2021. gada 2. jūlijā
Mamma man šorīt piezvana, lai pateiktu, ka Tu naktī nomiri. Tu vairākas dienas biji slimnīcā un vairs nemodies, un mamma aizvakar jau bija aizgājusi no Tevis atvadīties. Viņu esot ielaiduši pie Tevis palātā, jo zinājuši, ka Tu no tās visdrīzāk vairs neiziesi, un mamma esot Tevi pasveicinājusi arī no mums, jo paši esam tālu projām.
Dzīve ar mazu bērnu man šajā neilgajā laikā ir iemācījusi, ka nekas neapstājas: ne tad, kad esmu tikko saņēmusi Covid-19 vakcīnu un naktī mokos ar drudzi, pēc kura būtu tik ļoti nepieciešams atelpas brīdis, ne tad, kad ļoti gribas ēst vai pačurāt, ne arī tad, kad kā šorīt, šķiet, spēju tikai sēdēt uz gultas malas un skatīties tukšumā. Es noklausos mammas teikto, un jau pēc pāris minūtēm man viņai jāatbild, ka atzvanīšu vēlāk, jo tagad jāpabaro mazais, kuru pēc tam nodošu tēta rokās, lai es viņa rīta snaudas laikā varētu piedalīties plānotajā darba sarunā "Zoom". Ātri paskatos spogulī, lai novērtētu sejas stāvokli, un dodos savā dienā.
Man vienmēr bijušas divas mammas – mana mamma un Tu. Turklāt man vienmēr arī šķitis, ka mūsu gadījumā tautas teorija par "izlaisto paaudzi" rakstura pārmantošanas sakarā izrādījusies patiesa: mēs bijām līdzīgas, daudz līdzīgākas nekā es ar mammu, un sapratāmies no pusvārda. Kad es piedzimu, mamma un tētis bija ļoti jauni: abi studēja, un viņiem bija nepieciešama Tava un opīša palīdzība. Mēs ar Jums kopā nodzīvojām sešus gadus, kuru laikā izveidojās un nostiprinājās mana pārliecība, ka Jūs abi esat tie "īstie" pieaugušie, nobriedušākie no visiem maniem četriem vecākiem.
Tev, lai gan Tu vēl ilgus gadus turpināji strādāt skolā, vienmēr bija laiks, kuru man veltīt. Man ir ļoti daudz atmiņu par visu, ko esam darījušas kopā, bet pēdējā laikā visbiežāk aizdomājos par to, kā gaišajos vasaras vakaros, sadevušās rokās, pastaigājāmies laukos pa dārzu un mājas piebraucamo ceļu. Tu apsveicinājies ar katru puķīti un krūmiņu un norādīji uz tiem arī man – droši vien cerot, ka pārmantošu Tavu lielo mīlestību pret dabu. Šī mīlestība pie manis nāca lēnām, bet atnāca gan, un tagad es savukārt katru vakaru ar mazo rokās staigāju pa mūsu pašu dārzu. Viņš ir aizrautīgs: ieraugot saules staru atspulgu dīķī, viņš parasti no prieka spiedz, bet vislielāko sajūsmu viņā izraisa koka zaru pakratīšana pēc lietus, kad uz pierītes no lapām uzpil otrreizējā lietus vēsie pilieni.
Jūsu dzīve vēlāk, kad es ar vecākiem jau biju pārcēlusies uz dzīvi Rīgā, bija ļoti rimta un vienkārša – vai vismaz man tā šķita –, un es zināju, ka Tu vienmēr mani gaidi. Sākumā man Rīga nepavisam nepatika un vēlējos pārcelties atpakaļ uz Liepāju, bet tas, protams, nebija iespējams. Tā vietā es pie Tevis braucu, kad vien bija iespēja: nedēļas nogalēs un katrās garajās brīvdienās. Neparocīgi lielā un cietā, dzeltenā ādas kofera krāmēšana pirms braukšanas uz Liepāju man vienmēr bija svētki.
Man vienmēr gribējās Tev kaut kā ar labu atdarīt visu to, ko man biji devusi, un reizē šķita, ka tas nekad nebūs iespējams. Bet tad, pirms astoņiem vai deviņiem gadiem, es Tevi aizvedu uz Parīzi. Toreiz pelnīju visai maz naudas, taču zināju, ka Tu vienmēr esi sapņojusi par nokļūšanu Parīzē, un man kaut kā izdevās izlīdzēties. Brauciens izdevās brīnišķīgs. Mēs apmetāmies mazā viesnīciņā Monmartrā, un, lai gan Tev jau toreiz stipri sāpēja kājas, Tu tomēr biji gatava ar mani kopā nostaigāt lielus gabalus. Mēs pabijām Luvrā, Orsē muzejā (kurš mums abām patika daudz labāk), Parīzes Svētās sirds bazilikā un Versaļas Pils virtuves dārzā, kurš bija daudz mežonīgāks un aizraujošāks par smalki sakoptajiem puķu dārziem. Katru reizi, kad pēcāk šķita, ka vispār neko labu un pareizu savā dzīvē neesmu izdarījusi, atcerējos, ka tomēr esmu reiz aizvedusi Tevi uz Parīzi.
Vēlāk, kad opīša vairs nebija, bet man jau bija tiesības, mašīna un stabilāks darbs, es Tevi centos apciemot, cik bieži vien spēju. Es pie Tevis aizbraucu, iesēdināju Tevi mašīnā un aizvedu uz kādu jauku restorānu vai kafejnīcu Liepājas centrā, jo Tev tik ļoti patika tā forši un eleganti pasēdēt, iedzert glāzi vīna un runāt ar mani, saņemot manu roku savējā. Mēs pabijām daudz kur, bet visskaidrāk atceros mūsu pēcpusdienas "Bernātu Dzintariņā" pie priežu meža un jūras, kura gan bija nedaudz par tālu, lai Tu līdz tai spētu aiziet.
Tevis vairs nebija jau kādu laiku. Par Tevi rūpējās mana mamma, un tikai viņas mīlestības un apņēmības dēļ man bija iespēja no šīs neesošās Tevis nedaudz izvairīties. Es biju pārāk vāja, lai saprastu, ko ar to īsti iesākt – ar fiziski aizvien trauslāko un garīgi tik ļoti strauji dziestošo Tevi. Mammas dēļ man bija iespēja par šo neīsto Tevi domāt mazāk un atcerēties tikai labo un skaisto. Tavā priekšā pēdējā laikā jutos kā nevarīgs bērns: man gribējās dusmoties un sapurināt Tevi par to, ka Tevis tā īsti vairs nav. Parasti gan es bēgu prom un raudāju. Es nespēju pieaugt un kļūt Tev par mammu tā, kā to spēja mana mamma. Tagad viņa bija kļuvusi par mammu divām: man un Tev.
Un tad par mammu kļuvu es. Tu viņu nesatiki, bet runājies ar viņu telefona ekrānā, un mamma teica, ka vienmēr pēc tam raudāji aiz prieka. Tu viņu nesatiki, bet Jūs esat saistīti ciešāk par ciešu. Bez Tevis nebūtu ne manis, ne viņa, un bez viņa nebūtu tās manis, kura tikai tagad lēnām sāk saprast laika ritumu un tās īpašās, ar asins saitēm saistītās un sapītās pasaules griešanos. Bez Tevis nebūtu viņa, un viņš ir tāpēc, ka man no sava prāta neizdevās izravēt domu par turpināšanos. Mēs turpināmies, jo nespējam izturēt domu par absolūtu iznīcību, un, ja ir turpinājums, tad nav iznīcības, bet gan tikai bojāeja, kas sazarojas kā koka stumbrs, kura mazajos zaros pavasarī saplaukst jaunas lapas. Bojāeja, kurā tik žilbinoši spoguļojas pretmeti: tajā vecumam, trauslumam un vājumam atsaucas mazā, veselīgā, bezgalīgi aktīvā un pasauli pētīt alkstošā dzīvībiņa. Šī kūsājošā dzīvība negaida ne mirkli, un tās dēļ laiks neapstājas arī tad, kad pie telefona sastingstu es; tā kāri tver krūti, lai sasmeltos enerģiju šai aizraujošajai dienai, kura man nozīmē Tavu aiziešanu.
Jūsos abos ir tik biedējošs trauslums un neaizstājamība. Viņš ir Tava izdzīvošana, viņā ir viss, kā vairs nav Tevī, un arī viss, kas Tu man biji. Viņš ir šeit, jo es nespēju pieņemt domu, ka mēs izbeigsimies, to, ka vienu dienu mūsu vairs nebūs, nemaz, nemaz. Tumšākajos mirkļos šķita, ka viņa atnākšana nozīmējusi manu nāvi, bet tagad zinu, ka tā bija tikai tā mazā nāve, kura pretī sniedz turpinājumu: manu turpinājumu, Tavu turpinājumu. Tikpat neizbēgamu un neapstādināmu kā šī diena, kad Tevis vairs nav, bet viņš – tik ļoti uzstājīgi un dzīvotkāri ir.
Biruta Baumgarte
03.06.1937.–02.07.2021.
0