9 mēneši: trīs stāsti par atbildību

Skumji. Tik ļoti žēl Ritas un Ilzes bērnus. Var vienīgi cerēt, ka viņiem ir lieliski, mīloši tēvi (kas diemžēl ne vienmēr tā ir).



Par trešo stāstu "cepuri nost" - mammu, kas nenolaiž rokas ar dzīvņiem. Es pazīstu sievieti, kas palika viena ar dvīņiem laikam ap gada vecumu, tagad puišiem ir jau vairāk kā 10 gadi, un sieviete pati ir brīnišķīga, smaidīga, iepriecina arī savus draugus, ceļo ar bērniem, ceļo viena, un domāju, ka ir laimīga. Tikai vajag apņēmību un vēlmi dzīvot - tad var atrast lētās biļetes, aukles, kas pieskata, kamēr pati atpūties, darbu utt.
Vecās dzīves beigas ir ne tikai bērnu piedzimšana, bet arī darba maiņa, partnera nodevība, daudz kas, ko nevaram ietekmēt, bet - dzīvot ir jāturpina.

Ak satoristi,satoristi - irākiešu Eiropas soc.pabalstu iekarotājus jūs mīliet ar beznosacījuma mīlestību,bet pašu piedzemdētos bērnus mīlēt nespējiet.
Kas tas ir? Strupceļš? Pasaules gals?
Katrā ziņā pašu radītas problēmas. Tā notiek,kad glābj pasauli, kaut gan tā nemaz nelūdza to glābt.

Tas, ko jūsu mammas jums nestāsta

Lūk, kārtējais piemērs, ka lesbisms ļoti bieži mēdz būt rezultāts psihoemonionālai hetero attiecību traumai, ne seksualitāte tādā izpratnē kā vīriešu homoseksuālisms.

O, šis ir labs: "Nest somu, kas pilna ar zeltu, arī ir smagi – bet zelta vērtību jau tas nemazina."