Ilustrācija: Elīna Brasliņa
 
Ar bērniem
21.04.2022

9 mēneši: trīs stāsti par atbildību

Komentē
7
Saglabā

Rita ir pirmās grūtniecības devītajā mēnesī, Alise ir solo mamma viengadīgām dvīnēm, bet Ilze jau aptuveni gadu vairs nedzīvo kopā ar saviem trim bērniem, no kuriem vecākajam ir 12, bet jaunākajam – trīs gadi.

Šo triju sieviešu stāstus gribēju pastāstīt tāpēc, ka viņu pieredze manā skatījumā veido tādu kā nosacītu mātišķības hronoloģiju – "pirms", "tagad" un "pēc". Viņu pieredze nav nekādā veidā saistīta – tā ir tikpat atšķirīga kā viņu skatījums uz dzīvi un mātišķību, bet vēlmi sarindot šos stāstus hronoloģiskā secībā manī radīja sajūta par pašpārliecības trauslumu. Mani pašu mātišķība piespieda pie sienas un lika atzīt gan savu vājumu, gan nespēju notiekošo kontrolēt, bet tā vietā piedāvāja iespēju pirmoreiz dzīvē pa īstam izjust līdzcietību. Līdzcietību, kuru es nebūtu iepazinusi, ja dzīve turpinātu notikt pēc mana prāta un nekas negrautu pārliecību par manu visvarenību.

"Pirms" mātišķības tu modelē iecerēto dzīvi, nezinot, kas un kad kļūs par klupšanas akmeni, "tagad" notiekošajā mātišķībā tu esi iemesta notikumu mutulī un mācies pieņemt jaunos noteikumus, bet "pēc" mātišķības... tāda "pēc" mātišķības, protams, nemaz nav, jo mātišķība jau nekad nepāriet, bet reizēm tā tevi var pazudināt tik ļoti, ka neatliek nekas cits, kā uz mirkli no tās "izkāpt". Pārliecība par to, ka ar mums nekas tāds nevarētu notikt, nereti liek nosodīt, bet pašu pieredze un, ceru, arī citu stāsti, mūs, iespējams, var padarīt kaut mazliet līdzcietīgākus. 

 

Rita

Es vienmēr zināju, ka gribēšu bērnus. Padsmit gados manā vīzijā par ideālu ģimeni ietilpa pieci bērni, un biju pārliecināta, ka būšu izcila mamma. Ap divdesmit gadiem iedomāto bērnu skaits bija sarucis līdz diviem vai trijiem, taču pārliecība, ka būšu lieliska māte un ka bērni būs neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, palika nemainīga. Tāda tā saglabājās līdz brīdim, kad sāku strādāt, veidot karjeru, gūt panākumus, pelnīt, atļauties un uzņemties jaunus izaicinājumus. Auga labklājība, un sajutu patiesu neatkarību, bet galvenais – jutu, ka īstenoju savu potenciālu. Esmu no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam patīk tas, ko viņš dara, tādējādi darbs ir kļuvis par teju visu manu dzīvi.

Rietumu medijos un sabiedriskajā domā nereti izskan pārliecība, ka sievietes karjera un profesionālā izaugsme lielākoties nav savienojama ar ģimenes dzīvi un bērniem. Veiksmīgās self-made uzņēmējas, kas darba dzīvi apvieno ar mātes lomu, šķiet, ir izņēmums. Vēlāk, redzot, cik daudz no sievietes prasa bērns, kad manai māsai piedzima meita, man kļuva bail pazaudēt profesionālos apgriezienus, kurus bija uzņēmusi mana dzīve. Sāku apgalvot, ka, iespējams, manā dzīvē bērniem tomēr nav vietas un varbūt tos nekad neradīšu. Taču iekšēji izjutu konfliktu starp savām agrākajām dzīves iecerēm un šo internalizēto pārliecību, ka karjera un bērni nav savienojami. 

Sasniedzot 33 gadu vecumu un nonākot pie zināmas brīvības profesionālajā sfērā, kad jau vadīju pati savu uzņēmumu, ļāvu sev noticēt, ka bērni, iespējams, tomēr varētu ienākt arī manā dzīvē. Šķita, ka man tie varētu būt un nenāktos pat upurēt profesionālās ambīcijas, labklājību un manu aizraujošo, piepildīto dzīvi. Es neesmu ne tuvu savu sapņu un ieceru piepildījuma galamērķim – man nav gana ar to, kas ir šobrīd! Es vēlos, un es vēlos daudz. Taču sāku pieļaut iespēju, ka to visu varu piedzīvot arī tad, ja man ir bērni. 

Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, mani pārņēma panika. Turpmākās nedēļas katrreiz, ejot dušā, raudāju. Visa mana iztēlotā gatavība bērniem bija zudusi – es biju palikusi viena ar manā prātā dziļi iemājojušo pārliecību un šķita, ka mana dzīve ir beigusies. Es biju dusmīga uz sevi par to, ka esmu nonākusi šajā situācijā, no kuras man vairs nebija atpakaļceļa. Es spēju domāt tikai par problēmām, kuras man nāksies risināt, un jutu milzīgu zaudējuma sajūtu par visu, kas manā dzīvē bijis līdz šim. 

Šoks neatkāpās vairākas nedēļas. Un tomēr, arī cauri bailēm, dusmām, kaunu un sevis žēlošanu, es palēnām sāku mīlēt mazuli, kurš auga manā ķermenī. Viņš sāka kļūt par daļu no mūsu ģimenes.

Es fokusējos uz darbu. Kad vadi uzņēmumu, došanās dekrētā ir visai sarežģīts process. Iekšējais konflikts turpinājās visu grūtniecības laiku. Es ļoti gaidīju mazuli un mūsu jaunās dzīves sākumu. Izjutu neticamu siltumu un mīlestību pret mana vēdera iemītnieku. Taču vienlaikus nespēju pieņemt savu fizisko vārgumu, spēka un enerģijas zudumu. Vienmēr esmu strādājusi par 100%, bet tagad man nebija 100% enerģijas, ar kuru uzsākt dienu. Laiku pa laikam aizdomājos par to, kā būs turpmāk: vai pēc bērna piedzimšanas man būs pa spēkam viss, ko esmu iecerējusi?

Šķita, ka manī nav mātes instinkta. Daudzas darbības veicu saskaņā ar to-do sarakstu, nevis ar vēlmi vīt ligzdu. Biju jau astotajā grūtniecības mēnesī, taču istabas stūrim, kurā bija saliktas bērnam paredzētās mantas un dzemdību somas, nebiju pat pietuvojusies. Bēbīšu drēbītes man nešķita mīlīgas, un jaundzimušie gan bildēs, gan dzīvē manī drīzāk rosināja vēlmi novērsties, nevis pačamdīt viņu mazās pēdiņas. Mana un vīra ikdiena bija tieši tāda pati kā pēdējos astoņus gadus. Tuvojoties dzemdībām, es gan bieži iedomājos par to, ka jau rītdien viss var būt citādi. Un kādu dienu šī rītdiena patiešām pienāks, bet šodien mēs esam tie paši cilvēki, kas pirms tam. Vai tā ir realitātes noliegšana, vai varbūt mēs abi esam sociopāti?

Es nevēlos kļūt par māti – tādā izpratnē, ka nevēlos uzņemties šo lomu ar tai piesaistītajām stereotipiskajām nozīmēm un patriarhālajiem atribūtiem. Es negaidu to brīdi, kad "piedzimšu par māti". Tā vietā es vēlos ienest pasaulē cilvēku, kas būs mūsu ģimenes loceklis – un man tā ir liela perspektīvas atšķirība. Vai varbūt – tikai vēl viens coping mechanism un realitātes noliegšanas veids? To mēs drīz uzzināsim.

 

Alise

Bērni vienmēr bija dabiski iekļāvušies manā nākotnes plānā. Lai gan pirms vairākiem gadiem piedzīvoju operāciju, pēc kuras ārsti brīdināja, ka tā, visdrīzāk, padarīs bērniņa iznēsāšanu neiespējamu (ko ļoti pārdzīvoju), šis vēstījums man nelika domāt, ka man nebūs bērnu – vien to, ka es viņus neiznēsāšu pati. Bērnu, kuriem nepieciešamas mammas, nekad nav trūcis, un man vienmēr licies, ka mammas loma, kad pienāks laiks, man padosies – esmu mīloša, dodoša, silta, bērni man ļoti patīk un man ar viņiem vienmēr bijis viegli rast kontaktu un kopīgu valodu.

Tomēr viss, ko par mātišķību biju iztēlojusies līdz šim, bija saistīts tikai ar vienu bērnu – vismaz vienā piegājienā. Starp maniem iztēles scenārijiem bija aktīvs dzīvesveids, tikai ar ķengursomu un barošanas pauzēm kādā darba projektā vai pārgājienā. Bet, kad uzzināju, ka gaidu dvīņus un ka viņus audzināšu viena, nesapratu, kā tas fiziski vispār būs izdarāms. Kā es viņus abus reizē varēšu paņemt rokās? Kas, iznēsājot un piedzemdējot dvīņus, notiks ar manu ķermeni, un kāda būs mūsu finansiālā situācija? Likās, ka neizbēgami kļūšu resna, nesmuka un nabadzīga. Biju pārbijusies. 

Liels bija mans pārsteigums, kad realitāte izrādījās daudz labāka nekā biju gaidījusi. Ir ļoti forši! Jā, man vajag mūs visas trīs uzturēt ar krietni mazāku naudas daudzumu, nekā biju radusi tērēt viena, bet no tiešām svarīgā mums nekā netrūkst, dzīvojam labu dzīvi. 

Es, protams, nebiju plānojusi būt solo mamma un joprojām uzskatu, ka bērnam vajadzīgi abi vecāki, bet tas nav kaut kas, ko šobrīd varu atrisināt. Apzinos, ka tēva neesamībai meitu dzīvē būs sekas, un rēķinos ar tām, laikus meklēju informāciju par to, kā viņām palīdzēt. 

Uz mātišķību nekad neesmu skatījusies caur koši rozā brillēm – man bija diezgan reālistiska ideja par to, kā tas praksē varētu izskatīties, lai arī dvīņi ir a whole different ballgame. Izņemot mūžīgo gatavošanu, tīrīšanu un nemitīgo cīņu ar divtik spēcīgu tornado dzīvoklī, man ir aizdomas, ka man bieži iet vieglāk nekā mammām un tētiem, kas audzina vienu bērnu. Es arī diezgan viegli esmu pieņēmusi to, ka ikdiena ir mainījusies, jo nemaz negaidīju, ka tai jāpaliek tādai pašai. Esmu diezgan spontānas dabas – daudz ceļoju, un iepriekš lēmumu par došanos kārtējā braucienā varēju pieņemt minūtes laikā. Tagad visam nepieciešama plānošana, un es to pieņemu. Arī tagad neatsakos no ceļošanas iespēju robežās, bet rēķinos ar papildslieksnīšiem, kas jāpārkāpj, lai mēs visas trīs varētu kaut kur aizdoties. Man šķiet, ka iekšējā sadursme rodas tad, ja mēģini jauno situāciju ar visiem līdzekļiem "pieliekt" sev, savai līdzšinējai būtībai – pielāgot jauno dzīvi vecajai. Bet tās vecās dzīves jau vairs nav. Vecās tevis vairs nav, tu esi jauna, apgreidota sevis versija. Man šķiet ļoti dabīgi, ka arī tavai dzīvei ir jāmainās līdzi. 

Par zaudēto – ir nozuduši vairāki draugi, kuru izpratnē par labi pavadītu laiku acīmredzot neierakstās viengadīgi bērni. Un es to saprotu – arī es esmu bijusi tāds draugs, kurš pazūd. Labi izprotu savu toreizējo motivāciju, tāpēc neņemu ļaunā. Es arī apzinos, ka šobrīd neesmu interesantākais cilvēks, ar kuru sarunāties (par ne-bērnu tēmām) – neesmu tik up-to-date kā iepriekš. Bet esmu pamanījusi, ka tieši šajā posmā, kad aktīvi nestrādāju un lielākoties esmu mājās kopā ar savām meitām, es jo īpaši izbaudu visas sarunas par mani interesējošajām profesionālajām tēmām. Vien gribētos, lai tādu ir vairāk.

Protams, ka turpinu darīt to, kas ir svarīgs man pašai. Jā, pasākumu kalendārā šobrīd ir daudz mazāk nekā kādreiz. Taču jāatzīst, ka jau, pirms paliku stāvoklī, biju pieķērusi sevi pie sajūtas, ka ir iestājies zināms pieredžu pārsātinājums. Tagad, kad tieku pie lietām, kuras gribas darīt man pašai, es tās jo īpaši izbaudu un novērtēju. Un, lai gan man ir nācies atteikties no savas spontanitātes, vietā ir nācis pilnīgi jauns pieredžu filtrs, uzlabojums. Uz lietām un norisēm, kurām sen vairs nepievēršu lielu uzmanību (piemēram, smiltis, lietus, vīrieši ar bārdām, svešs kaķis sētā), šobrīd ar lielu prieku un aizrautību reaģē manas meitas – līdz ar viņām atkal un atkal izdodas piedzīvot to īpašo, pirmreizējo atklājuma prieku, ko ļoti novērtēju.

Tāpēc nē, man nešķiet, ka esmu ko lielu un nozīmīgu pazaudējusi. Iepriekšējā dzīve ir beigusies, un ir sākusies cita – bet tas nenozīmē, ka es pati esmu pazudusi. Man tikai nepieciešams vairāk resursu, spēka un plānošanas, lai ļautu savai būtībai izpausties, bet zinu, ka tas ir tā vērts, un zinu arī, ka šis ļoti intensīvais bērnkopības posms ir visai īss. Esmu pateicīga, ka varu to piedzīvot.

Manuprāt, būšanai par mammu nemaz nav jābūt baigi vieglai – man nešķita loģiski to vispār sagaidīt. Bērna uzaudzināšana taču ir kas milzīgs un nozīmīgs, un, ja tu tam pieej gana atbildīgi un ar saprātu, tu nemaz negaidi, ka tas būs vienkārši. Taču tās grūtās lietas šķiet nasta tikai tad, ja tu to uztver kā nastu. Nest somu, kas pilna ar zeltu, arī ir smagi – bet zelta vērtību jau tas nemazina.

 

Ilze

Man ir grūti izprast savu patieso motivāciju laist pasaulē dzīvību.

Pirmā grūtniecība nebija plānota – tas bija loģisks iznākums tam, ka divi cilvēki kojās nodarbojas ar seksu bez izsargāšanās. Kad uzzināju par grūtniecību, biju ārkārtīgi saviļņota. Realitātei pieslēdzos, šķiet, tikai uz dzemdību galda, kad pēc sešpadsmit stundu mokošām sāpēm manu ķermeni pārņēma atvieglots tukšums un uz manām krūtīm uzlika nupat dzemdēto neglītā paskata cilvēku. 

Manī nebija siltuma, un es ar riebumu liku viņu pie krūts. Mani krūtsgali sprēgāja, asiņoja, sāpēja. Es neko nejēdzu, arī bērna tēvs ne. Lielāko grūtniecības daļu pavadīju viena, tāpat arī rūpes par bērnu uzņēmos viena. Vīrs neilgi pēc bērna dzimšanas devās peļņā uz Angliju, kā tolaik darīja daudzi, kuriem nebija izglītības, bet bija nepieciešams kaut kāds darbs. Es biju pārgurusi, vientuļa, nelaimīga. Tā vietā, lai attiecības risinātu, es no tām vēlējos aizbēgt. Iepazinos ar citu vīrieti, ar kuru pēc pieciem gadiem apprecējāmies un ar kuru kopā laidu pasaulē vēl divus bērnus.

Nekādu citu vērtību es sevī bez mātes un sievas lomas neredzēju. Pēcnācēju radīšana bija iegansts neriskēt, neuzņemties atbildību par sevi, neizmantot savu potenciālu, bet iet it kā pazīstamāko ceļu. Mani mocīja bailes par visu. Nespēju izkāpt no gultas. Ikdienas darbi krājās gubām, nespēju pienācīgi ne ar ko tikt galā. Vīrs nemitīgi bija prom, strādāja dubultu slodzi un krietnu laiku vēlāk atklāja, ka dažkārt ar nodomu ilgāk palicis darbā, lai nebūtu jānāk mājās, jo bija grūti, un es viņu pilnīgi saprotu. Viņam nebija nekāda prieka nākt mājās nogurušam un satikt nelaimīgu sievu, kura jāuzklausa; dzīvot nebeidzamā haosā.

Ilgi gaidīju, kad dēls sāks iet dārziņā, lai pati varētu uzsākt studijas. Nācās pamatīgi vilties, jo bērns nemitīgi slimoja. Saģērbt un vest viņu uz dārziņu bija elle. Studijas pārtraucu, lai būtu viņam līdzās. Iespējams, tas bija vieglāk – pārtraukt mācīties, iesēsties ierastajā nelaimīgumā, nevis cīnīties par savām vajadzībām. Ņemot vērā manu mentālo un finansiālo stāvokli, es absolūti nebiju piemērota mātes lomai. Man bija depresija, bet es nevērsos pēc palīdzības. Es periodiski sev darīju pāri fiziski, griežot savas ciskas. Man bija kauns iet pie terapeita vai lūgt palīdzību ģimenes ārstam. Es pieņēmu, ka tā vienkārši ir un ka visas mammas tam iet cauri – ka es ne ar ko neatšķiros un neesmu īpašāka vai ka man ir grūtāk. 

Biju pilnīgi atkarīga no vīra ienākumiem un no mammas finansiālā atbalsta. Es nepelnīju neko. Ja strādāju, tad parasti īslaicīgi, jo bērnkopība bija svarīgāka par manu darbu. Visas iespējas strādāt vai pilnveidot sevi, apmeklēt kursus un studēt es parasti nocirtu saknē. 

Jaunākā meita piedzima 2019. gadā. Tā bija mana skaistākā dzemdību pieredze – spilgts pretstats iepriekšējām dzemdībām, kurās mani kaunināja, pacēla pret mani balsi, ņirgājās. Es izjutu dziļu siltumu pret šo bērnu. Kaut kas manī, šķiet, bija mainījies. Bet tad, desmitajā kopdzīves gadā, vīrs aizbrauca uz Norvēģiju peļņā. Lēmums doties prom bija smags un kopīgs, cerību un labu domu vadīts, taču viss izvērtās citādi. Es ar trim bērniem eksistēju mazpilsētā, uz kuru bijām pārvākušies iepriekšējā gada nogalē.

Es jutos viena gan emocionāli, gan fiziski. Likās, ka nejūtu neko, ja neskaita skumjas, bezjēdzību, bezspēcību un dusmas. Domas par pašnāvību mani pārņēma aizvien spēcīgāk, un es nesapratu, kāpēc, jo man šķietami bija viss. Ja bija brīži, kad smaidīju, bērni neizpratnē vaicāja, kāpēc es smaidu. Es biju nesavaldīga. Mājās biju emocionāla varmāka. Es ļoti baiļojos, ka izdarīšu ko nepārdomātu un neatgriezenisku. Biju kritusi ļoti, ļoti zemu. 

Bet tad, pagājušajā pavasarī, kāds manī atdzīvināja iedvesmu – ticēt sev, apjaust savu vērtību, savu iekšējo spēku. Es biju neprātīgi iemīlējusies spējā sajust kaut ko pozitīvu. Es briedu ārkārtīgi smagam lēmumam. Pēc vīra atgriešanās no ārvalstīm atstāju savu ģimeni. Manu izvēli neatbalstīja; saņēmu nosodījumu un neizpratni par to, kā savus bērnus spēju atstāt vīrietim. Biju iepazinusies ar kādu jaunu mākslinieci, iemīlējos viņā. Savācu savas mantas no mūsu mājām (tās ietilpa trijās kartona kastēs) un biju prom. Tagad Rīgā īrēju istabu kopā ar draudzeni, strādāju un cenšos atgriezties pie sevis. 

Ar bērniem satiekos nedēļas nogalēs, dažkārt arī darbadienās, kad bērnu tēvam jāstrādā. Tagad, kad esmu prom no ģimenes, kad esmu sākusi sevi iepazīt, saprast un pieņemt, dažkārt jūtos, ka esmu pareizā ceļa sākumā, kas mani ved pretī harmonijai un pilnvērtīgai mātišķībai, taču skumjas mani nav atstājušas, jo nemitīgi moka vainas izjūta bērnu priekšā. Es nezinu, kad un vai būšu gatava atkal dzīvot ar viņiem, un nezinu, kāds scenārijs ir pareizākais. Es nezinu, vai manis pieņemtais lēmums mani aizvedīs pie mērķa.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
7

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!