Elīnas Brasliņas ilustrācija
 
Ar bērniem
09.10.2020

9 mēneši: tas ir puika

Komentē
3
Saglabā
Rakstu sērijā "9 mēneši" publicēsim Agras Lieģes stāstus par ilgām pēc nepazīstamā, iztēli, šaubām, pašpārliecību, jaunas identitātes veidošanos un par visu pārējo, ar ko nākas saskarties, gaidot pirmā bērna piedzimšanu.
 
Jau ilgu laiku, domājot un runājot par mūsu teorētiskajiem nākotnes bērniem, abi vienmēr iztēlojāmies, ka mums būs meita vai pat meitas – daudzskaitlī. Īsti nezinu – kāpēc. Varbūt man patika rožainās iztēles ainas, kurās audzinu viņu par feministi ar absolūtu pārliecību par savu stabilo vietu šajā pasaulē, par savu vārdu spēku un ideju vērtību, par sievieti, kura "nē" spēs teikt bez grūtībām un kuras latiņa visās jomās atradīsies galvu reibinošā augstumā, kura būs līdz zobiem nobruņota ar faktiem, statistikas datiem un daiļrunīgiem citātiem no Simonas de Bovuāras tekstiem, kurus viņa man atkal un atkal lūgs lasīt priekšā pirms gulētiešanas. Iespējams, šādas fantāzijas man bijušas tāpēc, ka esmu sieviete un maza bērna, meitenes, pusaudzes un, galu galā, pieauguša cilvēka pieredze man pieejama tikai caur pašas atmiņu, pašas apziņas un personības prizmu – ko citu gan es varētu iztēloties, domājot par savu bērnu – kaut ko manu, bet vēl neesošu, vēl īsti nepieredzamu?

Arī viņš iztēlojās meitu – varbūt tāpēc, ka dēls viņam jau ir, bet, iespējams, tikai tāpēc vien, ka šī mazā fantāziju meitene vienā brīdī vienkārši ielēca mūsu dzīvē un sāka dzīvot tādu kā savu neatkarīgu dzīvi. Viņa apauga ar iedomātām īpašībām, kuras, visdrīzāk, atspoguļoja viņa idealizēto priekšstatu par mazo, dumpīgo mani – no pārstāstītajām bērnības atmiņām, kad vēlā rudenī plānā rozā kleitā bēgu prom no bērnudārza, lai laikus sagaidītu tēti vilciena stacijā, vai atteicos dot izmisušam pieaugušajam roku, kad bezbēdīgi lēkāju pa šķūnīša jumtu.

80% meitene

Kad pirms aptuveni diviem mēnešiem devos uz pirmo ultrasonogrāfijas izmeklējumu (kurā viņam vīrusa ierobežojumu dēļ nebija atļauts piedalīties), zināju, ka izredzes uzzināt gaidāmā bērna dzimumu ir visai mazas, taču ārste, no kuras mani šķīra visai vērā ņemama valodas barjera, kaut kādu iemeslu dēļ secināja, ka man šī informācija ir ārkārtīgi būtiska. Pēc ilgstošas nopūlēšanās ar diagnostikas zondi, intensīvi stumdot to no vienas mana vēdera puses uz otru, viņa paziņoja, ka pastāv 80% iespējamība, ka gaidāmais bērns patiesi ir meitene.

Saņemot šīs ziņas, apraudājos otro reizi pāris minūšu laikā (pirmoreiz apraudājos, ieraugot bērna kustības uz melnbaltā ekrāna), un atceros, ka tobrīd biju pārsteigta par šo savu visnotaļ pirmatnējo ķermenisko reakciju, kas apsteidza mana prāta spēju pieņemt lēmumu par to, ka jā, šobrīd patiesi notiek kaut kas saviļņojošs. Šī reakcija man atgādināja sen lasīto neirologa Olivera Saksa grāmatu "Cilvēks, kurš sajauca savu sievu ar cepuri", kur vienā no dažādo agnoziju aprakstiem sieviete ar specifiskiem smadzeņu bojājumiem raud, skatoties filmu, jo tā viņai atgādina par, ja nemaldos, bērnībā pieredzētu vardarbību, taču pēcāk uz jautājumu par raudāšanas iemeslu viņa nespēj atbildēt un ir visnotaļ pārsteigta par to, ka tas vispār noticis.

Tas gan nenozīmē, ka saviļņojums par sava bērna pirmo aplūkošanu datora ekrānā pielīdzināms reakcijai uz zemapziņas dzīlēs apslēptu traumu – domāju, ka reakcijas pirmatnējums vienkārši nāk no dziļākiem, apziņai un nobrieduša prāta analīzei mazāk pieejamiem smadzeņu slāņiem, un tas man vienkārši ir kaut kas neierasts. Līdzīgi kā apkaunojums, kuru nesen piedzīvoju aptiekā, pērkot marles saiti un leikoplastu pēc tam, kad viņš bija diezgan dziļi iegriezis pirkstā ar saplīsuša trauka lausku. Nespēju aptiekārēm pateikt, ko īsti vēlos, jo sāku aizgūtnēm raudāt. Man nācās viņām atzīties, ka nē, tas nav nopietns savainojums, tas ir sagriezts pirksts, un nē, tas nav mazam bērniņam, bet gan pieaugušam vīrietim, un jā, esmu stāvoklī un šobrīd nespēju kontrolēt savas asaras. Aptiekāres bija ļoti laipnas, pat iedeva man padzerties ūdeni, un arī pirksts tagad ir jau gandrīz sadzijis pilnībā.

Ārste man toreiz paziņoja, ka 80% šajā situācijā nozīmē pietiekami lielu iespējamību – no tā, kas agrīnajā grūtniecības stadijā izskatās pēc klitora, pāris nedēļu laikā varētu izaugt penis, tāpēc pēcāk centāmies saglabāt zināmu neitralitāti, lai gan realitātē šķita, ka mūsu pašu jau iepriekš radītais pieņēmums gluži loģiski ir apstiprināts. Nākamais regulārais izmeklējums bija paredzēts jau pēc divām nedēļām, un ārste apsolīja, ka tad jau nu gan bērna dzimumu varēšot noteikt pavisam droši. Kad pēc divām nedēļām apmeklēju regulāro pārbaudi, vizītes beigās gandrīz vai negribīgi ieminējos ārstam par bērna dzimuma noteikšanu, un viņš, ne mirkli nevilcinoties, aicināja mani nogulties uz ultrasonogrāfijas pārbaudēm paredzētās kušetes.

Dīvaini, bet manis pašas vēlme noskaidrot bērna dzimumu šķietami samazinājās apgriezti proporcionāli medicīnas personāla augošajam entuziasmam, un brīdī, kad ārsts paziņoja – mazais ir sakrustojis kājas un neko daudz nav iespējams saskatīt, man jau gribējās lūgt viņu mest šai izpētei mieru. Jo vairāk viņš nopūlējās ekrānā redzamo bērnu izkustināt ar zondi, jo lielāka bija mana nepatika pret šo procesu, jo nu jau šķita, ka tas ir absolūti nevajadzīgs un muļķīgs, bet, galu galā, ārsts paziņoja, ka tas tomēr "izskatās pēc puikas", bet "skaidri vēl nevaram pateikt".

Sākām pierast pie šīs neziņas, un nenosakāmā dzimuma mazulis mūsu apziņā  uz ilgāku laiku tā arī kļuva vienkārši par bēbi. Līdz brīdim Latvijā, kur aptuveni mēnesi vēlāk pirmo reizi apmeklējām ārsti un vecmāti, kas  mani atbalstīs arī dzemdībās. Viņa veica nelielu apskati un jau pēc sekundes (tā vismaz šķita) paziņoja, ka bēbis patiešām ir puika.

Vilšanās atbildē vai vilšanās jautājumā?

Pēc apmeklējuma pārrunājām savas sajūtas, un viņš jautāja, vai tikai neesmu par šiem jaunumiem nedaudz vīlusies, jo jutos (un, acīm redzot, izskatījos) patiesi nogurusi un man uzreiz tā īsti nebija, ko teikt. Sāku domāt par to, kādas sajūtas piedzīvoju, un sapratu, ka man aizvien mazāk saprotams, ko šajā kontekstā nozīmē "gribēt". Gribēt meitu, gribēt dēlu, dot priekšroku viena vai otra dzimuma bērnam. Pēkšņi mūsu sākotnējās vīzijas par meiteni šķita muļķīgas un aprobežotas, tādas kā plakanas un izgrieztas no spīdīgas atmiņu un iedomu lentes.

Tajā pašā laikā jutos nedaudz apmulsusi, jo sapratu, ka bēbi, kuru biju sākotnēji "iepazinusi" kā meiteni, bet pēc tam kā vienkārši bezdzimuma "bēbi", tagad atkal vairs nepazīstu, un atskārtu, ka tas būs jāiepazīst no jauna. Šis šodienas svešinieks, kurš tikko ieradies un rada gandrīz tādu pašu apmulsumu kā pirmajā grūtniecības testā ieraudzītās divas svītriņas, man ir reizē tik tuvs un tik tāls – jūtos pat nedaudz dusmīga par to, ka manas emocijas it kā vajadzētu reducēt uz vienu vai otru apzīmējumu – vilšanās vai prieks.

Grūti pārstāstīt savas tābrīža sajūtas un šo sajūtu izraisītās pārdomas, vienkāršojot tās uz kaut ko tik triviālu kā "galvenais, ka vesels". Bet kaut kādā ziņā tā bija diena, kad visa šī bērna dzimuma uzzināšanas epopeja man sāka šķist absolūti absurda un infantila, līdzīga tam, kādi varētu šķist centieni noskaidrot, kāda būs bērna acu vai matu krāsa. Iepriekš arī man pašai tas bija šķitis kā fakts, kuru varētu raksturot vismaz kā interesantu, taču tagad, kad zināju – mani sagaida sarunas tieši par dzimumu (jo ko gan vēl mēs šī bērna sakarā šobrīd varam pārrunāt ar apkārtējiem?) – man tās jau iepriekš šķita muļķīgas un garlaicīgas.

Jo ko gan tās īsti nozīmē? Vai tas ir veids, kā mums, bērna vecākiem, viņam tuvoties un par viņu domāt? Iespējams. Lai gan esmu pārliecināta, ka joprojām nespēju par viņu tā īsti domāt – šīs domas drīzāk ir vien atražotas atmiņas un priekšlaicīgas vēlmes. Prātā nāk daudz kas, ko uzskatu par muļķīgu – dzimuma atklāšanas ballītes (gender reveal parties), ar kurām, šķiet, ir apsēsta teju visa Amerika, novecojusī un man pilnīgi nepieņemamā dzimuma iedalīšana krāsās (rozā un zils), apkārtējo virspusējās piezīmes par konkrētajam dzimumam šķietami piedienošajām potenciālajām interesēm un nodarbēm un, protams, pēkšņi aktuālais un neatvairāmais jautājums par bērna vārdu.

Šie neizbēgamie jautājumi un sarunu temati atsauca atmiņā tepat "Satori" publicēto Arta Sveces rakstu "Draugi bez šallēm", kurš atgādina par potenciālajiem iemesliem, kāpēc šis temats, šī kompleksā, bet tajā pašā laikā vismaz grūtniecības posmā tik nepieejamā pieredze "bērns", varētu tikt tik muļķīgi trivializēts. Cilvēku (tostarp mūsu, bērna vecāku) interese, ļoti iespējams, ir patiesa, taču temata būtība šobrīd ir tik nepieejama, ka nākas patverties nebūtiskos jautājumos un bezjēdzīgās sarunās par dzimumu, vārdu un iegādājamo drēbīšu krāsu.

Šļūcot aizvien tālāk pa truša alu, es no šiem jautājumiem attālinos aizvien vairāk, un reizēm man ir pat grūti aptvert, ka tiem varētu būt kāds sakars ar šo brīnumu – šo absolūti visas saprāta un man šobrīd pieejamo skaidrojumu robežas pārkāpjošo, nekategorizējamo, ārpus jebkāda man saprotama konteksta esošo pieredzi. Tagad šķiet, ka mirklī, kad viņš man jautāja, vai esmu par šiem jaunumiem nedaudz vīlusies, varēju godīgi atbildēt – jā, esmu. Esmu vīlusies par to, ka pavadīju pat sekundes simtdaļu, domājot, ka tam ir kāda nozīme.

Ko es par Tevi zinu?

Tomēr pienāca brīdis, kad sāku par to domāt. Nevis par to, ko šī piederība konkrētam dzimumam nozīmē – kā tukšs, ne ar ko neaizpildīts fakts, bet par to, ko es ar to iesākšu. Kā mainīsies mana rīcība, mana pieeja bērnkopībai? Kā es audzināšu nevis feministi meitu, bet gan feministu – dēlu? Kā cīnīšos pret pasauli, kurā joprojām pastāv kaitīgais un abu dzimumu pārstāvju pieredzes ierobežojošais dzimumlomu iedalījums? Kā, cīnoties pret toksiskas maskulinitātes standartiem, izvairīšos no tā, ka padaru viņa dzīvi sarežģītāku, nekā tai vajadzētu būt?

Vai spēšu izvairīties no otras galējības? Vai, cenšoties piedāvāt izmēģināt jebko, spēšu "norīt" savus aizspriedumus un nepatiku pret tipiski "vīrišķīgām" nodarbēm? Vai spēšu ar prieku ļaut spēlēt futbolu (un neuztraukties par potenciālajām locker room talks) tad, ja viņš tomēr nevēlēsies spēlēt mūzikas instrumentu, dejot baletu vai rakstīt dzeju? Vai, iegādājoties attīstošās rotaļlietas, spēšu saglabāt objektivitāti un piedāvāt arī to, ko mēdzam uzskatīt par tipiskām zēnu lietām?

Un, protams, pienāks brīdis, kad aktuāla kļūs arī apkārtējā pasaule – dārziņi un skolas ar vienaudžiem, no kuriem dažos vecāki būs spējuši ieaudzināt gan homofobiju, gan seksismu, gan tāda tipa reliģiozitāti, kas šķeļ, noliedz un nepieņem. Vai pietiks ar to, ka viņš būs bijis gandrīz ekskluzīvi mūsējais savas dzīves pirmos gadus? Vai, uzsākot savas sociālās gaitas, viņš jau būs divu brīvi domājošu vecāku neatgriezeniski ordinēts feminisma, ateisma un tolerances garā? Vai arī visa mana turpmākā dzīve būs cīņa – līdz brīdim, kad aptveršu, kur beidzas manas ambīcijas un sākas cita, neatkarīga, dzīva un elpojoša būtne ar tiesībām veidot savus priekšstatus un vērtības?

Iespējams, jautājumi, kuri man reizēm neļauj aizmigt, ne par gramu nav saprātīgāki par citu uzdotajiem jautājumiem, kas saistīti ar dzimumu, bērna vārdu un pārējo šķietami seklo. Tie, visdrīzāk, ir tādi paši rūpju un neziņas pilni spriedelējumi, kas mums uzmācas patiesi nezināmā priekšā. Interese ir, bet nav pieredzes, nav piekļuves, un reizēm šķiet, ka līdz kaut kam "taustāmam" un saprotamam jāgaida bezgalīgi ilgs laiks.

Mūsu puika ir šeit, viņa mazo kājiņu spērieni kļūst aizvien spēcīgāki (lai gan, dzirdot "asprātīgo" salīdzinājumu ar futbolistu, man ir ļoti grūti nenovaikstīties), es aizgūtnēm lasu grāmatas par visu, kas vien man šajā absurdi neparedzamajā ceļojumā varētu noderēt un palīdzēt, bet... zināms ir tik maz. Viņš šobrīd vairāk līdzinās no krāsaina papīra izgrieztas figūras aprisēm, kas palikušas papīrā, kad figūriņa no tā jau izcelta. Viņš nav nedz mana stiprā iedomu meita, nedz viņa iedomu mazās Agras dubultniece. Viņš vairs nav bezdzimuma bēbis, pie kura bijām jau sākuši pierast, un viņš vēl nav dēls, kuru spējam iztēloties. Mēs nespējam iedomāties, kā izskatīsies viņa seja, nedz arī to, kā mūsu dzīve būs mainījusies jau pēc pāris mēnešiem. Bet man būs dēls, un es nevaru sagaidīt, kad beidzot viņu sastapšu.

Agra Lieģe

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!