkomāni un žurkas, čigāni un policisti. Diezgan ātri atradu vienu itin piemērotu videosižetu. Proti, Latvijas televīzija 2010. gadā vēsta par notikumiem Juglā, kur iedzīvotājus "pārņēmušas paniskas bailes no kāda brutāla maniaka". Pats labums! Žurnālisti apstaigā rajonu un runā ar vietējiem. Lūk, ko saka vietējie.
Svetlana: "Viņš mani nogalinās pēc tam – ja jūs mani rādīsiet pa televizoru. Es zinu, ka viņš nogalināja divus vīriešus, un dzirdēju, ka sievieti vēl ar bērnu."
Marija: "Teica, maniaks staigā. [..] divus vīriešus nosita, a meitu izvaroja, nosita, galvu nogrieza nost."
Ilgvars: "[Cik ir nogalināto?] It kā seši. Ka tik ne visi astoņi, saka."
Pāvels: "Jau astoņi cilvēki nogalināti. Tētis teica, ka divdesmit pieci."
Progresijas izbiedēti, žurnālisti neturpina aptauju, bet vēršas pie policijas. Tur viņus mierina: "Runas par maniaku ir tikai baumas," un "nekāda maniaka Rīgā nav." Jā, Juglas mežā notikusi deklasētu elementu dubultslepkavība alkoholizētos apstākļos, tās dēļ aptaujāti daudzi cilvēki, lūk, tas arī aizsācis runas. Viss saprotami, bet man šis sižetiņš lieliski ilustrēs mūžseno mītu par iracionālo, neapturamo ļaunumu. Es jau domāju, kā šo ziņu minimāli apstrādāšu, piemetīšu kādu joku, "send" un vēl paspēšu terasē iesūkt baltvīnu. Bet tad sižeta nobeigumā dzirdu: "Šī nav pirmā reize, kad tik lielu ažiotāžu izraisa baumas. Pirms vairākiem gadiem daļa galvaspilsētas iedzīvotāju baidījās no neeksistējoša maniaka, kurš saviem upuriem it kā izgrieza sirdis. Laura Vonda, Ainis Kupčs, Latvijas Televīzija."
Tas man it kā derēja, lai mūžsenais arhetips atkārtojas. Taču kaut kas man plānā sametās un es sāku domāt par to otru neeksistējošo lietu, to agrāko. Domāju tāpat, bez jēgas un nodoma. Jo tāds gājiens izrādei nederēja, es uzreiz sapratu. Maniaks, kas izgriež sirdis – man būtu pat kaut kā neērti Mārcim to piedāvāt. Pārāk sadomāti tas izklausās. Reizē neticami un banāli. Leģendai tas ir pārāk banāli. Oriģinālsižetam tas ir pārāk neticami.
Tomēr – vai tieši tāpēc – mani ieinteresēja tā cita reize.
Man likās, ka atceros kaut ko no šīm vecajām baumām. Kas nav dzirdēts pa šiem varonīgajiem gadiem! Šķēle smagi slims, Siliņš – gejs, Štokenbergs – premjers.
Man liekas, es pavisam noteikti atceros. Kaut kas bija. Jā, tieši tā, "pirms vairākiem gadiem". Kad dunēja metāls un romantika, vai tikai nebija arī kādas fona pļāpas par siržu griezēju? Kurš turklāt esot varens lēcējs. Vairākkārt aizbēdzis no likuma, izlecot pa logu. Aizlēkšojis pāri jumtiem. Kāds vēl laikam teica, ka viņš pametis Rīgu un ar velosipēdu dodoties Jelgavas virzienā. Es domāju – jē, bet reizē sapratu, ka tā taču nevarētu būt, kāpēc tad policija viņu nesavāc, ja jau zināms, kur viņš ir? Tās domas un jūtas man likās iederīgas tajā unikālajā pasaules mirklī, kur mēs atradāmies.
Lācim uzrakstīju par sarkanajām kurpītēm, pa pusei nošmaucos – tēma klasiska, bet sižetu pats sadomāju. Maniaku paturēju sev. Gāju ārā terasēs.
Pagāja vēl laiks, un atgriezos pie neeksistējošā maniaka. Pats, tagad neviens man nelika.
Prokrastinācija internetā vienmēr ir produktīva, un pavisam drīz es jau varēju precizēt. Minētā ažiotāža uzzibsnīja 1997. gadā. Tāpēc internetā par to bija maz. Labs iemesls, lai mestu mieru. Tobrīd es vēl kautrējos jautāt cilvēkiem. Tēma šķita nekorekta, neinteliģenta. Bet ir jau vēl citi avoti, kur meklēt. Tā es no asprātīgu sarunu pārpilnām terasēm pārcēlos uz bibliotēku un sāku šķirstīt tā laika presi.
Prese, protams, ir avots ar savām specifiskajām iezīmēm. Tolaik, deviņdesmitajos, es presi praktiski nelasīju, (ja nu vienīgi "Tales of Beverna" un "Черный понедельник"). Tā nu sanāca atgūt zaudēto tagad.
Necentos būt oriģināls, skatījos tā laika populārākos izdevumus – "Dienu", "Neatkarīgo Rīta Avīzi", "Lauku Avīzi", "Rīgas Balsi" un, protams, "Vakara Ziņas". No mazākajiem – tieši kriminālziņām veltīto laikrakstu "Fakts" un, protams, avīzi pusaudžiem "LaBa". Paretam gadījās arī citi izdevumi, dažkārt nācās novirzīties no taisnā deviņdesmito ceļa un ieskatīties senākā pagātnē.
Visā visumā 1997. gada prese, izrādās, raksta to pašu, ko tagad: "Kazahstānai ir jauna galvaspilsēta", "Beigusies Mihaila Barišņikova "privātā vizīte" dzimtajā pilsētā", "Aizbēg Vjetnamas pilsonis", "Ronaldu gūst vārtus".
Sabiedrības uztraukums – par jaunatnes samaitāšanos. "Vakara Ziņas" 14. novembrī publicē ziņu ar virsrakstu: "Televīzija veicina nežēlību un cietsirdību". Lieta bijusi Bauskā. Raimonds, pamatskolas audzēknis, draudējis skolas direktorei ar nazi. Šis Raimonds, kaut 17 gadus vecs, joprojām mācījies devītajā klasē. Uz skolu nācis netīrs, piesējies mazākajiem, ne ar vienu īsti nedraudzējies. Taču "klasesbiedrus piesaistījuši Raimonda stāsti. Raimonds stāstīja, ka kāvies ar pazīstamajiem filmu varoņiem Stalloni un Švarcenegeru." Kā apliecinājums Raimonda stāstnieka dabai un televīzijas ļaunajai ietekmei publicēts arī fragments no Raimonda skolas sacerējuma:
"1997. gada 22. oktobrī.
Tas ir mans laiks
Pieceļos. Ir rīts. Sestdiena vai svētdiena. Pulkstenis rāda 9.20. Veselu stundu nodarbojos ar sportu. Tad desmit minūtes atpūšos. Tad ieslēdzu televizoru, kaut ko nebūt skatos līdz pl. 12.00. Tad paņemu savu velosipēdu, kaut kur aizbraucu. Atgriežos pēc 12 stundām. Atkal ieslēdzu televizoru, skatos, kamēr visas televīzijas programmas beidzas, tad es televizoru izslēdzu ārā un eju gulēt. Aizmiegu. Sāku redzēt sapni. Sapnis bija tāds: "Es eju pa mežu, pēkšņi es redzu visapkārt spilgtu gaismu. Vēlāk gaisma pazūd. Tur parādās skeleti, kuriem rokās ir lieli zobeni.""
Viss, tālākais nav publicēts. Es nepazinu Raimondu, un mēs nekādā ziņā nebūtu bijuši draugi, taču es labi saprotu viņa ilgas pēc citas pasaules.
Sava laika zīme ir arī šis iepazīšanās sludinājums, kur uzskaitīts viss, kas biedē 97. gada cilvēku. Kāds jauns cilvēks vēlas iepazīties ar meiteni, bet:
"Lezbistēm, sātanistēm – metallistēm, feministēm, fetišistēm, orāli-anālā seksa fanēm, kunilingistēm, eksibicionistēm, sadomazohistēm, kamasutristēm, grupensekserēm, nūdistēm-vizāžistēm, alfonso/andromānēm, transvestītēm, nekrofīlēm, emancipātorēm, rasistēm, komūnistēm, šovinistēm, ego/ekscentristēm, grafo/parlo/narko/toksiko/piromānēm, alk/niko-atkarīgajām, lūdzu, nerakstīt!
("Laiks", 04.01.1997.)
Es tajā laikā nebiju tik izvēlīgs. Es būtu gribējis, lai man raksta pilnīgi visas uzskaitītās.
Protams, savdabīgais deviņdesmito gadu humors:
"Trakais grib izbēgt no trakonama, bet netiek pāri sētai. Ierauga, ka meistars stāv uz trepēm un krāso telpai griestus.
– Ei, tu tur, turies pie pindzeles un atdod man trepes! "(Iesūtījusi Madara Mauriņa no Rīgas.)
Oktobrī avīzē "Rīgas Balss" parādās virsraksts: "Uzšķērsta sieviete un citas izpriecas". Tas gan pagaidām ir sadaļā "Kinoziņas". Kāds asprātīgi izsakās par filmu "Sniegbaltīte". Bet – kas rudenī ir māksla, ziemā kļūst par īstenību, kurš tad to nezina.
[..]
28. novembrī nošauts Jānis Rība, mākslinieks grimētājs un Aizsargu organizācijas priekšnieks. Aizsargiem šis bijis sarežģīts gads. Šķelšanās, nesaskaņas ar "Pērkoņkrustu". Vēl šī paša gada jūnijā divi bijušie aizsargi mēģināja uzspridzināt Uzvaras pieminekli Pārdaugavā. Noziegums noticis Aizsargu organizācijas pārvaldībā esošā nama pagalmā Matīsa ielā. Rība sašauts laikā, kad TV sāka rādīt "Misis Latvija". Kāpēc viņš nebija kā visi pie ekrāna? Noziegums ir mīklains, taču arī šī lieta vēl nav tas, ko mēs meklējam.
Man jāturas tuvāk ziemai.
29. novembrī mūs mēģina glābt sludinājums:
"Visus, kas jūtas nesaprasti vai vientuļi, pie sevis aicina klubs "Mēnessgaisma". Tālr. 7282899."
Vajadzēja to izmantot, tas bija pēdējais brīdis.
Jau klāt decembris.
Kriminālziņas:
"Otrdien, 2. decembrī, ap pulksten 22 Pulkveža Brieža ielā uz ielas tika atrasts nošautais 1975. gadā dzimušais Mihails G. [..] slepkavību, iespējams, izdarījusi sieviete, tiešā tēmējumā iešaujot vīrietim kaklā [..]"
Notikušā apstākļi apmēram šādi – upuris gājis kopā ar draugu, pretim nākuši divi citi, no kuriem viena bijusi sieviete. It kā sācies konflikts un sieviete izšāvusi. Deviņdesmitajiem parasta lieta, tikai lomu sadalījums nekonvencionāls. "Sievietes pazīmes: 20–25 gadus veca, gaišiem matiem, kalsnēja." Viņa aizbraukusi gaišas krāsas taksometrā. Automašīnas marka, protams, "Mercedes Benz".
Tas izklausās intriģējoši, tomēr šī joprojām nav mūsu lieta, nepievērsīsim tai uzmanību. Tas viss ir tikai laika un vides ieskicēšanai. Lai sieviete aizbrauc savā gaišajā taksometrā.
Mūs vairāk interesē šī ziņa:
"2. decembrī plkst. 12 Rīgas rajona Stopiņu pagastā kādās mājās ienācis nepazīstams vīrietis [..] paņēmis virtuves cirvi, bez iemesla sācis sist mājas saimnieku [..] kā arī viņa civilsievu. Abi cietušie ievietoti slimnīcā."
Tik tālu esam. Pat Stopiņu pagastā vairs nav droši. Kur tas vispār ir? Tur, kur beidzas Rīga. Robežas vienmēr ir dīvainas. Kā tas var būt? Rīga! Cēlais Pļavnieku rajons! Un pēkšņi tas pārtop Stopiņu pagastā. Tur vajadzētu beigties arī visiem notikumiem. Tā nav.
Šī ziņa neparādās visās centrālajās avīzēs, bet "Rīgas Balss" to piemin ar izteiksmīgu virsrakstu: "Sit čigānus ar cirvi".
Taču tai pašā dienā ir vēl kas:
"2. decembrī ap plkst. 17.20 Rīgā, Salnas ielā 36, kādā dzīvoklī atrasts dzīvokļa saimnieka, 68 gadus vecā Ivana O., līķis. Smagi miesas bojājumi konstatēti arī 1940. gadā dzimušajai Antoņinai O."
Notikuma vietas apskate un kaimiņu liecības ļauj rekonstruēt sekojošu ainu – kāds bija stāvējis augstāka stāva kāpņu laukumiņā un gaidījis. Kad Ivans, atgriezdamies no dienas gaitām, iegājis savā dzīvoklī, šis kāds kāpis lejā pie Ivana durvīm. Ivans bija uzlicis drošības ķēdīti (deviņdesmitajos tādas bija daudziem, mēs ar māsu ļoti priecājāmies, kad pie mūsu durvīm parādījās šis elements, uzreiz jutāmies drošāk). Tomēr nekādas drošības nebija, uzbrucējs atrāvis durvis, noraujot ķēdīti ar tādu spēku, ka tā tika atrasta divus stāvus zemāk. Viņš ielauzies dzīvoklī, un sākusies cīņa. Viesis pagrābis gludekli un vairākas reizes iesitis saimniekam pa galvu.
Tad seko tas.
Jau upurim guļot uz grīdas, uzbrucējs atpogājis viņa kreklu un "vārda vistiešākajā nozīmē uzšķērdis". Blakus mirušajam tika atrasts virtuves nazis, "ne pārāk ass". Kriminālziņu laikraksts "Fakts" precizē – upura krūšukurvis ir "atvērts", "šķiet, ka brūce ir uzplēsta ar vienu reizi", no kā secināms, ka "slepkava ir vai nu psihiski slims, vai bijis afekta stāvoklī". Saprotams, kāpēc pieminēts naža trulums – tas padara izdarīto vēl grūtāku, vēl ārprātīgāku. "Fakts" publicē arī foto. Mūsdienās tā vairs nedara, šādas bildes cenšas publikai aiztaupīt. Es neko tādu nebiju redzējis – cilvēks atvērts kā grāmata.
Tad atgriezusies saimnieka sieva. Ieraudzījusi notikušo, viņa mēģināja bēgt. Slepkava ievilka viņu atpakaļ dzīvoklī un vairākas reizes sadūra, droši vien ar to pašu nazi. Vai afekts bija beidzies, vai nolūki bija citi, bet sievietes brūces nebija nāvējošas. Tad uzbrucējs devās projām. No dzīvokļa nekas netika paņemts. Izņemot – bet to mēs uzzināsim vēlāk.
Cietusī Antoņina nespēj aprakstīt uzbrucēju, viņa īsti nav redzējusi tā seju.
Kaimiņiene Svetlana liecina, ka dzirdējusi, kā 17.10 pārradies Ivans (lieliskā Pļavnieku akustika). Drīz pēc tam kāds dauzījies pie durvīm. Tad kliedzieni. Desmit minūtes vēlāk pārradusies Antoņina, atkal kliedzieni.
Vismaz trīs liecinieki uz kāpnēm redzējuši vīrieti ar asiņainu seju un rokām. Rokās asiņains polietilēna maisiņš. Vīrietis gājis raitā solī lejup pa kāpnēm un teicis, lai izsauc ātro palīdzību. (10, VZ, Č) Citur liecības precizētas, viņš runājis krieviski, bez jūtama satraukuma: "Sadūra. Izsauciet ātros!" (LV, 26.02.98.)
Par nozieguma izdarīšanu tiek meklēts vīrietis, aptuveni 30–40 gadu vecs, augums 170–175 cm, vidējas miesas būves. Ļoti nenoteiktas pazīmes.
Par upuri. Vienviet minēts, ka Ivans bijis 68 gadus vecs, citur – ka 72. Tas kādreiz viņa mūžā varēja būt izšķiroši svarīgi, proti, ja viņš bija dzimis 1925. gadā, tad varēja vēl paspēt piedalīties karā. Droši zināms, ka Ivans agrāk bija padomju armijas pulkvedis, tagad rāms pensionārs, kurš tirgojis Centrāltirgū spuldzītes. Arī šovakar viņš atgriezies no tirgus, maisiņā pāris kilogrami kartupeļu. Vēl nebija paguvis novilkt mēteli, bet jau prātīgi aizlicis durvīm drošības ķēdi. Policija pieļauj, ka slepkava upuri izvēlējies nejauši.
Padomājiet tikai: Ivans bija karojis, par pulkvedi kļuvis, bet tagad nogalināts savās mājās, blakus maisiņam ar kartupeļiem.
"Fakts" šim noziegumam dod virsrakstu: "Cilvēka nežēlībai nav robežas". Diemžēl nākamās dienas apstiprinās šo apgalvojumu.
* "Ar mūsu civilizāciju kaut kas nav īsti pareizi. Kaut kāda iemesla pēc mums jārada briesmoņi pašiem." (redakcijas tulkojums)
1