Pēdējās pāris dienas es izmisīgi peldu okeānā, bet saredzamā attālumā nav nevienas zemes strēlītes, kuru es varētu sasniegt, lai nostātos uz tās ar abām kājām. Vai, drīzāk, plivinos visumā – kā zinātniskās fantastikas filmās, kur kosmosa kuģi pārņēmušais mākslīgais intelekts ir pārgriezis tavu vienīgo sasaisti ar kuģi un ceļa atpakaļ pie cilvēces vairs nav. Es bezspēcīgi valstos dienas neskaidrībā un reizē esmu paralizēta – nespēju padomāt un līdz ar to nespēju veikt nākamo kustību, vienalga, kādu, kura spētu izraut mani no sastinguma un iemest atpakaļ dzīvē.
Es nezinu, kas notiek manā galvā. Es lasu par pēcdzemdību depresiju, un, protams, tekstos pavīd daudz pazīstamu motīvu, taču līdz šim esmu bijusi pārliecināta, ka tas nenotiek ar mani. Galu galā es joprojām lieliski atceros īstās depresijas aprises, kuras centos izķidāt speciālista kabinetā – smagākajos posmos pat vairākas reizes nedēļā, un tumsu, kuru centos aizdzīt ar medikamentu palīdzību. Toreiz viss šķita neaizsniedzams un prasīja milzīgu piepūli: pat izkāpšana no gultas un zobu iztīrīšana bija nesamērīgs apgrūtinājums situācijā, kad neredzi nekam jēgu un nevēlies piedzīvot priekšā esošo dienu.
Šādas sajūtas pēdējo mēnešu laikā nebiju pieredzējusi, un tas man bija gana labs apliecinājums – pēcdzemdību depresijas man nav. Gluži pretēji: es taču nepārtraukti gribēju un centos izdarīt pārmērīgi daudz! Lai paveiktu visu iecerēto, ieviesu noteiktu ikdienas ritmu, kurš, kā tagad nojaušu, bija mana centrālā skābekļa padeve, mans veids, kā vismaz nedaudz saprast jauno dzīvi, kurā citādi es nebūt nejutos kā mājās. Pagaidām šis ritms darbojās – reizēm labāk, reizēm sliktāk, bet atskatoties varu teikt, ka darbojās.
Man pat šķita, ka es nedaudz atslābinos – spēju sadzīvot ar laika nobīdēm iecerētajā un tās radoši risināt. Šobrīd saprotu, ka tie bija meli, kuriem pati noticēju – gluži vienkārši nebija precedenta, kas manus melus un tukšās cerības patiesi izgaismotu. Nosacītā izdošanās manai psihei ļāva amortizēt mazos sānsoļus un pat uztvert tos pozitīvi – kā treniņu, kā informāciju, kuru analizēt, lai situāciju vēl vairāk uzlabotu.
Taču brīdī, kad izgaisa visa struktūra, man nācās ieskatīties savā patiesajā sejā. Tagad plivinos visumā ar neko neredzošām un sastingušām acīm un negribu turpināt. Šī sajūta man ir pazīstama – es negribu darīt neko, jo nesaprotu, kur atrodos, kad atrodos. Es nesaprotu, kā turpināt kārtējo dienu. Man pēkšņi vispār nav sava laika, un tāpēc galvā skaļi skan avārijas signāls. Nē, tas nav tas, ko es gribēju; tas nav tas, ko es spēju. Es varu tik daudz, bet nespēju šo – neziņu. Atslābināšanos. Pieņemšanu. Man gribas kliegt un sist dūres sienā, līdz tās ir asiņainas. Es negribu nodarīt pāri nevienam citam – neviens cits pie tā nav vainīgs. Absolūti visi izturas un reaģē normāli – tikai es nespēju pieņemt dzīvi tādu, kāda tā man šobrīd nāk pretī.
Negribu nevienam nodarīt pāri, tomēr tas notiek. Es padaru P. par līdzatkarīgo šajā dzīvnieciskajā izmisumā. Viņš redz mani tādu, kāda es esmu, un es redzu sevi tādu, kāda es esmu – pirmo reizi. Viņu neuztrauc nobīdes no plāna – viņš zina, ka tā mēdz notikt un uz to vajadzētu reaģēt mierīgi. Viņu uztrauc tikai mana šausmās paralizētā seja, neprognozējamie asaru plūdi, nespēja pasmaidīt. Es ienīstu sevi par to – par to, ka tā tagad ir arī viņa dzīve. Viņš dara visu iespējamo, lai man palīdzētu, bet man palīdzēt nevar neviens.
Viņš reizēm man maigi atgādina, ka viss ir kārtībā, ka mums ir brīnišķīgs bērns, kurš šobrīd gluži vienkārši ir aizrāvies ar jaunu prasmju apgūšanu – paskat, cik jauki un smieklīgi viņš uz paklājiņa cīkstas ar gravitāciju, dusmojas, ka galva vēl ir smagāka par pārējo ķermeni un neļauj veikt iecerētos manevrus! Cik daudz viņš ir iemācījies pāris dienu laikā! Cik ļoti viņam patīk ar mums komunicēt, cik ļoti viņu interesē viss, kas notiek apkārt. Un tā ir. Es to zinu, es sev to atkal un atkal atgādinu. Tomēr esmu sākusi sevi patiesi ienīst – cik neelastīgs, nožēlojami sīkumains, savtīgs un stūrgalvīgs cilvēks es esmu. Pati sevi vairs nevēlos pazīt, satikt, ieraudzīt spogulī. Tādiem cilvēkiem vispār nevajadzētu eksistēt. Tādiem cilvēkiem nevajadzētu bojāt citu cilvēku dzīvi. Tādus cilvēkus nevienam nevajadzētu mīlēt, bet gan turēties no tiem pa gabalu. Bet kā viņus laikus atpazīt? Ja es pati būtu zinājusi, es būtu varējusi P. brīdināt. Būtu varējusi to parādīt pašā sākumā – un tad turpinājuma vispār nebūtu.
Šis pretīgais tukšums, šī pašmērķība – es nezinu, vai vispār spēju mīlēt bez nosacījuma. Ja neizpildās mans galvenais nosacījums – strukturēta diena, kurā es spēju atrast nākamo soli, tad es nespēju mīlēt. Es nespēju just neko, tikai paniku. Prātā nāk salīdzinājumi – sālsstabs, savvaļas dzīvnieks uz ceļa vidus auto starmešos vai noķerts lamatās un ievainots. Galva šķiet pilna ar stikla vati – tā grauž, neliek mierā, nekam citam nav vietas.
Līdz šim savas dzīves salīdzināšana ar citu dzīvi šķita absurda – tas, ka citiem ir grūtāk, taču nepalīdz man risināt savas problēmas, vien liek justies bezjēdzīgi vainīgai. Tagad grūti no salīdzināšanas izvairīties – šķiet, ka esmu nepateicīga un savtīga un neesmu pelnījusi neko no tā, kas man ir. Kas man ir? Man ir tik daudz – un tomēr, tā nav mana dzīve. Tā neesmu es. Manis ir palicis pavisam maz – pat ja šī "es" ir nevērtīga, egoistiska un nav pelnījusi sev tuvumā citus cilvēkus, jo tikai padarīs viņus nelaimīgus. Manis paliek aizvien mazāk – tad, kad dienai nav ritma, sevi neredzu vispār. Neredzot sevi, es nezinu, kur man tālāk jāiet. Kur jāliek nākamais solis. Un kāpēc?
Kā mēs vispār zinām, ko gribam? Kā mēs zinām, vai mūsu lēmumi mūsu dzīvi aizvedīs pareizajā virzienā? Ir lēmumi, par kuru sekām mēs iepriekš nevaram zināt neko – vismaz neko vērtīgu. Tāds lēmums ir arī bērns. Ko tu gribi tad, kad tu domā, ka gribi bērnu? Kā to iespējams zināt? Manā līdzšinējā pieredzē nebija nekā tāda, ko es ar to varētu salīdzināt, – nebiju tik dumja, lai nesaprastu, ka dažādi šķietami atbilstoši faktori (pieredze auklītes darbā, patika pret bērniem, piemīt pacietība) šajā kontekstā nenozīmē gandrīz neko. Šī notikuma eksistenciālais komponents jau iepriekš šķita un arī ir izrādījies absolūti neparedzams. Tas, kas man šobrīd ir visgrūtākais, nekad iepriekš man nebija parādījis savu patieso, neglīto seju.
Lēmums par bērna radīšanu, manuprāt, ir kā krievu ruletes spēlēšana – ja izrādās, ka esi izvilcis "pilno lozi", respektīvi, ja izrādās, ka iegūtais tevi palēnām saēd un nogalina, iznīcina jebko, kas tu kādreiz esi bijis, tad principā atliek tikai nošauties. Vai ne?
Bet es atsakos ticēt, ka tas ir par mani. Tikai tādās dienās kā šī es nezinu, vai šobrīd piedzīvotais ir vērtīga rūdīšanās uguns liesmās, no kurām izkāpšu kā pārdzimis fēnikss – labāks, vērtīgāks, nesavtīgāks cilvēks, vai tā ir klīniska pēcdzemdību depresija, ar kuru man steigšus vajadzētu vērsties pie speciālista, vai arī tā ir tikai normāla jaunas mātes ikdiena bērna dzīves pirmajos mēnešos, kad vienu dienu vēlies nošauties, bet jau nākamajā spēj saskatīt mākoņa zeltaino maliņu – dzīves duālo, ņemoši dodošo dabu.
Es neesmu viena – to es zinu. Pēdējo mēnešu laikā esmu uzklausījusi daudzu mammu stāstus par viņu sākumu – pirmo gadu pēc bērna piedzimšanas, un tikai retais sākums ir bijis "gluds". Smaga grūtniecība, traumatiskas dzemdības, sarežģījumi ar krūts barošanu, sava līdzšinējā ķermeņa, profesionālās identitātes, miega un laika zudums ir tikai visacīmredzamākie iemesli tam, kāpēc šis posms nav viennozīmīgi pozitīvs un izbaudāms.
Šī apziņa mani gan iedrošina, gan reizēm samulsina. Samulsina un liek kaunēties par negatīvajām emocijām, jo lielākā daļa no šiem acīmredzamajiem iemesliem uz mani neattiecas: grūtniecība bija viegla, mājdzemdības bija visnotaļ pozitīva pieredze, krūts barošana izdevās ar salīdzinoši maziem sarežģījumiem (jau atkal, salīdzinot ar dzirdētajiem stāstiem), es laiku ar bērnu nepavadu viena – aprūpes pienākumus vismaz pusi laika veic tēvs, un no profesionālās dzīves man arī nav bijis jāatsakās...
Esmu par to visu pateicīga, bet tas mani reizē biedē – kāpēc, neņemot vērā to, ka man taču ir tik viegli, man tomēr reizēm ir tik neiedomājami smagi? Kāpēc ir tik daudz dienu, kad nespēju sagaidīt vakaru, un tik daudz vakaru, kad tomēr nespēju atslābt un tos izbaudīt, zinot, ka drīz, tik ļoti drīz pienāks jau nākamā diena?
Vai tad vienīgais loģiskais secinājums nav tas, ka esmu krievu ruletē izvilkusi "pilno lozi"? Bet tam es joprojām atsakos ticēt. Jā, viņš ir sācis no manis prasīt vairāk – vairāk, nekā man šobrīd ir, vairāk, nekā man varbūt jebkad būs. Bet tā vietā, lai liktu sev ieroci pie deniņiem, pragmatiskāk, iespējams, būtu pieņemt lēmumu, ka algota palīdzība bērnu aprūpē mums nepieciešama drīzāk, nekā bijām plānojuši. Tas ir mans risinājums – vismaz es tā ceru. Zinu, ka tas ir risinājums, kas nav nedz pieejams, nedz vajadzīgs visiem, tāpēc tas, iespējams, nav labāks par abstrakto un visai kaitinošo "atrodi laiku, lai parūpētos par sevi". Bet varbūt ieteikumam jābūt tieši tik abstraktam – jo katrai no mums visdrīzāk pietrūkst kā cita.
9