Ilustrācija: Elīna Brasliņa
 
Ar bērniem
02.09.2021

9 mēneši: saruna. Mātišķība dabiskuma valgos

Komentē
2
Saglabā

Zoom sarunu ar feminisma teorētiķi un monogrāfijas "Daiļās mātes" autori Janu Kukaini es kavēju, jo mans septiņus mēnešus vecais dēls brīžos, kad man jāsteidzas, šķiet, jūt saspringumu manā ķermenī un liedzas aizmigt ierastajā laikā. "Stafeti" pārņem tētis, bet, tā kā mierinošo krūti piedāvāt viņš nespēj, sarunas fonā periodiski dzirdu mazā raudāšanu, viņam turpinot pretoties miegam. Pēc laba laiciņa raudāšana kļūst tik uzstājīga, ka atvainojos Janai, kura piekrīt atstāt Zoom ekrānu atvērtu un pa šo laiku padarīt ko citu, un skrienu iemidzināt dēlu, pieliekot viņu pie krūts. Pa to laiku Jana paguvusi cepeškrāsnī ielikt bērniem apsolītās, no iepakojuma izņemtās sasaldētās kanēļmaizītes, un daļu no atlikušās sarunas Janai klēpī grozās piecgadīgais Alfrēds.

Agra: Es jau sen gribēju mazliet dziļāk papētīt to spriedzi, kuru ar bērnkopību saistītajos procesos rada divu šķietami pretrunīgu un nesamierināmu pušu – tā dēvētās dabiskās un tai pretī medicīniskās/mākslīgās pieejas – eksistence. Šī spriedze jūtama, piemēram, kontekstā ar grūtniecību un dzemdībām: mājdzemdības pret dzemdībām stacionārā, dabiskas dzemdības bez atsāpināšanas vai stimulācijas pret ierosinātām dzemdībām, dzemdībām ar epidurālo anestēziju vai ķeizargriezienu. Zināms, ka dzemdību veida izvēle, ja par to domā iepriekš, ietekmē arī grūtniecības procesu un gatavošanos.

Atskatoties uz manis pašas pieredzi, tagad redzu, ka grūtniecības laikā mana nostāja bija visai kategoriska: biju izdarījusi izvēli par labu mājdzemdībām, un toreiz šķita, ka tas ir vienīgais sievietei patiesi draudzīgais dzemdēšanas veids, kurā tiek nodrošināta autonomija un cieņpilna pieredze, savukārt uz stacionāra praksēm un medicīnisko dzemdniecības modeli kopumā skatījos visai naidīgi. Tagad, septiņus mēnešus pēc manām visnotaļ veiksmīgajām mājdzemdībām, ticu, ka dzemdniecība un citas ar mātišķību saistītās šķietami duālās tēmas tomēr ir daudz neskaidrākas un niansētākas un ka dabiskuma tradīcija ir problemātiskāka, nekā varētu šķist.

Būtisks ir, piemēram, socioekonomiskais konteksts, kurš jāņem vērā, runājot par mājdzemdībām un gatavošanos tām – tas ir gan dārgs, gan laikietilpīgs process. Atceros, ka tu savā monogrāfijā "Daiļās mātes" rakstīji par to, kā dabisko dzemdību tradīcijā ienāk kapitālisms. Tāpat nereti tiek uzsvērts, ka dabiskā prakse mātišķības kontekstā ir nepietiekami pārstāvēta un tādējādi sargājama, vērtīgāka, morāli pārāka. Kā, tavuprāt, veidojies šis nošķīrums un ar to saistītās problēmas?

Jana: Esmu diezgan daudz domājusi par šo dabiskuma ideju. Es gribētu aktualizēt nošķīruma "dabiskais" un "mākslīgais" problemātiku. Par šo nošķīrumu tiek runāts daudz, tas, šķiet, tiek uzskatīts par vienkāršu un saprotamu, lai gan patiesībā ir gauži neskaidrs. Kā vispār ir iespējams dzemdēt "mākslīgi"? Vai tas nozīmētu kaut ko līdzīgu mākslīgai dzemdei, kas, tāpat kā mākslīgā plauša, pastāv ārpus sievietes ķermeņa un tiek mehāniski darbināta? Un kā mēs attiecamies pret palīglīdzekļu izmantošanu: ja es iedzeru kumelīšu tēju, tad tas mazina sāpes dabiski, bet, ja iedzeru ibuprofēnu – uzreiz mākslīgi? Pastāv dažādas vielas, katra no tām iedarbojas uz manu ķermeni noteiktā veidā – spēcīgāk vai vājāk. Ja es apēdu kilogramu upeņu, vai manis uzņemtais C vitamīns kvalitatīvi atšķiras no C vitamīna uzņemšanas ar tableti? Vai to nedrīkst, jo tas ir "mākslīgi"? Patiesībā runa nav tikai par kvalitāti, bet par morāli pareizu izvēli. Šķiet, viens no iemesliem, kāpēc dabiskuma piekritēji aicina izvēlēties dabisko, ir morālā pārākuma apziņa. Šajā ziņā dzemdēt dabiski ir morāli atbalstāmi, kumelītes – labākas par ibuprofēnu, lai arī pēdējais ir neapšaubāmi iedarbīgāks. Vēl viens arguments, kas bieži tiek dzirdēts, ir par šausmīgajām "mākslīgo dzemdību" sekām un visādu lietojamo līdzekļu blakusparādībām. Par to nupat "LAMPĀ" diskutēja dūla Zīle Dāvidsone. Jā, epidurālajai anestēzijai ir iespējamas blakusparādības, taču tādas ir iespējamas arī pilnīgi dabiskām dzemdībām. Dzemdības bez iejaukšanās var būt ar diezgan nelāgu iznākumu, nedomāju, ka tas būtu mātes vai bērna interesēs. Bet šādā griezumā parasti par to nerunā, jo visa uzmanība dabiskuma diskursā ir vērsta uz nedabiskā postošo iedarbību.

Galu galā, kā mēs saprotam "iejaukšanos dzemdībās"? Arī mājdzemdību vecmātes dzemdību laikā saka, ko darīt. Jebkura pašas dzemdētājas veiktā darbība var tikt uzskatīta par iejaukšanos dabiskajā procesā. Vai speciāli apgūta elpošana nav iejaukšanās? Ieiešana vannā? Tiek novilktas kaut kādas robežas starp darbībām, kuras kvalificējas kā dabiskas, un tām, kuras saucam par nedabiskām, lai arī šāds nošķīrums bieži vien neiztur kritiku.

Kā vēl viens dabiskuma definēšanas kritērijs nereti tiek minētas vaginālas dzemdības. Var teikt, ka šajā gadījumā atšķirība tiešām pastāv – pa kuru ceļu mazais "tiek ārā". Tomēr vai apgalvojums, ka sieviete ar ķeizargriezienu ir dzemdējusi "nedabiski", neievaino šo sievieti? Kam tas ir izdevīgi?

Agra: Jā, atceros, ka man arī šis nošķīrums sākotnēji šķita absolūti skaidrs: slimnīcā viss ir slikti, notiek daudz nepamatotu iejaukšanos, tiek ievadīti (bieži pat nebrīdinot) medikamenti un "izjaukts" dabiskais dzemdību process, kas bieži noved pie nepieciešamības veikt vēl vairāk manipulāciju vai pat ķeizargriezienu. Savukārt mājdzemdībās sievietei ir autonomija, viņa ir iesaistīta procesā, tiek izpildīti visi priekšnoteikumi, lai pēc tam ar bērnu veidotos labāks kontakts, veiksmīgāk noritētu krūts barošanas uzsākšana...

Tāpat arī dabisko dzemdību pieredzi nereti pozicionē kā tādu īpašu emocionālu pārdzīvojumu, kurā iespējama teju vai nirvānas sasniegšana, kura laikā "atveries kā zieds"... Jau grūtniecības laikā zināju, ka ezoteriskā mājdzemdību šķautne nav īsti savienojama ar manu pasaules redzējumu, tāpēc to  principā ignorēju un koncentrējos uz fizisko gatavošanās procesu. Tas man samērā veiksmīgi arī izdevās, un ieguvums bija visai ātrs un viegls process, kurš neatstāja nekādas īpašās rētas – ne fiziskas, ne emocionālas. Nekādu nirvānas sasniegšanu nepiedzīvoju, kas, protams, mani absolūti nepārsteidza, jo neko tādu arī negaidīju, taču pēcāk sāku domāt par tiem potenciālajiem emocionālajiem ieguvumiem, kuriem, šķiet, ir daļējs zinātnisks segums – par to, kā iespēja būt āda-āda kontaktā ar bērnu pēc dzemdībām it kā nodrošina veiksmīgu emocionālo piesaisti, veicina krūts barošanu un mazina psiholoģisko problēmu risku pēcdzemdību periodā. Nekas no tā manā situācijā īsti nenostrādāja – sākotnēji bija problēmas ar krūts barošanu un emocionāli ar bērnu daudzmaz normāli sāku justies tikai krietni vēlāk.

Respektīvi, mājdzemdību fiziskais process noritēja gludi, bet manā gadījumā neviens no dabisko dzemdību solījumiem, kuri runā par ekstāzi un lielisku turpinājumu, neizpildījās. Tā, protams, ir tikai mana personīgā pieredze, un dabisko dzemdību atbalstītāji, iespējams, tam sniegtu kādu ar viņu pasaules redzējumu salāgojamu izskaidrojumu, bet šī pieredze lika arī man domāt par tevis minēto dabiskā/mākslīgā nošķīruma problemātiku – par to, ka bez ezoteriskiem un romantizētiem uzslāņojumiem šī definīcija pati savu svaru, tā teikt, "neceļ".

Jana: Atceros, kā, gatavojoties pirmajām dzemdībām (tās bija mājdzemdības, kuras beidzās ar ķeizargriezienu stacionārā), nācās dzirdēt par šo potenciālo eiforijas stāvokli, man bija vīzijas, ka tas būs kaut kas kolosāls... un, protams, pilnīgi dabisks! Tikai Baha ziedi trauksmes mazināšanai! Domāju, tie šausmu stāsti par sieviešu pieredzi stacionārā ir viens no faktoriem, kas veicina dabiskuma idejas uzplaukumu, jo tā ietver laimes solījumu. Dzemdības stacionārā un mājdzemdības tiek pozicionētas kā diametrāli pretējas pieredzes, lai arī cieņpilnai attieksmei jābūt jebkura mediķa darba neatņemamai sastāvdaļai. Visnetaisnīgākais, ka šādu attieksmi šobrīd var drīzāk nopirkt, nevis saņemt kā pašsaprotamu pakalpojuma daļu, tādēļ daudzām sievietēm tā nav pieejama.

Otro bērnu dzemdēju stacionārā ar patiesi lielisku ārsti un vecmāti, kurām  vienmēr būšu pateicīga kā uzticamai komandai grūtā brīdī, savukārt pirmajās dzemdībās mājdzemdību vecmāte mani kaunināja: "Nu, kā tu vari sevi tā žēlot?" Arī mani piesaistīja ideja par autonomiju, pašnoteikšanos, spēju pašai lemt un virzīt procesu. Taču gan caur savu dzemdību pieredzi, gan vēlāk par to domājot, sapratu, ka ideja par autonomiju dzemdībās nereti balstās pieņēmumā, ka sieviete dzemdējot vienmēr zina, ko viņa grib, zina, kā rīkoties labāk, kas, protams, ir saskaņā ar valdošo sievišķības ideālu, kurai "jābūt kontaktā ar savām sajūtām". Taču ļoti bieži tā nemaz nenotiek! Cilvēks pats sev nav caurspīdīgs un saprotams, kur nu vēl tik ekstrēmā situācijā kā dzemdības. Es, piemēram, biju tikai pateicīga, kad ārste mani mudināja pamēģināt jaunas pozas – man pašai vēlme eksperimentēt un "klausīties savās sajūtās" sen bija zudusi, un vienīgais, ko sajūtas man teica: kad tam vienreiz pienāks gals?!

Agra: Tad principā varētu teikt, ka problemātisks ir ne tikai šķietami skaidrais nošķīrums starp dabisko un mākslīgo, bet arī nošķīrums starp absolūtu autonomiju dzemdību laikā un absolūtu savas gribas un autonomijas atdošanu citu rokās. Tā tas bija arī manā pieredzē – uzskatu, ka pieredzēju veiksmīgas un cieņpilnas mājdzemdības, bet arī man taču vecmāte visu laiku teica, kā un ko darīt. Mājdzemdībās un arī stacionāra dzemdībās ar iepriekš piesaistītu līguma vecmāti, protams, iepriekš iespējams daudz ko pārrunāt un par daudz ko vienoties (pieņemot, ka zini, ko vajadzētu pārrunāt), bet tā, manuprāt, nav atšķirība starp dabisko un mākslīgo vai autonomijas esību un tās trūkumu; atšķirību diemžēl, visdrīzāk, nosaka nauda. Tādējādi, manuprāt, no dažādajām dzemdniecības praksēm pazūd visa ezoterika un paliek tikai prozaiskais secinājums, ka par naudu vienmēr iespējams nopirkt labu servisu.

Man radās iespaids, ka veiksmīga dzemdību pieredze prasa laiku, naudu un priekšzināšanas – jo kaut kā taču jānokļūst arī līdz tai apziņai, ka dzemdībām nepieciešams gatavoties, un visi šie kursi maksā naudu, turklāt arī neskaitāmo grāmatu lasīšana aizņem daudz laika, kas nav visiem pieejama privilēģija. Jo standarta stacionāra dzemdības Latvijā ir bezmaksas, bet katrs nākamais solis jau tiek sperts tikai par maksu. Tāpēc gribētos domāt, ka varētu pastāvēt vidusceļš, kurā visas mākslīgi radītās dihotomijas un ar tām saistītās izvēles netiek "uzgrūstas" uz sievietes pleciem, bet gan tiek nodrošināta cieņpilna bezmaksas dzemdību pieredze stacionārā ar personālu, kurš ar dzemdējošo sievieti sarunājas un iesaista viņu procesā, ļaujot izdarīt informētu izvēli gan par manipulāciju izmantošanu, gan par atteikšanos no tām.

Jana: Šīm dihotomijām dzemdību kontekstā var pievienot arī nošķīrumu starp aktivitāti un pasivitāti. Vai tad "ļaušanās procesam, atvēršanās", kas ir daļa no dabisko dzemdību vārdu krājuma, galu galā nav pasivitātes slavinājums? Šajā ziņā notiek kaut kas interesants – dabiskās dzemdības sola autonomiju un pašnoteikšanos, taču reizē bieži vien sievietes tiek klusinātas vai norātas par to, ka viņas ir "par daudz salasījušās". Tātad mums ir darīšanas ar vēl vienu dihotomiju pāri – prāts versus ķermenis. Pieņēmums ir: dzemdēt ar ķermeni ir labi, dzemdēt ar prātu – slikti, bīstami. Šis nošķīrums ir jau tik bieži apšaubīts, it īpaši feminisma filozofijā, ka liekas neērti pie tā atgriezties vēlreiz. Taču acīmredzot tieši šāds skatījums ir dabisko dzemdību pamatā, pieņemot, ka domāt dzemdībās nav dabiski. Patiešām, ko tur daudz domāt, spiest vajag, spiest! Tā ir kādas padomju anekdotes parafrāze, kad majoram piekarina pie griestiem banānu ķekaru un blakus noliek koku. Majors tik lēkā, bet nevar aizsniegt banānus. Viņam saka: "Major, nu padomājiet taču!" Majors: "Ko te daudz domāt? Jālec, jālec!"

Agra: Šajā kontekstā prātā nāk dažādie resursi, grāmatas, kurās lasīju par dabiskajām dzemdībām, – tur nereti tika uzsvērts, ka visas iejaukšanās, manipulācijas dzemdību laikā sievietēm tiek praktiski uzspiestas, lai gan pat pēc nesenās diskusijas par grūtnieču tiesībām uz bezmaksas epidurālo anestēziju, kura visai skaļi izskanēja Latvijas informatīvajā telpā, kļuva skaidrs, ka ārkārtīgi daudz sieviešu par būtisku faktoru cieņpilnās dzemdībās uzskata iespēju pēc pieprasījuma saņemt atsāpināšanu! Atceros, ka lasīju par 20. gadsimta sākumā izgudroto medikamentu "kokteili" twilight sleep, ar kura palīdzību sievietes uz dzemdību galda praktiski tika iemidzinātas. Par šo metodi bija visai pretrunīgas atsauksmes – dabisko dzemdību piekritēji to noliedza, sakot, ka tādējādi sievietei tiek atņemta cieņa un pašnoteikšanās, savukārt dabiskas dzemdības tika pozicionētas kā feminisma idejai atbilstošāks dzemdību veids. Tajā pašā laikā daudzas sievietes pašas vēlējušās šo twilight sleep izmantot, pretojoties idejai, ka sievietei obligāti jāpiedzīvo dzemdību sāpes!

Jana: Adriena Riča (Adrienne Rich) grāmatā "Dzimis sievietei" ("Of Woman Born") rakstījusi par dzemdību atsāpināšanas metožu vēsturi feministisko diskusiju kontekstā. Ideja par dzemdību atsāpināšanu ir pretrunā ar bībelisko pravietojumu, ka sievietei jādzemdē sāpēs – ka tas ir normāli, ka tev jācieš, ka tas tā ar dieva ziņu paredzēts. Un tomēr sievietes ir izcīnījušas tiesības uz atsāpināšanu. Jo principā izvēle labprātīgi atteikties no atsāpināšanas uz kopējā medicīnas aprūpes fona ir paradokss – ejot pie zobārsta, taču neteiksi, ka šoreiz vēlies salabot zobus bez narkozes.

Agra: Jā, es atceros, ka lasīju Dženas Beikeres (Jen Baker) eseju "Natural Childbirth is for the Birds", kur autore (kas pati bija piedzīvojusi ārkārtīgi smagas dzemdības ar ceturtās pakāpes plīsumiem un ilgstošām veselības problēmām pēc dzemdībām) centās rast atbildi uz jautājumu – kāpēc mēs kā sabiedrība joprojām tik ļoti fetišizējam dzemdību sāpes? Zinu, ka tad, kad dabisko dzemdību piekritējiem tiek uzdots šis jautājums, nereti tiek minēti potenciālie negatīvie efekti, kurus dzemdībās lietotie medikamenti var atstāt uz jaundzimušo. Taču šie rādītāji ir tik niecīgi, ka jautājums par to, kāpēc pašas sievietes sāpes un dzemdību pieredze kopumā uzskatāma par mazāk svarīgu nekā bērna pieredze, kļūst vēl jo aktuālāks.

Jana: Sievietes loma mūsu sabiedrībā joprojām ir cieši saistīta ar pašaizliedzīgu mīlestību: sievietes liktenis ir mīlēt un ciest. Iespējams, esam to internalizējušas, tāpēc gribam samaksāt sāpju cenu, lai pēc tam varētu "skaitīties" labas mātes, tātad – būt labas sievietes. Tas jau nav tikai par tavu bērnu, bet arī par to, cik tu esi pieņemama un derīga sieviete sabiedrībā vispār! Tas, ko tu esi spējīga izturēt sava bērna dēļ, korelē ar tavu spēju upurēties, piemēram, dzimtenes labā. Sievietes kontekstā tas upura moments parādās – viņai vienmēr no kaut kā jāatsakās. Mātes mīlestība – to var saukt arī par mātes instinktu – motivē izvēlēties kaut ko upurēt (visbiežāk jau sevi!) labprātīgi. Man šķiet, tas atspoguļojas arī dabisko dzemdību idejā – šī labprātīgā ciešanu izvēle. Es atsakos no atsāpināšanas, neviens mani (it kā) nespiež to darīt, un par to es tad arī saņemu simbolisko novērtējumu – apstiprinājumu, ka ar mani kā sievieti viss ir kārtībā, esmu piepildījusi savu sievišķības misiju, esmu piedzimusi par māti, urā! Principā tagad kādu laiku varu vairs par to neiespringt. Un tad atnāk tādi cilvēki kā tu, Agra, un to visu sabojā! Tu un daudzas citas drosmīgas sievietes ir dzemdējušas un pēc tam atklāti stāsta par to, ka ar būšanu par māti nepietiek, ka ar mazuļa izstumšanu no sevis nepietiek un alkas paliek. Tas gan nenozīmē, ka bērnu radīšana un audzināšana ir muļķīga un bezjēdzīga. Taču svarīgi meklēt ceļu, kā panākt tādu lietu kārtību, kas nekonfrontētu sievietes ar nevajadzīgām ciešanām.

Agra: Piemēram, ar krūts barošanu, kuras kontekstā jūtamā "dabiskais" pret “mākslīgo" spriedze, iespējams, ir vēl nesamierināmāka un traumējošāka nekā spriedze starp "dabiskā" un "mākslīgā" dihotomiju dzemdību kontekstā. Lai gan es joprojām baroju ar krūti, es šo izvēli nekādi neidealizēju un neuzskatu par morāli pārāku zīdaiņa ēdināšanas veidu. Ir situācijas, kad tas ir ērti – bērnu ir viegli nomierināt un aizmidzināt, bet tas, protams, reizē ir "koks ar diviem galiem", jo krūts barošana vismaz uz laiku sievieti tomēr ļoti "piesien" pie mājas un bērna. Bet manā gadījumā tie ir vairāk praktiski apsvērumi. Savukārt, gatavojot rakstu par kombinēto barošanu žurnālam "Mans Mazais", apkopoju arī diezgan daudzu sieviešu pieredzes stāstus un, tikai tos lasot, sapratu, cik ārkārtīgi dziļi tas krūts barošanas morālais pārākums ieēdies pašu sieviešu prātos. Man rakstīja sievietes, kurām barošana ar krūti bija ārkārtīgi grūta un sāpīga, un viņas ilgstoši baroja gan ar krūti, gan mākslīgo piena maisījumu, principā mēnešiem dzīvojot lielās mocībās un pat iedzīvojoties pēcdzemdību depresijā tikai tāpēc, ka nespēja pilnībā vai vispār pabarot bērnu ar krūti. Es pati tā nekad nejutos – es pat vairākas reizes apsvēru pāriet uz mākslīgā piena maisījuma izmantošanu, jo bija posms, kad krūts barošana bija ārkārtīgi ilga un neērta, bērns ļoti bieži modās ēst naktīs. Mans apsvērums bija, ka mākslīgais piena maisījums palīdz izveidot stabilāku ēšanas režīmu, bērns mazāk ēd naktīs, vai vismaz ar piena maisījumu viņu var pabarot arī tēvs, kamēr es varu pagulēt. Bet šīs situācijas pietiekami ātri atrisinājās un es turpināju barot ar krūti. Taču tajā pašā laikā dzīvoju ar to sieviešu stāstiem, kuras bija gatavas kaut uz galvas stāvēt, lai varētu iedot bērnam kaut pilīti sava piena – un pieslieties #NormalizeBreastFeeding kustībai. Atceros sievieti, kura bija sazinājusies ar krūts barošanas konsultanti, un šī konsultante bijusi tik ļoti negatīvi noskaņota pret mākslīgā piena maisījuma lietošanu, ka ieteikusi sievietei atrast kādu citu zīdošu māti, kura būtu gatava dalīties ar viņu savā pienā...

Jana: Tas man liek domāt par dzīvi kara apstākļos, kad tiešām nav ēdiena, ko dot zīdaiņiem – šādos apstākļos ir svarīgi, ka sievietes var cita citai palīdzēt un zīdaiņi nenomirst badā. Bet vai tas ir optimāls risinājums mūsdienās, kad pieejamas absolūti adekvātas alternatīvas? "Dabiskā" un "mākslīgā" nošķīrums zīdaiņa ēdināšanas kontekstā varētu būt skaidrs: mākslīgais piena maisījums tiek ražots no govs piena, tātad nošķīrums ir saistīts ar pāreju no vienas sugas uz citu. Ne-humānu (non human) būtņu iesaiste nevar būt nekas dabisks, vismaz zīdīšanā, jo vēlāk, kā zināms, to jau sauktu par kanibālismu (smejas). Jautājums atkal iegūst morāli uzlādētu nokrāsu: zīdīšana ir "pareiza", labāka izvēle un sievietes, kuras kādu iemeslu dēļ nevar bērnus zīdīt, cik man zināms, bieži mokās ar vainas sajūtu. Arī šajā situācijā, šķiet, būtisku lomu spēlē iepriekš minētās sievišķības konstrukcijas – mums par katru cenu nepieciešams dzīvu uzturēt sievišķības ideālu, sievietes kā devējas tēlu, no kuras krūtīm tek piens, ar kuru viņa baro ne tikai konkrēto zīdaini, bet simboliski – jauno paaudzi, tautu un nāciju; tas ir mūžsenais "mātes barotājas" tēls, kas apspēlēts jau Dievmātē. Un tajā brīdī, kad mēs it kā sakām – nē, mēs "egoistiski" nedosim neko no savas miesas, tādējādi nostājoties pret noteiktu sievišķības normu. Tāpēc arī pastāv spiediens – tu nedrīksti atteikties no "mātes barotājas" lomas! Kā tu vari iedomāties apsvērt savas ērtības tagad, kad likmes ir tik augstas?

Agra: Man šķiet, ka ir ļoti viegli internalizēt to ideju, ka mātišķībai obligāti jābūt saistītai ar ciešanām. Tas ir tāds anekdotisks piemērs, bet es, skatoties seriālu "The Crown", pieķēru sevi pie domas, ka karaliene Elizabete, kuras rīcībā ir neskaitāmas auklītes un palīgi, kura droši vien ne reizi nav cēlusies naktī barot bērnus un kura vismaz seriālā ir attēlota ar smaidu uz bērniem noskatāmies praktiski tikai no attāluma, nevis aktīvi nodarbojamies ar bērnkopību, taču nemaz nav māte! Es jutu tādu kā paštaisnu nosodījumu – kā viņa vispār drīkst saukties par māti, ja nav pieredzējusi nekādas ar mātišķību saistītās ciešanas? Smieklīgi un traģiski reizē, lai gan, protams, arī tas nav tik viennozīmīgi, jo es piekrītu, ka vecākiem ar bērniem tomēr vajadzētu pavadīt kopā gana daudz laika.

Jana: Man šķiet, ka mātes loma vienmēr bijusi viens no augstākajiem, drošākajiem novērtējumiem, uz kuru sieviete patriarhālas sabiedrības kontekstā vispār var cerēt. Sievietei ir svarīgi, lai ailītē "māte" viņa var ievilkt ķeksīti. Iespējams, ka tas būs vienīgais drošais tavas dzīves sasniegums! Un, iespējams, tieši tāpēc mēs tik ļoti cenšamies, gribam būt paraugmātes, lai vismaz šis minimums tiek izpildīts un mēs justos cienījamas. Lielākajai daļai cilvēku ir pilnīgi vienalga, ar ko mēs, Agra, nodarbojamies, bet, ja esam labas mātes, mums ir iespēja iegūt atzinību jebkura svešinieka acīs. Jā, tu ciet, tu neguli naktīs, tev sāp krūtis, bieži ir slikti un garlaicīgi, un vēl tūkstoš citu likstu, bet tu tomēr saņem šo pretimnācēju atzinību – lūk, māte ar bērnu, kārtīga sieviete.

Agra: Es noteikti nejūtos droša arī par mātišķību kā savu sasniegumu sfēru, bet tas droši vien ir tāpēc, ka, pat negribot, pat zinot, cik tas ir muļķīgi, reizēm salīdzinu sevi ar tām mātēm, kuras patiešām grib pavadīt visu laiku, audzinot bērnus, kamēr es tik lielu daļu sava laika vēlos veltīt kam citam, nevis būt kopā ar savu bērnu. Tad rodas tā sajūta, ka ir "jāatsitas" ne tikai no tām simboliskajām beisbola bumbām, kuras lido man virsū no ārpuses, bet arī no tām, kuras dauzās iekšā manī. Bet es tāpat apzināti cenšos bērnkopības pienākumus dalīt ar vīru – arī tad, kad aiz inerces jūtu kaut kādas vainas apziņas paliekas. Atceros, ka par rakstu, kur runāju par bērnkopības pienākumu dalīšanu uz pusēm – 50/50, saņēmu komentāru no sievietes – viņa rakstīja, ka pat savos ļaunākajos murgos negribētu bērna aprūpi dalīt ar kādu uz pusēm. Kaut kas tāds arī liek domāt par to, ka pat mūsdienās vēl nav novērojama tāda nepārprotama virzība uz to, lai sievietei šī pieredze būtu mazāk smagnēja – jo acīmredzot ir sievietes, kuru identitāte tik lielā mērā piesaistīta mātišķībai, ka šādas runas tiek uztvertas drīzāk kā apdraudējums.

Jana: Tas šķiet loģiski – ja jau esi izcietusi visu "sarakstiņu", tad tu gribi saņemt to savu mātes slavas medaļu. Varbūt vienīgo medaļu savā mūžā. Situācija ir sarežģīta – arī feminisma teorētiķu domas dalās: daži mātišķības pieredzē saskata važas un sieviešu apspiešanas instrumentus, citi mātišķību redz kā autentisku sieviešu rīcībspējas apliecinājumu un bagātinošu pieredzi. Domāju, ka mātišķība ir tik daudzslāņaina, ka ikviens  skatījums ir pamatots. Piemēram, tu vari justies draņķīgi pēc dzemdībām, jo tev gadījās nevērīgs un rupjš ārsts, un reizē būt pārlaimīga, guļot blakus mazulim. Man patīk domāt par mātišķības pretrunām, kas parāda, ka tā nav vienkārša "kastītē ieliekama" pieredze.

Agra Lieģe-Doležko

Agra Lieģe ieguvusi izglītību analītiskajā filozofijā Lankasteras Universitātē Lielbritānijā. Uzskata, ka katram ir pienākums izglītoties sev pieejamo privilēģiju kontekstā un identificēt savas "aklās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!