Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
20.05.2021

9 mēneši: uzlauzt mātišķību

Komentē
7
Saglabā

Kāda ir Jūsu nostāja pret laifhakiem – tiem, kurus latviski varētu dēvēt par "knifiem"? Manā "Facebook" laika joslā atkal un atkal parādās video, kuros paātrinātā veidā demonstrē dažādās dzīves situācijās noderīgus praktiskus padomus, ignorējot manu absolūto intereses trūkumu par to saturu. Kāpēc lai es gribētu zināt, kā no viena auduma gabala tikai ar siešanas un locīšanas palīdzību izveidot 10 dažādas kleitas vai kā ar citronu, kafijas biezumiem vai izvārītiem automašīnu riepu atgriezumiem iztīrīt traipus no dīvāna?

Tomēr man ir pašai savi knifi, un tie pārsvarā saistīti ar to, ko datorzinātņu nozares neveiklajā latvisko tulkojumu pasaulē dēvē par daudzuzdevumu veikšanu vienlaikus (multitasking). Piemēram, audiogrāmatu klausīšanās – pēdējā laikā es praktiski nemaz vairs nelasu "ar acīm", bet, dodoties pastaigās ar bērna ratiņiem, vienmēr klausos audiogrāmatas. Lai gan grāmatas sāku klausīties samērā sen (savulaik, braucot ar auto uz darbu, katrā virzienā nācās pavadīt aptuveni 50 minūtes), šis absolūti satriecošais, neticamais laifhaks joprojām reizēm liek manai elpai bijībā aizrauties – tā man šķiet patiesa dzīves "uzlaušana". Tu reizē "lasi" grāmatu un dari jebkādu mehānisku darbību; tas taču ir gluži vai kā ceļot laikā – izdari vienu lietu un tad ceļo 50 minūtes nesenā pagātnē, lai izdarītu vēl ko citu.

Kaulēšanās

Ar sev visai raksturīgās daudzuzdevumu vienlaicīgas veikšanas iezīmes palīdzību līdz šim esmu centusies "uzlauzt" arī mātišķību – atskatoties uz pēdējiem trim mēnešiem savā dzīvē un uz saviem metaforiski aplauztajiem, asiņojošajiem nagiem, esmu spiesta izdarīt šādu secinājumu.

Bērns manā dzīvē ieviesa pārmaiņas, uz kurām es līdz šim biju spējusi raudzīties tikai sistemātiski un caur tādu kā kaulēšanos: tu esi nomodā tik un tik stundu, bet man pienākas tik un tik. Esmu gatava tavās nomoda stundās pilnvērtīgi sniegt tev nedalītu uzmanību un nodrošināt visu, kas, manuprāt, nepieciešams labai un patīkamai dzīvei un attīstībai, bet apmaiņā pret to, lūk, šeit ir mans laiks. Nekas manā līdzšinējā pieredzē nav tā veicinājis produktivitāti kā laika atskaite no bērna dienas snaudas sākuma. Tas pat reizēm šķitis aizraujoši, tāds kā tests – vai es to spēju. Un sniedzis arī zināmu pašapmierinātību – paskat, ko es spēju!

Kādu laiku šķita, ka, savā prātā noslēdzot ar bērnu šādu vienošanos, mobilizējot savu darbasparu, veiksmīgi plānojot un dalot bērnkopībai nepieciešamo laiku ar bērna tēvu, un vēlāk, kad bērna nomods un mobilitāte pārkāps mums abiem nepieciešamā laika robežas, iesaistot apmaksātu darbaspēku, man izdosies "uzlauzt" arī šo jauno situāciju. Galu galā, pieeja dzīvei, kur neatlaidība un produktivitāte apvienota ar plānošanu un skaidru savu vajadzību paušanu, man taču vienmēr ir "strādājusi". Mātišķības uzlaušana man šķita sinonīms tādai kā sevis saglabāšanai.

"Es" stūrī

Tomēr ar mātišķības uzlaušanu ir sarežģīti. Dienās, kad bērna snauda ir "pareizajā" ilgumā, gulētiešanas laiks – "pareizajā" laikā un bez neplānotas pamošanās pirms nākamās barošanas, jūtos kā uzvarētāja: "jūs visi" smējāties, bet plānošana un neatlaidība, galu galā, darbojas arī šajā sfērā. Dienās, kad kaut kas nenotiek pēc plāna vai maniem pieņēmumiem par to, kā tam vajadzētu notikt, es pārplānoju savu kaulēšanās stratēģiju un iekšēji atkal vienojos: nu labi, vairs nevaram simtprocentīgi paļauties uz "x", bet "y" gan vienmēr izdodas. Manam šķietami īstajam "es" tiek atvēlēts vēl mazāks eksistences stūrītis, tomēr tas joprojām eksistē.

Bērna dienas snaudas mēdz būt dažādas: viņš vienmēr guļ laukā ratiņos un reizēm pamostas pirms laika, bet teju vienmēr ir iespējams viņu atkal iemidzināt. Pēdējā no dienas snaudām ir īpaši izaicinoša – nepieciešams izcīnīt vien aptuveni 40 vai 50 miega minūtes, pirms sākas vakara cēliens, un šo snaudu es vienmēr pārvēršu pastaigā, jo mierīga gulēšana braucošos ratiņos līdz šim vienmēr bijusi absolūti "ložu necaurlaidīga". Pie tam – es to laikā varu klausīties audiogrāmatas.

Tā tas bija līdz dienai, kad bērns pastaigas laikā pamodās un neremdināmi raudāja visu mājupceļu, kuru veicu teju skriešus – aptuveni 20 minūtes. Papildus visām sajūtām, kuras ikvienā no mums fiziski izraisa bērna ilgstoša raudāšana, izjutu arī iracionālu, taču manā kaulēšanās realitātē pavisam loģisku aizvainojumu un vilšanos: mums taču bija vienošanās! Es apņemos stumt ratus neskaitāmas stundas nedēļā, reizēm jūtoties kā zirgs, kurš velk arklu pa mīkstu melnzemi, bet tu – tu guli! Šis ir laiks, kad es varu atviegloti uzelpot, mierīgi klausīties savu grāmatu un zināt, ka nekas biedējošs un neparedzēts nenotiks.

Šķita, ka esam viens otru pievīluši. Viņš mani – neizpildot savu līguma "pusi", bet es viņu – kaut ko acīmredzami nesaplānojot pareizi. Jo kāds gan vēl varētu būt iemesls tam, ka man tiek atņemtas pēdējās sirdsmiera paliekas, mana vienīgā iespēja atpūsties un pabūt ar sevi? Sāka šķist, ka centienos izkārpīt kaut mazu stūrīti, kurā es joprojām varētu būt "es" un kurā "mani" neviens nespētu aizsniegt, es sāku jau griezt pati savā miesā.

Viesuļvētras centrā

Nākamajā rītā jutos tik nogurusi un iztukšota, ka šķita – jāatzīst sakāve. Mātišķību uzlauzt nav iespējams. Pār mani nāca atklāsme, kuras saturs, vienkāršos vārdos izteikts, varētu skanēt: kļūšana par māti maina tavu dzīvi. Protams, nav nekā vispārzināmāka, triviālāka un acīmredzamāka – tas ir teikums, kuru pat skaļi izteikt vai uzrakstīt šķiet absurdi un muļķīgi. Un tomēr – tā bija patiesība, kuras pieņemšanai – patiesai, nevis formālai pieņemšanai – es biju pretojusies vairāk nekā trīs mēnešus.

Labās dienas – tās, kuras ir mierīgas un rit pēc mana plāna, kad bērns rātni noguļ diendusas un ļauj man paveikt visu iecerēto, dienas, kad nenotiek nekas pārsteidzošs, neplānots, uztraucošs vai sāpīgs – šīs dienas neko nepierāda. Tā var būt "laba diena" starp neskaitāmām labām dienām, un ir tieši tikpat liela iespēja, ka es uz mirkli atrodos viesuļvētras maldinoši mierpilnajā centrā, no kura mani pēc mirkļa izraus nākamais negaidītais notikums. Jo man ir bērns. Skaidrs, ka to pašu var teikt arī par manis pašas individuālo eksistenci: nekas taču nav garantēts, ar bērnu vai bez. Bet šī mana nevēlēšanās saplūst, nevēlēšanās izšķīst, šī nepieciešamība par visām varītēm saglabāt ilūziju par mazu sevis daļiņu, kura kaut kā fundamentāli joprojām ir "bez bērna", šķiet, ir daudz iznīcinošāka nekā grūtības pieņemt ikdienišķu dzīves neparedzamību.

Tomēr nav precīzi teikt, ka mātišķību uzlauzt nav iespējams. Es ticu, ka to var izdarīt un šādi var dzīvot ilgstoši, gadiem. Bet, ja mana niecīgā pieredze un smieklīgās atklāsmes, kuru oriģinalitātes trūkums robežojas ar loģikas tautoloģiju, kādam šķiet uzklausīšanas vērtas, es teiktu – var, bet nevajag.

Dienās, kad bērns bieži mostas no snaudas un man ik pēc 20 minūtēm jāskrien ārā pastumdīt ratus pa zālienu, lai viņu ieaijātu atpakaļ miegā, es reizēm esmu aizvainota sēdējusi uz dīvāna mētelī ar klēpjdatoru rokās, izmisīgi un steigšus rakstot, ar plaukstas virspusi notraušot no vaigiem asaras, zinot, ka man varbūt ir un varbūt nav vēl pāris minūšu. Centieni uzlauzt mātišķību liek manās ausīs zvanīt trauksmes zvaniem.

Skaidrs, ka risinājumi ir nepieciešami – ja esi māte, kurai jāstrādā, kurai tas ir vajadzīgs tikpat ļoti, cik man, tad jā – ir jāatrod veids, kā no dienas izgrebt minūtes, stundas ceturkšņus, stundas. Bet, turoties pie šīs "sevis", kurai neviens un nekas nekad nespēs tikt klāt, turoties pie viņas tik izmisīgi, kā to līdz šim esmu darījusi es, nelaimīgi būs visi. Arī es pati.

Transitīvā attiecība

Aizvakar vakarā viņš ilgi nevēlējās iemigt. Viņš bija paēdis un nomodā jau pārāk ilgi, acīmredzami noguris, bet tomēr cīkstējās ar miegu. Sēdēju pie viņa gultas, atbalstījusi galvu pret tās malu, turēju rociņu un dziedāju "Aijā, žūžū". Jutos mierīga un zināju, ka viņš aizmigs, un viņa mazā rociņa manā rokā bija silta un patīkama – šoreiz es negribēju steigties projām.

Atcerējos vakarus vēl pirms pāris nedēļām, kad bērns, kurš ilgstoši nebija noliekams gulēt, manī radīja stresu un pretestību, bailes par to, ka "nekas nestrādā", un vēlmi ar darāmo pēc iespējas ātrāk tikt galā. Tobrīd jutos tik tālu no viņa, ka bērna nespēja ļaut man doties prom "īstajā laikā" un atviegloti uzelpot teju vai paralizēja. Tagad sajutos sveša šai nesenajai sev – tik nesaistīta ar viņu, bet reizē tik vainīga, tik nožēlas pilna. Kāpēc man vajadzēja trīs mēnešus, lai saprastu un izjustu to, ko tik daudzas sievietes saprot un izjūt uzreiz? (Tā taču ir?) Bet varbūt man bija vajadzīgi tikai trīs mēneši?

Šausmas, nepārtrauktais stress un panika, dezorientācija, apjukums un nespēja sajust pat savu ķermeni un tā vajadzības man šajā posmā neļāva tā patiesi būt kopā ne ar vienu – ne ar mīļoto cilvēku, ne ar sevi, ne ar bērnu. Es nespēju ar viņu saplūst, jo nespēju pat mierīgi ieelpot un izelpot. Nekā personīga. Un tomēr – tik ļoti personīgi, tik ļoti izšķiroši. Jo pirmos trīs mēnešus viņam biju tikai es, un es būtu varējusi būt cita, labāka mamma. Protams, arī sliktāka. Iedomājoties gan vienu, gan otru iespējamību, manas domas sāk auļot un acis kārtējo reizi pieriet asarām. Un visu laiku jāskūpsta siltā galviņa un mitrā, lipīgā mutīte.

Man šķiet, ka viņš šeit, pie mums, ir laimīgs. Viņš nepārtraukti smaida, smejas un aizrautīgi mētā rociņas un kājiņas, mūs ieraugot, ar mums spēlējoties. Viņš aizrautīgi "sarunājas" – viņam jau ir tik daudz mums pazīstamu un atšķirīgu izteiksmes veidu un balss toņu. Man kauns par to, ka vēl nesen es nebiju ar viņu kopā tā pa īstam, jo turējos pie sevis versijas, kas man bija pazīstama, lai gan tā bija beigusies. Un tomēr viņš mani sagaida ar prieku un sajūsmu – beidzot tu esi klāt.

Loģikas likums paredz transitīvo attiecību starp "a" un "c", ja attiecība rodama gan starp "a" un "b", gan "b" un "c". Mātišķība, manuprāt, pieprasa izdarīt lēcienu no "a" uz "c", ticot, ka pa vidu atrodas arī "b" un ka "b" saturs, lēciena brīdī absolūti nezināms un nesaprotams, tomēr ir loģisks un šo saikni veidojošs. Trīs mēnešus esmu kārpījusies gaisā, veroties vairs neaizsniedzamā, bet tik labi pazīstamā "a" virzienā. Nav knifu, kuri spētu palīdzēt atgriezties pie "a", tāpat kā nav laifhaku, kuri spētu palīdzēt piezemēties bez trieciena, bez izmaiņām. Mātišķību, iespējams, var uzlauzt, bet es to vairs negribu.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!